Mēs bijām ļoti slikti sagatavojušies krīzei. Tā mūs pārsteidza nesagatavotus. Par to mēs varam sevi, savus vadītāju vainot. Taču, to, kas pašlaik notiek pasaulē, mēs pilnīgi nevaram ietekmēt. Piena cenas pasaulē ir 1/3 no tā, kādas tās bija pirms pāris gadiem. Neviens negrib mūsu kokmateriālus, saražotās preces....
Daudzi, arī es pats esmu iepriekš paudis viedokli, ka mūs krīze mazāk skars, taču es cerēju, ka mūsu bankas būs labāk gatavas. Nevarēju iedomāties, ka Parex banka tā noies pa burbuli. Visas trīs mūsu iepriekšējās krīzes — pārmaiņas pēc neatkarības atgūšanas, banku krīzi, Krievijas krīzi — šī banka pārdzīvoja. Tas tikai nozīmē, cik smaga situācija patiesībā ir šobrīd. Lielākā daļa banku, kas tiek glābtas rietumos, netiek nacionalizētas. Es domāju, tā ir liela kļūda. Mēs vismaz bijām tik drosmīgi, ka negaidījām. Tātad šis ir piemērs, ka mēs spējam diezgan ātri rīkoties. Arī budžetu mēs samazinām ļoti strauji. Mums, protams, nav izvēles.
Šobrīd vienkārši ir jāizdzīvo. Ir daudz dažādu prognožu, cik ilgi tas vēl turpināsies. Ja kāds tic prognozēm, tad jāskatās, cik prognozētājs labi un precīzi iepriekš bija prognozējis šo krīzi. Jāskatās, ko viņš teicis pagājušā gada augustā. Ir divi principi. Pirmais — nākotne ir pilnīgi neprognozējama. Var sekot tendencēm, principiem, bet teikt, ka kaut kādā ceturksnī notiks tas un tas — tas ir blefs. Otrais — parasti sliktāk kļūst daudz straujāk, nekā cerēts, turpretī situācijas uzlabošanās notiek daudz ilgāk. Labs piemērs ir par māju, kas nodeg dažu minūšu laika, bet uzcelt to par jaunu prasa vairākus gadus.
Parasti cilvēki sūdzas par inflāciju, taču deflācija pēc iepriekšējās straujās ekonomikas izaugsmes ir daudz riskantāka. Tas jau pierādījies Japānā un arī Amerikā 30. gados. Kamēr ir deflācija, kamēr tā nav apstājusies, bankas faktiski neko nekreditē. Teorētiskā līmenī banku bilances ar katru dienu pasliktinās, jo ķīlas vērtība arvien pasliktinās.
Jaunu nekustamā īpašuma projektu attīstīšanu vai iegādi bankas noteikti nekreditē. Domāju, vēl ilgi nekas nemainīsies. Kamēr pasaule nerāda ceļu, kurp iet...
Tajā pašā laikā bankas aktīvāk skatās uz ražošanu. To patīkami dzirdēt. Tas ir vienīgais, kas var palīdzēt mums izvilkt tautsaimniecību. Kaut ko jau pasaulei reiz vajadzēs.
Runājot par nekustamo īpašumu, labā lieta — burbulis nekustamā īpašuma nozarē plīsa pirms daudziem citiem burbuļiem. Tas varbūt uzpūtās lielāks, nekā vajadzēja. Neteiksim, ka mēs būtu sliktākajā situācijā, Īrijā tas burbulis bija lielāks.
Arī krīzes laikā var izdzīvot. Cilvēkiem jāapzinās, ka tā ir krīze. Tāpat kā kara laikā — sākas karš, visi ir milzu neziņā, kas būs. Kad saprot, kā viss notiek, sabiedrība un arī ekonomika turpina darboties. Mēs šobrīd esam krīzes iestāšanās fāzē. Ja mēs nesāksim ātri atlabt, tad mēs ieiesim stagnācijas fāzē, kas nav nemaz tik slikti. Lietas tad pirms nākotnes izaugsmes sakārtojas.
Kad sasniegsim krīzes zemāko līmeni, tad arī sapratīsim, kā izdzīvot. Un esmu pārliecināts, ka nākamajos desmit gados kaut kad vēl pieredzēsim lielu ekonomikas bumu Latvijā. Kad tieši, ir cits jautājums. Pēc diviem ceturkšņiem, kā daži prognozē, diviem gadiem vai pēc astoņiem gadiem, es nezinu. Mēs tomēr atrodamies labā vietā, esam izglītoti, gatavi mainīties. Esam elastīgi. Mums ir pieredze ar krīzēm. Savilksim jostu, būs labi.
Arī nekustamā īpašuma nozari gaida spoža nākotnē. Es tikai nevaru pateikt, kad.
Atdzimšana sāksies tuvākajos desmit gados. Jāatceras, kur mēs atrodamies. Bagātās valstis, pilsētas Stokholma, Helsinki ir tik tuvu. Cik mums ir modernu biroju platību, cik Stokholmā, Helsinkos? Daudzreiz mazāk. Es ceru nodzīvot tik ilgi, kad kādu dienu mēs būsim tikpat bagāti kā somi vai zviedri.
Kādas ir pirmās pazīmes, ka sāk virzīties uz labo pusi lietas? Mēdz teikt, ka vērtspapīru tirgus sāk atlabt labi pirms visa cita. Jāskatās, kāds pasaulē būs vērtspapīru tirgus. Un jāskatās globāli, jo ir globālā krīze. Ja sāk atlabt, tas būs kaut kas interesants. Jāskatās, kad naftas cenas sāks iet uz augšu. Deflācija nebūs mūžīga.