Pandēmija daudzus procesus pasaulē padara arvien digitālākus. Turklāt dažos gadījumos robežas starp to, kas ir digitāls un kas – reāls, sāk kļūt pavisam slīdošas.

Pēdējā laikā globālā mērogā cilvēki galvu reibinošas summas gatavi izdot, piemēram, par digitālo mākslu un ne tikai par to. Katrā ziņā kaut kā monetizēšana, ja pēc tā ir pieprasījums, problēmas parasti nesagādā. Īstens pavasara trakums tādējādi aptvēris tādu lietu kā digitālos unikālos žetonus (Non-Fungible Tokens jeb NFT).

Pamatā tie paredz, ka to pircējam pienākas tiesības uz kādu attiecīgu virtuālo veikumu. Faktiski tie ir dati, kas reprezentē kādu unikālu digitālo vienību (piemēram, video) un kuri tiek tirgoti līdzīgi tam, kā pēdējos gados arvien lielāku uzmanību sev piesaistošās virtuālās valūtas. Vēl to varētu uzskatīt par tādu kā sertifikātu, kas apliecina īpašumtiesības uz kādu konkrētu digitālu failu, kas tiek iecementētas blokķēdes tehnoloģijā. Zīmīga lieta gan ir tā, ka NFT īpašumtiesības nenozīmē to, ka uz šo uzpirkto darbu pienākas arī autortiesības.

Augstākajai tiesai (AT) atsakoties ierosināt kasācijas tiesvedību pēc bijušās maksātnespējīgās AS "Dzintars" īpašnieka un valdes priekšsēdētāja Iļjas Gerčikova kasācijas sūdzības strīdā par īpašumtiesībām uz "Dzintara" preču zīmēm, ir stājies spēkā spriedums, kas paredz "Dzintara" preču zīmes atsavināšanu no Gerčikova un maksātnespējīgā uzņēmuma īpašumtiesību atjaunošanu uz šo preču zīmi.

Rīgas apgabaltiesa iepriekš atzina par nepamatotu Gerčikova apelācijas sūdzību par viņam nelabvēlīgo pirmās instances tiesas spriedumu lietā, kas bija ierosināta pēc "Dzintara" maksātnespējas administratora prasības. Administrators prasīja atzīt par nelikumīgu Gerčikova izdarīto preču zīmju pārreģistrēšanu bez atlīdzības uz sev piederošu citu juridisku personu laikā, kad "Dzintaram" bija noteikts tiesiskās aizsardzības process.

Gerčikovs apgabaltiesas spriedumu bija pārsūdzējis kasācijas kārtībā AT, bet AT pēc viņa sūdzības atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību. Šis AT lēmums vairs nav pārsūdzams.

Rīgas apgabaltiesa iepriekš gandrīz pilnībā pievienojās pirmās instances tiesas spriedumam, atzīstot, ka nebija pieļaujama preču zīmju bezatlīdzības nodošana ieinteresētajai personai tiesiskās aizsardzības procesa laikā un četru mēnešu periodā pirms maksātnespējas procesa pasludināšanas.

Pandēmijas apstākļos arvien augstāk un augstāk kāpusi dažnedažādu aktīvu vērtību. Turklāt ne vienmēr par ļoti augstu cenu tiek pārdoti vairāk vai mazāk nosacīti klasiski šādi aktīvi. Cilvēki lielas un pat galvu reibinošas summas pēdējā laikā gatavi izdot, piemēram, par digitālo mākslu un kolekcionējamiem šādiem digitāliem aktīviem.

Tam spilgts apliecinājums bijis nupat notikušā Sotheby"s izsole, kur par 11,75 miljoniem ASV dolāriem tika pārdots šāds digitālais darbs Covid Alien. Faktiski Covid Alien astoņu bitu stilā un 24x24 pikseļu formātā attēlo zilganu personāžu ar masku un cepuri. Tā ir daļa no veseliem 10 tūkstošiem šādiem radītiem virtuāliem personāžiem, kas kā viss kopums tiek saukts par CryptoPunks sēriju. Katrā ziņā kaut kā monetizēšana, ja pēc tā ir pieprasījums, problēmas parasti nesagādā. Īstens trakums tādējādi aptvēris tādu lietu kā "digitālos unikālos žetonus" (Non-Fungible Tokens jeb NFT). Tos izmantojot, tika nopārdots arī minētais Covid Alien darbs.

Pamatā šie NFT "žetoni" paredz to, ka to pircējam pienākas tiesības uz kādu attiecīgo virtuālo veikumu. Citiem vārdiem sakot - tie ir dati, kas reprezentē kādu unikālu digitālo vienību (piemēram, video vai attēlu) un kuri tiek tirgoti līdzīgi tam, kā pēdējos gados arvien lielāku uzmanību sev piesaistošās virtuālās valūtas. Vēl to varētu uzskatīt par tādu kā sertifikātu, kas apliecina īpašumtiesības uz kādu konkrētu digitālu failu, kas tiek iecementētas blokķēdes tehnoloģijā. Šādas digitālās mākslas (un ne tikai) gadījumā tiek cerēts, ka šis unikālais NFT kods kalpos kā oriģināla apliecinājums, kur viss pārējais tad būs vien reprodukcijas.

Pēdējos gados robeža starp digitālo un reālo turpina noārdīties. Šis gads, iespējams, ieies vēsturē ne tikai ar pandēmiju un ekonomiskajiem izaicinājumiem, bet arī ar īstenu digitālās mākslas un citu virtuālo priekšmetu tirgus eksploziju.

Pamatā tas paredz, ka cilvēki iegādājas tā saucamos “digitālo unikālo žetonus” (Non-Fungible Tokens jeb NFT žetonus), kas apliecina, ka tiem ir īpašumtiesības uz kādu attiecīgo virtuālo veikumu. Šādas, piemēram, digitālās mākslas (un ne tikai mākslas) gadījumā tiek cerēts, ka šis unikālais NFT kods kalpos kā oriģināla apliecinājums konkrētam virtuālajam veikumam, kur viss pārējais tad būs vien reprodukcijas. Attiecīgi nav tā, ka rokas klēpī salikušas, redzot šādas tendences, sēž vairākas pasaules lielās kompānijas, kas tradicionāli patērētājiem gan ir piedāvājušas visai taustāmas lietas. Laiki gan acīmredzami mainās un tas notiek strauji.

Piemēram, sporta preču lielkompānija Nike pagājušonedēļ ir iesniegusi preču zīmju pieteikumus, norādot, ka vēlas pārdot savu sporta apavu, apģērbu un citu preču digitālās versijas, ziņo The Wall Street Journal. Attiecīgi plāns ir, ka šādi virtuālie, piemēram, apavi ar attiecīgo preču zīmi tiks kolekcionēti un lietoti virtuālajā pasaulē, piemēram, videospēlēs un citās tiešsaistes platformās.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa lēmusi no bijušā maksātnespējīgās AS "Dzintars" īpašnieka un valdes priekšsēdētāja Iļjas Gerčikova atsavināt preču zīmi "Dzintars" un atjaunot maksātnespējīgās AS "Dzintars" īpašumtiesības uz šo preču zīmi.

Šis ir pirmās instances tiesas spriedums, un to var pārsūdzēt 20 dienu laikā no sprieduma nolasīšanas.

Ceturtdien, 23.decembrī, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolasīja spriedumu strīdā par preču zīmes "Dzintars" piederību. "Dzintara" maksātnespējas administrators Jānis Ozoliņš prasīja tiesu atzīt par nelikumīgu "Dzintara" bijušā valdes priekšsēdētāja Gerčikova preču zīmju pārreģistrēšanu bez atlīdzības uz sev piederošu citu juridisku personu laikā, kad "Dzintaram" bija noteikts tiesiskās aizsardzības process.

Tiesa savā lēmumā atzinusi, ka preču zīmju vērtība ir ļoti nozīmīgs "Dzintara" aktīvs. Tiesa spriedumā paziņoja, ka apmierina Ozoliņa prasību pret Gerčikovu par darījumu atzīšanu par spēkā neesošu un īpašuma tiesību atjaunošanu uz preču zīmēm.

Pasaule mainās un maināmies arī mēs. Vēl salīdzinoši nesen teju katrs savā īpašumā vēlējās mājokli, mašīnu, datoru, telefonu u.c. dzīvei un darbam nepieciešamas lietas, kas vismaz daļēji radīja drošības un stabilitātes sajūtu, liecināja par statusu sabiedrībā.

Šobrīd notiek pretējs process, arvien vairāk cilvēku no īpašumtiesību sloga vēlas atbrīvoties, priekšroku dodot ērtībai, elastībai un ilgtspējīgiem risinājumiem. Tas pavēris ceļu jaunam biznesa virzienam – nomas pakalpojumiem jaunā izpildījumā.

Nomas ekonomikas straujam popularitātes pieaugumam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, patērētāju paradumu maiņa, jo gan mūsdienu dzīvesveids, gan darbs ir kļuvis daudz dinamiskāks un mazāk piesaistīts vienai vietai - iespējams strādāt no jebkuras pasaules malas. Tas mainījis veidu, kā patērējam preces un pakalpojumus.

Otrkārt, digitālā revolūcija, kas ietver e-komercijas attīstību, mobilo aplikāciju pieejamību un ļauj attīstīt daudz jaunu, inovatīvu pakalpojumu. Arī pandēmija būtiski veicināja informācijas tehnoloģiju patēriņu mājsaimniecībās. Šobrīd daudzi vēlas izmantot jaunākās tehnoloģijas un to funkcionalitāti līdz ko tās ir pieejamas, un vēlme pēc ātruma un nevainojamas darbības ir kļuvusi neatsverama mūsu dzīvesveidā. Lietotāju pieprasījums pēc jaunākajām ierīcēm nekad vēl nav bijis tik izteikts.

ASV pilsonis vērsies tiesā saistībā ar slavenās Jūrmalas villas Marta neveiksmīgu iegādi, vēsta laikraksts Diena.

"Noteikts aizliegums nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, sadalīt un apgrūtināt ar lietu vai saistību tiesībām," – šāds liegums ar Rīgas rajona tiesas lēmumu ir uzlikts bijušo Parex bankas īpašnieku ģimenei piederošajai slavenajai villai Marta un saistītajiem īpašumiem.

Iemesls – ASV pilsoņa vēršanās tiesā, pieprasot īpašuma pārdevējiem – odiozās Krasovicku ģimenes jaunajai paaudzei pildīt uzņemtās saistības.

Par 40 miljoniem nepārdeva, par 15 miljoniem arī ne

2009. gadā laikrakstā Dienas Bizness publicētajā Latvijas 25 visdārgāko privātmāju un dzīvokļu sarakstā Viktora Krasovicka ģimenei piederošā villa Marta ierindojās otrajā vietā - uzreiz aiz otra Parex bankas līdzīpašnieka Valērija Kargina toreiz turpat Jūrmalā svaigi uzbūvētās villas Adlera.

Bijušās maksātnespējīgās AS "Dzintars" īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Iļja Gerčikovs pārsūdzējis pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru viņam atsavināta preču zīme "Dzintars" un atjaunota maksātnespējīgās AS "Dzintars" īpašumtiesības uz šo preču zīmi, noskaidrots Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā.

Tagad lieta būs jāskata Rīgas apgabaltiesai.

Pērn 23.decembrī Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa nolasīja spriedumu strīdā par preču zīmes "Dzintars" piederību. "Dzintara" maksātnespējas administrators Jānis Ozoliņš prasīja tiesu atzīt par nelikumīgu "Dzintara" bijušā valdes priekšsēdētāja Gerčikova preču zīmju pārreģistrēšanu bez atlīdzības uz sev piederošu citu juridisku personu laikā, kad "Dzintaram" bija noteikts tiesiskās aizsardzības process.

Administratora pārstāvji skaidroja, ka tiesa savā lēmumā atzinusi, ka preču zīmju vērtība ir ļoti nozīmīgs "Dzintara" aktīvs. Tiesa spriedumā paziņoja, ka apmierina Ozoliņa prasību pret Gerčikovu par darījumu atzīšanu par spēkā neesošu un īpašuma tiesību atjaunošanu uz preču zīmēm.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Veļas ražošanas uzņēmumā SIA "New Rosme" veikta iekšēja akcionāru sastāva reorganizācija, pavēstīja uzņēmuma valdes loceklis Edgars Štelmahers.

"Firmas.lv" informācija liecina, ka kopš janvāra beigām uzņēmuma vienīgais īpašnieks ir Zviedrijas uzņēmums "Rosme Holding", bet iepriekš vienīgais īpašnieks bija Zviedrijas uzņēmums "Swegmark Invest".

Štelmahers skaidro, ka 2022.gada sākumā "New Rosme" veica iekšēju akcionāru sastāva restrukturizāciju ar mērķi radīt koncentrētākas īpašumtiesības. "New Rosme" īpašnieki joprojām ir Svegmarku ģimene, un īpašumtiesības tiek nodrošinātas caur Zviedrijā bāzētu holdinga kompāniju.

"New Rosme" tagad pieder Svegmarku ģimenes locekļiem Ebbai, Karinai, Ingridai Svegmarkiem un Ilvai, Erikam un Olofam der Hagopianiem. Savukārt Martinam, Marijai un Annai Svegmarkiem tagad pieder Zviedrijas uzņēmums "Underwear Sweden".

Kredītu termini, kas var apmulsinātAr aizņēmumiem savas dzīves laikā saskaras lielākā daļa ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Tomēr kredītu salīdzināšanas portāla Sortter ekspertu pieredze liecina, ka pat regulāri kredītu ņēmēji bieži neorientējas finanšu, tostarp kredītu terminoloģijā. Diemžēl to nereti izmanto negodprātīgi aizdevēji, kas līguma nosacījumos paslēpj dažādas maksas vai vienkārši augstus procentus. Tomēr tas tālāk var radīt problēmas – arī šo dārgo kredītu atmaksā.

Kur un kad visbiežāk jāsaskaras ar kredītu terminiem?

Pēdējo gadu laikā pilnveidota valsts likumdošana, kas šobrīd nosaka: visiem galvenajiem kredīta nosacījumiem jābūt precīzi un skaidri norādītiem gan aizdevēja piedāvātajā līguma paraugā, gan pašā līgumā, kas tiek noslēgts starp aizdevēju un aizņēmēju. Tas gan nozīmē, ka galvenā atbildība par līguma izlasīšanu un tā izprašanu gulstas uz paša aizņēmēja pleciem: vai tas pievērsīs uzmanību aizdevuma nosacījumiem vai nē.

Jāņem vērā, ka visbiežāk sarežģītu terminoloģiju lieto ilglaicīgu aizdevumu (piemēram, hipotekārā vai auto kredīta gadījumos) un kredītlīnijas tipa aizdevumos. Tas tāpēc, ka šie ir visai sarežģīti aizdevumi ar daudziem mainīgiem jēdzieniem un vērtībām, kā arī tie, kas var ļaut aizdevējam nopelnīt visvairāk.

Latvijas finanšu iestādēs saistībā ar Eiropas Savienības (ES) noteiktajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju identificētas piecas sankcijām tieši pakļautas fiziskās personas, pavēstīja Finanšu un kapitāla tirgus komisijā (FKTK).

Tāpat FKTK informēja, ka Latvijas finanšu tirgus dalībnieki ir identificējuši arī 33 juridiskas personas, kuras nav tieši iekļautas sankciju sarakstos, bet konstatētas sankcijām pakļauto personu īpašumtiesības vai kontrole šajās juridiskajās personās, līdz ar to šo personu līdzekļi un vērtspapīri ir iesaldēti.

Kopumā saistībā ar ES noteiktajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju Latvijas finanšu iestādēs līdz 2022.gada 22.aprīļa dienas beigām, tāpat kā aprīļa sākumā, bija iesaldēti aptuveni 56 miljoni eiro.

"Pēdējās nedēļas laikā iesaldēto līdzekļu apmērs pieaudzis nedaudz. To ietekmē arī nodokļu maksājumi un algu izmaksas, kas, pēc atbilstoša izvērtējuma veikšanas saskaņā ar FKTK vispārējo saskaņojumu, ir atļauta," atzīmēja FKTK.

Latvijas finanšu iestādēs saistībā ar Eiropas Savienības (ES) noteiktajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju ir iesaldēti apmēram 74 miljoni eiro, aģentūrai LETA pavēstīja Latvijas Bankā.

Latvijas finanšu tirgus dalībnieki ir identificējuši sešas fiziskās personas, kuras ir tieši pakļautas sankcijām, un 35 juridiskas personas, kuras nav tieši iekļautas sankciju sarakstos, bet konstatētas sankcionēto personu īpašumtiesības vai kontrole šajās juridiskajās personās, līdz ar to šo personu līdzekļi un vērtspapīri ir iesaldēti.

Latvijas Bankā norādīja, ka attiecīgos datus finanšu iestādes sniegušas atbilstoši līdz 22.septembra dienas beigām veiktajam izvērtējumam.

Jau vēstīts, ka šogad jūlija vidū Latvijas finanšu iestādēs saistībā ar ES noteiktajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju bija iesaldēti apmēram 73 miljoni eiro.

Latvijas finanšu tirgus dalībnieki tobrīd bija identificējuši sešas fiziskās personas, kuras ir tieši pakļautas sankcijām, un 34 juridiskas personas, kuras nav tieši iekļautas sankciju sarakstos, bet konstatētas sankcionēto personu īpašumtiesības vai kontrole šajās juridiskajās personās.

Sadarbošanās un uzticēšanās citiem, īpaši citu valstu iedzīvotājiem, vienmēr uz sevi paļāvīgajiem un „visu paši“ latviešiem dažkārt mēdz būt izaicinājums. Tostarp arī biznesa vidē, jo nezināmais tiek uztverts ar lielāku piesardzību un saistīts ar lielāku risku.

Lielā mērā to var attiecināt arī uz ārvalstu darbaspēku. Bet vai tam ir pamats un vai to maz varam atļauties?

Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa 2021. gada dati parāda, ka 48% Latvijas uzņēmumu ir saskārušies ar grūtībām atrast kvalificētus un savām prasībām atbilstošus IT speciālistus. Vienlaikus globālajā darba tirgū ir pietiekami daudz augsta līmeņa IT speciālistu, kuri būtu gatavi “atvieglot” Latvijas darbaspēka krīzi ar pārrobežu risinājumiem. Tādējādi problēmai ir risinājums – ārvalstu IT speciālistu algošana, par kuru Latvijas biznesa vidē un arī valsts mērogā tiek runāts jau daudzus gadus. Taču uzņēmumi joprojām neizvēlas “glābšanas riņķi” un turpina slīkt. Kāpēc tas tā notiek?

Pie mētāšanās, nekonsekvences un nesaprotamu lēmumu pieņemšanas procesa Latvijas politikā kopumā ir jau pierasts. Tomēr pēdējo dienu Finanšu ministrijas manevri nodokļu politikas jomā pat mūs pārsteidza nesagatavotus. Proti, ministrs Arvils Ašeradens trīs dienas pirms lēmuma pieņemšanas pavēstīja, ka virknei produktu grupu nodokļu apjoma pieaugums nākamgad principā trīskāršosies. Tas nekas, ka visu budžeta izstrādes laiku diskusijās ar nozarēm, darba devējiem un ārvalstu investoriem tika panāktas vienošanās par pakāpenisku nodokļu likmju pieaugumu vidējā termiņā.

Šādās situācijās rodas vairāki jautājumi. Vai būtiskās izmaiņas finanšu ministra retorikā un priekšlikumu saturā ir izraisītas no kādas citas puses? Kas ir aiz šī lēmuma utt.? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums pietiek aplūkot priekšlikumus un vēstules, kas Saeimā saņemtas par 2024.gada budžeta likumprojektu. Un šeit mēs atrodam vēstuli, kurā ieteikts papildus līdzekļus meklēt akcīzes nodokļos. Šo vēstuli ir parakstījuši trīs kungi: Edmunds Jurēvcs, Andris Šuvajevs un Harijs Rokpelnis. Un, nerēķinoties ar ilgstošām iepriekšējām diskusijām, Finanšu ministrs atrod ieganstu pamatot savu nepārdomāto un nepamatoto priekšlikumu, kas būtiski izjauc līdzsvaru starp valsts, industrijas un patērētāju interesēm…

Bijušais ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, kurš novembra vidū pievienojās Pjotram Avenam daļēji piederošā Ukrainas telekomunikāciju uzņēmuma “Kyivstar” direktoru padomei, intervijā Ukrainas medijam nv.ua norādījis, ka runas par “Kyivstar” nacionalizāciju būtu solis atpakaļ.

“Ukrainai būs vajadzīgi milzīgi privātā sektora ieguldījumi, ārvalstu tiešie ieguldījumi un atbalsts no Eiropas un ASV privātā sektora, lai pārvarētu kara sekas. Ja netiks aizsargātas īpašumtiesības, tostarp akcionāru tiesības Amerikas Savienotajās Valstīs, un netiks saglabāti uzņēmumi, kas sniedz labumu Ukrainas tautai, tā būs stratēģiska kļūda Ukrainai, kas padarītu Ukrainas atjaunošanu un atbalstu šai valstij turpmākajos gados daudz grūtāku un dārgāku, un kapitāla plūsmas daudz ierobežotākas,” intervijā pauž Maiks Pompeo.

Bijušais ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo sāk darbu Pjotram Avenam daļēji piederošā Kyivstar direktoru padomē 

Bijušais ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo kā neatkarīgs direktors pievienosies Pjotram Avenam...

Pēc viņa teiktā “Kyivstar” ir svarīga Ukrainas ekonomikas pērle. ““Kyivstar” ir neticami labi kalpojis Ukrainas tautai un bijis neticami dāsns. Pēdējo divu gadu laikā tas bijis arī nozīmīgs dalībnieks, palīdzot Ukrainas tautai,” intervijā nv.ua saka bijušais ASV valsts sekretārs.

M.Pompeo “Kyivstar” direktoru padomē darbosies kā konsultāciju kompānijas “Impact Investments” partneris, kas ir ASV nesen izveidota stratēģisko un finanšu konsultāciju un ieguldījumu sabiedrība.

“Es ar lepnumu pievienojos “Veon” un “Kyivstar” izcilajā kalpošanā Ukrainas iedzīvotājiem, nodrošinot būtisku savienojamību un digitālos pakalpojumus veselības, izglītības, uzņēmējdarbības izaugsmes un izklaides jomā. Es arī izsaku atzinību “Kyivstar” mātesuzņēmumam “Veon” par tā vadošo lomu investīciju veikšanā Ukrainā ar savu ilgtermiņa apņemšanos un iniciatīvu “Investēt Ukrainā tagad!””, kompānijas “Veon” paziņojumā norāda M. Pompeo uzsverot, ka tieši ar privāto uzņēmumu un investīciju palīdzību Ukraina nodrošinās savu ekonomisko nākotni un panākumus.

“Veon” jau šā gada jūnijā paziņoja par apņemšanos ar meitasuzņēmuma “Kyivstar” starpniecību investēt 600 miljonus ASV dolāru Ukrainas atveseļošanā. Ieguldījumi tiks veikti “Kyivstar” infrastruktūras projektos, nodrošinot būtisku savienojamību un 4G pakalpojumus visā valstī, attīstot visiem ukraiņiem pieejamus augstākā līmeņa digitālos pakalpojumus un kopienas atbalsta projektus. Apņemoties sniegt pakalpojumus Ukrainā, “Veon” ir pilnībā pametis Krievijas tirgu, pārdodot savu meitaskompānijas “Vimpelcom” par pusi no tā vērtības, jo Krievija apstiprina ārvalstu aktīvu pārdošanu tikai pēc 50 % atlaides noteikšanas.

Jautāts, vai ārvalstu investori ir gatavi nākt uz Ukrainu, Maikls Pompeo teic, ka pirms dažiem mēnešiem bijis Kijivā kopā ar privāto investoru grupu no būvniecības nozares līdz telekomunikācijām. “Viņi meklēja veidus, kā atrast vietas, kur varētu ieguldīt, gūt peļņu saviem akcionāriem, bet vienlaikus veikt svarīgo rekonstrukcijas un atjaunošanas darbu, kas jāveic Ukrainā. Es domāju, ka amerikāņu investori ir pilnībā gatavi to darīt, bet viņiem tas jādara ar pārliecību, ka viņi var ieguldīt Ukrainā tā, lai viņu uzņēmumi gūtu peļņu, ka pret viņu darbiniekiem tiks nodrošināta laba attieksme un kapitāls, ko viņi ieguldīs Ukrainā, būs pasargāts no konfiskācijas vai nacionalizācijas,” saka Pompeo.

“Veon” ir Amsterdamas biržā kotēts mobilo sakaru operators (VON.AS) un tas ir 100% Ukrainas telekomunikāciju uzņēmuma “Kyivstar” īpašnieks.

M. Pompeo bija 70. ASV valsts sekretārs no 2018. līdz 2021. gadam un sestais Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors no 2017. līdz 2018. gadam. Iepriekš M. Pompeo pārstāvēja Kanzasas štatu ASV Pārstāvju palātā no 2011. līdz 2017. gadam. Viņš ir absolvējis ASV Militāro akadēmiju Vestpointā un Hārvardas Juridisko skolu.

Eiropas transporta platforma Bolt uzsāk automašīnu koplietošanas “Bolt Drive” pakalpojuma sniegšanu Rīgā un Jūrmalā.

Automašīnas būs iespēja iznomāt, izmantojot lietotni “Bolt”, kas klientiem ļaus kartē redzēt sev tuvākos transportlīdzekļus un rezervēt sev vēlamo.

Rīga un Jūrmala ir otrā un trešā pilsēta Eiropā, kurā būs pieejams “Bolt Drive”. Automašīnu koplietošana būs daļa no “Bolt” mobilitātes piedāvāto rīku klāsta, lai palīdzētu pilsētām pārorientēties no privātajām automašīnām uz ilgtspējīgām alternatīvām. Uzņēmums Latvijā jau piedāvā kopbraukšanas un elektrisko skrejriteņu nomas pakalpojumus.

“Bolt Drive” automašīnas var izmantot braucieniem gan pilsētā, gan ārpus tās. Tiek piedāvāts plašs transportlīdzekļu klāsts, tostarp Toyota RAV4, Audi Q2, Audi A3, Volkswagen T-Roc un Volkswagen T-Cross, Toyota C-HR, Toyota Corolla, Hyundai i20 un citi.

Latvijas finanšu iestādēs saistībā ar Eiropas Savienības (ES) noteiktajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju joprojām ir iesaldēti apmēram 74 miljoni eiro, pavēstīja Latvijas Bankā.

Latvijas finanšu tirgus dalībnieki ir identificējuši sešas fiziskās personas, kuras ir tieši pakļautas sankcijām, un 35 juridiskas personas, kuras nav tieši iekļautas sankciju sarakstos, bet konstatētas sankcionēto personu īpašumtiesības vai kontrole šajās juridiskajās personās, līdz ar to šo personu līdzekļi un vērtspapīri ir iesaldēti.

Jau vēstīts, ka arī 2023.gada septembrī finanšu iestādēs saistībā ar ES noteiktajām sankcijām pret Krieviju un Baltkrieviju bija iesaldējušas apmēram 74 miljonus eiro.

Rīgas domes (RD) saistošajos noteikumos ir nepieciešams veikt būtiskas izmaiņas, kas ļautu sakaru operatoriem sakārtot gaisvadu līnijas un uzturēt tās atbilstošā kārtībā, nebremzējot pilsētas attīstību, domā Dmitrijs Ņikitins, SIA Baltcom vadītājs.

Līdz 2006. gadam Latvijā nebija nekādu aizliegumu rekonstruēt esošās vai izbūvēt jaunas gaisvadu līnijas, kas ievērojami veicināja ātrgaitas interneta attīstību, taču šobrīd situācija ir strauji mainījusies, norāda D.Ņikitins, uzsverot, ka galvaspilsētā pastāvošais regulējums ne tikai bremzē Rīgas attīstību, bet arī būtiski apdraud konkurenci nozarē.

Šobrīd RD saistošie noteikumi paredz, ka, modernizējot vai rekonstruējot jebkurus gaisa tīklus, tie ir jāpārceļ uz pazemes infrastruktūru, kas realitātē ne vienmēr ir tehniski izdarāms, teic Baltcom vadītājs. Tāpat viņš uzsver, ka vienīgais risinājums operatoriem, kuri plāno pieslēgumus pārcelt uz pazemi, ir vienoties ar SIA Tet (iepriekš SIA Lattelecom un SIA Lattelekom) par vietas nomu tai piederošajā pazemes infrastruktūrā, ko uzņēmums mantojis no padomju laikiem.

Baltijas privātā kapitāla fondu pārvaldnieks "BaltCap" ar tiesas starpniecību vēlas piedzīt vairāk nekā 16 miljonus eiro no bijušā "BaltCap" infrastruktūras fonda partnera Šarūna Stepukoņa, azartspēļu uzņēmuma "Olympic Casino Group Baltija" un tā Igaunijas akcionāra "OB Holding 1", vēsta Lietuvas biznesa laikraksts "Verslo žinios".

Viļņas apgabaltiesā laikrakstam apstiprināja, ka trīs fonda pārvaldītie uzņēmumi - "Žvirgždaičiu energija", "Nullus" un "Moelta" - lūdz tiesai atzīt to īpašumtiesības uz iespējami piesavinātiem finanšu aktīviem 16,6 miljonu eiro vērtībā un cenšas atgūt līdzekļus, kas glabājās atbildētāju kontos.

Tiesa 10.decembrī arestējusi Stepukoņa aktīvus, tostarp azartspēļu uzņēmumos turētos aktīvus.

Viens no četriem "BaltCap" vadošajiem partneriem Simons Gustainis sacīja "Verslo žinios", ka bijušajam partnerim Stepukonim bija "BaltCap" uzticība un plašas pilnvaras, kas varēja ļaut viņam izveidot sarežģītu sistēmu, lai apietu drošības pasākumus un pārbaudes un organizētu līdzekļu izņemšanu no viņa vadītajiem uzņēmumiem.

Apritējis jau gads, kopš tika pieņemta pirmā Eiropas Savienības (ES) sankciju kārta pret Krieviju saistībā ar iebrukumu un karu Ukrainā. Gada laikā tai sekojušas vēl deviņas kārtas, jaunākā stājusies spēkā pavisam nesen.

Kopumā šī ir jauna, līdz šim nebijusi pieredze, tādēļ ir vērtīgi atskatīties, kā Latvijai veicies ar sankciju piemērošanu un kādi bijuši galvenie izaicinājumi.

Sankciju apjoms un ietekme

Kopš Krievijas sāktā kara Ukrainā ES ir piemērojusi sankcijas kopumā 1386 fiziskajām personām un 171 juridiskajai personai¹, taču patiesībā sankcijām pakļauto personu loks ir krietni plašāks, jo sankcijām ir pakļautas ne tikai tās personas, kuras tieši minētas sankciju sarakstos, bet arī citas juridiskās personas, kuras atrodas sankcijām pakļauto personu īpašumā vai kontrolē.

Papildus ES ir noteikusi arī plaša mēroga sektorālās sankcijas, piemēram, noteiktu preču grupu importa un eksporta vai pakalpojumu sniegšanas aizliegumu, sadarbības aizliegumu ar noteiktām personām. Tāpat finanšu jomā Krievijas rezidentiem noteikts limits, līdz kādam atļauts izsniegt aizdevumus vai turēt finanšu līdzekļus. Droši varam apgalvot, ka pret Krieviju noteiktās sankcijas ir nepieredzēti plašas un tika pieņemtas ļoti strauji, ievērojot dinamisko situācijas eskalāciju Ukrainā. Šīm sankcijām ir būtiska ietekme Latvijā, ņemot vērā, ka mūsu valsts robežojas ar Krieviju un vēsturiski Latvijai bijušas un joprojām ir salīdzinoši ciešas ekonomiskās attiecības ar šo valsti. Tajā pašā laikā jāatzīmē būtiskais darbs, kas Latvijā pēdējos gados paveikts finanšu sektorā, mazinot klientu – nerezidentu – riska ekspozīciju. Līdz ar to sankciju radītās sekas finanšu sektorā ir ievērojami mazākas.

Blokķēdes tehnoloģijas plašo ieviešanu un atpazīstamību būtiski ietekmējuši Bitcoin un Ethereum panākumi — divas vadošās kriptovalūtas, kas ir aizrāvušas tehnoloģiju pasaules iztēli un ne tikai. Šīs novatoriskās digitālās valūtas ir ne tikai izveidojušas pamatu blokķēdes revolūcijai, bet arī izcēlušas šīs tehnoloģijas milzīgo potenciālu.

Bitcoin: pirmā decentralizētā kriptovalūta

Bitkoin parādījās kā pirmā decentralizētā kriptovalūta 2009. gadā, iezīmējot blokķēdes tehnoloģijas rašanās sākumu. To izveidoja anonīma persona vai grupa, kas pazīstama kā Satoshi Nakamoto. Bitkoin pamatā esošā tehnoloģija — blokķēde — piedāvāja drošu, pārredzamu un decentralizētu platformu vienādranga darījumiem, ko nekontrolē valdības vai finanšu iestādes.

Bitkoin straujajam popularitātes un vērtības pieaugumam ir bijusi nozīmīga loma blokķēdes tehnoloģijas izvirzīšanā sabiedrības apziņas priekšplānā. Tā kā digitālā valūta turpina pieaugt, tā vienlaikus uzsver blokķēdes potenciālu, lai pārveidotu finanšu ainavu.

Nekustamo īpašumu attīstītājs "Sirin Development" sagaida, ka varēs īstenot zemesgabalos pie Rīgas lidostas iecerētās investīcijas, informē uzņēmuma pārstāvji.

Kompānijā norāda, ka "Sirin Development" rūpīgi ievēro visus tiesību aktus un darbojas maksimāli caurskatāmi, komunicējot ar lēmumu pieņēmējiem atbildīgajās iestādēs tikai pa oficiāliem kanāliem. Visas šīs darbības tiek arī dokumentētas.

"Uzņēmums pienācīgi ievēro visus tiesību aktus un darbojas maksimāli atvērti, komunicējot ar lēmumu pieņēmējiem institūcijās tikai oficiālajā veidā. Nepieciešamības gadījumā, atklāti sadarbosimies ar tiesībsargājošajām iestādēm un sniegsim visu pieejamo informāciju, kas varētu būt noderīga," norāda "Sirin Development" izpilddirektors Laurins Kuzavs.

Viņš pauda cerību, ka tiesībsargājošās iestādes visu noskaidros pēc iespējas ātrāk, un attīstītājs varēs īstenot iecerēto projektu blakus Rīgas lidostai, jo tas rada uzskatāmus ieguvumus visām iesaistītajām pusēm - gan Rīgas pilsētai un tās iedzīvotājiem, gan lidostai un uzņēmumam.

Rīgas dome 6.martā nolēma atzīt par spēku zaudējušu 2022.gada 21.septembrī pieņemto lēmumu par 22 zemes gabalu pie lidostas privatizācijas pabeigšanu, tādējādi atjaunojot īpašumtiesības uz šiem zemes gabaliem.

Dome arī atzina par spēku zaudējušu lēmumu par lokālplānojuma uzsākšanu teritorijai starp Rīgas robežu, Priedaines ielu, Mūkupurva ielu, Nīkrāces ielu un Grenču ielu.

Iepriekš Rīgas domei divas reizes neizdevās pieņemt šo lēmumu kvoruma trūkuma dēļ.

Sirin Development sagaida, ka varēs īstenot pie lidostas iecerētās investīcijas 

Nekustamo īpašumu attīstītājs "Sirin Development" sagaida, ka varēs īstenot zemesgabalos pie Rīgas...

Šāds lēmums bija jāpieņem, jo pašvaldība februārī saņēma Latvijas Republikas ģenerālprokurora iesniegumu par prettiesisku neapbūvētas zemes privatizāciju valsts nozīmes civilās aviācijas lidlauka turpmākajai attīstībai nepieciešamajā teritorijā. Iesniegumā uzsvērts, ka pašvaldība privatizācijas procesā nav izvērtējusi zemesgabalu nepieciešamību valsts pārvaldes funkciju vai valsts vai pašvaldības komercdarbības veikšanai.

Noliktavu izveidē lidostas apkaimē plāno investēt 100 miljonus eiro  

Industriālo nekustamo īpašumu attīstītājs Sirin Development uzvarējis Rīgas pašvaldības rīkotajā...

Prokuratūras ieskatā privatizācijas procesā nav izvērtēta zemesgabalu nepieciešamība valsts pārvaldes funkciju vai valsts vai pašvaldības komercdarbības veikšanai, un visi zemesgabali atrodas Rīgas lidostas turpmākai attīstībai nepieciešamajā teritorijā.

Ģenerālprokurora iesniegums uzliek pašvaldībai par pienākumu atjaunot tās valdījuma un īpašuma tiesības uz 22 zemesgabaliem un apturēt šīs teritorijas lokālplānojuma izstrādi.

Trešdien preses konferencē Rīgas mērs Vilnis Ķirsis (JV) pieļāva, ka Rīgas domnieki, iespējams, tikuši maldināti lēmuma pieņemšanā par zemes gabalu pārdošanu.

Saistībā ar šiem zemes gabaliem līdzšinējo Rīgas domes Ārtelpas un mobilitātes departamenta direktora pienākumu izpildītāju Jāni Vaivodu tur aizdomās par 50 000 eiro kukuļa piedāvāšanu satiksmes ministra Kaspara Briškena ("Progresīvie") padomniekam Jānim Meirānam, iepriekš ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums "De facto".

"De facto" rīcībā esošā informācija ļaujot pieņemt, ka rudenī Vaivods vērsies pie Meirāna, ieminoties, ka būtu labi, ja Satiksmes ministrija (SM) atteiktos no savām pretenzijām uz zemi pie lidostas, informētu par to investoru, un līdz ar to vairs nebūtu šķēršļu zemesgabalus nostiprināt zemesgrāmatā. Tikšanās un saziņa notikusi dažu mēnešu garumā. Kādā brīdī esot izskanējusi arī iespējamā kukuļa summa - 50 000 eiro par vajadzīgo vēstuli no SM.

Rīgas pašvaldībai piederoši neapbūvēti zemesgabali pie Rīgas lidostas 2022.gada 14.aprīlī tika pārdoti izsolē. Tos par 5,7 miljoniem eiro iegādājusies ar nekustamo īpašumu attīstītaju "Sirin Development" saistītais uzņēmums SIA "Cella investment 3". Abi šie uzņēmumi Lietuvā reģistrētajā holdingā "ME Holding NT".

Zemesgabalu kopējā platība ir 389 394 kvadrātmetri. Tie atrodas aptuveni 400 metru attālumā no lidostas nožogotās teritorijas un pilsētas robežas ar Mārupes novadu, kvartālā starp Mazās Gramzdas, Kalnciema, Mīkleņu, Kārklu un Mūkupurva ielu. Zemesgabalu robeža atrodas arī aptuveni 500 metru attālumā no Kārļa Ulmaņa gatves, tās labajā pusē, virzienā uz pilsētas centru, un aptuveni 600 metrus no autoceļa, kas ved uz lidostu.

Rīgas domes deputāti 2010.gadā uzdeva pašvaldības SIA "Rīgas pilsētbūvnieks" uz šiem zemesgabaliem īstenot reģionāla mēroga izstāžu un konferenču centra izveides projektu un ieguldīja zemesgabalus uzņēmuma pamatkapitālā. Vēlāk, 2012.gadā, Rīgas dome atteicās no šī projekta un nolēma zemesgabalus nodot privatizācijai. 2022.gadā zemesgabalus pārdeva izsolē un 2023.gadā pašvaldība nolēma sākt lokālplānojuma izstrādi.

Iepriekš "Sirin Development" solīja, ka nekustamajā īpašumā tiks ieguldīti vairāk nekā 100 miljoni eiro. Plāns paredzēja, ka darbi minētajā teritorijā norisināsies vairākās kārtās, un to rezultātā taps 180 000 kvadrātmetru lielas un modernas loģistikas noliktavas.

65% Rīgas dzīvokļu īpašnieku daudzdzīvokļu namos nav noslēguši privatizācijas procesu, proti, nav pārņēmuši no pašvaldības rūpes par māju kopumā. Sekas – tiek likti ielāpi bojājumu vietās, bet ilgtspējīgas īpašuma apsaimniekošanas pārsvarā gadījumu nav.

Par problēmām, kas no tā izriet, un risinājumiem iecerēts diskutēt konferencē Mājoklis 2023, kas jau 1. un 2. jūnijā notiks ATTA Centre Krasta ielā Rīgā. Par to Dienas Biznesa intervija ar Latvijas Dzīvokļu īpašnieku biedrību asociācijas Mājoklis Rīgas nodaļas vadītāju Ingāru Daibi.

Kādas ir galvenās problēmas, ar ko saskaras cilvēki saistībā ar daudzdzīvokļu mājokļu apsaimniekošanu?

Viena no galvenajām problēmām šobrīd ir nespēja pieņemt lēmumus jautājumos, kas skar daudzdzīvokļu māju apsaimniekošanu. Proti, dzīvokļu īpašnieki nespēj sanākt kopā, lai vienotos par mājas uzturēšanai būtiskiem jautājumiem. Un, ja arī sanāk kopā, tad tajā brīdī, kad nonāk līdz lēmuma pieņemšanai, nespēj vienoties ne par to, kurš darīs, ne - kā darīs. Vērojams, ka cilvēkiem ir diezgan liela vienaldzība par to, kas ir ārpus viņu dzīvokļa.