Eksperti

Vēstule redakcijai: Iesākumā bija vārds

Jūsu labvēlis – Mārcis Bendiks Bermudiskā trijstūrī starp Ķekavu – Iecavu – Baldoni, 2018. gada jūlijā, 06.07.2018

Jaunākais izdevums

Godātā redakcija, steidzu paust savu atbalstu lieliskai iniciatīvai, kurai pievienojas jauni un veci. Es šeit domāju a. god. zv. adv. Gobzema kga pasākto «nosaukšu uzvārdus, rīt!» kustību.

Līdz šim mēs tikām «baroti» ar gaudeniem solījumiem par atmaskošanu un faktiem, ar mūžīgo piebildi «vārdus šobrīd vēl nesaukšu, ...» un tad gļetu taisnošanos, kādēļ atmaskot var, bet nosaukt nevar. Cik atminos, tā ir bijis kampaņu pēc kampaņas, sākot jau ar Repšes kga solījumu izķert visus korumpantus, vārdos nesauktus, un iedot veselībai papildu 400 miljonus latu. Repšes kgs iejāja valdībā baltā zirgā, ķēra pie zobena un tad tik sākās! Nu ja... Kad putekļi nosēdās, izrādījās, ka vienīgais tai laikā noķertais un notiesātais valsts naudas izkrāpējs bija paša Repšes kga valdības loceklis un partijas dibinātājs Audera kgs, un nekādi miljoni valsts kasē nesabira.

Zatlerjūgends, kas aicināja krastmalā dedzināt oligarhu bluķēnus, pašā jūtu karstumā gan kādus vārdus izbļāva, bet pēcāk kaut kā sakautrējās. Turpmāk īdēja visādos aplinkos, vārdu pirmos burtus piesaukdami, bet bez uzvārdiem. Sekli. Lai pašu Dūles & Co vārdus pēcāk neviens nevarētu nosaukt bez riska izmežģīt mēli un nosmakt, šamie drošības pēc pārkristījās, un tā nu tauta kļuva par dažiem vārdiem un uzvārdiem bagātāka: Zuarguss Klororus-Zarmass, Arstarulsmirus Arsu- jumfus-Tarus un Jurgstulaistus Lajurgus-Urgurus. Nez kādēļ esmu pārliecināts, ka šos vārdus jaunās kustības «uzvārdus rīt!» dalībnieki ignorēs.

Šīgada kampaņā sākās pastulba mode: pavicināt kameras priekšā kādas saburzītas lapeles un paziņot, ka tur nu gan viss ir, tikai nevar pagaidām teikt, kas tieši. Juraša kga izpildījumā šis vingrinājums izskatījās sevišķi stulbi. Kas gan neizbrīnīja, bet tomēr atstāja tādu kā sājuma sajūtu. Vasara vēl pusē, bet jau pagalam izelsušies. Kā kādreiz mēdza teikt JKP spices intelekta brāļi, namu pārvalžu santehniķi, «polšs vēl pusē, bet tu jau klusē». Skumji.

Ar milzīgu atvieglojumu nāca Ministru prezidenta kandidāta Gobzema kga koncertturneja «nosaukšu uzvārdus, rīt!». Tas bija tiešām atsvaidzinoši un oriģināli. Nevis kaut ko bubināt par «pagaidām vēl nevar», bet droši un lepni: rīt! Ar variācijām, protams, lai neapniktu – «dodiet tiešo ēteru, nosaukšu rīt!» un tad «lielie mēdiji ignorē, bet es vienalga nosaukšu rīt!», un tamlīdzīgi. Spēks un daile!

Uz nelietīgo troļļu aicinājumu iedot mazu sarakstiņu ar vārdiem un kriminālajiem pantiem (patapināts no Karlsona sarunas ar Mājāzi, «lūdzu, man piecas šo bērnu adreses»), turpat feisbukā kandidāts pēkšņi sāka jaunu mantru, «es jau simtiem reižu esmu nosaucis». Lai arī biju kļuvis par žanra fanu, tik tiešām neuzķēru to momentu, kad «nosaukšu rīt!» kļuva par «jau simts reižu». Sapīku, jo šķita, ka esam atkal nolemti garlaicīgai murmulēšanai.

Bet ja tu cīnies par taisnu lietu, šai gadījumā par spoža žanra izdzīvošanu, atbalsts var nākt no negaidītas puses. Šoreiz jaunajiem un dusmīgajiem no rokām šļūkošu karogu paņēma cīņās ārdēti veterāni. Otrdienas rītā Ministru prezidenta biedris (ne kandidāts! biedris!) Ašeradena kgs solīja... Jā! Atmaskot OIK afēru! Ar visiem uzvārdiem! Rīt! Nu, vai varbūt kādas dienas vēlāk. Nav pārāk oriģināli, bet ko var prasīt no organizācijas, kas savu veco, izkurtējušo sastāvu uzfrišina ar nosaukumam piekarinātu «Jaunā» un uz reklāmas avīzes pirmās lapas saliek sirmgalvjus, kas vēlēšanās nemaz nestartēs. Bet uzvārdus nosauks! Urā! Spēks un daile!

Vēlos paust vissirsnīgāko atbalstu kustībai «uzvārdus rīt!» un piedāvāt idejas jaunu biedru rekrutēšanai.

Acīmredzams kandidāts būtu tieslietu ministrs Rasnača kgs, kura rīcībā ir daži ļoti būtiski fakti un uzvārdi. Kā zināms, Rasnača kga iejūtīgā vadībā tika organizētas ļoti svarīgas apmācības jaunlaulātajiem, kuras pēc mazpārbaudītām ziņām esot apmeklējuši kādi 14 pāri. Savukārt internetā varējām lasīt neskaitāmus žurnālistu plānus pieteikties šajos kursos, lai pēc tam par tiem izņirgātos. Šādu paziņojumu bija nesalīdzināmi vairāk, nekā reāli apmeklējušo, un Rasnača kgs var izskaitļot, kuri tad taisījās, bet piešmauca. Nebūs viegli, bet kurš tad vieglas dienas Tieslietu ministrijā meklē. Maksātnespējas un tiesnešu štelles pagaidīs, svarīgās lietas vispirms. Mēs, konservatīvi – liberālie iedzīvotāji, prasām nosaukt uzvārdus! Rīt! Vai kādas dienas vēlāk.

Tūlīt nākošā būtu Koļegovas kdze, kura varētu nosaukt tos ļaunprāšus, kas liedza viņai sīkas nodokļu blēdības dēļ kandidēt uz VID vadītājas posteni. Tā bija acīmredzama sazvērestība, mēs prasām uzvārdus! Rīt!

Aicinu redakciju iekļauties jaunajā kustībā un koordinēt kandidātu uzņemšanu. Jau rīt!

Komentāri

Pievienot komentāru
Viedokļi

Vēstule redakcijai: Jaunlaiku sarunu skaidrojošā vārdnīca

Cerot uz sapratni un konstruktīvu sadarbību, paliekot Jūsu vēstuļdraugs – Mārcis Bendiks Bermudiskā trijstūrī starp Ķekavu – Iecavu – Baldoni, 2018. gada oktobrī, 31.10.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, drīz būs mēnesis kopš vēlēšanām, bet jaunās valdības veidošana plašākai sabiedrībai sāk šķisties aumež dīvaina. Cilvēku grupas rīko sanākšanas krustiskos sastāvos un dažādās grupās, bet tām sekojošie paziņojumi par to, kas ir runāts un kas sarunāts, rādās līdzīgi kā viena metiena žurkuļi.

Kā zināms, visos laikos ir bijusi mode ne tikai uz apģērbiem un dejām, bet arī uz īpašiem mīļvārdiņiem un izteicieniem. Un līdzīgi, kā pa gabalu var uzpazīt no dzīves atpalikušu indivīdu pēc kļošenēm vai aveņkrāsas žaketes, līdzīgi ir arī ar sarunu vārdnīcu. Atcerēsimies, ka ap 6. Saeimas vēlēšanu laiku uz žurnālistu jautājumu par kandidāta lielāko trūkumu smalka atbilde skanēja: «Es esmu pārāk godīgs.» Šobrīd retardētus pusstulbeņus izdod gadsimtu mijas frāzes «nekļūdās tas, kas neko nedara» un «mēs gribam būt daļa no risinājuma, nevis problēmas».

Tā kā sarunu festivāls iegājis jaunā cēlienā, kura rezultāti vēl ne tik drīz gaidāmi, piedāvāju caur Jūsu plaši iecienītā laikraksta slejām dot zināmu atbalstu aktuālo politisko paziņojumu tulkošanā. Tas būtu tāds kā ceļvedis šīgada politizteicienu modes jaunumos ar skaidrojošās vārdnīcas elementiem. Tabulas kreisajā stabiņā – kas reāli noticis, runāts un apspriests, labajā – kas pēc tam paziņots.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, rakstīt šīs rindas mani rosināja Kozlovska un Tomsona k-gu saruna pirmdienas Krustpunktos. Tās gaitā aumež korektais Aidis uzmanīgi izstūrēja līdz jautājumam, kurā brīdī policijai būtu jāsāk rosīties.

Kas iekustinās izmeklēšanas mehānismu zobratus, ja pat publiski jau zināms, piemēram, par daudzdesmitu politiskas izcelsmes konsultantu leknu piebarošanos no nodokļu maksātāju naudiņu miljoniem?

Bija kāds formāli ļoti līdzīgs gadījums: kāds cienījams uzņēmējs maksāja gudram cilvēkam par biznesa konsultācijām, bet izrādījās, ka faktiski tas tomēr gājis politiskas partijas uzturēšanai. Toreiz iejaucās knābistu masku šovs un abi - gan maksātājs, zaļuzņēmējs Tamuža k-gs, gan saņēmējs, kāpēvēelvē augstais priesteris Zakatistova k-gs - ietrāpīja uz kādu brītiņu aiz restēm. Kāpēc tad 46 reizes lielākā gadījumā, kad cienījami saskaņieši it kā konsultē Rīgas satiksmi, publika tikai burbuļo par kaut kādu auditu, kas galu galā ir vien tāda ciparu un skaitļu lieta? Kur sirēnoti auto, roku dzelžu šķindoņa TV kameru priekšā un sekojošā advokātu skaidrošanās ar presi cietuma vārtu priekšā? Kur atšķirība?

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija,jaukais laiciņš atnācis reizē ar publisku atjautu, ka šai Saeimai jābalso par virkni augstu, svarīgu un pat ļoti svarīgu amatpersonu,kuru amata pilnvaras beigsies visai pārskatāmā nākotnē.

Pirms Jāņiem atrisināsies jau uzsāktais jampadracis ap zobārstu un santehniķu kandidatūru izvirzīšanu Valsts prezidenta amatam, rudenī beidzas Latvija Bankas prezidenta pilnvaru termiņš, bet nākamvasar jāpārvēl ģenerālprokurors un Augstākās tiesas priekšsēdis. Piedevām te nāktu klāt premjera iecerētā finanšu uzrauga FKTK uzspridzināšana (operācija ar segvārdu«remonts»), kā rezultātā varētu būt vēl vesels FKTK padomes sastāvs jāatrod un jānobalso.

Ja mūsu politika būtu kaut cik sakarīga, tad šāda amatpersonu pārvēlēšana tipiski būtu valdošās koalīcijas kompetence: vienoties par sadalījumu, izdiskutēt personālijas, iekļaut apspriežamajā kontekstā vēl tur piederīgus jautājumus (piemēram, jaunvecvienotībai tik ļoti svarīgo eirokomisāra amatu) un tad pakāpeniski to visu realizēt. Bet! Mums ir valdība, kuras ministri tikai sāk mācīties amatu un ko atbalsta koalīcija, kura pati īsti nezina, no kā tā sastāv un cik tajā būs balsu pēc kārtējā drošības iestāžu reida.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, šai laikā, kad visas sabiedrības uzmanība safokusējusies uz valdības veidošanu, publikas nemanīta ir notikusi viena cilvēciska ķeza. Proti, notikumu virpulī kāds rūķis vai cits Ziemsvētku steigas pārmākts pārcilvēcīgs subjekts bija izkaisījis un pazaudējis Saeimas frakciju kolektīvās vēstules Ziemsvētku vecītim. Lai arī samirkušas un saburzītas, savācu tās gandrīz visas. Tiesa, tās bija sajauktas, no frakciju zeķēm izņemot, tādēļ saklasificēju tās pa dāvanu grupām – līdzīgi kā ģimenē. Proti, ko likt zem eglītes, ko pasniegt skaisti iepakotu, bet ko apsolīt uz vēlāku laiku.

Dabiskā kārtā vēstulītēs bija lūgtas dāvanas, ko vēlējās vairāki rakstītāji, tādēļ tabulā ir atrodams to skaits. Kā Ziemsvētku vecītis tiks galā ar situāciju, ja vairumā jāgādā ir ne tikai masveidā ražots telefons, es nezinu. Tā, piemēram, kāds oriģināls eglītes rotājums, ko iekārojušas pat četras frakcijas, iespējams, būs jāklonē. Bet es paļaujos uz ticību saulgriežu brīnumam.

Lai arī frakciju vēstulītes bija sajauktas, manā ieskatā nevajadzētu būt nekādām grūtībām dāvanas pareizi sadalīt, jo sarakstā nav nekā pārāk negaidīta vai grūti izskaitļojama. Un tās galu galā ir frakciju kolektīvās vēlmes, pieņemu, ka deputāti arī katrs atsevišķi sūta savus lūgumus, bet tie pašlaik manās rokās nav nonākuši.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, šai skaistajā svētku laikā atļaujiet man caur jūsu laikraksta slejām paust visnotaļ pozitīvu atziņu: šī valdība man sāk iepatikties. Vēl vairāk, šis tas no valdības šķietami komediantiski grābstīgās ņemšanās pēkšņi parādās jaunā gaismā.

Atklāsme man uznāca brīdī, kad līdz šim no lielu muļķību runāšanas un darīšanas izsprukušais Iekšlietu ministrs Ģirģena kgs tomēr atvēzējās varoņdarbam: ar spēku pārņemt trolejbusu un autobusu kustības kārtošanu Rīgas pilsētā.

Pirmajā acu uzmetienā tā varētu šķisties kantaina stulbuma manifestācija. Ar šādu pašu pamatojumu – iespējams iedzīvotāju apdraudējums – policijai būtu jāpārņem krietns ducis lauku klubu, jāsāk vadīt kādas provinces bibliotēkas, jāpārraksta uz policijas vārda zemesgrāmatā pārdesmit Rīgas slavenāko graustu, un vēl sabiedrības drošības garantēšanai jāsašņorē pāris trīs deputātu. Bet tad iemetu aci valdības deklarācijā: tur par iekšlietām ir tikai dažas rindkopas, un nevienā no tām nav solīta policijas virsvadība pašvaldības transporta jomā. Bet! Toties ir solījums tikt galā ar OIK, pašā pašā sākumā. Kā zināms, Saeima pat nobalsoja par OIK sistēmas tūlītēju likvidēšanu, ko jevroglumais Kariņa kgs pēčāk iegrieza tā, ka tas ir bijis tikai naivs deputātu vēlējums EM nākt klajā ar kādu nekādu plānu. Vienvārdsakot, valdība ir aptaisījusies jau pašā startā, bet te OIK atcelšanas vietā nāk satiksmes atcelšana uz Deglava tilta, un visi priecīgi.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija,

šai laikā, kad gribot negribot jāatceras epizode no ģeniālās Aivara Freimaņa filmas Puika – «nu kāpēc tā ziema tik gara» – neatliek nekas cits, kā cerēt uz pavasari, gaismu un neizbēgamu laimību. Te nu gan nevaram izvairīties no realitātes atzīšanas: vecā valdība tautai pagalam apnikusi, un apnikusi ir arī jaunās valdības stutēšana. Vēl vairāk, ja vecā sēž puslīdz mierīgi un tikai pa reizei kādu duļķi uzkuļčina, tad jaunās veidotāji ar saviem bezrezultātu ļembastiem mūsu daudzcietušās tautas pacietību nupat būs pavisam nodeldējuši.

No vienas puses, tā kā būtu cerība, ka nākamnedēļ Saeimā jaunais dr. Frankenšteina vārdā nosauktais homunkulis tiks līdz balsojumam, bet no otras – visādi var gadīties. Un prognozēšana ir tāda riskanta lieta, it īpaši, ja runa ir par nākotni (šamo asprātību pieraksta Markam Tvenam, bet es pilnībā tai piekrītu). Tā, piemēram, manis iejūtīgi tabulētajā 13. Saeimas veidotās valdības prognožu spēlē, kurā dalībnieki aicināti savu prognozi precizēt ik piektdienu, Tālis Linkaits, JKP nominētais satiksmes ministra kandidāts, turpina uzturēt (kā vienīgais no spēles dalībniekiem!) versiju, kurā JKP nav ministru posteņu. Ko tas nez varētu nozīmēt...

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, droši vien nav liels noslēpums, ka krietnu daļu sava darba mūža esmu bijis profesionāls fotogrāfs. Tajos laikos importa frāze say cheese nebija pazīstama, bildējamās grupas uzmanību ierastā kārtā piesaistīja ar izsaucienu, kurā tika blēdīgi apsolīta putniņa izlidošana.

Daļa publikas tiešām pasmaidīja, slēdzis noklikšķēja, un dzīve turpinājās. Neviens nekad man nav jautājis, kāpēc putniņš nav izlidojis.

Pārlaidusi asinskrāsas pilnmēness aptumsuma šausmas, Saeima mums beidzot dāvājusi jaunu, spraunu valdību. Nu varbūt ne pavisam pilnīgi jaunu, bet tādu refurbished – daļa detaļu jaunas, daļa vecas, bet lietojamas, un beigu beigās iznāk lētāk. Un šī rifērbišētā valdība uzreiz un zibenīgi ķeras pie vingrinājuma ar uzmanību, tūlīt izlidos. Sarakstā uz izlidošanu bez lielas slēpšanās tiek apspriestas pašas augstākās prokuratūras, policijas un KNAB amatpersonas.

Arī uzreiz un zibenīgi sākas nākošo Valsts prezidenta kandidatūru apspriešana, jo pašreizējais Saulvedis Varaidotis uz otru termiņu netiek apspriests pat joka pēc, tātad izlidos jau šovasar. Un pirmie reālie izlidotāji ar 44. numura zābaka nospiedumu uz muguras lejasdaļas jau pamet nozīmīgu valsts dienestu vadību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, vairs nevaru to paturēt sevī. Esmu vainīgs, atzīstos. Atzīstos pilnīgi brīvprātīgi, bez spaidiem, viltus un maldības. Nevaru gan solīties še iederīgo «vairāk tā nedarīšu», jo toreiz, pirms nu jau vairāk kā 15 gadiem, biju pārliecināts gan par notiekošā unikālo ārprātu, gan par savu pienākumu to apņirgt visiem spēkiem. Izrādījās, ka, salīdzinājumā ar mūsdienu politiskās komunikācijas standartiem, tā laika notikumi bija ieturētas mērenības paraugs.

Tā nu bija sagadījies, ka Jaunā laika uznāciens Latvijas politikā sakrita ar Latvijas Radio Rīta Rosmes raidījumiem, kuros četri mutīgi personāži apvingroja sabiedriski politiskās aktualitātes. Eināra Repšes ekscentriskie gājieni mums bija ārkārtīgi ērts apņirdzamu tēmu avots, un es šai ziņā biju pavisam nevaldāms. Daži salīdzinājumi no šodienas skatu punkta manas alošanās ilustrācijai.

Sāksim kaut vai ar to, ka, vēl būdams Latvijas Bankas prezidents (ko būtu grūti nosaukt par trūcīgu cilvēku), viņš sāka savu kampaņu ar ziedojumu vākšanu... nē, ne mazturīgajiem un pat ne partijai. Viņš vēsā mierā paziņoja, ka vēlas, lai tam personīgi saziedo vienu miljonu latu kā honorāru. Kāpēc? Lai būtu neatkarīgs un neuzpērkams. Starp citu, viņam izspruka arī apmēram tādi vārdi, ka, ja nesanāks, tad, mīļā tauta, neesam sapratušies, un es bez miljona no siltā krēsla nost nekāpšu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, vēlos pievērst jūsu uzmanību kādam svarīgam iemeslam mūsu kopīgajām ķezām. Proti, lozungiem. Ņemšanās ap partiju programmām, valdības deklarācijām un sirdsdziļu attiecību smeldzes izliešanu no Saeimas tribīnes ir par maz. Labi, bet maz.

Jāizpurina un jāatjauno ne tikai politikas saturs, personāži un ideoloģijas, jārevidē arī lozungu saimniecība. Protams, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un pielāgojot pārbaudītas vērtības mūsdienu sabiedriski politiskajai caurejai situācijai. Daļa vienkārši jātulko, daļa jāmodificē, un būs pa kādam vecam labam aizmirstam, kuri vienkārši jāceļ atkal saulītē.

Tā mana studenta jaunība Rīgas centrā ilgus gadus bija neona uguņu apstarota, kas no Padomju bulvāra nama jumta vienkārši un gaumīgi postulēje «SLAVA PSKP». Savukārt Ganību dambi šķērsojošo tiltu malas rotāja filosofiskais «Trešais – piecgades izšķirošais gads», ko nomainīja paša Ļeoņidiļjiča prātula «Ekonomikai jābūt ekonomiskai».

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Godātā redakcija, atļaujiet caur Jūsu izdevuma slejām vērsties pie mūsu sabiedrības progresīvās daļas. Pie tiem, kuri iestājas par atbildību, taisnīgumu un nerimtīgu attīstību ceļā uz vispārēju tautas laimi. Kuri ir par progresīvām idejām, progresīviem nodokļiem, progresīvu attieksmi pret apkārtējo vidi un progresīvu neiecietību pret netaisnīgu bagātību.

Dārgie progresa aizstāvji, veicinātāji un cīnītāji, Jūsu degsme ir uzteicama, tomēr vēlos teikt dažus vārdus par sekām, kuras progresa ideju piesātinātā atmosfēra radījusi ne tikai ļaunajiem bagātniekiem, bet daudz plašākiem slāņiem, pašus progresa kareivjus ieskaitot. Atgādināšanai pāris atkāpju vēsturē.

Reiz senā pagātnē Einars Repše, progresa ideju nospiests, stādīja priekšā progresīvā nodokļa uzmetumu, saskaņā ar kuru tāds būtu jāsāk maksāt no mēneša ienākumiem virs Ls 400. Kāds jandāls izcēlās! Kā nav kauna! Nevis no 40 000 un pat ne no 4000, bet jau no četriem simtiem! FM aprēķini toreiz rādīja, ka kaut cik pamanāms rezultāts būtu tikai tad, ja sāktu no šāda pieticīga līmeņa, bet primitīva ļauno bagātnieku čakarēšana būtu bez taustāmām fiskālām sekām. Ideja toreiz izčākstēja, bet populārā vēlme zāģēt biezos reanimējās vēl tizlākā formā kā «solidaritātes nodoklis», nu jau citu jaunlaicēnu izpildījumā. Ar jau sen prognozētām sekām: budžetam ne silts, ne auksts, tikai lieks sarežģījums nodokļu sistēmā.

Komentāri

Pievienot komentāru