Strādājot pie mūzikla Vadonis, komponists Zigmars Liepiņš sapratis — Latvijai steidzami vajag jaunu Kārli Ulmani.
Vai Latvija nav kļuvusi par placadarmu kārtējam starptautiska mēroga eksperimentam, kas — Austrumi vai Rietumi ietekmē šeit notiekošos procesus, vai arī Obama Amerikā un Medvedevs Krievijā nav uzskatāmi par diktatoriem? Šādas un dažādas citas pārdomas radušās komponistam kādreizējam Radio SWH īpašniekam Zigmaram Liepiņam, strādājot ar kārtējo lieldarbu — muzikālo izrādi Vadonis, kas veltīta slavenākajam mūsu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.
Kopš atbrīvojāties no savām daļām Radio SWH, informācija par jūsu gaitām ir visai paskopa. Ko īsti šobrīd dara Zigmars Liepiņš?
Nodarbojos ar savām mūzikas lietām, un ar zināmu sava kapitāla menedžēšanu. Tās «olas», kas savulaik ir «izdētas», tagad ir jāmēģina saglābt, lai tās nesaplīstu. Pa šo laiku esmu uzrakstījis Kapteiņa stāstus, svītu Dziesmu svētkiem Dziedot dzimu, dziedot augu, bet pašlaik top jauns darbs, kas pilnībā ir paņēmis manu laiku — muzikālā izrāde Vadonis.
Kāpēc īsti tika savulaik pieņemts lēmums aiziet no radio biznesa?
Vienkārši bija laiks. Sajutu to. Man bija pietiekami liela rutīna, radās sajūta, ka esmu kaut kādā procesā apstājies un stāvu uz vietas. Neko jaunu no tā visa izveidot vairs nevarēju. Japāņi uzskata, ka darbošanās jāmaina pēc 7 vai 8 gadiem, bet es vienā vietā biju nostrādājis vairāk nekā 15 gadus. Bija sajūta, ka tas viss ir jābeidz.
Radio pārdošanas darījums notika īsi pirms lielās ekonomiskās dižķibeles jeb krīzes, kas šobrīd norisinās. Prognozējāt, ka ir pēdējais laiks beigt šīs biznesa gaitas, vai arī tā bija sagadīšanās?
Es neesmu ekstrasenss — tā ir sagadīšanās. Turklāt vēl īsu brīdi pēc tam dzīve gāja uz augšu.
Saistībā ar jau ilgāku laiku notiekošajiem ekonomiskajiem procesiem daudz tiek spriests par to, kurš uzņēmums šos laikus izturēs, bet kuram nāksies beigt savu darbību. Kādu jūs redzat radio tirgu Latvijā pēc tam, kad šī krīze būs beigusies?
Kad parādījās televīzija, daudzi teica, ka kino nomirs, bet tas vēl šodien nav nomiris — tas ir transformējies. Tad parādījās internets, un daudzi teica, ka nomirs televīzija, bet arī tā transformējās. Domāju, ka arī radio šobrīd pārdzīvo zināmu transformācijas procesu. Ir grūti konkurēt ar radio — tas vienmēr būs optimāls mobilais medijs. Internetu, braucot automašīnā, es nevaru apskatīties, avīze man nevar sniegt operatīvos datus, un tāpēc radio, kam ir labs ziņu dienests, man paliek kā informācijas avots. Cits jautājums ir par to, vai radio spēlēs tik daudz mūziku kā šobrīd — par to varētu šaubīties.
Vai redzat iespēju, nišu, kur Latvijā nodibināt vēl kādu jaunu radiostaciju?
Nē! Kaut gan, godīgi sakot, nišas jau var atrast vienmēr, bet tik mazā tirgū, kāds ir Latvija…
Radiostaciju Latvijā ir par daudz?
Nu, ja tās visas var izdzīvot, tad acīmredzot nav par daudz. Taču, ja ienāk arvien mazāk reklāmu, tad droši vien kaut kas ir lieks. Jāņem vērā, ka daļa cilvēku klausās tikai mp3 failus, daļa pilnīgi mierīgi iztiek ar Latvijas Radio 2. Taču tas ir normāli. Piemēram, ASV var būt kāda vietējās nozīmes katri mūzikas radiostacija, ar kuru noteiktā valsts daļā dzīvojošie iztiek, klausoties vietējās ziņas. Cilvēkiem ar to pietiek, jo viņus stipri maz interesē, kas notiek, piemēram, Indonēzijā. Radio ir ļoti lokāla lieta.
Vai pieļaujat iespēju, ka varētu pilnībā pamest biznesu?
Nekā daudz jau man vairs nav. Man ir minimāla līdzdalība uzņēmumā Biļešu paradīze, kā arī ierakstu studija, ko esmu apvienojis ar koncertaģentūru Mūza. Bet arī tas bizness faktiski nav bizness. Ierakstu bizness ir pilnībā miris. Tikai absolūti fanātiķi šajā jomā vēl mēģina kaut ko darīt — kaut ko pelnīt šajā jomā Latvijā nav iespējams.
Kāpēc?
Pirmkārt, auditorija ir pārāk maza. Otrkārt, mēs joprojām esam postpadomju produkts — mēs nemaksāsim naudu par to, ko var dabūt par brīvu. Pieļauju, ka arī Vācijā ir savi «pirāti», bet tur tomēr sabiedrībā valda apziņa, ka cilvēkiem ir jāsamaksā par padarīto darbu — viņi saprot, ka muzikants arī tomēr ir ieguldījis zināmu darbiņu, lai taptu attiecīgais skaņdarbs, un arī viņam būtu jāsamaksā. Pie mums daudziem ir radies priekšstats, ka mūziķi dzīvo ļoti turīgi, un viņiem jau nu sliktāk nepaliks, ja par kaut ko netiks samaksāts.
Mūziķim jāmaksā, tikai ejot uz viņa koncertiem…
Jā! Tāpēc jau koncertu bizness pēdējā laikā pasaulē ir tik ļoti izmainījies. Notiek lietas, kas agrāk pat nebūtu iedomājamas. Maikls Džeksons nomira, bet viņam bija plānoti 50 koncerti. Prinsam tikai O2 zālē bija 40 koncerti. Pirms 10 gadiem viss bija citādāk: darbs studijā, diska izlaišana, promotion tūre un viss.
Kā jau solījāt, aiziedams no radio biznesa, šobrīd vairāk esat pievērsies radošajai darbībai. Kā to šobrīd varētu nosaukt — mūzika kā bizness vai arī «beidzot varu darīt, ko gribu»?
Otrais variants. Mūzika kā bizness jau arī nav iespējams. Nesen Jūrmalā notika Jaunais vilnis — lūk, tur vēl ir mūzika kā bizness. Turklāt es gribētu teikt, ka tā ir mūzika nevis ar lielo «M», bet gan ar ļoti maziņu «m». Man ir tāda sajūta, ka dziesmas, kas tur parasti skan, esmu dzirdējis jau 30 gadus, bet tās joprojām griež uz riņķi. Toties tur ir milzīga auditorija — apmēram 200 miljoni Krievijas iedzīvotāju. Lūk, tas ir bizness, un visi mēģina tajā ielauzties iekšā. Bet Latvijā biznesa nav.
Tātad gribat teikt, ka, joprojām, rakstot dažādus darbus, darāt to tikai savam priekam?
Nē, protams. Būtu muļķīgi, ja es tā apgalvotu. Bet bizness tas noteikti nav — tas ir ar dievu uz pusēm apmaksāts darbs, turklāt tikai tad, ja cilvēki nāks uz izrādēm. Ja nenāks — notiks piecas izrādes, un tas arī būs viss. Ja apmeklētība ir, tad ar teātri un operu Latvijā kaut kādu naudu nopelnīt var, bet tas ir relatīvi.
Šobrīd jums, kā mēdz teikt, dienas kārtībā ir izrāde Vadonis, kas ir par slavenāko šīs valsts prezidentu. Kāpēc tieši šāda tēma?
Cik nu man tie darbi ir bijuši, vienmēr esmu meklējis tēmu, kuru, manuprāt, ir vērts aiztikt. Kad taisījām Lāčplēsi, šis darbs tajā brīdī bija kaut kas viens, bet mēs ar Māras Zālītes palīdzību to uztaisījām pilnīgi citādu, kaut gan lamāja mūs toreiz briesmīgi — folkloristi uzskatīja, ka mēs esot pārkāpuši kaut kādas robežas. Parīzes dievmātes katedrāli es uzrakstīju vēl pusotru gadu pirms frančiem, un viņi pēc tam no manis šo to nospēra. Viss, par ko esmu rakstījis mūziku, man ir šķitis pietiekami svarīgi, lai to darītu. Kad Kaspars Dimiters reiz kā joku izmeta, ka šogad varētu būt aktuāla tēma par Kārli Ulmani, uzreiz viņam teicu — rakstām! Tas tika izlemts sekundes laikā.
Manuprāt, Ulmanis ir lielākais valstsvīrs, kāds jebkad latviešiem ir bijis, viņa dzīve ir bijusi dramatiska. Tā bija viņa personiskās dzīves drāma — atteikties no visa par labu valstij. Tas nav viegli! Jā, viņš bija autoritāra režīma vadītājs — to nevar noliegt. Bet kāpēc? Iespējams, ka brīdī, kad viņš to izdarīja, tas bija vienīgais variants, kā glābt paša radīto veidojumu — Latvijas valsti. Latviešiem vienmēr ir bijušas problēmas ar spēcīgiem līderiem, ar vadītājiem, kuriem tauta ticētu. Mēs joprojām runājam par ulmaņlaikiem. Tie ir laiki, kas asociējas ar labklājību, ar pārticību. Jā, viņš vienu otru aizsūtīja uz Kalnciema raktuvēm, bet domāju, ka daļa no viņiem to bija pelnījuši. Šķiet, ka, atbilstoši Ulmaņa piemērotajiem kritērijiem, arī šodien dažs labs aizbrauktu kaut kur šķelt dolomītu… Bet nekas tamlīdzīgs jau nenotiek.
Man jau vienmēr rodas kādas sazvērestības teorijas. Piemēram, kāda ir ārvalstu ietekme uz mūsu politiku, kuru mēs vai nu neizfiltrējam, vai arī apzināti tiekam zombēti, lai nekas tāds nenotiktu. Rodas sajūta, ka tiek darīts viss, lai būtu sliktāk. Nesen iedomājos par mūsu cukurfabrikām… Ulmanim bija teiciens, ka pie tējas ir jāpieliek trīs karotes cukura: vienu par Jelgavu, otru — par Liepāju, trešo — par Jēkabpili. Faktiski tas bija projekts «sasildīsim Latviju!». Tagad mums ES to neļauj darīt, jo esot jāpērk dāņu cukurs, jo tas esot labāks. Tāpat arvien vairāk konstatēju, ka valodas likums mums faktiski nedarbojas — notiek pamatīga rusifikācija. Ja vēl likvidēs skolas, būs grūti runāt par tādām lietām kā izglītota, gudra un pelnoša tauta. Muļķis nevar nopelnīt. Tā vien izskatās, ka kādam vajag, lai mēs būtu muļķi. Esmu diezgan ilgi, rakstīdams mūziku jaunajai izrādei, viens pats dzīvojis pa laukiem un domājis par visām šīm lietām.
Laikā, kad pirmo reizi tika izrādīta rokopera Lāčplēsis, tai lielu daļu popularitātes nodrošināja paralēles ar tobrīd — astoņdesmito gadu beigās — notiekošajiem procesiem…
Tā arī nevar teikt — tā izskatās tikai šodien. Es izrādi sāku rakstīt 1986. gadā – brīdī, kad nekādi TĀDI procesi nenotika. Gorbačovs knapi bija parādījies.
Bet Lāčplēša pirmizrāde bija pareizajā laikā un vietā...
Jā, bet man negribētos tāda veida paralēles vilkt saistībā ar jauno izrādi. Man tomēr gribētos domāt, ka mēs kopā ar Dimiteru esam uzrakstījuši mākslas darbu, kurš būtu kā piemiņas zīme Ulmanim – cilvēkam, kuram Latvijā nav pat sava kapa vieta. Iedomājieties, kas būtu par trādirīdi, ja Ulmaņa pīšļi tiktu pārvesti uz Latviju?! Taču domāju, kas tas būtu neizdevīgi daudziem.
Bet kāpēc?
Tas varētu uzjundīt kaut kādas nevajadzīgas tieksmes pēc citādākas dzīves. Bet tagad mēs sēžam, rociņas pacēluši un sakām: O.K., lai viss ir tā, kā ir. Tie, kas ir nedaudz uzņēmīgāki, aizbrauc uz Īriju, uzņēmīgākie – uz Šveici, bet vēl uzņēmīgāki – uz ASV.
Latvijā paliek tikai lūzeri?
Viena daļa no paliekošajiem ir tiešām lieli patrioti, otri – vienkārši nevar izšķirties mainīt savu valsti. Es to nevarētu izdarīt.
Minējāt jēdzienu «citu valstu ietekme», par ko šeit ir runāts jau gadiem ilgi. Kuras puses valstis jūs īsti domājat?
Domāju, ka jārunā par abām pusēm. Esmu runājis ar cilvēkiem, kas vēsturi zina daudz labāk par mani, un esmu dzirdējis viedokli, ka Latvija ir bijis placdarms krievu specdienestiem dažādu eksperimentu veikšanai, turklāt jau sākot ar laiku pirms Pirmā pasaules kara. Piemēram, kas notiek, ja tiek atcelta dzimtbūšana, kas šeit tika izdarīts ātrāk nekā Krievijā. Turklāt interesanti, ka Krievija ar Vāciju sāka karot, neraugoties uz to, ka cars un ķeizars faktiski bija radinieki. Vienalga viņi karoja, līdz novākti tika abi. Un tajā brīdī radās Latvijas valsts, kas lielā mērā bija «cūcene». To arī esam centušies parādīt izrādē. Būtu taču muļķīgi uztaisīt uzvedumu par Ulmani un neparādīt Latvijas dzimšanu. Fantastiskākais ir tas, ka man ir iespēja šo uzvedumu parādīt uz skatuves, kur Latvija tiešām tika dibināta – Nacionālajā teātrī. Strādādams ar šo darbu, kā jau minēju, runāju ar daudz dažādiem speciālistiem un laika gaitā sapratu – baigais trakums tajā laikā ir bijis, trakā vietā esam piedzimuši, un sliktākais ir tas, ka nekas jau vēl nav beidzies.
Kas tad šobrīd, jūsuprāt, īsti notiek Latvijā?
Lai to raksturotu, ir jāsaka viens labs krievu vārds – bardaks. Sevišķi jocīga sajūta bija, kad es, rakstot Vadoni, viens pats dzīvoju savos laukos, riņķī neviena cilvēka nebija, mierīgi strādāju, bet vakaros latvieša daba man neļāva neieslēgt ziņas... Kaut kad maija beigās un jūnija sākumā, skatoties tikai ziņas, sāka šķist, ka valstī viss jau ir sabrucis. Par laimi, man bija vēl citi informācijas avoti, ar kuriem sazvanījos, jo pretējā gadījumā gribētos iet kārties. Paskatoties kopējo situāciju, jāteic, ka tālāk jau vairs nav kur. Godīgi sakot, es joprojām nesaprotu, kāpēc mums vajag aizņemties naudu. Un es to nekad nesapratīšu, kamēr nebūšu redzējis naudas plūsmu. Jā, man var teikt, ka valsts kasē nav naudas, bet es neticēšu, kamēr publiski oficiāli iedzīvotājiem tas netiks parādīts.
Krīze ir visā pasaulē, bet kāpēc tad, jūsuprāt, ir sanācis tā, ka esam vieni no tiem, kas to izjūt vissmagāk?
Mēs esam pašā apakšā. Es neesmu ekonomists, bet... Ir sajūta, ka arī šajā jomā mums tiek stāstīts cits stāsts, nekā ir patiesībā. Jā, man ir sazvērestības teorija, ka viss šeit notiekošais ir eksperiments ar Latviju, ka ES eksperimentē, kas notiks ar mums, ja šai valstij tiks piegrieztas visas slūžas. Kas gan ir viena Latvija priekš 500 miljonu iedzīvotāju liela veidojuma? Tas nav pat 1% no kopējā daudzuma.
Bet kāpēs tieši Latvija, nevis, piemēram, Lietuva vai Igaunija?
Mums te jau tradicionāli ir eksperimentāla valsts. Turklāt vai tad eksperimentētāji būtu mainījušies? Eiropas aristokrātija nekur nav pazudusi – tā vienkārši ir vairāk paslēpta zem demokrātijas čaulas. Paskatieties uz Eiropas karti – lielākā tiesa valstu joprojām ir monarhijas. Pirms kāda laika biju Vīnē un dzīvoju viesnīcā pašā centrā, kas faktiski bija puse no Švarcenbergu pils līdzās Švarcenberga laukumam. Izrādās, ka Švarcenbergs ir bijis Austroungārijas imperatora galvenais padomnieks, armijas pavēlnieks utt. Kā zināms, minētās impērijas jau ļoti daudzus gadus nav, bet Švarcenbergi vēl ir, viņi nekur nav pazuduši – laikā, kad Vāclavs Havels bija Čehijas prezidents, pēdējais no minētās dzimtas bija viņa padomnieks. Kad sēdējām pils restorānā, ēdienkartē atradām nosaukumu «forele no Švarcenberga īpašumiem». Kad paprasījām viesmīlim, cik liels ir tas īpašums, viņš pasmaidot atbildēja – apmēram trešdaļa Austrijas. Tātad viņam Eiropas demokrātijas pašā vidū joprojām ir pils, laukums, foreļu tirdzniecība, trešdaļa valsts, un vispār viņš ir tas, kurš Austrijā «fīrē štelles».
Kas, jūsuprāt, «fīrē štelles» Latvijā?
Grūti pateikt... Krievija ir vienā pusē, ES – otrā, ASV – trešā. Un katram no viņiem te ir kādas interešu zonas. Droši vien ir. Vismaz tāds iespaids rodas, parunājoties ar cilvēkiem, kuri zina ievērojami vairāk par mani.
Taču nevajag nemaz runāt par pārāk tālām lietām. Savulaik mēs apspriedām, ka amerikāņi veic savas mūzikas invāziju pasaulē – tas bija viens no variantiem, kā ar savu kultūru iespiesties visā pasaulē. Nu un ko tad pašreiz dara krievi? Rīko Jauno vilni. Un kāpēc tieši šeit? Tas ir apzināti vai tā ir sakritība?
Runājot par Jauno vilni... Vieni uzskata, ka Jaunais tas ir drausmīgs krievu pasākums, kuru šeit labāk nevajadzētu ļaut rīkot, otri saka – vismaz dažas dienas Jūrmalā ir tiešām bagāti cilvēki, kas pilsētā atstāj daudz naudas, un būtu labi, ja viņi brauktu te biežāk...
Abiem ir taisnība. Tas ir krievu pasākums ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet sekas ir nauda.
Nauda nesmird...
Gatavs ir! Tas ir mefistofelisks jautājums – par kādu summu ir vērts ziedot savu nacionālo pašapziņu. Arī Fausts par vienu asins pilienu dabūja mūžīgo jaunību, bet beidzās viņam tas diezgan draņķīgi. Arī attiecībā uz Jauno vilni jāatceras, ka katrai monētai ir divas puses. Ko tad tā dalībnieki, uzvarētāji ir sasnieguši Krievijā. Kurš tagad ir «stārs» Maskavā, kuram ļauj uzstāties ar fonogrammu. Krievijā jau par zvaigzni var uzskatīt tikai to, kas uzstājas uz «foņeras», nevis dzied pats.
Ja jums tagad būtu jāizlemj, ļaut vai neļaut rīkot Jauno vilni Jūrmalā, kāda būtu jūsu rīcība?
Kaut kā stulbi sanāk – tie veči tur groza miljonus, bet es te kaut ko gudri runāju. Ļautu... Bet nosakot konkrētus nosacījumus. Piemēram, nekādas fonogrammas. Šobrīd man ir sajūta, ka mūzikas lieta tur vispār ir stipri vien otršķirīga. Galvenais ir attiecīgo cilvēku satikšanās vietās, kur viņiem uz laiku ir zudušas kontroles iespējas. Te var apspriesties par tranzīta ceļiem, par iespējām attīstīt biznesu un pie viena nopirkt kādu nekustamo īpašumu. Un nestāstiet, ka šiem cilvēkiem, kas tur savācas, ļoti interesē pasākumā spēlētā mūzika! Starp citu, interesanti ir tas, ka vismaz šogad konkursa dalībnieki bija labāki par visiem tiem speciālajiem viesiem.
Vairākus gadus jūs Latvijā bijāt slavens ar trīs lietām – savu mūziku, radio, kā arī vēlmi sākt tiesu darbus par visu un visur. Vai šobrīd par visām tām negācijām, par kurām stāstījāt sarunas gaitā, neesat domājis uzsākt tiesāšanos?
Pirmkārt, neko jau es nepanācu, būdams radio vadītājs, kur nu vēl tagad. Otrkārt, kā lai es tiesājos ar valsti? Būsim godīgi – ar valsti tiesāties nav iespējams, to var tikai izmainīt. Ar valsts lietām vispār viss ir ļoti intersanti... Kādreiz Gruzijai bija tāds prezidents Ševardnadze, bet tagad ir Saakašvilli, kurš ir legāls valsts vadītājs, bet pie varas viņš nonāca revolūcijas ceļā. Tātad ko darīja gruzīni, lai mainītu Ševardnadzi?! Ņēma attiecīgus priekšmetus un devās uz prezidenta pili... Vieni tur gāja iekšā, kamēr iepriekšējie pa otru pusi laidās prom. Un visā Eiropā Gruziju atzina par valsti, kurā viss ir kārtībā. Sanāk, ka varu valstī nevar izmainīt, nepielietojot spēku. Ja es pieļautu domu, ka Saeimas deputāti var pieņemt likumu, kas paredzētu viņu pašu atlaišanu, mana vieta būtu psihiatriskajā slimnīcā. Bet arī tur nekas nesanāk – dzirdēju, ka tās gatavojas likvidēt.
Es nevienu neaicinu ne uz kādām ģeķībām, bet uzskatu, ka Latvijai jākļūst par prezidentālu valsti.
Nav bail no tā, ka cilvēki spilgtu vēlēšanu kampaņu rezultātā varētu ievēlēt cilvēku, kurš par valstiski svarīgām lietām lemtu pilnīgi «šķērsām»?
Bet kāpēc tad savulaik Satversmē tika noteikts, ka Latvijai jābūt parlamentārai valstij? Cilvēki baidījās, ka atkal varētu nākt viens cars, tāpēc viņa vietā ielika 100 tādus. Var šobrīd noteikt, ka Latvija ir prezidentāla valsts – vienīgi viss ir atkarīgs no tā, kādas lielie lēmēji viņam Satversmē paredz tiesības un pienākumus. Es negribu autoritāru, bet prezidentālu valsti. Turklāt vai tad Obama šodien nav diktators ASV? Vai Medvedevs Krievijā? Vai Sarkozī Francijā?
Baidos gan, ka mēs varētu neatrast pietiekami spēcīgu personību šim postenim. Pirmās Latvijas Republikas laikā līdz brīdim kamēr Ulmanis saprata, ka valstī viss ir pilnīgā ķīselī un ir jātaisa apvērsums, viņam bija 30 gadu ilga politiskā darba pieredze. Mums ir ļoti maz cilvēku ar lielu politisko pieredzi, un es neesmu pārliecināts, ka viņi kaut ko tādu gribētu uzņemties.
