Māksla nebūt nav tas labākais investīciju objekts, ja mērķis ir pelnīt. Tad jau izdevīgāk ir veidot vērtspapīru kolekcijas, intervijā DB atzīst mākslas kurators Kaspars Vanags

Viņš ir korporatīvā labdarības fonda ABLV Charitable Foundation mākslas programmas vadītājs un radošās koncepcijas līdzautors topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam. Darbus savai personīgajai kolekcijai viņš labprāt meklē arī nepretenciozās vietās, apmeklējot krāmu tirdziņus un antikvariātus.

Fragments no DB intervijas:

Vai māksla ir labs investīciju avots?

Ja kāds vēlas pelnīt naudu, tad noteikti var sacīt, ka ir simtiem drošāku un ienesīgāku investīciju iespēju.

Ja kāds, kurš vēlas veidot savu mākslas kolekciju, lūgtu tavu padomu, kādus darbus iegādāties, ko tu viņam ieteiktu?

Biznesa cilvēku ikdiena ir skrejoša – māksla ir veids, kā rast līdzsvaru

Tā uzskata mākslas galerijas Pegazs un moduļmāju ražošanas uzņēmuma Fabrika Rauna līdzīpašnieks Raivis Zabis. 13 gadus veidojis karjeru Krievijā, viņš nolēmis atgriezties Latvijā, lai attīstītu vietējo ražošanas un mākslas uzņēmumu. Viņš galeriju redz kā vietu, kur rast atelpu ikdienas steigā. Līdzīgi kā vērtspapīri, nekustamais īpašums, zelts un dārgmetāli, māksla ir viens no klasiskiem ieguldījumu veidiem. Viņš mākslas darbu iegādei pievērsās pirms vairākiem gadiem un sākumā pirka krievu mūsdienu mākslinieku darbus, jo lielāko daļu sava laika pavadīja Krievijā. Šobrīd viņa kolekcija mērāma vairākos simtos darbu un tajā parādās arī Latvijas mākslinieku darbi. Vairāk par to, kā digitālā pasaule ietekmē mākslas darbu apriti, mākslas darbu nomu un kādus darbus pats izvēlas, R. Zabis stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Laikmetīgā māksla Līdz ar ABLV bankas darbības pārtraukšanu Latvijas mecenātismam grūtā brīdī sevi piesaka mākslas fonda VV Foundation dibinātāji Vita Liberte, Vilnis Štrams un Jānis Borgs, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Kā pirmā ir sarīkota gleznotāja Lara Strun- kes personālizstāde Aiza. Tā Dzelzceļa muzejā, Rīgā, ir apskatāma līdz 11. maijam.

Kā īsti sauc jūsu fondu VV Art Foundation – ar vai bez «Art»? Ir redzēti dažādi varianti.

Juridiskais nosaukums Anglijā, kur fonds ir reģistrēts, vispār ir W Art Foundation. Tā mēs sākām, bet tad nolēmām, ka W ir jau daudz lietots, un tas sašķēlās divos «V». Saziņā nometām arī «Art», lai norādītu, ka gribam runāt ne tikai par mākslu. Māksla ir tikai viens mūsu temats, bet tas ir pateicīgs, lai uzsāktu komunikāciju.

«VV» nozīmē Vita un Vilnis?

Jā, arī tā. Taču tas visu ko nozīmē – arī Victory. Tur ir daudz simbolisma, un mēs pie tā vēl strādāsim, bet pagaidām ir tik daudz ko darīt ar izstādi, ka pie komunikācijas lietām vēl neesam ķērušies. Darīt ir grūtāk, un izstādes rīkošana arī izrādījās ne tik viegla. Es jau pati līdz šim izstādes nebiju organizējusi, bet tagad daudz iesaistos, jo šis ir mūsu fonda pirmais pasākums un gribējās, lai tas ļoti patīk pašiem, tāpēc izvēlējāmies Lari Strunki. Viņš ir interesants un dziļš cilvēks ar savu specifiku.

Noslēgušies vēsturiskās ēkas - Līgatnes papīrfabrikas direktoru viesu nama - atjaunošanas un restaurācijas darbi. Ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kurā šodien atrodas Līgatnes pirmsskolas izglītības iestāde.

Fasādes atjaunošanas darbus Līgatnes pašvaldības uzdevumā veica RERE Grupas uzņēmuma meistari, atklājot vēsturiskās liecības un dodot jaunu dzīvi būvgaldniecības meistaru mantojumam.

Ēku viegli pamanīt, jo tā cēli stāv uz viena no Līgatnes pakalniem. Telpu plānojums, fasāžu dekorējums un interjera elementi norāda, ka ēka ir izcils jūgendstila paraugs ar tā sauktā vasarnīcu vai Šveices arhitektūras stila iezīmēm. Ēka celta 1914. gadā, un kopš 1940. gada ēkā atradies bērnudārzs. Tik vērienīgus atjaunošanas darbus ēka līdz šim nav piedzīvojusi.

“Līgatne ir atguvusi kvalitatīvi atjaunotu un restaurētu valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa “Līgatnes papīrfabrikas direktoru viesu nama” fasādi, logus un jumta segumu, kā arī veikti ēkas siltināšanas darbi. Nākamais solis būs rūpīga iekštelpu un komunikāciju atjaunošana. Jau septembrī durvis vērs bērnudārzs un nākamā paaudze varēs novērtēt vēsturiskās ēkas skaistumu,” atzīmē Ilze Goba, Cēsu novada Līgatnes apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu izpildītāja.

Borisa un Ināras Teterevu fonda programmas Māksla publiskā telpā ietvaros Rīgā parādījies jauns soliņš – pie Latvijas Mākslas akadēmijas otrdien tika atklāts jauns māklas objekts Rīgas lauva. Savukārt Viesturdārzā šīs programmas ietvaros vakar tika atklāts Brigitas Zelčas-Aispures mākslas objekts Mala, teikts paziņojumā medijiem.

«Rīgas lauvas tēls nāk no pilsētas ģerboņa - lauva ir iznākusi no savas oficiālās ikdienas, lai uz brīdi atlaistos netālu no Mākslas muzeja. Tā ir lieliska vieta, kur atpūsties. Jo vairāk lauva tiks glaudīta, jo spožāka spalva tai kļūs. Un, protams, uz lauvas var arī sēdēt - tas ir savdabīgs soliņš,» stāsta objekta autore, māksliniece Liene Mackus.

Darbs Mala norāda uz fenomenu uztveres ierobežotību - mainoties skatpunktam, mainās vēstījums. Šajā gadījumā atklājas vienas parādības divas puses - viena reālistiskā, otra minimālistiskā. Taču skatpunktu var būt arī vairāk, stāsta māksliniece Brigita Zelča-Aispure.

Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente Marta Prēdele kā savu materiālu jūt porcelānu, no tā rada funkcionālus dizaina traukus, kas attēlo ainavu.

M. Prēdeles bakalaura darba pamatdoma ir vērst uzmanību uz ainavas estētiskajām vērtībām. "Es atradu veidu, kā varu savu iedvesmu – ainavu – izpaust telpiskā funkcionālā objektā caur radošu un arī glezniecisku procesu – radot porcelāna glāzes. Katras glāzes ainavas attēls ir unikāls un, grozot glāzi uz riņķi, var redzēt pilnu ainavas loku. Īpašais dizaina moments šajā darbā ir tas, ka, saliekot visas 12 glāzes joslā, tās veido vienu kopīgu ainavas attēlu, jo glāzes savā starpā ir saistītas ar ainavas attēlu, kas attīstās no vienas glāzes otrā. Glāzes var sadalīt arī mazākās grupās un radīt mazākas gleznas. Rezultātā šis darbs ir gan kā konceptuāla kolekcija un eksponējams izstāžu darbs, gan ikdienā kalpojoša māksla, no kuras baudīt dzērienus un padarīt savu vidi estētiskāku," viņa teic.

Kim? Laikmetīgās mākslas centrs desmit darbības gados no inkubatora jaunajiem māksliniekiem izaudzis par nopietnu institūciju, kuru respektē arī mākslas aprindās ārvalstīs. Šogad tam uzticēts koordinēt Latvijas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē

Tajā būs skatāmi Daigas Grantiņas darbi. Kim? dibinātāja Zane Čulkstēna akcentē, ka laikmetīgās mākslas vide Latvijā šobrīd ir daudz bagātīgāka, interesantāka, kvalitatīvāka, nekā tā bija pirms desmit gadiem, kad jauniem, spējīgiem māksliniekiem nebija, kur izstādīties. Viņa centra ambīciju īstenošanu vērtē kā hobiju, bet savu profesionālo darbību pašlaik saista ar SIA Erda, kas nodarbojas ar uzņēmuma tēla veidošanu, darbinieku labsajūtas uzlabošanu.

Fragments no intervijas, kas publicēta 14. septembra laikrakstā Dienas Bizness:

Cik procentus no Kim? budžeta veido Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) līdzfinansējums?

Apmēram puse no budžeta ir VKKF līdzfinansējums. Tomēr jāakcentē, ka šis fonds spēj apmierināt, ja nemaldos, aptuveni desmito daļu no pieprasījuma. Tas ir milzīgs konkurss, kurā neko par skaistām acīm nedod. Tur ir komisija, kurā ir kompetenti cilvēki. Viņi karstās diskusijās izvērtē katru projektu un katru budžeta pozīciju.

Darbs, māksla un atmosfēra raksturo radošā kvartāla Kombināts Māksla ikdienas ritējumu

Biedrības Latvijas Mākslinieku savienība (LMS) radošais kvartāls Kombināts Māksla tika dibināts 2013. gadā, taču jau vairāk nekā 100 gadu Rīgā, Gaujas ielā, esošā teritorija ir bijusi saistīta ar mākslu. LMS apsaimniekošanā esošā teritorijas platība ir 7000 kvadrātmetru, un tajā ietilpst vairākas ēkas, kurās ir izvietotas aptuveni 70 darbnīcas, tostarp, piemēram, bronzas lietuve, juvelieru, ādas apstrādes, metālapstrādes un tēlnieku darbnīcas. Kopš 2014. gada LMS ēkas un muzeja krājums ir vienots muzeja komplekss, un kvartāla ēkās ir eksponētas vairākas kolekcijas: keramika, tēlniecība, grafiti, kā arī tur norisinās mūsdienu vizuālās mākslas izstādes.

Pērkot Latvijas mākslinieku darbus, stāvus bagāts neviens nav kļuvis. Ja kāds savus brīvos līdzekļus vēlas ieguldīt mākslas darbos, ir jāpievēršas starptautiskajiem ūdeņiem

Tā sarunā DB atzīst Latvijas azartspēļu biznesa smagsvars, fonda Mākslai vajag telpu valdes priekšsēdētājs un mākslas mecenāts Jānis Zuzāns, kurš tikko kā ir iegādājies Sapņu fabriku. Tuvākajos pāris gados šo ēku plānots pārveidot par laikmetīgās mākslas centru, kura kodolu veidos paša uzņēmēja ģimenes mākslas darbu kolekcija.

Fragments no intervijas:

Kā sākās jūsu apsēstība ar mākslas darbu kolekcionēšanu?

Tas sakņojas manā ģimenē. Manam tētim bija mākslas darbu kolekcija. Pirmo darbu ar mērķi veidot pašiem savu kolekciju mēs ar sievu Dinu iegādājāmies pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Rīgas komercbankā bija Induļa Zariņa izstāde, mēs nopirkām viņa darbu Mākslinieka darbnīcā un mērķtiecīgi sākām veidot savu kolekciju.

Prāts iemācās saredzēt jebkurus priekšmetus, kurus var izmantot, lai aizsargātos, – šalli, somu, cepuri, atslēgas. Prāta asums ieslēdzas arī ikdienas dzīvē un ļauj saredzēt kritiskas situācijas citās jomās, piemēram, biznesā

Šādi var raksturot cīņas veidu Pekiti Tirsia Kali (PTK), kas izplatās Latvijā, Eiropā un arī citviet pasaulē. Cīņas veids radās Filipīnās, un Latvijas PTK saimei septembrī bija iespēja piedalīties treniņos, ko vada instruktors Tuhons Rommels Tortals (Tuhon Rommel Tortal). Viņš ir pēctecis ģimenei, kura 1897. gadā Filipīnās šo cīņas veidu radīja.

Tas nav sports

«Pekiti radās, lai aizsargātu savu īpašumu un ģimeni. Mēs Filipīnās esam pārdzīvojuši trīs lielus karus – spāņu, amerikāņu un japāņu, kas ietekmēja sadzīvi un kultūru. Cīņas māksla radās, lai izdzīvotu, un par ieročiem kļuva lauksaimniecībā lietotie darbarīki – dažāda veida naži, zobeni. Tie bija vienīgie pieejamie ieroči, lai aizstāvētu savu ģimeni. Šaujamieroču nebija, zemnieki dzīvoja nabadzīgi, un viņu galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecība,» vēsturisko fonu PTK rašanās laikā ieskicē T. R. Tortals. Filipīnieša ģimene izkopa cīņas veidu un nodeva to tālāk saviem mācekļiem. Nogurdinošo karu laikā pekiti kļuva par veidu, kā izdzīvot, un nemitīgā karadarbība bija pamats, lai izkoptu cīņas taktiku.

Ņujorkā otrdien sākusies nelaiķa baņķiera Deivida Rokfellera mākslas darbu kolekcijas izsole un tajā Kloda Monē un Anrī Matisa darbi pārdoti par izsoļu rekordcenām, pavēstīja izsoļu nams «Christie's».

Monē «Nympheas en fleur», kas ir viens no franču impresionista ūdensrožu cikla darbiem, otrdienas vakarā pārdots par 84,69 miljoniem dolāru (71,35 miljoniem eiro).

Līdzšinējais Monē darbu izsoļu cenas rekords bija 81,4 miljoni dolāri, kas «Christie's» izsolē tika iegūti par gleznu «Meule» - vienu no Monē slavenā siena kaudžu cikla darbiem.

Otrdienas izsolē uzstādīts jauns izsoļu rekords Anrī Matisam, kura 1923.gada darbs «Odalisque couchee aux magnolias» tika pārdots par 80,75 miljoniem dolāru. Iepriekšējais Matisa darbu cenas rekords bija 49 miljoni dolāru.

Tomēr par visaugstāko cenu vakara izsolē tika pārdots Pablo Pikaso 1905.gada meistardarbs «Fillette a la corbeille fleurie», kas tika izsolīts par 115 miljoniem dolāru.

Francija otrdien atdevusi Spānijai 25 miljonus eiro vērtu spāņu mākslinieka Pablo Pikaso gleznu.

Francijas muitnieki atrada gleznu uz Korsikā piestājuša kuģa klāja un konfiscēja to. Gleznu bija plānots nelikumīgi nogādāt uz Šveici.

Pikaso darbs Jaunas sievietes galva tika atdots Spānijas delegācijai, kurai Francijas tiesa lika darbu nogādāt atpakaļ uz Madridi.

Mākslas darbs «piesaistīja Francijas muitas darbinieku uzmanību», teikts muitas izdotā paziņojumā.

Kapteinis varēja uzrādīt tikai divus dokumentus, no kuriem viens bija tiesas atbilde uz eksporta pieteikumu, kas aizliedza izvest darbu no valsts.

Glezna pieder pazīstamajam spāņu baņķierim Haimem Botinam. Kuģis piederēja Botina uzņēmumam, taču 79 gadus vecā vīrieša uz klāja nebija.

Ziņu virsraksti liecina, ka pēdējos gados pasaules turīgākie iedzīvotāji gatavi izdot milzu summas par kādiem atpazīstamiem mākslas darbiem. Dažādas luksusa preces, mākslas darbi un kolekcijas priekšmeti dažkārt var būt zināma alternatīva, lai sabalansētu savus ieguldījumus.

Raksta galerijā skatāmi TOP 16 pasaulē oficiāli visdārgāk pārdotie mākslas darbi!

Mazsvarīgi nav tas, ka šādi ieguldījumi sniedz arī emocionālo atdevi un iespēju palielīties ar reālu lietu, ko savukārt grūtāk ir nodrošināt finanšu vērtspapīru tirgiem. Var iegādāties gleznu vai kādu vērtīgu pastmarku ar domu, ka tā vērtība nākotnē palielināsies, bet pieprasījums pēc tiem būs no attiecīgās jomas interesentu un bagātnieku puses.

Art Basel un Šveices bankas UBS aprēķini liecina, ka 2018. gadā pasaulē mākslas tirgus apmēri sasnieguši 67,4 miljardus ASV dolārus, kas ir par 6% vairāk nekā vēl iepriekšējā gadā. Dažkārt gan tiek norādīts, ka skaļas daudzmiljonu summas patiesībā gatavs maksāt vien visai ierobežots cilvēku loks par vēl ierobežotāku skaitu ar mākslinieku mākslas darbiem (esot deficīta sajūta). Tādējādi skaļie rekordi šo tirgu kopumā atspoguļo vien daļēji. Proti, nav garanta, ka stabili par pievilcīgām summām pārdoti tiks arī mazāk atpazīstamu mākslinieku veikumi.

Apģērbu zīmola «MAREUNROL’S» dizaineri Mārīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops turpmāk koncentrēsies uz savu produktu pārdošanu interneta vidē.

«Mēs esam daudz naudas pazaudējuši, pārdodot produktus tikai fiziskos veikalos. Tai skaitā arī citur Eiropā. Šobrīd situācija ārzemēs atspoguļo to, kāpēc mums ir tikai japāņu klienti. Eiropā un arī Amerikā situācija ir skarba. Japānā ir visnopietnākie partneri, kurus netraumē tas, ka iepirkuma cena var būt vairākus simtus augsta. Viņu klienti to var atļauties - vēl ar uzcenojumu nopirkt veikalā,» par sadarbību ar veikaliem ārzemēs stāsta R. Pēterkops.

Jaunais interneta veikals - «Snack Store» - ir tests. Redzēsim, kā veiksies,» viņš piemetina.

Par situāciju Latvijā viņš saka: «Nedomāju, ka Latvijā jebkas notiek viegli.» Neesot viegli atrast šuvējus, tāpat arī izstādes «MAREUNROL’S. Paplašinātā realitāte» rīkošana ir bijis izaicinājums vairāku gadu garumā. «Bija cītīgi jāmeklē sponsori, jāraksta projekti. Ja godīgi, budžets bija mazs. Protams, ne vienmēr vajag kaudzi naudas, lai izdarītu lietas, kas strādā dzīvē,» pastāsta dizaineris. Izstādē skatāmi abu dizaineru darbi.

Politiskā cikla īstermiņa drebelēšanās nepareizā frekvencē ir iesvārstījusi visu valsti; populistisku atslēgas vārdu bārstīšanas vietā pietiktu ar diviem terminiem – «liela peļņa» un «maza administrācija»

Nesenā DB konferencē par biznesa prognozēm nākamajam gadam bija sanākuši krietni ļaudis – apņēmības un optimisma... nu, ne tā, ka gluži pilni, bet pa pusei pilni un piesardzīgi pozitīvi par nākotni. Man savukārt tā glāze izskatās pustukša un ar negatīvu perspektīvu. Nedomāju, ka ir tik traki, lai sāktos paniska drūzma pie izejas, tomēr tintē mēs esam pamatīgā, un vienīgais ceļš laukā ir radikāla pieejas maiņa politikas veidošanā, sākot ar valsts budžetu.

Pirmām kārtām, tas nozīmē valsts budžeta sekularizāciju. Tieši tā – nepārskatījāties. Pašlaik budžets ir svētā govs, attiecībā pret kuru notiek viss un dzīvo visi. Tam ir jāmainās. Govs turpmāk lai ir govs, budžets – budžets un svētums – svētdienās vai citādi pēc brīvas izvēles. Bet lai nekādā gadījumā nav tā, ka – ziniet, jā, doma ir laba, bet nākamgad vēl ne, «jo budžets». Un to vēl tā pusbalsī un bijīgi pusnovērsušies, lai budžetiņš nesadzird un lai tam, čabulītim, pienu nenorauj.

Šā gada pirmajā ceturksnī mākslas izsoļu nama Christie’s International pārdošanas apjomi pieauguši par 9%, ko veicināja rekordlielās Džeksona Polloka un Žana Mišela Baskjē darbu pārdošanas summas, raksta Bloomberg.

Kopumā pirmajā pusgadā kompānija pārdevusi mākslas darbus un antīkos priekšmetus 2,4 miljardu mārciņu apjomā. Lielākos ieņēmumus 665,4 miljonu mārciņu apmērā deva pēckara un mūsdienu mākslas darbi, pārdošanas summai gada laikā augot par 16%.

Laikmetīgā māksla ir kļuvusi par alternatīvu investīciju veidu, un pasaules bagātnieku ieguldījumi tajā aug. 15. maija vakara izsolē Christie’s pēckara un 21. gadsimta mākslas darbu pārdošanas apjomi sasniedza 495 miljonus dolāru, kas ir rekodliels cipars jebkurai mākslas izsolei. Pasākumā tika sasniegti 12 jauni rekordi, ieskaitot 58,4 miljonus dolāru par Dž. Polloka 1948. gada darbu Number 19 un 48,8 miljonus dolāru par Baskjē darbu Dustheads.

Strikta finanšu plānošana, atskaites par padarīto turpmāk būs Operas ikdiena, sola Inese Eglīte. Tomēr radošo procesu noturēšana pasaules līmenī viņai ir izaicinājums.

Latvijas Nacionālā opera ir izsludinājusi iepirkumu par padziļinātu finanšu un juridisko auditu. Vai šādu lēmumu rosināja funkciju audita rezultāti?

Funkciju audits vairāk ir, lai noteiktu funkcijas un to, cik tad Opera maksā. Bet finanšu un juridiskais audits ir, lai tiešām pārliecinātos par finanšu un juridisko darbību caurspīdību un atbilstību.

Izpētot IUB publicētos LNO iepirkumus, redzams, ka līgumcenas ir līdzīgas – ap 5000 Ls scenogrāfiem un kustību māksliniekiem, izpildītājiem – 19,9 tūkst. Ls. Tikpat maksāts otolaringologam. Tomēr daudzos gadījumos norādīts, ka pasūtītājs nepiekrīt publikācijai. Vai saskatāt pārkāpumus iepirkumos?

Re’māksla paver plašāk mākslas pasaules durvis, ļaujot tās cienītājiem iegādāties gleznu reprodukcijas

Biznesa ideja Dainim Caunozolam radās aptuveni pirms diviem gadiem, kad, apmeklējot Jāņa Kalniņa izstādi, viņa dzīvesbiedrei ļoti iepatikās mākslinieka glezna Eņģelis. Oriģināldarba cena bija augsta. «Apkopojot savu iepriekšējo pieredzi, sapratu, ka ar mūsdienu drukas tehnoloģijām taču varētu izgatavot ļoti kvalitatīvu gleznas kopiju. Tā sākās garais ceļš, līdz realizēju savu ideju jaunā biznesā, kuru attīstu kopā ar Edgaru Arnīti,» stāsta Re’māksla īpašnieks un vadītājs Dainis Caunozols.

Bieži vien bizness rodas tur, kur ir kādas grūtības. Daiņa un Edgara sūrais darbs bija vienoties ar māksliniekiem, iegūt no viņiem uzticību, pārliecināt, ka, iedodot tiesības veidot oriģināla darba reprodukcijas, mākslinieki būs ieguvēji, nevis zaudētāji.

Šopavasar ir apritējuši pieci gadi, kopš durvis vēra viens no 21. gadsimta ambiciozākajiem kultūras projektiem Austrumeiropā – Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs

Ik gadu tas pulcē vairāk nekā 90 tūkstošus apmeklētāju no visas pasaules, tomēr bez dotācijām centra pastāvēšana būtu izaicinājums, jo māksla ir «dārgs prieks».

Piesaista tūkstošus

Mākslas centra atklāšana bija ilgi gaidīts notikums. Tā galvenais pievilkšanas spēks bija daudziem tolaik te vēl diezgan mazpazīstamais Marks Rotko, kura darbi šobrīd ir miljoniem eiro vērti. Apmeklētāji devās apskatīt jaunizveidoto mākslas centru un M. Rotko darbu oriģinālus, pārliecināties, kas ticis restaurēts un izveidots Daugavpils cietoksnī, jo tobrīd atjaunotu objektu tur nebija tik daudz kā tagad.

Mākslas centra vadība novērojusi, ka pirmajā pastāvēšanas gadā tā, iespējams, vairāk bija interese par jauno vietu, taču šobrīd apmeklētāji nāk atkārtoti un ņem līdzi arī ģimeni, draugus un ārvalstu viesus. Centram izveidojusies stabila sadarbība ar tūrisma firmām no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citām valstīm. Tās uz Daugavpili un Latgali ved tūristu grupas, tostarp arī kultūras un mākslas cienītājus. Līdz šim centru apmeklējuši vismaz 90 tūkstoši cilvēku gadā, taču šis rādītājs ticis arī pārsniegts. Tā, piemēram, 2014. gadā fiksēts lielākais apmeklētāju skaits – virs 115 tūkstošiem (līdz pat 10 tūkstošiem dienā). Kopējais apmeklētāju skaits tiek rēķināts, skaitot gan izstāžu apmeklētājus, gan arī tos, kuri centru apmeklē Muzeju naktī un Mākslas naktī, kas ir Rotko centra iedibināta tradīcija Daugavpils pilsētas svētku svinēšanai.

Nevalstiskajam teātrim Dirty Deal Teatro šis gads nesis gan jaunu mājvietu, gan Spēlmaņu nakts balvas

Dirty Deal Teatro (DDT) izrādītais Ingas Tropas iestudējums Dvēseļu utenis šogad Spēlmaņu naktī saņēma gan Grand Prix, gan apbalvojumus par labāko mūziku, videomākslinieka darbu, otrā plāna aktiera lomu un labāko mazākās formas izrādi. DDT ir neatkarīgs teātris, kas ir dibināts 2007. gadā ar domu piesaistīt jaunos profesionāļus, lai tie varētu veidot izrādes, eksperimentējot un meklējot jaunu veidu, kā uzrunāt skatītājus. «Esam priecīgi un pateicīgi žūrijai par šo apbalvojumu, kas mums visiem nozīmē ļoti daudz, un tas ir brīnišķīgs sasniegums visiem nevalstiskajiem teātriem, jo tā ir pirmā reize, kad kāds no mums Spēlmaņu naktī iegūst Grand Prix, un, manuprāt, tas ir vēl viens pamudinājums gan māksliniekiem, gan skatītājiem apzināties to, ka teātra mājas nav jādala pēc to dibinājuma statusa. Būtiskākais ir tas, kāda māksla veidojas šajās mājās,» atzīst Dirty Deal Teatro vadītāja Anna Sīle.

Kultūra Mazās, nekomerciālās galerijas spēj būt krietni atvērtākas aktīviem procesiem, pārmaiņām, aktualitātēm – tās var būt vieta, kur iepazīt dzīvo mākslu, to, kas nonāks muzejos pēc 5–20 gadiem.

«Maza galerija ir arī labs veids, kā nodibināt kontaktus ar līdzīgām iestādēm ārvalstīs, ar relatīvi jauniem māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem – tiem cilvēkiem, kas šobrīd kāpj pa karjeras kāpnēm un, iespējams, pēc gadiem būs ar atpazīstamiem vārdiem. Laikmetīgā māksla nemitīgi attīstās, un tad, kad tā ir nokļuvusi muzejos un lielās institūcijās, tā kļuvusi jau neelastīga un mazāk atvērta nezināmajam. Kopumā, vērojot pārējās Baltijas galvaspilsētas, varētu teikt, ka mākslas galeriju skaits Rīgā ir visai pieklājīgs. Tomēr gribētos kvalitatīvāku un svaigāku piedāvājumu,» atzīst galerijas 427 vadītājs Kaspars Groševs.

Galerijas Low vadītāja, māksliniece Maija Kurševa lēš, ka patlaban Rīgā ir aptuveni desmit nelielu mākslas galeriju, kurās var redzēt aktuālo. «Šķiet, tās turas un darbojas pietiekami neatlaidīgi. Ja Rīgā uzrastos vēl kāda mākslas galerija, tas nāktu tikai par labu gan pilsētai, gan māksliniekiem. Jāatzīst gan, ka būtiskāk būtu risināt katastrofālo situāciju ar mākslinieku darbnīcām. Māksliniekiem nepieciešams atbalsts, lai viņi varētu radoši strādāt normālos apstākļos. Šī situācija šķiet absurda, vērojot neskaitāmos Rīgas centra tukšos, novārtā atstātos namus, kuru īpašnieks ir pašvaldība,» viņa akcentē.

Nedēļas nogalē Rīgas Latviešu biedrības namā notiks Labdarības balle, kurā šogad tiks izsolīti mākslinieku Džemmas Skulmes, Ivara Heinrihsona un Ilzes Preisas darbi, informē pasākuma rīkotāji.

Mākslas darbu izsole šajā ballē ir viena no tradicionālajām norisēm, un, kā atgādina Labdarības balles rīkotāji, izcilās gleznotājas Džemmas Skulmes darbi (1925-2019) tikuši izsolīti vairakkārt, jo māksliniece labprāt savus darbus ziedojusi ar domu palīdzēt atjaunot Rīgas Latviešu biedrības namu.

Šoreiz par gleznām «Sēdošā» un «Tautumeita» iegūtie līdzekļi tiks ziedoti mākslinieces piemiņas saglabāšanai. Dž. Skulmes radītais «Tautumeitas» tēls vēl padomju gados kļuva par vienu no mākslinieces vadmotīviem gan kā latviskās identitātes nesējs, gan vienlaikus - par veltījumu latviešu sievietēm. Pasākuma rīkotāji norāda, ka šī ir pēdējā iespēja ekskluzīvi iegādāties mākslinieces labākos darbus, kurus speciāli šai izsolei atlasīja viņas dēls mākslinieks Juris Dimiters.

Totaldobže mākslas centrs kalpo kā treniņu nometne jaunajiem mūsdienu māksliniekiem, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Totaldobže mākslas centra pirmsākumi meklējami pirms astoņiem gadiem, kad mākslinieks Kaspars Lielgalvis, kurš tolaik strādāja reklāmas jomā, sāka organizēt pirmos pasākumus, kuru mērķis bija veidot platformu jaunām izpausmēm mūsdienu mākslā. Pirmā radošā darbnīca notika Tāšu muižā, 20 km attālumā no Liepājas. Tajā sapulcējās mākslinieki, kuri filcēšanas tehnikā darināja dažādus darbus. Totaldobže kā biedrība tika dibināta divus gadus vēlāk, 2009. gadā un šo gadu gaitā mākslas centrs ir izaudzis krietni plašākos apmēros. Tā paspārnē līdzās ikdienas aktivitātēm divas reizes gadā notiek vērienīgāki mākslas pasākumu, piemēram, ikgadējais starptautiskais daudznozaru laikmetīgās mākslas festivāls Urban Poetry, kas šogad jūnijā notika vairākās vietās – Kaņepes kultūras centrā, Spīķeru un Kalnciema kvartālos, kā arī Zunda dārzā, kur norisinājās ar DB saruna ar Kasparu. Zunda dārzs šajā vasarā kļuva par jaunāko mājvietu laikmetīgās mākslas pārstāvjiem Rīgā. Kaspars paskaidro, ka šis ir veiksmīgs piemērs kustības Free Riga un teritorijas īpašnieka sadarbībai, kurš piekritis atvēlēt to mākslinieciskām izpausmēm līdz brīdim, kamēr Zunda dārza teritorijā nesāksies būvniecība.

Arī mākslas tirgus nav izolēts no tā, kas notiek ar ekonomiku. Proti, ja tai ir lielākas nedienas, arī šajā tirgū, ja nenoiek lieli brīnumi, laika apstākļi sagaidāmi krietni vēsāki.

Piemēram, tajā pašā akciju tirgū sadegot milzu summām un pār biznesu nākotni savelkoties mākoņiem, pasaules bagātnieki par lielu summu virzīšanu mākslas vai luksusa preču iegādes virzienā var padomāt divreiz. Turklāt to, šķiet, arī pat ļoti gribot vairs izdarīt nemaz nav tik vienkārši. Pamatā līdz ar ceļojumu un pulcēšanās aizliegumiem stopkrāns norauts dažādām šādām publiskām mākslas darbu izsolēm, izstādēm, saietiem utt.

Daži gan mēģina būt optimistiski un norāda, ka šis būs pamudinājums (tiesa gan, ar nūju) mainīties arī šim tirgum. Proti, arvien lielākā mērā pat ļoti dārgi mākslas darbi var tikt nosolīti tiešsaistē, ziņo finanšu ziņo portāls "Barron's" un piebilst, ka lielā mērā šāda pieeja tīri labi pie sirds ejot gados jaunākiem mākslas darbu pircējiem.

Covid-19 radītās krīzes iespaidā vislielākais jaunreģistrēto bezdarbnieku skaits šogad bija martā un aprīlī, tomēr augustā to skaits jau pietuvojās gada sākuma rādītājiem, turklāt tiek novērotas arī citas pozitīvas darba tirgus tendences, informē Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA).

Ja aprīlī bezdarbnieka statuss bija piešķirts kopumā aptuveni 15 800 personām, tad augustā 6900 iedzīvotājiem. Tikmēr šī gada janvārī bezdarbnieka statuss bija piešķirts aptuveni 7900 iedzīvotājiem, bet februārī - 6100.

Aģentūrā novēro arī citas pozitīvas darba tirgus tendences, tostarp arī reģistrēto vakanču skaita pieaugumu. Ja aprīlī darba devēji NVA bija reģistrējuši aptuveni 4800 jaunu vakanču, tad augustā - 6500. Visvairāk brīvo darba vietu bija reģistrētas tādās jomās kā būvniecība un nekustamais īpašums, ražošana, pakalpojumi, transports un loģistika. Augusta beigās darba meklētājiem kopumā bija pieejami aptuveni 18 000 aktuālo vakanču.