Vai būtu labi, ja Latvijā darbotos e-vēlēšanu sistēma - šāds jautājums kārtējo reizi ir aktualizējies pēdējo dienu laikā, un atbilde uz to ir visnotaļ saprotama un loģiska - protams, būtu!
Domājams, nevienam nevarētu būt fundamentālu iebildumu Saeimas vai pašvaldību vēlēšanu dienā pamosties, piemēram, kādā no daudzajiem pasaules kūrortiem, atvērt portatīvo datoru, nobalsot par savu mīļoto partiju un mierīgi zvilnēt tālāk. Tas būtu ātri un parocīgi. Un nevar apšaubīt ieceri pamazām, pakāpeniski virzīties uz šāda mērķa sasniegšanu. Tomēr ir skaidrs, ka kaut kas tāds nav iespējams ne uz nākamajām pašvaldību, ne arī Saeimas vēlēšanām. Nevis tāpēc, ka Latvijā trūktu speciālistu, kas saorganizē pašu elektroniskās nobalsošanas sistēmu, bet gan tādēļ, ka par e-vides drošību mūsu valstī, šķiet, nevienam tā īsti ilūziju nav. Un pamatproblēmas šeit ir divas.
Pirmkārt, šodien neviens nevar garantēt, ka attiecīgo vēlēšanu rezultāti atbildīs reālajam pilsoņu balsojumam. Redz, viens otrs speciālists jau ir pierādījis, ka, piemēram, VID elektroniskajā sistēmā ielauzties un paskatīties, kādi dati tur ir pieejami, nav īpaši lielu problēmu. Tātad nav garantijas, ka tur redzamos datus kāds politiskais spēks, izmantojot talantīga hakera pakalpojumus, nevar pielabot atbilstoši savām interesēm.
Otrkārt, vēlēšanas normālās demokrātijās, kā zināms, ir aizklāts process. Tas nozīmē, ka pilsonis var ieiet speciālā kabīnē, nobalsot par sev tīkamo sarakstu, aizlīmēt aploksni un iemest to urnā. Protams, valsts ir informēta, ka attiecīgais cilvēks ir izpildījis savu pilsoņa pienākumu, taču nevienam nav ne jausmas - par ko. Nu, nav taču bijušas situācijas, kad, cilvēkam pirmdienas rītā aizejot uz darbu, nāktos izdzirdēt priekšnieka jautājumu - saki, kāpēc tu aizvakar nobalsoji par pirmo, nevis devīto sarakstu?! Diemžēl jāatzīst, ka vismaz pagaidām valsts nekādi nevar garantēt, ka, izmantojot elektroniskās sistēmas, tiks nodrošināta balsojuma konfidencialitāte. Nevar noliegt, ka atrisināt var jebkuru problēmu, arī elektroniskās vides drošības jautājumu, tomēr nevajadzētu paļauties uz to, ka Latvijā šādu procesu varētu nodrošināt tuvākā viena vai divu gadu laikā - tam ir nepieciešams ievērojami ilgstošāks laiks intensīva darba, realizējot, iespējams, ne vienu vien pilotprojektu.
Paredzams, ka arī kaut kad nākotnē, kad e-vēlēšanu sistēma pie mums varbūt sāks strādāt, liela daļa sabiedrības priekšroku tomēr dos tradicionālajai iešanai pie vēlēšanu urnām, nevis balsošanai internetā, jo nevēlēsies riskēt ar iespēju, ka kāds varētu uzzināt viņu politisko izvēli. Un vēl viens iemesls, kāpēc nevajag mēģināt e-vēlēšanu projektu «palaist» jau tuvākajā nākotnē (diez, kura interesēs gan būtu šāda steiga...). Ir taču skaidrs, ka šādas sistēmas realizēšana no A līdz Z prasītu ne vienu vien miljonu latu. Un būtu muļķīgi, ja atklātos, ka nauda ir iztērēta, bet jau pirmās šādi aizvadītās vēlēšanas tā īsti nevar uzskatīt par leģitīmām visu jau minēto iemeslu dēļ.
