Tapis un tikko konferencē prezentēts jaunākais Latvijas produktivitātes ziņojuma projekts, kurā, ņemot vērā jaunākos pieejamos statistikas datus, tiek analizēti produktivitātes faktori un dinamika, precizēti Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa scenāriji, kā arī padziļināti ir pētīta attālinātā darba ietekme uz produktivitāti.

Ziņojumā tiek iezīmēti galvenie 2021. gada izaicinājumi un sniegtas rekomendācijas politikas veidotājiem. Konkrētu secinājumu izklāstu varēsim sniegt, kad ziņojums tiks pabeigts, tomēr ir vērts uzsvērt, ka arī vairāki 2020.gada Latvijas produktivitātes ziņojuma secinājumi ir joprojām aktuāli.

Ir svarīgi atzīmēt, ka kopš iepriekšējā ziņojuma Latvijas produktivitātes padome, ir kļuvusi par Ekonomikas ministrijas konsultatīvo institūciju, un tās analītisko kodolu veido LU Produktivitātes zinātniskais institūts “LU domnīca LV PEAK”. Tas nozīmē, ka domnīcas eksperti un pētnieki ne tikai publicē kvalitatīvus zinātniskus darbus un piedalās akadēmiskās konferencēs, bet ļoti aktīvi iesaistās valdības diskusijās un darba grupās, kā arī regulāri informē sabiedrību par paveikto.

Latvijas ir jāsagatavo ekonomiskam lēcienam pēc Covid-19 izraisītās krīzes, trešdien "Latvijas produktivitātes ziņojuma 2020" prezentācijā pauda Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs un bijušais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Pēc politiķa paustā, valdībai ir jāakumulē visi resursi ekonomikas lēcienam pēc krīzes.

"Mums ir jāsagatavo Latvija ekonomiskam lēcienam pēc krīzes, un skatoties, kā attīstās vakcīnu lieta, tad es gribētu teikt, ka tas ir nākamā gada jautājums, nākamā gada sākuma jautājums, kad ir jāpanāk ekonomiskais lēciens," uzskata Ašeradens.

Vienlaikus politiķis atzina, ka Latvija joprojām ir iedzinējos Eiropas Savienībā pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju skaitu. Tas esot skaidrs signāls Latvijas ekonomiskajai un politiskajai elitei par to, ka strukturēti un ļoti nopietni jādomā, lai situāciju valstī mainītu.

Šādu jautājumu risināšanā svarīga arī daudz un dažādu domnīcu, īpaši akadēmiskā formāta, domnīcu rašanās, uzskata parlamentārietis.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Produktivitāte bieži tiek izmantota, lai novērtētu valsts ekonomisko sniegumu. Tā ir viena no nozīmīgākajiem ekonomiskās izaugsmes faktoriem, kas ir svarīgs priekšnosacījums iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai.

Produktivitāte ir arī cieši saistīta ar konkurētspēju. Pasaules Ekonomikas foruma (WEF) eksperti uzskata, ka labklājību un dzīves līmeni nosaka produktivitātes līmenis, kas savukārt ir atkarīgs no ekonomikas spējas mobilizēt pieejamos resursus.

Parasti, runājot par produktivitāti, ar to saprot darbaspēka produktivitāti jeb darba ražīgumu. Tas parāda, kādu produkta daudzumu var saražot konkrētā laika posmā, izmantojot noteiktu darba daudzumu. Tautsaimniecības līmenī darbaspēka produktivitāti izsaka ar preču un pakalpojumu daudzumu, kas saražots vienā darba stundā, vai izlaidi uz vienu strādājošo. Savukārt atsevišķu uzņēmumu līmenī darbaspēka produktivitātes vērtēšanai bieži izmanto dažādus fiziskos rādītājus, piemēram, saražoto detaļu skaitu uz vienu nodarbināto.

Kuri kandidāti būs spējīgi izsmelt, šī gadu tūkstoša lielākās krīzes radītās sekas?

Kopš Saeimas vēlēšanām ir pagājušas teju divas nedēļas, bet valdības veidotāji nav tikuši tālāk par ķebli. Par ķebli un to, uz cik kājām tam labāk būt - trim vai četrām. DB ierosina vairāk runāt par darāmo. Jo mums ir sapnis kā teiktu Martins Luters Kings. Sapnis, lai ministru neizvēlētos kādu pirts sarunu laikā, un, cerams, ka augstāk par viņa vai viņas “politisko cenu”, tiktu vērtētas kompetences. Lai būtu analizēti (vai vismaz izlasīti) nacionālās attīstības plāni un tiktu saprasts, ka viss iepriekš uzrakstītais kara ekonomikā īsti neder. Ja Eiropas Komisāru (EK) kandidātus jau tradicionāli “cepina” ar sarežģītiem jautājumiem par nozari, kas tiks pārraudzīta, tad Latvijā pagaidām šāda prakse nav. Ministram jābūt nevis ērtam, bet vērtam. Vērtam ar pieredzi nozarē, zināšanām, izpratni un prasmi vadīt lielu kolektīvu, ne tikai belašu ēstuvi.

Latvijā produktivitāte būvniecībā ir apmēram 40% no Eiropas Savienības (ES) vidējā rādītāja, ceturtdien Latvijas Būvuzņēmēju partnerības konferencē sacīja "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš.

Viņš informēja, ka, pēc "Eurostat" datiem, ražīgums būvniecībā Latvijā ir aptuveni 16 000 eiro uz cilvēku gadā, bet ES vidējais ražīgums ir aptuveni 42 000 eiro uz cilvēku gadā.

Vienlaikus Strautiņš piebilda, ka Latvija būtiski neatpaliek no kaimiņiem Baltijas un Austrumeiropas reģionā, piemēram, Lietuvā ražīgums ir tāds pats kā Latvijā, Igaunijā - 25 000 eiro uz cilvēku gadā, Polijā - 18 000 eiro uz cilvēku gadā, bet Slovēnijā un Ungārijā apmēram 21 000 eiro uz cilvēku gadā.

Taču daudz lielāka atšķirība, pēc viņa teiktā, ir ar Rietumeiropas valstīm, piemēram, Šveicē ražīgums ir 83 000 eiro uz cilvēku gadā, Apvienotajā Karalistē - 76 000 eiro uz cilvēku gadā, Zviedrijā - 60 000 eiro, bet Vācijā - 50 000 eiro uz cilvēku gadā. Strautiņš gan pieļāva, ka būtiskā atšķirība starp, piemēram, Šveici un Vāciju ir saistīta ar algu atšķirībām.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Ik gadu skaitām iekšzemes kopproduktu, ik gadu visā Latvijas teritorijā pašvaldības veido izlīdzināšanas fondu un to pārdala un izrādās, ka bez dotācijām var pastāvēt vien Rīga un Pierīga. To parāda 2020. gada dati, bet tendence nemainās arī šogad.

Vai Latvija pēc 30 gadiem būs tikai ap Rīgu? Kuram tas rūp?

Ārpus Rīgas reģiona viss ir dotējams

2010. gadā Pašvaldību izlīdzināšanas fondā līdzekļus vēl iemaksāja tādas pašvaldības kā Jelgavas pilsēta, Ogres novads, Ventspils un Valmiera. Liepāja ne deva, ne prasīja naudu no fonda, līdzīgi arī Rēzekne, Cēsu novads, Lielvārdes novads, Ozolnieku novads. 2020. gadā neviena pašvaldība ārpus Rīgas un Pierīgas pašvaldību izlīdzināšanas fondā naudu neiemaksāja. Jāpiebilst, ka izlīdzināšanas fonda maksājumus pārrēķinājām atbilstoši 2023. gada situācijai un dalījumam plānošanas reģionos.

2010. gadā valsts dotācija, kas papildināja fondu, bija vien 8,5 miljoni latu, bet 2020. gadā tā veidoja gandrīz 184 miljonus eiro. 2021. gadā jau 198,7 miljonus eiro. Pēc pašvaldību reformas 2022. gadā provizoriskie dati rāda, ka dotācijām vajadzēs mazāk, aptuveni 81 miljonu eiro, tomēr kopumā reģionālās reformas izraisītās izmaiņas nepriecē. Pašvaldību ieņēmumi 2022. gadā pēc dotācijām paliek gandrīz nemainīgi – kopumā aptuveni 1,76 miljardi eiro. Gadā, kad inflācija pēdējos mēnešos pārsniedza 20% robežu! 2023. gadā tiek prognozēts, ka Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksās gandrīz divas reizes vairāk nekā 2020. gadā – 124 miljonus eiro.

Gadskārtās bieži mēdzam atskatīties uz notikušo un padomāt par nākotnē darāmo. Valsts simtgade kā simboliski piesātināta gadskārta liek paraudzīties uz norisēm filozofiskāk, paceļoties pāri ikdienas kņadai un veltot laiku pārdomām par lietu būtību.

Tādēļ arī Latvijas Bankā nolēmām valsts simtgades gaidās uzsākt sarunu par būtisko valsts tautsaimniecības attīstībai ilgākā laika posmā, lai Latvija nākamajā gadu simtā beidzot piepildītu sapni par pārtikušu labklājības valsti.

Savu vērtējumu par dažādiem Latvijas attīstības aspektiem un veicamajiem uzdevumiem sniegs Latvijas Bankas vadošie ekonomisti. Vienlaikus aicinām arī citu institūciju ekonomistus, ekspertus, uzņēmējus, visu sabiedrību iesaistīties šajā Latvijas nākotnei būtiskajā diskusijā.

Ievadot rakstu sēriju «Latvijas tautsaimniecība: ar skatu uz nākamajiem 100», izvērtēšu Latvijas tautsaimniecības līdzšinējo attīstību un ieskicēšu galvenos nākotnes izaicinājumus.

Eiropā šobrīd ir parādījusies mode uzreiz pēc vēlēšanām palikt bez valdības. Pēdējā, kas šo tendenci ir turpinājusi, ir Itālija. Vēlēšanas notika jau šī gada 4. martā, tomēr šobrīd joprojām nav miņas par koalīciju, kam tad varētu uzticēt valdības veidošanu.

Kaut arī globālā un pēc tam Eiropas parādu krīze būtiski ietekmējušas iedzīvotāju noskaņojumu un radījusi populistu partiju popularitātes vilni daudzviet Eiropā, Itālijas iedzīvotāju protesta balsojumam 4. marta vēlēšanās nebija jābūt īpašam pārsteigumam.

Itālija ir trešā lielākā eiro zonas valsts, un straujas izaugsmes periodu tā nav pieredzējusi jau aptuveni divdesmit gadu. Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā bija zem 2000. gada līmeņa un tā pieaugums ir būtiski lēnāk nekā citās eiro zonas valstīs.

Šī vājā izaugsme, protams, atspoguļojas arī iedzīvotāju maciņos. Iedzīvotāju reālais ienākumu līmenis (rīcībā esošie ienākumi) kopš 2000. gada ir sarukuši par aptuveni 10%. Bezdarba līmenis – kaut arī samazinājies no 13% krīzes augstākajā punktā – turpina būt augsts jeb 11%. Bezdarbs jauniešu vidū ir viens no augstākajiem eiro zonā (34% 2017. gadā). Pieaudzis arī to cilvēku skaits, kas dzīvo uz nabadzības robežas. Vienlaikus palielinājies arī valsts parāda līmenis, valdības parāds pieaudzis līdz 132%, kas ir otrs augstākais eiro zonā aiz Grieķijas

Ikdienā šķietami nemanāma, tomēr tautsaimniecībai nepārvērtējami nozīmīga ir uzticamība. Vai varam paļauties, ka preču un pakalpojumu maiņas darījumos iegūsim solīto; vai varam būt droši, ka darījuma otra puse spēj pildīt solījumus; vai vērtības, kuras iegādājāmies, patiesībā pieder to pārdevējam, un kā varam droši zināt, kas tieši kam pieder?

Vai, iegādājoties, piemēram, nekustamo īpašumu, tam nav apgrūtinājumu, vai īpašumtiesību nostiprinājumi ir droši un nevar tikt nesankcionēti mainīti? Visbeidzot, naudas pastāvēšana pašos pamatos ir uzticēšanās rezultāts – tautsaimniecības dalībnieku paļaušanās, ka naudaszīmes, kam pašām par sevi nav gandrīz nekādas vērtības, var un nākotnē varēs apmainīt pret precēm un pakalpojumiem. Līdzās uzticībai naudas pirktspējai, kredītiestāžu emitētā bezskaidrā nauda var pastāvēt, ja klienti uzticas kredītiestāžu spējai pildīt saistības un regulējošo institūciju spējai novērst nelīdzsvarotības, kas rodas banku sistēmā.

Darījumos, kuros nepietiek ar otras puses labu reputāciju, mūsdienās uzticamības panākšanai plaši tiek izmantoti centralizēti institucionāli risinājumi – dažādi reģistri, vidutāji, kas apstiprina darījuma pušu noslēgtās vienošanās, intelektuālā īpašuma izmantošanas tiesības un autoratlīdzības sadali administrējošas iestādes utt. Institucionālie risinājumi ne vienmēr ir ātrdarbīgi un efektīvi, turklāt daudzos gadījumos to darbošanos atbilstoši izveidošanas iecerei apdraud dažādi cilvēciskie faktori – kļūdas, ļaunprātība. Varētu vaicāt, vai iespējams izveidot tautsaimniecības darbības modeļus, lai uzticamība kļūtu par sistēmas neatņemamu īpašību un tautsaimniecības dalībnieku paļāvība būtu sasniedzama bez trešās puses iesaistes? Vai iespējams darījuma slēdzējpusēm izveidot līgumus, kuru izpilde notiktu automātiski, bez darījuma gaitu un nosacījumus pārraugošo pušu iesaistes, un līguma nesankcionēta maiņa būtu neiespējama?

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Ekonomikas izaugsme 2017. gadā ir kļuvusi straujāka – situācijas uzlabošanās ārējā vidē, intensīvāka ES struktūrfondu apgūšana, kreditēšanas pieaugums un darba samaksas kāpums ir paātrinājis izaugsmes tempu līdz 4,5%. Strauji attīstītās apstrādes rūpniecība, stabili aug eksports un privātais patēriņš, atsākušas augt investīcijas.

Globālā ekonomika un attiecīgi arī reģionālā un Latvijas ekonomika šobrīd atrodas izaugsmes trajektorijā. Saskaņā ar dažādām prognozēm – stabila izaugsmes saglabāšanās ir gaidāma vēl tuvākos 3-5 gadus, kas iezīmē pozitīvu perspektīvu, vērojot tautsaimniecības attīstības rādītājus un tendences.

Valdības darba prioritātes ir tautsaimniecības stiprināšana, reformas izglītībā un zinātnē, reformas veselības aprūpē, valsts drošība un nacionālā identitāte, demogrāfiskās situācijas uzlabošana, ģimenes dzīves kvalitāte un sociālais nodrošinājums. Šīs prioritātes ir vērstas uz ekonomiskās aktivitātes, nodarbinātības un produktivitātes straujāku pieaugumu kā priekšnosacījumiem straujākai un ilgtspējīgai tautsaimniecības izaugsmei.

Lauku tēma latviešiem visos laikos ir bijusi aktuāla. Mediju telpā Latvija sevi visvairāk pozicionē kā zaļu valsti un latviešus kā tautu ar iedzimtu mīlestību uz zemi un zemes darbiem. Lauku tēma ir iecienīta arī daudzos televīzijas šovos, piemēram, «Izdzīvošana laukos», «Lauku sēta», «Saimnieks meklē sievu», «Špilkas un galošas» u.c. Arī klimata pārmaiņu radītās problēmas aktualizē diskusijas par lauksaimniecības nozari un tās izaicinājumiem.

Brīžiem lauksaimnieku darbošanās, kā arī centieni saglabāt un palielināt savas produkcijas apjomus, saskaroties ar dažāda veida izaicinājumiem, visai tuvu līdzinās televīzijas realitātes šovam, kam varētu dot nosaukumu «izdzīvošanas skola». Bet šoreiz ne par kaislībām televīzijas šovos, bet par aktuālo Latvijas lauksaimniecībā, lauksaimniecības produktu eksportā un nozares iespējām nākotnē.

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecības nozari

Pirmkārt, lauksaimniecības nozare ir tā, kas apgādā mūs ar pārtiku. Ēst cilvēki gribēs vienmēr un visos laikos. Turklāt savā zemē saražotā pārtika ir augstvērtīgāka un veselīgāka salīdzinājumā ar importēto. Lauksaimniecības nozare sniedz resursus arī citām nozarēm: primārajām, piemēram, enerģētikas nozarei; sekundārajām, piemēram, pārtikas nozarei, kā arī terciārajām nozarēm, piemēram, transporta nozarei. Lauksaimnieki sakopj un saglabā lauku vidi.

Lai pārvarētu Covid-19 vīrusa radīto krīzi Latvijā, kā arī pēc iespējas ātrāk atgrieztos ne tikai līdz pirmskrīzes perioda līmenim, bet arī to pārsniegtu,izstrādāts Latvijas ekonomikas atjaunošanas plāns "Stratēģija Latvijai Covid-19 krīzes radīto seku mazināšanai", kuru otrdien apstiprinājis Ministru kabinets.

"Neskaidrība par Covid-19 ietekmi uz ekonomikas attīstību ir ārkārtīgi liela, jo nav skaidrs, cik ilgi un plaši turpināsies vīrusa izplatība Eiropā un pasaulē. Stratēģija Latvijai Covid-19 krīzes radīto seku mazināšanai ir stratēģisks ietvars ar kompleksu pasākumu kopumu, kas ļaus pārvarēt Covid-19 un tā ietekmes ierobežošanas pasākumu izraisīto ekonomikas krīzi, fokusējoties ne vien uz tautsaimniecības stabilizāciju, bet arī uz krīzes radīto izaugsmes iespēju izmantošanu," skaidro ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs.

Stratēģijas Latvijai Covid-19 krīzes radīto seku mazināšanai īstermiņa mērķis ir panākt pēc iespējas mazāku negatīvo ietekmi uz ekonomiku un uzņēmumu darbību, savukārt ilgtermiņā panākt produktivitātes pieaugumā balstītas ekonomikas strukturālās izmaiņas par labu zināšanu ietilpīga preču un pakalpojumu eksporta attīstībai. "Vienlaikus ir svarīgi mazināt bezdarbu un mazkvalificēto darbinieku īpatsvaru, attīstīt un paaugstināt inovācijas un pētniecības kapacitāti, veicināt digitalizācijas risinājumus un finanšu instrumentu pieejamību uzņēmējiem," informē ministrs.

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Covid–19 koronavīrusa pandēmija ir būtiski palielinājusi ekonomisko nenoteiktību. Nav arī skaidrs, vai tuvākajā nākotnē vēl tiks ieviesti papildu pandēmiju ierobežojošie pasākumi.

Šī nenoteiktība ir graujoša jebkāda veida ieguldījumiem uzņēmējdarbībā, bet bez ieguldījumiem nav iedomājams produktivitātes pieaugums. Lielas bažas raisa finansējuma apjoma samazinājums inovācijām, pētniecībai un attīstībai, jo runa ir par ilgtermiņa izaugsmes iespējām un to, kādas būs uzņēmumu un ekonomikas iespējas augt pēc pandēmijas.

Jaunākie pētījumi dažādās noarēs izceļ virkni globālu problēmu, kas īpaši izgaismojušās Covid–19 apstākļos, piemēram, nepietiekams ieguldījums cilvēkkapitālā. Dīkstāves pabalsti pašlaik lielā mērā risina šo jautājumu un mēģina novērst zaudējumus īstermiņā, tomēr, ja lejupslīde ieilgs, jauniešiem un citiem, kas tikko ienākuši darba tirgū, tiks liegts strādāt, radot cilvēkkapitāla zaudējumus, kas pasliktinās ekonomikas ilgtermiņa konkurētspēju.

Latvijas ekonomikai šogad klājas gana labi. Šā gada pirmo četru mēnešu IKP pieaugums bijis viens no straujākajiem ES, eksporta rādītāji ir spīdoši, inflācija ir normas robežās, ar budžeta deficītu arī kreņķu nav. Tomēr melnais mākonis pār saulainajām tautsaimniecības debesīm ir salīdzinoši zemā Latvijas ekonomikas produktivitāte, kas, saskaņā ar LTRK padomes priekšsēdētāja Aigara Rostovska teikto, ir vien 60% no ES vidējā rādītāja. Kādēļ mums par to jāsatraucas, un kādas ir sekas zemai produktivitātei?

Vispirms jau tas vistiešākajā mērā ietekmē Latvijas tautsaimniecības konkurētspēju, īpaši apstākļos, kad saasinās darba roku trūkums un strauji aug darba algas. Viens no ekomomikas pamatlikumiem skan gana skarbi – ja algas aug straujāk nekā produktivitāte jeb, citiem vārdiem sakot, darba spēka izmaksas ir lielākas par tā pienesumu, tas ir vistiešākais ceļš uz inflācijas nesamērīgu kāpumu un uzņēmumu konkurētspējas pazemināšanos. Lai mūsu ekonomiku produktivitātes ziņā tuvinātu ES vidējiem rādītājiem, nepietiek ar to, ja strādāsim ātrāk, čaklāk vai vairāk. Runa ir par pašu ekonomikas struktūru.

Proti, Latvijā parāk mazs īpatsvars ir nozarēm ar augstu pievienoto vērtību. Daudzās nozarēs vēl ir lielas rezerves produktivitātes kāpināšanai. Vienkārši runājot, cilvēki var melnu muti garas stundas strādāt, ražojot preci ar samērā zemu pievienoto vērtību, un būt mazāk produktīvi nekā darbinieki, kas, iespējams, strādā pāris stundas dienā augsto tehnoloģiju nozarē. Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc mēs nevaram samazināt darba nedēļas ilgumu. Jo zemākas pievienotās vērtības ekonomika, jo vairāk jāstrādā, lai būtu konkurētspējīgs.

Ekonomikas ministrijas piedāvātais pasākumu kopums Eiropas Atveseļošanās un noturības mehānisma plānam 2021. – 2026. gadam Latvijas ātrākai atveseļošanai pēc Covid-19 izraisītās krīzes ietver četrus darbības virzienus – ekonomikas transformāciju un produktivitāti, reģionālās nevienlīdzības mazināšanu, uzņēmumu digitalizāciju un klimata pārmaiņas, uzņēmējdarbības atbalstam paredzot vismaz 400 miljonus eiro.

“Atveseļošanas un noturības mehānisms ir reformu plāns un tā ir unikāla iespēja ātrākai Latvijas ekonomikas atlabšanai pēc Covid-19 pandēmijas izraisītās lejupslīdes. Tā ir mūsu iespēja īsā laikā īstenot fundamentālas pārmaiņas tautsaimniecībā gan attiecībā uz klimata neitrālu ekonomiku, gan uzņēmējdarbības digitalizāciju, gan nevienlīdzības mazināšanu,” uzsver Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko.

Lai pārvarētu Covid-19 radītās sekas, kā arī nodrošinātu Latvijas ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešams orientēties uz tautsaimniecības transformāciju uz augstāku pievienoto vērtību, produktivitāti un efektīvāku resursu izmantošanu. Tādēļ, komersantu konkurētspējas paaugstināšanai, veicinot pētniecības un rūpniecības sektora sadarbību, kā arī projektu īstenošanai, jaunu produktu un tehnoloģiju attīstībai un ieviešanai ražošanā, EM piedāvā ieviest granta atbalsta mehānismu, šim mērķim paredzot aptuveno finansējumu 82,5 milj. eiro apmērā. Atbalsta saņēmēji būtu uzņēmumi un pētnieciskās un zināšanu izplatīšanas organizācijas, īstenojot aptuveni 500 projektus.

Latvijas ekonomikas virzīšanai un iedzīvotāju labklājības vairošanai, nākamajai valdībai nepieciešams izvirzīt ambiciozus mērķus un īstenot atbilstošu politiku, īpaši koncentrējoties uz eksporta un produktivitātes kāpināšanu. Tad mūsu valsts varēs būt par jaunu talantu un investīciju piesaistes vietu, ļaujot Latvijai tuvoties Eiropas attīstīto valstu labklājības līmenim.

Mūsdienu pasaulē valstis meklē savu atšķirīgo un īpašo lietu, ar ko varētu izcelties un, kas varētu būt viens no investoru intereses un piesaistes instrumentiem, kā arī ekonomikas virzītājspēkiem. Piemēram, Šveici mēs pazīstam kā finanšu centru, bet Vācija ir ražošanas lielvalsts.

Latvijai ir iespēja būt par vietu, kurā rodas un pulcējas talanti – labumu un vērtību radītāji. Ja mēs spēsim piesaistīt talantīgus, radošus un enerģiskus cilvēkus, viņi būs tie, kas radīs nākotnes ekonomiku, nākotnes uzņēmējdarbību un arī vērtības – mākslu, sportu, izklaidi. Taču nepieciešami labvēlīgi apstākļi, lai šie talanti spētu gan attīstīties, gan atrast motivāciju un atbalstu darboties.

Latvijai ir, kur tiekties. Proti, Igaunijas eksports pret šīs valsts iekšzemes kopproduktu ir 80%, kamēr Latvijā nesasniedz pat 60%

To intervijā DB stāsta vicepremjers, ekonomikas ministrs un jaunais partijas Vienotība valdes priekšsēdētājs Arvils Ašeradens. Viņaprāt, pārmaiņas vienlaikus sākušās gan viņa vadītajā partijā, gan arī Latvijas tautsaimniecībā, ko iniciējis gan pats ministrs, gan valdība kopumā, piemēram, nodokļu reforma, enerģētikas jomas pārmaiņas u.c.

Kādi ir jūsu kā ekonomikas ministra lielākie sasniegumi, un kādas ieceres nav realizējušās? Kāda ir jūsu personīgā loma abos gadījumos?

Vispirms jāsaprot, ka, stājoties jebkurā amatā, nepastāv iespēja nodarboties tikai un vienīgi ar jaunām iniciatīvām, bet gan ļoti daudz laika jāvelta saņemtā «mantojuma» revidēšanai. Tādējādi par konkrētiem sasniegumiem un nerealizētām iecerēm vadītāja amatā atbildīgi var runāt nevis pēc 18, kā tas ir pašlaik, bet gan pēc 36 mēnešiem vai arī tikai brīdī, kad atstāšu ekonomikas ministra amatu. Latvijas ekonomika nav viena vai dažas nozares, tā ir ļoti daudzšķautņaina, ar ļoti atšķirīgām interesēm. Stājoties amatā, izvirzīju četrus tautsaimniecībai svarīgus uzdevumus. Pirmais – risināt produktivitātes (konkurētspējas) problemātiku, jo Latvijas vidējais svērtais produktivitātes līmenis ir 43% no ES vidējā rādītāja, turklāt tās pieauguma temps ir niecīgs. Otrs lielais uzdevums ir eksporta veicināšana, jo Latvijai ir, kur tiekties. Proti, Igaunijas eksports pret šīs valsts IKP ir 80%, kamēr Latvijā nesasniedz pat 60%. Trešais uzdevumu bloks ir investīciju palielināšana, kas ļautu sasniegt 22–25% apmēru, rēķinot pret IKP. Ceturtais lielais uzdevums ir cilvēkresursu kapitāla attīstība, kuras pamatā ir ne tikai izglītības kvalitātes izmaiņas saistībā ar darba tirgus pieprasījumu, bet arī ilgtspējīgu mehānismu izveidošana pieaugošo izglītībai. Darba tirgus maiņa notiek ļoti dinamiski, bez jaunām zināšanām cilvēki bieži vien paliek bez darba. Sevišķi, ja raugāmies no inovatīvas ekonomikas skatupunkta.

Tikai pārejot no investīcijām betonā uz ieguldījumiem cilvēkos, Latvija var novērst ekonomisko atpalicību, radīt labi atalgotas un globāli konkurētspējīgas darbavietas, kā arī vairot iedzīvotāju apmierinātību ar savu valsti, uzsvērts Ekonomistu apvienības jaunākajā pētījumā "No betona uz cilvēku? ES fondi, ANM un Latvijas cilvēkkapitāla akumulēšana".

Latvijai nākamajā desmitgadē no Eiropas Savienības būs pieejami neredzēti milzīgi finanšu resursi, kas paredzēti atveseļošanās pasākumiem un tautsaimniecības transformācijai. Iepriekš ES finansējums prioritāri tika novirzīts dažādu infrastruktūras objektu rekonstrukcijai un būvniecībai. Šajā desmitgadē ir nepieciešama kardināla investīciju politikas maiņa - par galveno prioritāti ir jākļūst ieguldījumiem cilvēkkapitālā, transformējot Latviju no lēta darbaspēka ekonomikas par "labo darbavietu" ekonomiku.

Kopumā no Eiropas Savienības 2021. - 2027. daudzgadu budžeta, NextGenerationEU programmām, tajā skaitā Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM), Latvija saņems 10,6 miljardus eiro grantos. Šo līdzekļu ieguldīšanā centrālo lomu spēlēs publiskais sektors, un līdz ar to šajā desmitgadē pieņemtie lēmumi par šo resursu sadali izšķirs to, vai Latvija un iedzīvotāji būs pietiekoši gatavi jaunās ekonomikas un jaunā darba tirgus prasībām. Vai Latvija joprojām fokusēsies uz celtņu un infrastruktūras objektu transformāciju, vai arī koncentrēs resursus iedzīvotāju sagatavošanai darbam jaunajā ekonomikā.

Pirmais, kas nāk prātā, domājot par nodokļu reformu, ir vecais teiciens – gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. Tomēr pat eksperti nav vienisprātis – vieni ir par, citi – pret. Kuram viedoklim pieslieties?

Nevienam! Vislabāk ir izstrādāt savu viedokli. To var izdarīt, ikvienu piedāvājumu novērtējot trīs parametros – risinājuma atbilstība izvirzītajiem mērķiem, salīdzinājums ar tiešajiem konkurentiem, kā arī īstermiņa un ilgtermiņa ieguvumu un zaudējumu identificēšana. Ja piedāvātais risinājums, mūsu gadījumā - nodokļu reforma, saņem pozitīvu novērtējumu visos trijos aspektos, var apgalvot, ka tā ir laba. Piedāvāju savu nodokļu reformas analīzi visos trīs parametros.

Uzsākot nodokļu reformas izstrādi, valdība izvirzīja sekojošus mērķus – stiprināt konkurētspēju, mazināt nevienlīdzību un nodrošināt papildus resursus. Manuprāt, kļūda tika pieļauta jau pašā mērķu izvirzīšanas procesā, jo esošās reformas ietvaros nav izvērtēta valsts ekonomikas attīstība un iedzīvotāju labklājības vairošana ilgtermiņā, kas ir jebkuras nodokļu sistēmas nozīmīga sastāvdaļa. Vēl viens aspekts, kas nav ņemts vērā, ir nodokļu sistēmas stabilitātes jautājums. Ja sistēma pastāvīgi tiek mainīta vai koriģēta, tas rada nestabilitātes apziņu gan darba ņēmējos, gan darba devējos un ekonomikā kopumā.

Latvijas ekonomikas galvenais nākotnes izaicinājums ir paātrināt izaugsmi, jo tikai iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums nodrošinās pamatu stabilam budžeta pieaugumam, jaunākajā krīzes monitoringa ziņojumā par valsts ekonomisko un fiskālo situāciju norāda Fiskālās disciplīnas padome (FDP).

Šī mērķa sasniegšanai ir nepieciešams kāpināt gan pašu investīcijas, gan efektīvi ieguldīt Eiropas Savienības (ES) līdzekļus, tostarp izmantot Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) sniegtās iespējas.

FDP priekšsēdētāja Inna Šteinbuka uzsver, ka ekonomiskās transformācijas iznākums lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai ES līdzekļi tiks ieguldīti efektīvi. Ja transformācijas procesā straujāk pieaugs IKP, arī budžeta ienākumi proporcionāli palielināsies, kā rezultātā lielāks finansējums tiks novirzīts veselības un izglītības jomām.

Padomē atgādina, ka ANM finansējums Latvijai ir plānots 1,826 miljardu eiro apmērā, tā ietvaros paredzēts veikt reformas un uzlabot infrastruktūru. Eiropas Komisijas (EK) vērtējumā, lielāko ietekmi uz iekšzemes kopproduktu ANM sasniegs 2026.gadā, kad varētu sagaidīt izaugsmes tempa papildus pieaugumu par 1,3-2%, turklāt jau būs vērojama atdeve no iepriekšējo gadu ieguldījumiem.

DB redkolēģija rudens sesijā diskutēja par darbaspēka pieejamības problēmām un iespējamiem risinājumiem, nodokļu reformas prognozējamajiem rezultātiem, kas uzņēmējiem pagaidām šķiet visai neskaidri un pat biedējoši, par to, kur rast jaunas idejas uzņēmējdarbībai, par start-up ekonomiku, par to, vai Latvijā tiešām ir atgriezušies treknie gadi

Produktivitāti no ārpuses neviens neatnesīs

Roberts Strīpnieks, Latvijas valsts meži valdes priekšsēdētājs:

Darbaspēka pieejamība nav vienīgais iemesls, kāpēc ceļas algas, bet tās aug par 5% un pat 8%, kas uzņēmumam ir jāfinansē, bet tirgus stagnācijas apstākļos tas ir ļoti sarežģīti. Vismaz no meža nozares skatupunkta darbaspēka atalgojuma izlīdzināšanās reģionālā mērogā neizbēgami notiks, bet produktivitāti no ārpuses mums neviens neatnesīs. Par to nevar uzbrukt ne ministriem, ne premjeram, tas ir uzņēmēju izaicinājums. Esmu novērojies tendenci, ka uzņēmēji šobrīd laiž vaļā cilvēkus, lai noturētu vidējo algu uzņēmumā, un veic kapitāla investīcijas produktivitātes celšanai.