Pēc Citadeles iegādes ASV investoriem ir nodrošināta droša finanšu plūsma, un viņiem varētu būt interese arī par citu uzņēmumu iegādi Baltijā, piemēram, enerģētikas un telekomunikāciju nozarēs
Tā intervijā DB atzīst vadības un finanšu eksperts Nils Melngailis, kura vārds masu medijos Latvijā pēdējā laikā izskanējis mazāk, jo šobrīd viņš vairāk darbojas starptautiskā mērogā un, kā norādījuši konferences Reputāciju kari organizētāji, N. Melngailis konsultācijas sniedzis gan Grieķijas, gan Ukrainas valdībai. Jāatgādina, ka iepriekš N. Melngailis bija Lattelecom valdes priekšsēdētājs, kā arī Parex bankas vadītājs.
Laikā, kad jūs strādājāt Parex bankā un Lattelecom, jūsu vārds bieži izskanēja masu medijos, bet šobrīd ne tik daudz, tāpēc cilvēkiem interesē, ar ko šobrīd nodarbojaties? Kā jums pa šo laiku ir gājis?
Labi ir atgriezties Latvijā, un to daru, cik bieži vien varu. Kopš aiziešanas no Parex bankas, kad to sadalīja un izveidoja Citadeli, pārcēlos uz Londonu un strādāju globālā rekonstrukcijas uzņēmumā Alvarez & Marsal, kas nodarbojas ar liela mēroga uzņēmumu glābšanu un pārkārtošanu. Pirmais projekts bija saistīts ar Lehman Brothers pārņemšanu pēc tā bankrota. Pēdējos četrus gadus esmu bijis Alvarez & Marsal atbildīgais Eiropā par banku sektoru, un man bija iespēja izmantot zināšanas, ko ieguvu Latvijā gan Lattelecom, gan Parex bankā. Pārsvarā strādāju Dienvideiropā, īpaši Spānijā, izveidojot valsts t.s. slikto banku (SAREB), kur bija jāiegulda 80 miljardu eiro aktīvi no deviņām bankām vienlaicīgi. Trīs mēnešu laikā deviņas Parex bankas. Mērogs bija lielāks, bet principi tie paši. Latvijas pieredzi, valstij izejot cauri krīzei, tiešām varētu eksportēt, un zināmā mērā esmu to darījis. Tas, kā Latvija makroekonomiskajā ziņā, arī Parex gadījumā, tika galā ar situāciju, ir labs piemērs citām valstīm. Pagājušajā gadā pārgāju strādāt uz Spānijas uzņēmumu Aktua, kura pieder ASV fondam Centerbridge Partners. Uzņēmums pārvalda banku kredītportfeļus un nekustamos īpašumus 18 miljardu vērtība. Esmu atbildīgs par šo uzņēmumu starptautisko stratēģiju, par darbības izvēršanu starptautiskā mērogā. Vēlējos aiziet no konsultāciju jomas, lai atkal vadītu kādu uzņēmumu, un šobrīd daudz strādāju Grieķijā un citās Dienvideiropas valstīs.
Kā kopumā vērtējat ģeopolitisko situāciju? Eiropā ekonomika tik strauji neattīstās, kā gaidīts. Viedokļi par to, kas būs turpmāk, dalās – vieni prognozē augšupeju, bet daži runā par stagnāciju. Kāds ir jūsu skatījums par Eiropu?
Es skatos visai cerīgi. Eiropai ir divas problēmas, kas nepiemīt ASV. Pirmkārt, tā ir fragmentēta un tai nav vienotas fiskālās sistēmas. Protams, ir vienota valūta, kas palīdz, taču ir šķēršļi, piemēram, tas, kas notiek Grieķijā, kad nevar pieņemt ātrus lēmumus, kā to izdarīja ASV. Tas nozīmē, ka Eiropas ekonomikai atveseļošanās ceļš ir garāks. Otrkārt, jautājums ir par kaimiņu – Krieviju, kur pēdējos 18 mēnešos ir piekopta agresīva politika, kas izraisa ietekmi ne tikai Ukrainā, bet netieši arī Baltijā, jo, kur ir drošības drauds, tur ir arī ekonomiskā nestabilitāte visai Eiropai. Investoriem tas nepalīdz, un ir grūti prognozēt, kad beigsies Krievijas agresija pret Eiropas valstīm. Taču, ja neņem vērā Krievijas faktoru, esmu diezgan optimistiski noskaņots. Turklāt Eiropas Centrālā banka pieņēmusi lēmumus Eiropā bankām nodrošināt lētus līdzekļus, un ir cerības, ka uzņēmēji varēs izmantot šīs iespējas. ASV līdzīgi rīkojās pirms trim gadiem. Domāju, Eiropa sekos šim piemēram.
Līdzekļi ir pieejami, tomēr ir arī signāli, ka bankas nevēlas ņemt šos lētos līdzekļus, jo valda piesardzība kreditēšanas jomā.
Tas atspoguļo to, ka ekonomika daudzās valstīs tomēr nav atveseļojusies, ja bankām nav iespējas, kā un kur šos līdzekļus izvietot. Pēdējā ekonomiskā krīze bija spilgts piemērs tam, ka ir ļoti viegli zaudēt savu neatkarību. Protams, ja banka tiek nacionalizēta, akcionāri tiek nomainīti tāpat kā vadība. Bankas, t.s. vecās bankas, kas bija arī pirms sešiem gadiem, cīnās ar izmaksām un vecām infrastruktūrām. Notiks tas, kas ir jau redzams – būs jauni spēlētāji finanšu tirgū. Tas, ka fondi nopirka Citadeli, ir piemērs tam, ka tirgū nāk jauni spēlētāji ar jaunām idejām un viņiem būs interese palielināt kreditēšanu.
Jūs pieminējāt Citadeles pārdošanu. Diskusijas vēl aizvien ir par pārdošanas cenu – 74,7 milj. eiro apmērā. Vai pārdošanas cena ir atbilstoša?
Man nav pietiekošas informācijas par bankas pārdošanas procesu, un arī neesmu analizējis tos datus, kas publiski pieejami. Vienīgi varu teikt to, ka, lai gan krīze daudzās valstīs ir beigusies, banku nozare nav pirmā, kur notiek darījumi un kur būtu augstas aktīvu cenas. Lai veiktu biznesu, ieguldītājam ir izvēle ieguldīt augošā nozarē vai banku jomā, kur pārsvarā vairāk cīnās par izdzīvošanu un mazāk par izaugsmi. Vērtējot šos uzņēmumus, reizinātāji ir daudz zemāki nekā citās nozarēs tieši risku dēļ. Kredītportfeļus vēl aizvien ir ļoti grūti novērtēt. Ņemot vērā to, ka Latvija ir maza valsts un runa bija par banku, pieņemu, ka valdība un tās konsultanti izvērtēja visas iespējas. Mani izbrīna tas, ka ir politiķi, kuri gribēja rīkot referendumu, lai banku nepārdotu. Tas ir politisks populisms. Atceramies, kas notika 2008. gadā, kad valsts iesaistījās bankā – tas notika spiestā kārtā un ietekmēja valsts spēju ieguldīt līdzekļus citās jomās. Eiropas Savienībā ir skaidri noteikumi – ja valsts atbalsts tiek legalizēts, tad nosacījumi ir jāpilda, un banka zināmā laika posmā ir jāpārdod.
Atskatoties atpakaļ, jūsuprāt, vai valstij bija pareizi glābt Parex banku?
Viennozīmīgi – jā, bet tas, protams, bija arī ļoti drosmīgs solis brīdī, kad valstī bija fiskālā krīze. Ir piemēri pasaulē, kad bankas netika glābtas, piemēram, Lehman Brothers. Tiesa, tur bija cita situācija. Pieļauju, ka daudzi finansisti visā pasaulē nožēlo to, ka neiesaistījās Lehman Brothers glābšanā, jo vēlāk haoss radās daudzos līmeņos. Tas netiešā veidā arī ietekmēja Parex, jo tirgus, kur banka būtu varējusi pārfinansēt sindicēto kredītu, pēkšņi pazuda, un tas arī izraisīja bažas par bankas spēju turpināt darbu. Tas būtu līdzvērtīgs haosam, ja Parex netiktu glābts. ASV priekšrocība ir tajā, ka amerikāņiem pietiek līdzekļu, lai ar lielu naudu situāciju atrisinātu. Latvijā šādu iespēju nebūtu un nebija. Laikā, kad pieauga bezdarbs, ja vēl būtu problēmas ar maksājumiem, tas būtu pietiekami negatīvs efekts uz finanšu sistēmu. Tāpēc bija pareizi glābt banku ar nosacījumu, ka banku restrukturizē, un ka noteikumi tika ievēroti. Jau tajā laikā rūpīgi tika rēķināts, kāds varētu būt negatīvais efekts, ja valsts ekonomiskā izaugsme nebūtu tāda kā šobrīd – viss būtu nobīdījies par gadu, diviem, ja Parex banka netiktu glābta.
Visu interviju ASV investori varētu turpināt iepirkties Baltijā lasiet 27. maija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/2
