Latvijas uzņēmumi nodokļos valsts kopbudžetā pērn samaksājuši 7,58 miljardus eiro, no tiem 5,28 miljardus eiro - Rīgā reģistrētie uzņēmumi. Lielāko nodokļu maksātāju saraksta galvgalī atrodas degvielas tirgotāji, kā arī valsts lielās kapitālsabiedrības, liecina "Lursoft" apkopotā informācija.

Lai izceltu arī reģionos reģistrēto uzņēmumu nozīmi tautsaimniecībā un pienesumu valsts budžetam, "Lursoft" apkopojis informāciju par lielākajiem nodokļu maksātājiem reģionos.

Kurzeme

Puse no TOP 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem Kurzemē reģistrēti Liepājā. Vēl sešiem uzņēmumiem juridiskā adrese reģistrēta Ventspilī, bet vēl pa vienam ir no Dundagas, Grobiņas, Priekules un Rojas novadiem.

Lielākais nodokļu maksātājs starp Kurzemes uzņēmumiem 2019.gadā bijis AS "UPB", kas VID administrētajos nodokļos samaksājis 8,86 milj.eiro. Tas ir par 15,77% vairāk nekā gadu iepriekš.

Straujākais samaksāto nodokļu pieaugums starp Kurzemes TOP 20 lielākajiem nodokļu maksātājiem pēdējā gada laikā bijis SIA "Quality Jobs" no Ventspils. Lursoft dati rāda, ka 2018.gadā nodokļos uzņēmums samaksājis 1,33 milj.eiro, bet pagājušajā gadā tie bijuši jau 2,13 milj.eiro. Uzņēmums nodarbojas ar elektronisko sistēmu produktu ražošanu un ražošanas pakalpojumu sniegšanu, darbojoties industriālo sistēmu, datu tīklu infrastruktūras, ierīču interneta, kā arī medicīnas un vairāku citu tirgu nišu segmentos. Uzņēmuma vienīgā kapitāldalu turētāja ir Santa Toča.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Pēc uzņēmēju domām, efektīvākie veidi, kā veicināt strauju ekonomikas attīstību, ir darbaspēka nodokļu samazināšana un ražošanas attīstīšana, liecina jaunākais Citadele Index pētījums. Kopumā Latvijas uzņēmēju noskaņojums jau otro ceturksni pēc kārtas turpina būt drīzāk pesimistisks, pēdējā ceturksnī uzlabojoties pavisam nedaudz.

Uzņēmēji uzskata, ka efektīvākie veidi, kā valdība varētu veicināt strauju Latvijas ekonomikas attīstību jeb ekonomikas izrāvienu, ir darbaspēka nodokļu samazināšana, tā norādījis 71% respondentu, ražošanas attīstīšana Latvijā - 61%, atbalsta sniegšana uzņēmumiem, lai tie varētu ražot produktus un sniegt pakalpojumus ar augstāku pievienoto vērtību - 46% un atbalsts eksportam - 37%.

Eksportējošo uzņēmēju noskaņojums ierasti bija daudz optimistiskāks par neeksportējošo, bet 2014. gada ceturtajā ceturksnī eksportējošiem uzņēmumiem tas ir ievērojami pasliktinājies un kļuvis drīzāk pesimistisks, pietuvinoties neeksportējošo uzņēmumu noskaņojuma līmenim. Nākotnē neeksportējošie uzņēmēji skatās pat nedaudz pozitīvāk nekā eksportējošie.

Pērn lielākie nodokļu maksātāji valsts budžetā bija a/s Kurzemes degviela, SIA Latvija Statoil un SIA Lattelekom, bet desmit lielākie nodokļu maksātāji kopumā nodokļos nomaksājuši 285.92 milj. Ls jeb 15.7 % no visiem nomaksātajiem nodokļiem. Valsts ieņēmumu dienests (VID) trešdien jau septīto reizi rīkoja Latvijas lielāko nodokļu maksātāju godināšanu. Līdz 12. maijam notiks pieci reģionālie lielāko nodokļu maksātāju godināšanas pasākumi Latgalē, Kurzemē, Zemgalē, Vidzemē un Rīgā. Finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, uzrunājot uzņēmējus, kuru vadītie uzņēmumi pērn bijuši lielākie nodokļu maksātāji Latvijā, uzsvēra, ka VID un citu valsts institūciju galvenais pienākums pret šiem uzņēmējiem ir turpināt cīņu pret nodokļu nemaksātājiem un aplokšņu algām, lai novērstu negodīgu konkurenci, kuras dēļ cieš godīgie nodokļu maksātāji. Lielākie uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) maksātāji pērn bija trīs vadošie telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji — SIA Latvijas Mobilais telefons (LMT), SIA Tele 2 un SIA Lattelekom. Desmit lielākie UIN maksātāji pērn nomaksājuši UIN 33.05 milj. Ls apmērā, kas ir 35.2 % no kopējiem UIN nomaksātajiem līdzekļiem. Lielākie pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāji 2003. gadā bija a/s Latvijas gāze, SIA LMT un a/s Latvenergo. Desmit lielākie PVN maksātāji pērn PVN samaksājuši 97. 8 milj. Ls jeb 21.3 % no kopējiem PVN nomaksātajiem līdzekļiem. Lielākie akcīzes nodokļa maksātāji pērn bija a/s Kurzemes degviela, SIA Latvija Statoil un a/s Latvijas Balzams. Lielākie valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji 2003. gadā bija a/s Latvijas Dzelzceļš, a/s Latvenergo un SIA Lattelekom.

Valsts ieņēmumu dienesta Latgales reģionālā iestāde (VID LRI) godināja lielākos reģiona nodokļu maksātājus, kas noteikti pēc veikto summu iemaksām valsts budžetā, ņemot vērā parādu esamību un administratīvos vai citus pārkāpumus to darbībā. Nodokļu maksātāji godināti vairākās nominācijās — Lielākais maksātājs valsts budžetā, Lielākais lauksaimniecības un pārtikas produkcijas ražotājs un Lielākais rūpniecības preču ražotājs — eksportētājs, kā arī noteikti konkursa Grāmatvedis 2004 uzvarētāji. VID LRI administrē nodokļus Daugavpils, Krāslavas, Preiļu, Ludzas un Rēzeknes rajonos. Lielākie maksātāji valsts kopbudžetā 2003. gadā SIA Ingrid A SIA Rota un K Latvijas — Baltkrievijas kopuzņēmums SA Inter Gaz SIA Verems SIA Dauer D SIA Daugavpils gaļās kombināts R SIA Lettglas SIA Gādība SIA Nemo SIA Kora Lielakie uzņēmumu ienākuma nodokļu maksātāji valsts budžetā 2003. gadā SIA Rhodia Industrial Yarns SIA Axon cable SIA Anda optec Lielākie pievienotās vērtības maksātāji valsts budžetā 2003. gadā SIA Ingrid A SIA Rota un K Latvijas — Baltkrievijas kopuzņēmums SA Inter Gaz Lielākie akcīzes nodokļa maksātāji valsts budžetā 2003. gadā SIA Ingrid A Latvijas — Baltkrievijas kopuzņēmums SA Inter Gaz Lielākie iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji valsts budžetā 2003. gadā SIA Verems SIA Lettglas SIA Dauer D Lielākie valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji valsts budžetā 2003. gadā SIA Verems SIA Dauer D SIA Lettglas Lielākie lauksaimnieciskās un pārtikas produkcijas ražotāji 2003. gadā SIA Daugavpils gaļas kombināts R SIA Vecā maiznīca A/s Rēzeknes dzirnavnieks SIA Ludzas maiznīca SIA Rēzeknes gaļas kombināts A/s Latgales piens SIA Daugavpils putni SIA Ariols A/s Latgales bekons SIA Cirmas bekons Lielākie rūpniecības preču ražotāji — eksportētāji 2003. gadā SIA Rhodia Industrial Yarns SIA Axon cable SIA Zieglera mašīnbūve SIA Nemo SIA Rezekne fashion SIA Krebsar Sabiedrisko organizāciju uzņēmums Dana SIA Peter Willemsen SIA Anda optec SIA Lettglas Konkursa Grāmatvedis 2004 uzvarētāji Olga Višņakova Olga Jurkāne Ilona Gavarāne Avots: VID LRI

Valsts aizgādībā aizvien esošajai Latvijas riska kapitāla nozarei ir strukturāli šķēršļi un maz iniciatīvas

Tā ir Latvijas anomālija, ka šejienes riska kapitāls pēc tā struktūras joprojām lielākajā daļā bāzējas valsts nevis privātajā kapitālā, saka juridiskā biroja Sorainen vadošā partnere un Riska kapitāla asociācijas valdes locekle Eva Berlaus.

Kas pašlaik notiek uzņēmumu iegādes un apvienošanās (M&A) tirgū un cik liela nozīme tajā ir no austrumiem ienākošajai naudai?

Es neteiktu, ka no austrumiem ienākošie investori tajā spēlētu svarīgu lomu. Ir atsevišķi pārpirkšanas darījumi, tomēr pārsvarā viņus interesē savu uzņēmumu dibināšana šeit. Bet globāli šis visdrīzāk būs M&A rekorda gads ar apgrozījumu virs 2007. gada apjoma. Pirmajā ceturksnī globāli bija 21% pieaugums. Galvenokārt aug darījumu vērtība un ne tik daudz to skaits. Krīzes gados ir uzkrāts milzīgs kapitāls, kas nav tērēts, makroekonomiskie faktori, piemēram, naftas cenas un USD vērtība, ir tam labvēlīga, un uz korporācijām ir milzīgs akcionāru spiediens ieguldīt to naudu attīstībā. Eiropā šī tendence ir citāda, jo ir vietējie riski – Grieķija un zināmas bažas par eiro, tāpēc šeit pirmajā ceturksnī šī tirgus apjoms nedaudz pat saruka. Tomēr globālais spiediens ir tik liels, ka kopumā arī Eiropā šogad M&A rādītāji visdrīzāk tomēr būs pozitīvi. USD kursa dēļ par Eiropas aktīviem palielināta interese ir ASV un arī Ķīnas investoriem, kam vienkārši ir daudz naudas.

Latvija, atšķirībā no citām Baltijas un Eiropas valstīm, neizmanto atkritumu reģenerācijas iespējas, tādējādi ik gadu neiegūst apmēram 2 TWh enerģijas ekvivalenta, līdztekus tam turpina piepildīt atkritumu poligonus, tieši tāpēc situācija jāmaina.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs Latvijā, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) biedrs, reģenerācijas virziena pārstāvis Andris Vanags. Viņš norāda, ka daudzus gadu desmitus Latvijā atkritumu reģenerācija ir bijusi savdabīga aizliegtā teritorija, taču ir jāsaprot, ka šī nozare ir būtiska tautsaimniecības attīstībai, tajā tiek izmantotas labākās tehnoloģijas un bez tās nav iespējams sasniegt vairākus Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.

Kāda ir situācija ar atkritumu izmantošanu enerģētikā?

Eiropas atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka Latvijā tikai aptuveni 3% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Lietuvā — 26% bet Igaunijā - pat 43%. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%). Protams, Latvijai ir iespējas palielināt atkritumu pārstrādi, tādējādi tos pārvēršot par izejvielām jaunu produktu ražošanai, tomēr būtiskākais jautājums Latvijā bija un būs par to, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kas pašlaik ir vairāk nekā 50% no savāktajiem sadzīves atkritumiem, jo līdz 2035. gadam šis apjoms ir būtiski jāsamazina līdz 10%. Līdz šādam poligonos apglabājamo atkritumu apjomam nevar nonākt ar atkritumu neradīšanu un samazināšanu vien.

Īrijas aviokompānija Ryanair jau pirms laika ziņoja par plāniem investēt 200 miljonus ASV dolāru lidmašīnu bāzes izveidē starptautiskajā lidostā Rīga. Šo bāzi plānots atklāt oktobrī. Kompānija nupat arī norādījusi, ka Rīgu cer attīstīt kā galamērķi, nevis vien pārsēšanās punktu.

Ryanair izpilddirektors Edijs Vilsons liek noprast, ka šis brīdis paplašināšanās plāniem esot pareizais, jo pandēmijas ietekmē konkurenti esot novājināti. Viņš DB arī pauž sašutumu par, viņaprāt, negodīgu atsevišķu biznesu balstīšanu no valdību puses. Tāpat viņš runā par nozares izmaiņām Eiropas Zaļā kursa ietvaros.

Kā jūs raksturotu pašreizējo stāvokli aviācijas industrijā?

Ir cerības, ka tā uzlabosies. Kāda krīze notiks katrus piecus līdz septiņus gadus. Tas bija, piemēram, 11. septembris un arī – Islandes vulkāna izvirdums. Vienmēr būs notikumi, kas ietekmē šo industriju, piemēram, jauni drošības noteikumi. Pandēmija vienmēr bija kaut kas tāds, par ko mēs bažījāmies. Piemēram, mēs jau 2003. gadā pieredzējām SARS epidēmiju. Tomēr neviens nebija gatavs kam šādam. Nedomāju, ka negatīvā ietekme šim visam uz nozari jau ir sasniegusi savu zemāko punktu. Daudzām aviokompānijām ir bezcerīgi lieli parādi. Turklāt ir kauns, ka Eiropas Komisija nav darījusi vairāk, lai visiem nozarē nodrošinātu vienādus spēles nosacījumus, ja ir runa par atbalstu uzņēmumiem. Vienotais tirgus ir par visiem un par konkurenci pie vienādiem noteikumiem, nevis par to, no kuras valsts tu nāc. Mēs visi sacenšamies par starptautiskajiem pasažieriem. Godīgāks ceļš, aviācijas nozarei atkopjoties, būtu stimulēt tās aviokompānijas, kas piegādā pasažierus, nevis dot naudu kompānijām, kur tā pazūd, kas patiesībā tā arī notika. Turklāt tas notiek katru reizi, kad aviokompānijām, kuras pieder valstij, piešķir naudu. Piemēram, Alitalia 10 gados saņēmusi aptuveni 13 ar pusi miljardus eiro, un kompānija ir kļuvusi arvien mazāka un mazāka. Tas pats notiks ar TAP Portugālē. Tas tādēļ, ka šādi uzņēmumi nekad nebūs konkurētspējīgi un pat kļūs mazāk konkurētspējīgi. Tā ir nodokļu maksātāju naudas izniekošana. Daudz labāk būtu, ja teiktu, ka jebkura kompānija, kas spēj dabūt atpakaļ pasažierus, kaut ko arī saņem atpakaļ, piemēram, mazākus nodokļus. Tas būtu vienlīdzīgi un nediskriminējoši. Tādēļ arī turpināsim šādu politiku apšaubīt.

Apstrādes rūpniecības izlaide pēc pieklājīga izrāviena par 8,2% 2017. gadā pērn vairāk nekā uz pusi samazināja izaugsmes tempus, augot vien par 3.4%.

Bija nozares, kurām veicās labāk, piemēram, kokrūpniecībai, augsto tehnoloģiju nozarēm, un tādas, kurām šis nebija veiksmīgs gads. Viena no apakšnozarēm, kas lika visvairāk vilties, bija pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Kādi šķēršļi stājās šīs nozares ceļā?

Šajā rakstā ieskatīsimies detalizētāk, soli pa solim palielinot un pietuvinot skatam dažādu pārtikas produktu grupu ražotāju sekmes un problēmas ilgākā laikā un tieši pēdējos gados.Pārtikas un dzērienu ražošanas pievienotā vērtība veido 21% no apstrādes rūpniecības jeb 2.5% no kopējās pievienotās vērtības. Tātad mēs runājam par gana nozīmīgu tautsaimniecības jomu. Ar šīs nozares produkciju mēs visi saskaramies ik dienu. Nemaz nerunājot par citiem aspektiem – pārtikas kvalitātes nozīmi mūsu veselībā, pārtikas ražošanas lomu valsts ekonomiskās neatkarības kontekstā utt. Tā teikt – var bez daudz kā iztikt, bet bez pārtikas nudien neiztiksim.

Identisku pārtikas produktu cena dažādās tirdzniecības vietās atšķiras, turklāt dažām precēm – vairāk par vienu eiro, tā secināms gan pēc DB veiktā cenu monitoringa 2018. gada 12 mēnešos, gan pēc aptaujāto ekspertu sacītā.

DB pētījums veikts mēnešu mijā trīs vienos un tajos pašos mazumtirdzniecības veikalos: Rimi, Maxima un Elvi.

Pārsteigumu nav

Rimi ir nedaudz dārgāks par Maximu, bet Elvi izskatās visdārgākais. Tomēr, raugoties atsevišķu preču virzienā, tik viennozīmīgi tas nav. Piemēram, griķi Valdo 4x125 g Elvi visu gadu bija krietni lētāki. Pirmajos piecos mēnešos tie tika pārdoti par 0,99 eiro, kas bija par 0,42 eiro mazāk, salīdzinot ar Rimi, un par 0,39 eiro – ar Maximu. Savukārt mākslīgais piena maisījums zīdaiņiem Aptamil 2 800 g gan šķiet nesamērīgi dārgāks. Tā cena Elvi galvenokārt ir virs 14 eiro, kamēr Rimi un Maximā – virs 10 eiro. Tādējādi uz veikaliem vispirms var doties azartiskos cenu izpētes darbos un noenkuroties pie izdevīgākā piedāvājuma.

Latvijas mēbeļu ražošanā palikuši vairs tikai nedaudzi. Eksportuzņēmuma Wenden Furniture vadītājs Normunds Brēmers pilnīgi noteikti ir paredzējis izdzīvot.

Mēbeļu ražošanas uzņēmumā Jaunpiebalgā Normunds sācis strādāt jau 17 gadu vecumā, galdniecības arodskolas mācību prakses laikā. Viņa pirmais darbs bija dēlīšu krāmēšana no vienas kaudzes otrā. «Arodskolas laikā rūpnīcā pavadīju visas vasaras un prasīju arvien sarežģītākus uzdevumus. Man jau tolaik bija tikai viena doma — gribēju kļūt par šī uzņēmuma direktoru. Pēc sešiem gadiem par to arī kļuvu. Esmu apliecinājums tam, ka cilvēks dzīvē var izdarīt jebko.»

70 % no šodienas jauniešiem, kuri izvēlas studēt uzņēmējdarbības vadību, nav tam piemēroti, uzskata uzņēmējs. «Kad beidzu vidusskolu, viens no maniem dzīves skolotājiem man jautāja, ko es grasos mācīties tālāk. Teicu, ka varētu stāties juristos vai ekonomistos, vai vadības zinībās. Viņš saka: juristus zinu, ekonomistus zinu, vadību nezinu — vai nu cilvēkam ir dotības un viņš var būt vadītājs, vai nevar. Iemācīties to nevar, tāpat kā dziedāt vai zīmēt. Par direktoru kļuvu bez kādām vadības zināšanām. Tā ir tikai dzīves skola.»

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Saeimas vēlēšanas strauji tuvojas un pavisam drīz mēs visi dosimies pie vēlēšanu urnām. Līdz tam, kā ieraksts, norisinās aktīva priekšvēlēšanu kampaņa, kuras laikā politiski spēki ar dažādām reklāmām un mārketinga trikiem cenšas pievērst vēlētāju uzmanību un pārliecināt balsot tieši par viņiem.

Šogad politiķi reklamējas mazāk uzbāzīgi un agresīvi, taču pietrūkst radošuma. Sabiedrība nav pārsteigta arī ar skaļiem melnā PR gadījumiem, lai gan iepriekš bija izskanējušas prognozes, ka šī būs melnākā priekšvēlēšanu kampaņa.

Nevarētu teikt, ka šī priekšvēlēšanu kampaņa kopumā iezīmējas ar ļoti gudru mārketingu, taču jāsaka, ka ir viens politiskais spēks, kurš šajā jomā ir galvas tiesu pārāks par citiem. Tajā pašā laikā dažas politiskās partijas izmanto ļoti novecojušas metodes, par ko 21. gs. atliek tikai pabrīnīties. Lai gan medijos tiek publicētas kandidātu savstarpējas telefona sarunas, kas parāda viņus neglaimojošā gaismā, vai arī informācija par aizdomīgiem finanšu darījumiem, tāda izteikti primitīva melnā PR nav. Nomelnojošās kampaņas jau nekur nav pazudušas, taču tās paliek elegantākas un rafinētākas. Atlikuši tikai daži politiķi, kas konkurentus atklāti sauc par zagļiem.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Fiskālās disciplīnas padome (FDP) aicina valdību ļoti uzmanīgi izvērtēt jaunu atbalsta instrumentu ieviešanu un finansiālo atbalstu novirzīt tikai tiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kas ir cietuši Covid-19 krīzē.

“Finansiālais atbalsts krīzes pārvarēšanai ir jāsniedz tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, taču tikai tiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kam tas tiešām ir vitāli svarīgs. Šāda precīzi mērķēta pieeja atbalsta sniegšanā palīdzēs mazināt krīzes radīto slogu un noturēt valsts parādu saprātīgā līmenī,” saka Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka.

Jaunākajā krīzes monitoringa ziņojumā par Covid-19 ietekmi uz valsts ekonomiku un fiskālo situāciju padome kopumā pozitīvi vērtē valdības darbu pie ekonomikas atbalsta pasākumu izveidošanas, it sevišķi centienus uzturēt dialogu ar uzņēmējiem un sociālajiem partneriem, lai atbalsts būtu mērķtiecīgāks un efektīvāks. Padomes ieskatā ir sasniegts mērķis atbalsta apjoma palielināšanā.

Pēdējā gada laikā pastāvīgi dzirdam par jaunu saules un vēja parku izveides iecerēm, ko veicina pozitīvas izmaiņas politiskajos uzstādījumos, kā arī gatavība iet vienā solī ar Baltijas kaimiņiem un Eiropu ceļā uz aktīvāku atjaunīgās enerģijas apgūšanu. Rezultātā Latvija kļuvusi par pievilcīgu vietu vietējiem un ārvalstu zaļās enerģijas spēkstaciju attīstītājiem, faktiski pārspējot sākotnējās pārvades un sadales tīklu operatoru ekspektācijas.

Tāpēc, tīri aritmētiski domājot, ir saprotams Augstsprieguma tīkla paziņojums, ka jau pieteiktās jauno spēkstaciju ieceres pārsniedz Latvijas energosistēmas jaudu un ir jāpārtrauc jaunu projektu ieceru reģistrācija. Vienlaikus šis var izrādīties bīstams solis atpakaļ energonozares attīstībā, jo faktiski tiek slēgta atjaunīgās enerģijas ražošanas attīstība.

Iniciatīva risināt potenciālo ražošanas jaudu “sastrēgumu” ir apsveicama un nepieciešama, tomēr darbība pēc “gāzējam/bremzējam” principa neveidos sabalansētu atjaunīgās enerģijas ražošanas portfeli, kas ir arī pārvades sistēmas operatoru mērķis. Apturot jaunu projektu attīstības iespējas, faktiski visas likmes liekam uz līdz šim pieteiktajiem elektrostaciju projektiem. Jāatceras, ka saules vai vēja enerģijas projekta īstenošana parasti aizņem 4–5 gadus un prasa desmitos un simtos miljonu mērāmas investīcijas. No ārvalstu pieredzes ir pilnīgi skaidrs, ka ievērojama daļa no pieteiktajām ražošanas jaudām līdz reālai ražošanai nenonāks. Projektu realizācijas panākumi būs atkarīgi no spējas piesaistīt nepieciešamās investīcijas, izpildīt projekta attīstības prasības un arī brīvās konkurences attīstītāju starpā. Tāpat kā būvniecībā arī zemes rezervēšana debesskrāpim vēl nenozīmē, ka tas tur tiks uzbūvēts.

Mājas sporta zāles ir jaunās fitnesa studijas. Galvenais ir atrast savai telpai, budžetam un apņemšanās līmenim piemērotāko mājas treniņu aprīkojumu, un šeit daudzi cilvēki iestrēgst – ir svarīgi pieņemt, ka Tu veido mājas sporta zāli, nevis komerciālu fitnesa centru. Kādi ir efektīvākie mājas trenažieri un aprīkojums individuālajiem treniņiem? Par to plašāk – šajā rakstā!

Aprīkojums un mājas trenažieri individuālām vajadzībām – ko apsvērt?

Pats svarīgākais, ko atcerēties – nav jāpārblīvē mājoklis ar neskaitāmām komerciāla līmeņa iekārtām vai aprīkojumu. Tikai viens augstas kvalitātes skriešanas trenažieris, piemēram, skrejceļš, var būt Tavas treniņu vietas zvaigzne. Ja tas nav iespējams, jogas paklājiņš vai kāds pretestības aprīkojums joprojām var palīdzēt sasniegt sporta zāles kvalitātes treniņu, nesperot kāju sporta zālē. Lai saprastu, kādi sporta trenažieri ir pieejami un ko apsvērt, lasi turpinājumā!

#1 Skriešanas trenažieris

Ja Tev mājoklī ir pietiekami daudz vietas, skrejceliņš var būt lielisks kardio aprīkojums mājās. Šādi trenažieri ir salīdzinoši dārgi, tāpēc pirms iegādes izvērtē, kādas funkcijas Tev ir svarīgas – iespēja to salocīt, regulē slīpumu, ātrumu u.c. Jo mazākas būs variācijas iespējas, jo lētāks būs ieguldījums. Šādā situācijā var noderēt arī lietots trenažieris, jo tas, visticamāk, ja tiks pārdots, kādam citam mājās būs vairāk krājis putekļus nekā likts lietā aktivitātēm.

Eiropas Komisijas starptautiskās sadarbības un attīstības komisārs Nevens Mimica intervijā laikrakstam Diena.

Kāds ir Eiropas Savienības (ES) ieguldījums palīdzībā attīstības valstīm, cik daudz naudas mēs tam tērējam?

ES ir lielākais donors pasaulē, kas sniedz palīdzību attīstības valstīm. Gadā mēs tam tērējam vairāk nekā 56 miljardus eiro. Tas ir vairāk nekā puse no visas pasaules ieguldījuma attīstības sadarbībā. Taču mēs gribētu būt ne tikai vislielākie, bet arī vislabākie un efektīvākie donori. Mēs vēlamies būt pārliecināti, ka minētais finansējums tiešām sasniedz tās valstis un tos iedzīvotājus, kuriem tas ir visvairāk nepieciešams.

Runājot par sniegtās palīdzības efektivitāti, ir izskanējusi arī kritika. Vai ES ir izstrādāti kritēriji, lai šo palīdzības efektivitāti mērītu?

Lai mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, visbūtiskākie un efektīvākie instrumenti ir atbalstoša izglītības, tostarp mūžizglītības, sistēma un prasmīgi sociālie darbinieki. To liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Mediju centra veiktais pētījums, kas analizēja nevienlīdzību un nabadzību mūsu valstī.

Secinājums ir skarbs un nepārprotams – nabadzības risks ir vistiešākajā veidā saistīts ar zemu izglītības līmeni, nepietiekamām prasmēm un ilgu «izkrišanu» no darba tirgus aprites. Satraucoši ir tas, ka bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, kur vecākiem ir zems izglītības līmenis, ir paaugstināts risks atkārtot savu vecāku likteni. Pētījums liecina, ka viens no šķēršļiem situācijas uzlabošanai ir pašu nabadzīgo cilvēku motivācijas trūkums kaut ko mainīt savā dzīvē un neticība pašu spēkiem. Te ļoti svarīga būtu prasmīga sociālā darbinieka iesaiste. Taču tādu darbinieku diemžēl trūkst.

Ja paraugās partiju priekšvēlēšanu solījumus, tad tikai divas partijas – ZZS un NA – piemin sociālo darbu kā nozīmīgu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā. Par to vispār neviens vārds nav atrodams labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programmā, kas ir, mazākais, dīvaini. Var jau saprast, ka politiķi orientējas uz pensiju un pabalstu paaugstināšanu, ko elektorātam vieglāk uztvert, taču arī ar paaugstinātiem pabalstiem nevienlīdzību un nabadzību būtiski samazināt nav iespējams. Vienīgais veids, kas patiešām efektīvi samazina nevienlīdzību un nabadzības risku, ir iekļaušanās darba tirgū, ko nereti nevar izdarīt bez prasmīga un kvalificēta sociālā darbinieka palīdzības un atbalsta. Līdz ar to valstij būtu jāuzņemas atbildība par šādu speciālistu sagatavošanu, savukārt pašvaldībai jānodrošina adekvāts atalgojuma līmenis.

Ja pirms dažiem gadiem par reiderismu jeb uzņēmumu nelikumīgu pārņemšanu īpaši neko nezinājām un tāda rīcība bija izplatīta vienīgi īpaši specifiskā «uzņēmēju» lokā, pēdējos gados šis apzīmējums sāk izskanēt arvien plašāk, tostarp publiskajā telpā parādoties jauniem un skaļiem reiderisma gadījumiem. Nu jau vairs arī nav retums, kad ļaunprātīgas metodes tiek izmantotas, lai mēģinātu pārņemt lielus un ietekmīgus Latvijas uzņēmumus.

Kas ir reiderisms?

Pats termins radies Amerikā, kur šādi apzīmē likumīgu uzņēmuma akciju vai kapitāla daļu iegūšanu un turpmāku balsstiesību izmantošanu ar nolūku gūt īstermiņa ienākumus uz uzņēmuma ilgtermiņa attīstības rēķina. Taču postpadomju valstīs ar šo vārdu pārsvarā apzīmē uzņēmuma vai tā aktīvu sagrābšanu ar pretlikumīgām metodēm.

Praksē iespējams runāt gan par «balto» reiderismu, kad uzņēmuma pārņemšana notiek ar faktiski likumīgām, tomēr neētiskām metodēm, izmantojot nepilnības uzņēmuma dokumentācijā vai vadības paviršību, un «melno» reiderismu, kas ir klaji nelikumīgs.

Kā tas izpaužas?

Par «balto» jeb likumīgo reiderismu, kad, piemēram, dalībnieku sapulce nolemj par pamatkapitāla palielināšanu, un reideris nopērk jaunās kapitāla daļas, ir skaidrs, ka tas lielā mērā ir iespējams tad, ja esošā uzņēmuma vadība pati pieļāvusi kādas kļūdas.

Ja lauksaimnieciskā darbība turpmākajos gados pieaugs, vienlaicīgi pieaugot arī mēslojuma lietošanas apjomam, bet rīcības programmas nitrātu piesārņojuma samazināšanai netiks ieviestas, var prognozēt nitrātu koncentrācijas pieaugumu virszemes ūdeņos. Tas veicinās ūdenstilpju aizaugšanu un nitrātu koncentrācijas pieaugumu gruntsūdeņos, kā rezultātā var pasliktināties arī dzeramā ūdens kvalitāte, prognozē Vides ministrija.

Starptautiska sadarbība Baltijas jūras aizsardzībā sākās jau 1974. gadā, kad 22.martā Baltijas jūras piekrastes valstis parakstīja pirmo konvenciju Baltijas jūras vides aizsardzībai. Tā bija pirmā starptautiskā vienošanās pasaulē jūras vides aizsardzībai, kas aptvēra piesārņojuma avotus gan no kuģiem, gan no sauszemes. Konvencijas mērķis - samazināt Baltijas jūras vides piesārņojumu.

Jaunu papildinātu konvenciju, lai paplašinātu, pastiprinātu un modernizētu tiesisko režīmu Baltijas jūras reģiona jūras vides aizsardzībai, 1992.gadā kopā ar citām Baltijas jūras valstīm parakstīja arī Latvija. 1992. gada konvencija ir spēkā kopš 2000. gada 17. janvāra.