Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) apkopojusi "Pētījums bezdarbnieku, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, kvalitatīvā sastāva atbilstības darba tirgus pieprasījumam izvērtēšanai" rezultātus. Jautājumā par to, vai valodas zināšanas ir ietekmējušas iespējas atrast darbu, kā esošie, tā arī bijušie bezdarbnieki visbiežāk sniedza apstiprinošu atbildi, un valsts valodas zināšanas vērtēja kā primāro noteicošo faktoru, kas palielina iespējas darba tirgū, tomēr vairāk to saistot ar likumdošanu un darba devēju prasībām, nevis ar reālu nepieciešamību valodu pielietot darbā. Pēc 2006. gada 30. jūnijā NVA apkopotajiem datiem reģistrēto bezdarbnieku sadalījums pēc tautībām Latvijā bija šāds: 39191 – latvieši, 32646 – citu tautību pārstāvji, to skaitā 23596 – krievi, 2969 – baltkrievi, 1888 – ukraiņi. 2550 bezdarbnieku savu tautību nav uzrādījuši. Tas, ka netiek novērtēta latviešu valodas nozīme darbiekārtošanās procesā, redzams, arī analizējot datus par tiem bezdarbniekiem, kam NVA piedāvāja apmeklēt latviešu valodas kursus – šo iespēju izmantojuši tikai nedaudz vairāk kā 10% aptaujāto. Argumentējot savu atteikumu, aptaujātie bezdarbnieki visbiežāk minējuši divus iemeslus – vairāk kā 40% norādījuši, ka labi pārvalda latviešu valodu, bet aptuveni 20% - ka latviešu valodas zināšanas viņiem nav vajadzīgas. Interesanti, ka gandrīz puse bezdarbnieku, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, vēlas strādāt pakalpojumu sfērā, kurā bez latviešu valodas zināšanām nav iespējams iztikt. Tādejādi var secināt, ka bezdarbnieki līdz galam neizvērtē savas iespējas un nepieciešamo ieguldījumu, lai sasniegtu savus mērķus. Raksturojot bezdarbnieku, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, vienu no kvalitatīvā sastāva aspektiem – izglītību, jāsecina, ka gandrīz visi no aptaujas dalībniekiem ir pabeiguši kādu pamatizglītības iestādi un ieguvuši pamatizglītību. Visbiežāk aptaujātie bezdarbnieki norādīja, ka ir ieguvuši kādu kvalificēta strādnieka vai amatnieka specialitāti. Runājot par traucēkļiem integrēties darba tirgū, iegūtie dati liecina, ka bezdarbnieku vērtējumā viņu personiskās īpašības (veselības problēmas, invaliditāte, kaitīgi ieradumi, dažādas psiholoģiska rakstura problēmas) nav traucējušas nemaz vai ir traucējušas pavisam nedaudz atrast darbu, biežāk par traucējošiem atzīti tādi faktori kā neapmierinošs atalgojums un darba apstākļi un tas, ka nav vai ir maz brīvu darba vietu. Tajā pat laikā par iekšējās motivācijas, stimulu trūkumu liecina tas, ka ievērojami lielākā daļa (65%) bezdarbnieku atzinuši, ka viņi neko negrib mainīt, lai iegūtu pastāvīgu darbu. Raksturojot savas vēlmes attiecībā uz potenciālo darbavietu, kopumā tikai nepilna trešā daļa bezdarbnieku atzīmējuši, ka labprāt strādātu profesijā, kurā iegūta izglītība, un tikai nedaudz retāk – 27% aptaujāto par piemērotāko uzskata profesiju, kurā iegūta darba pieredze, un tikpat liels īpatsvars – 27% aptaujas dalībnieku atzinuši, ka viņi vēlas atrast jebkādu darbu neatkarīgi no profesijas. Katrs ceturtais bezdarbnieks, kuram latviešu valoda nav dzimtā valoda, būtu ar mieru sākt strādāt tikai tad, ja saņemtu vairāk kā 300 latus lielu darba samaksu. Kā pašreizējo, tā bijušo bezdarbnieku vidū populārākie no NVA piedāvātajiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem ir bezdarbnieku profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana. Lielākā daļa (67%) no bijušajiem bezdarbniekiem, kuri bija iesaistījušies kādā no aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem, uzskatījuši, ka tas viņiem palīdzējis atrast pašreizējo darbu. Saskaņā ar pētījuma rezultātiem tika izstrādāti arī vairāki ierosinājumi, to vidū: aktivizēt un pielāgot NVA organizētos latviešu valodas kursus atsevišķu reģionu īpašajām vajadzībām; lai motivētu un stimulētu bezdarbniekus piedalīties valsts valodas apmācībā, organizēt aktīvāku dialogu starp bezdarbniekiem un potenciālajiem darba devējiem, jo tieši viņi piedāvā darba vietas, nosaka atalgojumu un var veicināt bezdarbnieku interesi par latviešu valodas apgūšanas nepieciešamību; lai mazinātu psiholoģisko barjeru valsts valodas apguvē,
