FOTO: Anniņmuižas vēsturiskā ēka pacietīgi gaida savu atdzimšanu 

Anniņmuižas vēsturisko ēku Rīgā, Jūrmalas gatvē 76 (oficiāli - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis «Anniņmuižas dzīvojamā ēka») šobrīd iecerēts pārdot, savukārt, Anniņmuižas biedrība «Riga Annenhof» saskata tajā potenciālu kļūt par visas apkaimes kultūras vietu.

Lelde Petrāne, 2019. gada 09. augusts plkst. 10:42

Anniņmuižas izcelsme ir sena. Pirmās rakstītās ziņas saistās ar 17. gadsimta pirmo pusi, taču ēka, par kuru ir šis raksts, ir jaunāka un nav uzcelta vecajā muižas vietā, bet gan novirzīta nedaudz uz Rīgas pusi teritorijā, ko pirms tam aizņēma muižai piederošs mežs. Par Jaun-Anniņmuižas celtniecības laiku var uzskatīt 19. gadsimta otro pusi - laiku pēc 1865. gada un, visai iespējams, pat pēc 1875. gada. Katrā ziņā 1904. gada shematiskais plāns parāda, ka ir uzcelta jaunā dzīvojamā ēka un eksistē parka teritorija un teritorija ap celtni tā, kā to detalizēti parāda vēlākie plāni, liecina Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā esošais objekta vēsturiskās izpētes materiāls.

Muižas jaunā dzīvojamā ēka šobrīd pieder Latvijas Universitātei (LU), kas informē, ka to ir plānots pārdot kopā ar citām būvēm un zemi. Saskaņā ar LU strādājoša informācijas avota, kurš nevēlējās atklāt savu vārdu, sniegto informāciju īpašumu, iespējams, varētu iegādāties privāts investors jauna daudzdzīvokļu projekta attīstībai un no īpašuma, kurā ietilpst arī vēsturiskā būve, pārdošanas cerēts iegūt vairākus miljonus eiro. Īpašuma pārdošanas laiks pagaidām neesot skaidrs - iespējams, pēc gada vai vēlāk.

Savukārt, vēsturiskās ēkas pirmais stāvs šobrīd uz gadu ir iznomāts nevalstiskajai organizācijai Anniņmuižas biedrība «Riga Annenhof», kas vēlas, lai īpašums ar seno vēsturi tiktu nodalīts no kopējā pārdodamā īpašuma un pēc atjaunošanas kļūtu publiski pieejams sabiedrībai un kalpotu kā kultūras vieta apkārtējiem iedzīvotājiem. Viena no biedrības versijām ir, ka šo īpašumu varētu pārņemt Rīgas pašvaldība.

Saskaņā ar LU Senāta apstiprināto LU infrastruktūras perspektīvo attīstības plānu laika posmam no 2018. līdz 2023. gadam un saskaņā ar Ministru Kabineta rīkojumu nr. 636 (2018. gada 27. novembrī) nekustamo īpašumu Rīgā, Jūrmalas gatvē 76, kura sastāvā atrodas vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis «Anniņmuižas dzīvojamā ēka» ir paredzēts atsavināt, lai iegūtos finanšu līdzekļus novirzītu LU Akadēmiskā centra Rakstu mājas Torņakalnā, Rīgā būvniecības aizdevuma atmaksai, biznesa portālam db.lv paskaidroja LU Infrastruktūras Departamenta direktora p.i. Marģers Počs.

Saskaņā ar LU sniegto informāciju īpašuma, kuru iecerēts pārdot, kopējā zemes platība ir 78 859 m2, uz kuras atrodas 10 dažādas ēkas. Kā paskaidroja M. Počs: «LU konsolidē savus resursus un koncentrē savu pamatdarbību LU jaunajā akadēmiskajā centrā Torņakalnā. Attīstot jaunu un modernu mācību un zinātnisko infrastruktūru Torņakalnā, īpašums Jūrmalas gatvē 76 vairs nebūs nepieciešams LU pamatfunkciju veikšanai.»

Kā pastāstīja Anniņmuižas biedrības «Riga Annenhof» pārstāve Rigonda Bērziņa biedrības vēlme nodalīt vēsturisko ēku no pārējā pārdodamā īpašuma pagaidām nav sadzirdēta, tomēr tā ir apņēmības pilna turpināt pārliecināt par šī plāna lietderību.

Komentējot biedrības ideju par to, ka Anniņmuižas ēku savā īpašumā varētu pārņemt Rīgas pašvaldība, lai saglabātu tās publisku pieejamību, Rīgas domes Īpašuma departamentā biznesa portālam db.lv atbildēja lakoniski: «Saskaņā ar ierakstiem zemesgrāmatā minētā ēka ir LU piederoša nekustamā īpašuma Jūrmalas gatvē 76, Rīgā (kadastra Nr. 0100 093 0003) sastāvā. Rīgas pilsētas pašvaldība ir tiesīga, pamatojoties uz attiecīgu Rīgas domes lēmumu, iegūt īpašumā tādu nekustamo īpašumu, kas ir nepieciešams likuma «Par pašvaldībām» 15. panta pirmajā daļā minētas pašvaldības autonomās funkcijas (vismaz vienas) īstenošanai. Ņemot vērā, ka nekustamais īpašums Jūrmalas gatvē 76 nav identificēts kā nepieciešams kādas funkcijas īstenošanai, Rīgas pilsētas pašvaldībai nav tiesiska pamata to iegūt savā īpašumā.»

R. Bērziņa stāsta, ka Imantā ir dzīvojusi visu mūžu un bieži ceļš vedis garām vēsturiskajai Anniņmuižas ēkai. Viņa akcentē, ka visu laiku ēka sabiedrībai būtībā bijusi slēgta un, ja tā tiks pārdota privātam investoram, tā atkal kļūs slēgta, jo «jebkuram privātam investoram mērķis ir pelnīt». «Mums kā biedrībai nav šāda mērķa. Šobrīd viss ir uz jautājuma zīmes - jumts tek, sienas ir slapjas. Ja pāris gadus ēka vēl pastāvēs tukša, tad neviens tā arī šeit vairs neieies, te nebūs vairs, ko glābt,» pauž bažas biedrības pārstāve. Viņa teic, ka biedrība būtu gatava startēt dažādos finansējuma piesaistes konkursos, lai vēsturisko ēku atjaunotu, padarītu sabiedrībai pieejamu un attīstītu darbību tajā, taču šobrīd tas nav iespējams, ņemot vērā potenciālās pārdošanas faktu: «Tā kā mums šobrīd ir līgums uz vienu gadu, mēs nevaram neko plānot, ne ar ko rēķināties. Kad jautājam par laiku, neviens neko nezina, bet tikmēr mēs skatāmies, kā te viss palēnām brūk.» R. Bērziņa sarunā atsaucas uz gadījumu, kad Rīgas Stradiņa universitāte un Rīgas dome vienojās samainīt īpašumus, lai namu Kapseļu ielā, Āgenskalnā nodotu sabiedrības vajadzībām - tur iecerēts izveidot bibliotēku un vietu, kur socializēties vietējiem iedzīvotājiem. Viņa retoriski jautā - kāpēc šāda vieta nevarētu būt arī Imantas un Zolitūdes iedzīvotājiem? «Es negribu braukt uz Āgenskalnu! Atslēgas vārds ir sadarbība un vēlme to izdarīt,» viņa saka. Šobrīd biedrība vēsturiskajā Anniņmuižas ēkā veic minimālus iekštelpu atjaunošanas darbus par saviem līdzekļiem, organizē dažādus pasākumus, kā arī plāno piedāvāt izzinoša ekskursijas. Taču biedrības galvenais izveides mērķis bijis iekļūt tieši vēsturiskajā ēkā un «uzturēt to pie dzīvības».



Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes komentārs:

Kādi nosacījumi jāievēro pārdevējam un pircējam vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa pārdošanas gadījumā?

Saskaņā ar likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» 7.panta pirmo daļu kultūras pieminekļi Latvijas Republikā var būt valsts, pašvaldību, citu publisku personu, kā arī privātpersonu īpašumā. Ievērojot minētā likuma 8.panta pirmo daļu, ja īpašnieks atsavina valsts nozīmes kultūras pieminekli, valstij ir pirmpirkuma tiesības. Minētā norma neattiecas uz gadījumiem, kad tiek atsavināts vietējās nozīmes kultūras piemineklis. Tādējādi ārējos normatīvajos tiesību aktos nav paredzēti specifiski nosacījumi vietējās nozīmes kultūras pieminekļu atsavināšanas gadījumā. Vienlaikus, katra kultūras pieminekļa jaunajam īpašniekam ir jāsaņem norādījumi par šī kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu. Šāds pienākums ir nostiprināts likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» 8.panta trešajā daļā: Kultūras pieminekli var atsavināt, ja par nodomu to atsavināt īpašnieks ir paziņojis Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei, attiecīgās reģionālās nodaļas inspektors, ja tas nepieciešams, ir apsekojis kultūras pieminekli un nākamais tā īpašnieks ir saņēmis Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes norādījumus par šā kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu un viņam šie norādījumi ir izskaidroti.

Kādi nosacījumi ir jāievēro vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa atjaunošanas gadījumā?

Likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» 21.panta pirmā daļa noteic, ka kultūras pieminekļi konservējami, restaurējami un remontējami tikai ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rakstveida atļauju un tās kontrolē. Kultūras pieminekļu remonta, konservācijas, restaurācijas un rekonstrukcijas kārtību detalizētāk regulē Ministru kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumu Nr. 474 «Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu» V nodaļa. Būtiskākie nosacījumi ir, lai, atjaunojot vai pārbūvējot kultūras pieminekli, tiktu saglabāta oriģinālā konstruktīvā sistēma un konstrukcijas, plānojums, apjoms, materiāli, apdare, vērtīgi interjera elementi, detaļas, rotājumi, vēsturiskās iekārtas un komunikācijas (protams, ja minētie elementi ir saglabājušies). Kā arī pirms apjomīgu darbu uzsākšanas jāveic kultūrvēsturiskā izpēte, lai iegūtu rekomendācijas turpmākai saglabāšanai un izprastu pārveidojumu pieļaujamības robežas.

Kādi nosacījumi ir jāievēro vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļa uzturēšanas gadījumā? Kas uzrauga, vai šie nosacījumi tiek ievēroti?

Vispārīgi valsts pārvaldi kultūras pieminekļu aizsardzībā un izmantošanā nodrošina Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. Līdz ar grozījumiem likuma «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» 14.pantā noteikts, ka vietējās nozīmes kultūras pieminekļu saglabāšanas uzraudzību nodrošina pašvaldība. Tāpat norādāms, ka kultūras pieminekļu kopšanu, uzturēšanu, atjaunošanu un saglabāšanu nodrošina kultūras pieminekļa īpašnieks vai valdītājs. Kultūras pieminekļu izmantošanā un saglabāšanā īpašniekiem un valdītājiem jāievēro Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes izsniegtie norādījumi par attiecīgā kultūras pieminekļa izmantošanu un saglabāšanu, kā arī kultūras pieminekļu aizsardzību regulējušie normatīvie tiesību akti, jo īpaši likumā «Par kultūras pieminekļu aizsardzību» nostiprinātie pienākumi un Ministru kabineta 2003.gada 26.augusta noteikumi Nr.474 «Noteikumi par kultūras pieminekļu uzskaiti, aizsardzību, izmantošanu, restaurāciju un vidi degradējoša objekta statusa piešķiršanu». Šo pienākumu ievērošanu uzrauga primāri Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes reģionālo nodaļu inspektori, periodiski veicot pieminekļu saglabātības stāvokļa pārbaudes, pārkāpumu gadījumos sastādot priekšrakstus par pārkāpumu novēršanu vai piemērojot administratīvos sodus.


Vēsturiskā informācija

Saskaņā ar objekta vēsturiskās izpētes materiālu, kas ir Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā, lai gan Anniņmuižas ēkas, par kuru ir šis raksts, celšanas laiks saistās ar 19. gadsimta otro pusi, pašas muižiņas vēsture ir visai sena. Tā izveidojās kādreizējā Rīgas pilsētas patrimoniālā apgabala teritorijā Daugavas kreisajā krastā. Rīgas patrimoniālais apgabals sāka veidoties jau 13. gadsimta 20. gados, taču tā robežas oficiāli tika precizētas 1226. gada dokumentā. Jau 16. gadsimta beigās Rīgas patrimoniālajā apgabalā kopā bija ap 50 muižiņu, bet gadsimtu vēlāk to skaits divkāršojās. Aplūkojot 17. gadsimta patrimoniālapgabala karti, var pārliecināties par muižiņu biezo tīklu, kas klāja teritoriju abpus Daugavai. Tas pats sakāms par rajonu, kur atradās bijusī Anniņmuiža. 18. gadsimta otrā puse ienesa būtiskas izmaiņas - daļu no vecajām muižiņām sāka pārveidot par vasaras atpūtas mītnēm. Šie pārveidojumi vispirms skāra dzīvojamo ēku, ko vai nu pārbūvēja, vai cēla pilnīgi no jauna. Te atspoguļojās tā laika arhitektūras stilistiskās iezīmes, kā arī konkrēto īpašnieku sociālā piederība, bagātība un gaume. Līdztekus notika arī dzīvojamās ēkas apkārtnes labiekārtošana, kas nereti izpaudās ne tikai apstādījumu ierīkošanā ap dzīvojamo ēku, bet kā plaša, izkopta dekoratīva parka izveidošana. Bijusī Anniņmuiža 17.-18. gadsimtā bija pazīstama ar nosaukumu Meinershoff. Latviešu valodā to attiecīgi dēvēja par Meinersa, Meinerta, Meinarta muižiņu. Vēlākais nosaukums Anniņmuiža (Annenhof) parādās tikai 19. gadsimtā.

Vēsturiskās izpētes materiālā norādīts, ka ir daudz un sīkas ziņas par Rīgas pilsētai piederošām Piņķu un citām muižām, tāpat par līdzās esošo Solitūdes muižiņu, bet par Anniņmuižu ziņu un datu ir maz. Kā par senāko, tā jaunāko posmu tās ir samērā vispārīgas un satur ļoti maz liecību par muižas būvvēsturi. Tāpat trūkst fotoattēlu par šo objektu. Tajā pat laikā ir pilnīgi skaidrs, ka 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā Anniņmuiža (toreiz ar citu nosaukumu) bija jau izveidojusies. Karšu materiālā vēl ar veco nosaukumu Meiners - Hoff muižiņu redz jau 1683. gadā. Muižiņa tolaik atradusies dzimtsīpašumā un robežojusies ar Dames muižu, Solitūdes muižu, Šampētera un Zasu muižu. 18. gadsimta otrā pusē muižiņa ietilpa Piņķu muižas robežās, kas bija plašas un stiepās uz Rīgas pusi līdz Marijas dzirnavām un uz otru pusi līdz Kurzemei, Salasmuižai, Babītes ezeram. Šajā laikā pati Piņķu muiža un 5 no 11 tās novadā ietilpstošajām muižām piederēja Rīgas pilsētai. Anniņmuiža (tolaik ar citu nosaukumu) kopā ar Šampētera un Solitūdes muižām skaitījās slepenpadomniekam Otto Hermanim fon Fītinghofam. 1768. gadā Meinertmuižas centrā atradās dzīvojamā ēka, klēts, pagrabs, minēts arī dārzs un pagalms.

O. H. fon Fītinghofs (1722.-1792.) dēvēts arī par Vidzemes pusķēniņu lielo Vidzemē esošo īpašumu dēļ. Pēc laulībām 1756. gadā ar Annu Ulrihu fon Minihu viņš dzīvoja Rīgā savā pilsētas namā, kā arī no tēva mantotajā dzimtmuižiņā otrpus Daugavai - Solitūdē.

Šī muižiņa un tās apkārtne bija izbūvēta un izveidota visai grezni un atspoguļoja sava īpašnieka gaumi, bagātību, sociālo piederību un augsto kārtu, kā arī visas jaunās 18. gadsimta tendences un stilistiskās iezīmes. Tā kā Meinertmuiža atradās līdzās Solitūdei, Fītinghofam bija izdevīgi saimnieciskos nolūkos to nomāt. Savukārt muižiņas īpašniekam rātskungam Gothardam fon Fegezakam bija izdevīgi to iznomāt. Pēc līgumā paredzēto 8 nomas gadu noslēguma kādu apsvērumu dēļ Meinertmuiža pārgāja O. H. fon Fītinghofa īpašumā. A. U. fon Fītinghofa pēc vīra nāves īpašumu pārdevusi Otto Heinriham fon Igelstremam.

Nākamās ziņas saistās ar 1817. gadu, kad jau minēts jaunais muižiņas nosaukums, tomēr vēl kādu laiku līdztekus pastāvējuši abi. Vai jaunā nosaukuma izveidošanās kaut kādā mērā saistāma ar bijušās īpašnieces Annas Ulrihas vārdu, nav zināms, lai gan šāda iespējamība nav izslēgta.

1817. gadā Anniņmuiža (Guthe Annenhoff), kas agrāk skaitījās pie Solitūdes muižiņas, jau kā patstāvīgs īpašums piederēja Georgam Losbergam. Muižiņa Losbergam piederējusi samērā ilgi.

Arhīva materiālu fragmentārā rakstura un nepietiekamās informācijas dēļ nevar noteikt precīzu un secīgu Anniņmuižas īpašnieku nomaiņu 19. gadsimta otrajā pusē. Līdz 1865. gadam Anniņmuiža ir ceļojusi no rokas rokā. Par laika posmu no 1865. līdz 1889. gadam tikpat kā nav informācijas. 1889. gadā parādās jauns vārds - mākleris K. Jenzens (arī Jensens). Jenzenu dzimtai īpašums saglabājās arī 20. gadsimta pirmajā pusē.

Salīdzinot hronoloģiski senāko karšu materiālu ar 20. gadsimta sākuma un vēlāku gadu plāniem, redzams, ka mainījusies muižas centra vieta. Jaunā Anniņmuiža, par kuru ir šis raksts, ar plašu parku un dārzu celta vietā, ko agrāk aizņēma mežs. Attiecībā pret veco centru tā ir novirzīta uz Rīgas pusi. Tādējādi 20. gadsimta pirmajā pusē pastāvēja divi centri Vec-Anniņmuiža un Jaun-Anniņmuiža.

1922. gadā tapis Anniņmuižas ēku apraksts un novērtējums, kurā minēts, ka Jaun-Anniņmuižas dzīvojamā ēka ir nopostīta.

Jau 1923. gadā iepriekšējā īpašnieka dēls Maksis Teodors Jenzens uzsācis sarunas ar Rīgas pilsētas valdi par Anniņmuižas pārdošanu. M. Jenzens vēlējies pārdot pilsētai arī dzīvojamo ēku, jo nav vēlējies ieguldīt līdzekļus tās atjaunošanā. Taču nevienā no dokumentiem nav precizēti celtnes bojājumi vai postījumu pakāpe. Pēc toreizējā īpašnieka domām, galvenā dzīvojamā ēka (pils), kas ir mūra celtne, noderētu skolai vai citiem sabiedriskiem mērķiem. 1941. gadā viss Jenzenu īpašums pārgājis Rīgas pilsētas Dzīvokļu un nekustamu īpašumu pārvaldes rīcībā.

1942. gadā - vācu okupācijas laikā - bijušā īpašnieka meita iznomāja Jaun-Anniņmuižu un pārgāja tur dzīvot. Pats M. Jenzens 1942. gadā repatriējās uz Vāciju. Vec-Anniņmuižas nomnieks A. Straujais liecinājis, ka Jaun-Anniņmuižas zeme tajā laikā netiek pilnībā apgūta un pienācīgi apsaimniekota.

Vēlāk Anniņmuižas dzīvojamo ēku izmantoja Rīgas 2. internātskola, attiecīgi pielāgojot arī telpu plānojumu. Vēl vēlāk parka pusē tika nojaukta sabrukusī terase, vienlaikus aizmūrējot arī durvis, kas veda uz to. LU īpašumā tā nonāca saskaņā ar Ministru kabineta 23.07.2014 rīkojumu Nr. 369.

Ielas pusē abpus centrālajam ceļam vēl 20. gados atradies parks - tā sauktais meža parks ar izveidotiem pastaigu celiņiem. Tai parka daļai, kas atrodas starp muižas dzīvojamo ēku un dzelzceļa līniju, ir taisnstūra forma, kura garākās malas ietver divas stādītas lapu koku alejas. Parkā atrodas mākslīgi veidots apaļas formas dīķis ar nelielu saliņu. Vairākās vietās bijusi pieeja dīķim, kā arī iespēja nokļūt uz saliņas. Abās pusēs šai parka daļai pieslēdzas dārzi. Veidojot parku, kā arī apstādījumus un celiņu tīklu ap dzīvojamo ēku, ievērots simetrijas princips.

Apstāklis, ka Anniņmuiža 19. gadsimta laikā bija privātmuiža, izskaidro informatīvo materiālu lielo trūkumu. Privāto muižu īpašnieki parasti centās svarīgākos ar nekustamo īpašumu saistītos glabāt ģimenes arhīvos, kuru liktenis bija dažāds.

Dalies ar šo rakstu!
Raksta komentāri
Spied šeit, lai lasītu vai pievienotu savu komentāru
Tevi varētu interesēt
2019. gada 04. jūnijs plkst. 19:38

Imantā, Dumbrāja ielā 29 blakus divām projekta Solaris augstceltnēm plānota jaunas daudzdzīvokļu...

2019. gada 15. aprīlis plkst. 14:23

Imantā, Anniņmuižas bulvārī topošā jaunā projekta «Anniņmuižas parka rezidence» pamatos...

2019. gada 21. februāris plkst. 16:06

Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejā deputāti atbalstījuši...

2018. gada 14. novembris plkst. 7:14

Imantā, bijušajā rūpnīcas Radiotehnika ražošanas ēkā, ieguldot vairāk nekā 10 miljonus eiro,...

2018. gada 18. oktobris plkst. 14:13

Imantā, Kurzemes prospektā 3D, kur kādreiz atradās lielveikals «Prisma», nākotnē plānots izveidot...

Nepalaid garām

Šajā piektdienā biznesa portāls Db.lv saviem lasītājiem piedāvā iespēju ielūkoties Lietuvas...

Anda Šmitmane ēdināšanas biznesā Tukumā darbojas jau 20 gadus. Viņa atzīst, ka...

Mazumtirdzniecības tīkls Rimi pirmdien prezentēja pirmo veikalu Latvijā ar pašapkalpošanās skeneriem....

Pēdējā laikā būtiski pieaudzis elektrisko skrejriteņu vandālisma gadījumu skaits, stāsta koplietošanas...

Vai bērnam ir jābūt algas grāmatiņā, lai saņemtu IIN atvieglojumus jeb -...

«Pastāvēs, kas pārmainīsies - šis ir par mums un tieši tamdēļ mēs...

No šīs sadaļas
2019. gada 05. augusts plkst. 8:20

VAS «Valsts nekustamie īpašumi» (VNĪ) iesniegusi Rīgas rajona tiesā prasību par līgumsoda...

2019. gada 01. augusts plkst. 16:57

«Gaismas pilij» pretī esošā ēka Kuģu ielā 13 ceturtdien izsolē pārdota par...

2019. gada 01. augusts plkst. 16:03

Par 2 950 000 eiro piedāvā iegādāties Krimuldas muižas ēku kompleksu, liecina...

2019. gada 01. augusts plkst. 11:48

VAS «Valsts nekustamie īpašumi» ( VNĪ) turpinās izsolīt nomas tiesības vēsturiskā Tetera...

2019. gada 01. augusts plkst. 6:59

Atzīmējot nulles cikla būvdarbu pabeigšanu, Strēlnieku ielā topošā daudzdzīvokļu dzīvojamo...

2019. gada 31. jūlijs plkst. 17:09

Viens no lielākajiem sanatorijas un kūrorta kompleksiem Lietuvā - «Baltija» Palangā -...

2019. gada 31. jūlijs plkst. 14:03

Šā gada pirmajā pusgadā vidējās nomas maksas mazām tirdzniecības platībām līdz 100 kvadrātmetriem...

2019. gada 31. jūlijs plkst. 12:32

No 2020.gada 1.janvāra Iecavas novadā mājokļiem, kuros dzīvesvieta nav deklarēta nevienai fiziskai...

2019. gada 29. jūlijs plkst. 14:17

Latvijas Nacionālā arhīva struktūrvienībā - Daugavpils zonālajā valsts arhīvā uzsākti būvdarbi...

2019. gada 29. jūlijs plkst. 10:21

Šogad beidzot var teikt, ka komercīpašumu tirgus atdzīvojas. Vairāki ilgi gaidīti projekti tiek...