Gobzemam ir cerība

2018. gada 29. novembris plkst. 6:05
Autors: Sandris Točs - speciāli DB
Sadaļa: Viedokļi
Dalies ar šo rakstu

Premjera kandidāts Aldis Gobzems ir malacis, ka vismaz ir nosēdinājis pie viena galda gandrīz visu atšķirīgo partiju pārstāvjus, kuri pirms tam vilka līnijas viens pret otru.

Kad beidzas liels karš, pie sarunu galda apsēžas ne tikai draugi, bet arī pretinieki. Jo, neskatoties uz visām domstarpībām un atšķirībām, neskatoties uz to, ka ir šauts un karots, mēģinot vienam otru sakaut, ir nonākts līdz tam, ka karam vienreiz ir jāpieliek punkts. Tāda ir kopējā griba. Citādi zaudējumi būs pārāk lieli. Citādi nevienam nebūs labāk, bet sliktāk. Citādi var tikt pazaudēts tas viss, kas cīņā ir iegūts un sasniegts. Jo mērķis nav karš, bet miers un labāka dzīve.

Gobzema izredzes ir pieaugušas, jo ir skaidri redzams, ka iepriekšējais bloks, kuram bija tikai 32 balsis, ir nojaukts. Tagad Gobzemam ir daudz vairāk balsu. Jo skaļāk par «populista» kandidatūru «ierēc» Facebook «troļļi», jo vairāk ir skaidrs, ka par spīti agresīvajai, pret viņu vērstajai kampaņai medijos un sociālajos tīklos Gobzemam ir iespējas izveidot valdību.

Protams, ir jautājums, vai JKP būs spējīga «norīt krupi» un valsts interešu vārdā iet vienā koalīcijā ar Latvijai un Ventspilij? Vai Gobzems ir gatavs salikt pie viena galda Strīķi un Lembergu un piespiest viņus kopā strādāt valsts interešu vārdā? Skaidrs, ka mīlestība starp Aivaru un Jutu nekad nebūs, bet tas nenozīmē, ka nevar dzīvot kopā, ja tas ir loģiski un izdevīgi abiem.

Vai Gobzems ir gatavs nevirzīt ne Jutu Strīķi, ne Juri Jurašu uz iekšlietu ministra amatu? Atbildot uz daudzu, bet īpaši Attīstībai/Par! paustajām bažām par tiesībsargājošo institūciju nonākšanu JKP rokās. Dēļ tā taču patiesībā izgāzās Jāņa Bordāna valdības veidošana! Vai Gobzems ir gatavs atdot tieslietu ministra portfeli Bordānam, bet labklājību uzticēt Jurašam? Jo Jurašs taču bija nevis iekšlietu, bet oficiālais JKP labklājības ministra kandidāts. Un lielie sociālie solījumi nav KPV LV, bet JKP solījumi. Atbildība meklēt iespējas algu un pensiju celšanai ir jāuztic vispirms JKP.

Gobzemam ir cerības, ja viņa partija skaidri nodemonstrēs, ka norobežojas no Meroni. Kaimiņa attiecības ar Meroni ir pagātne. Kas notiek šodien? Gobzemam ir skaidri jāsaprot, ka neviens nepieļaus Latvijas valsts pakļaušanu kāda šveiciešu avantūrista diktātam, atdodot Latvijas mežus, ostas un vēl neprivatizētos lielos uzņēmumus. Un tas nebūt nav kaut kāds Lemberga un Meroni personīgo attiecību jautājums. Gobzemam ir jāsaprot, ka tā ir plašāka izpratne par to, kas ir tie cilvēki, kuri ir tiesīgi pieņemt lēmumu par Latvijai svarīgu nozaru attīstību. Latvijas interesēs, nevis atsevišķu personu, atsevišķu firmu vai atsevišķu citu valstu interesēs.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir pieņēmis ļoti atbildīgu un drosmīgu lēmumu, nosaucot Alda Gobzema kandidatūru. Valsts prezidenta lēmums ir svarīgs Latvijas demokrātijai. Jo Valsts prezidents ir parādījis, ka viņš, nevis kāds specdienesta vadītājs, ir demokrātiskās Latvijas galva. Ņemsim vērā, ka Valsts prezidents uzaicināja Gobzemu sastādīt valdību, neskatoties uz to, ka SAB vadītājs Jānis Maizītis bija publiski paudis viedokli, ka pārbaude uz pielaides valsts noslēpumam saņemšanu Gobzema gadījumā var ilgt pusgadu. Padomāsim par šo termiņu – pusgads. Ko tas nozīmē jebkuram jaunajam politiķim, kādu šajā Saeimā ir vairums? Vai tas nenozīmē, ka jaunie politiķi automātiski tiek atstumti no svarīgu amatu ieņemšanas par labu vecajiem, ja viņiem visiem uz pielaides saņemšanu ir jāgaida pusgads? Un kādēļ šādas pārdomas SAB vadītājam ir jāpauž publiski, pirms pārbaude ir beigusies?

Demokrātiskā valstī specdienestiem nav jāietekmē politika. Tas ir pilnīgi nepieļaujami. Amerikas Savienotajās Valstīs jebkurš šāds gadījums, pat aizdomas par specdienestu jaukšanos politikā, izsauc visasāko diskusiju. Ja ir kāds jautājums, kurā mums tiešām ir jāmācās no ASV, tad tas ir jautājums – kā aizstāvēt savu demokrātiju. Tā nav jāaizstāv tikai pāris reižu simtgadē – 1918. un 1991. gadā. Tā ir jāaizstāv katru dienu, jo vienmēr būs spēki, kas augstāk par Satversmi, likuma varu un kopējo labumu liks savas intereses.
Būt demokrātam nenozīmē izbraukt tramvajā, kas arī ir patīkams un demokrātisks solis no Alda Gobzema puses. Būsim godīgi – ir jābūt drosmei, lai premjera kandidāts nominēšanas dienā izbrauktu tramvajā, vēl pie tam tāds, pret kuru tiek nepārtraukti rīdīta tauta. Šāda veida drosme Gobzemam ir. Jācer, ka viņam pietiks ne tikai drosmes, bet arī prāta un veselā saprāta, lai izveidotu valdību. Nevis Gobzema vai KPV LV, vai koalīcijas valdību, bet Latvijas valdību, kas strādā Latvijas interesēs. Profesionāļu valdību, kuri var dot labumu nozarēm, kuras vada. Nevis politiķu valdību, kuri taisa eksperimentus ar nozarēm, lai apmierinātu savas vai savu sponsoru ambīcijas.

Gobzema cerības nopietni pieaugs, ja viņš spēs piedāvāt nopietnu profesionāļu valdību, kuru ir grūti apšaubīt. Tad Gobzems var cerēt uz atbalstu arī no tiem, kas viņu iepriekš neatbalstīja. Savukārt «nolēkt» no viņa valdības nav nemaz tik viegli, ja negrib palikt opozīcijā. Arī matemātika ir Gobzema pusē, jo viņš nav vilcis līnijas. Tāpēc ir jāsaka – Aldi Gobzem, par spīti kritiķiem, cerības ir labas!

Dalies ar šo rakstu