Jau veltīju vienu komentāru partiju Progresīvie un ZZS kopdarbam ar nosaukumu “Kas ķīvējas,tas mīlējas!” cenšoties parādīt, ka abu partiju publiskā uzvedība ķīviņu formā ir tikai piesegs kopēju interešu realizācijai.
Atgādināšu, ka pirmais stāsts bija par Rīgas lidostas padomes un valdes locekļu konkursu izsludināšanu vai pilnvaru pagarināšanu, kas pēc būtības vien parāda partiju draudzīgās attiecības, kurās parādās arī partijas Latvijai un Ventspilij intereses.
Šo jauko un nedaudz slēpto attiecību iznākums ir ne vien priekšspēles kāda valsts uzņēmuma padomē, bet arī praktiski augļi valsts tautsaimniecībā, turklāt ir pamats domāt, ka tie var reāli smakot. Jau ievadā uzsvēršu, ka mums šobrīd ir zaļie koridori lielajām investīcijām un projektu atbalsts tiek apstiprināts premjera līmenī, tādēļ arī politiskā atbildība procesā ir īpaši būtiska.
Šoreiz stāsts ir par izcilu projektu, kuru vienlīdz aktīvi atbalsta Ekonomikas ministrija, Satiksmes ministrija un Klimata un enerģētikas ministrija. Proti, ZZS un Progresīvo pārraudzītās ministrijas. Stāsts ir par Ūdeņraža ražošanas un dzīvnieku izcelsmes atkritumu pārstrādes rūpnīcas projektu “Amber Flow Fuels” Kundziņsalā. 120 miljonus vērtas investīcijas, ilgtspējīga aviācijas degviela iznākumā, 236 tūkstoši tonnu izejvielu pārstrāde gadā. Viss izklausās spīdoši, gan LIAA pieteikumos par investīcijām, gan Klimata ministra Kaspara Meļņa komentāros, gan arī Satiksmes ministrijas, kuras pārraudzībā ir ostas, uztverē. Projekts burtiski lido vēja spārniem cauri birokrātijas mūriem un to vienlīdz naski atbalsta pieminētās ministrijas. Rakstus par projektu var lasīt ministriju mājaslapās un tajos nav pat šaubu ēnas, ka kaut ko vajadzētu pārjautāt vai darīt mazliet citādi.
Projekta galvenais spēlētājs nav kaut kāds ārvalstnieks, bet pašmāju uzņēmums SIA Pars Termināls, kura vadītājs un līdzīpašnieks ir Armands Sadauskis. SIA Pars Termināls arī ir ietekmes uz vidi novērtējuma pieprasītājs un jautājums ir par resursu izmantošanu – augu eļļas (iespējami arī atkritumeļļas un tauki), dabasgāze, elektroenerģija… Līdz šai vietai viss ir ideāli.
Tomēr ir arī dzīvnieku atkritumu pārstrāde, ko ievedīs no citām valstīm, kas radīs arī jaunus atkritumus, kurus nāksies uzglabāt Rīgas ostā un ir pieminētās eļļas par kurām nevienai no kontrolējošām ministrijām līdz šim nav radušies padziļināti jautājumi, vēlme projektu plaši apspriest ar rīdziniekiem, utml. Proti, var priecāties par pamatīgām investīcijām, bet projekta realizācija Kundziņsalā ir aptuveni 4 kilometru attālumā no Rīgas pils un 1 kilometrs līdz Andrejostai. Runā, ka tieši tur kādreiz piestāšot tūristu prāmji. Dzīvojamos rajonus var atrast tuvāk par 2 kilometriem. Katrs pats var atvērt Google Maps un mērīt no Uriekstes ielas 30 uz visām pusēm. Kad vējš Daugavā ir no jūras puses ir jautājums metereologiem, bet pieņemu, ka dažkārt gadās.
Globāli ir vairāki līdzīgi projekti, kas var būt piemērs. Neste Singapore ekspansijas projekts. Neste ražo atjaunojamo dīzeļdegvielu un projekta īstenošanas gaitā Singapūrā konstatēja, ka nepieciešami efektīvi sūdzību kanāli no vietējiem iedzīvotājiem, turklāt cauru diennakti. Vajadzīga projekta apspriešana ar iedzīvotājiem pirms un pēc projekta palaišanas. Jābūt neatkarīgām vides monitoringa sistēmām. Proti, riski ir un tie ir jāpārvalda. TotalEnergies Le Mede platforma Francijā atklāj, ka biopārstrādes objektos ir smaku noplūdes, kas skar tuvākās apdzīvotās vietas. Īsāk bija viņiem ķezas, nespēja reaģēt un labi parāda, ka šādas rūpnīcas tuvu apdzīvotām vietām nav bez riskiem. Visbeidzot Kwinana Energy Recovery Facility Rietumaustrālijā ir izcils piemērs smaku problēmām. No šī piemēra var viegli secināt, ka labi, Rīgas gadījumā, var smirdēt Kundziņsalā, Andrejsalā un ja labs vējš no jūras, arī Pils ielā. Avārijas riski, protams, pastāv, bet, kurš par tādām lietām Latvijā domā pāragri. Līdztekus, iespējams, ka samazināsies nekustamā īpašuma vērtība Andrejsalā (par šo, lai satraucas Waterfront būvnieki), bet Eksporta, Ilzenes, Rankas ielas dzīvokļu īpašnieki var domāt paši.
Īsi sakot, kā ZZS tā Progresīvie ir gluži vai sadziedājušies tieši šo projektu tempā dzīt cauri birokrātijas džungļiem un nav nekādu savstarpēju pārmetumu. Klusi un mierīgi realizē iecerēto, lai gan vajadzētu ar rīdziniekiem parunāt, teikt, ka nebūs smakas, jaunradīto atkritumu uzglabāšanas avārijas un nekustamie īpašumi nezaudēs.
Uzņemoties kopēju politisku atbildību, iespējams vajadzētu nedaudz piebremzēt un mazliet apdomāt – vai tiešām viss šajos politiskās mīlas priekos ir tieši tik lieliski, kā liekas pirmajā mirklī. It kā Rīgas centrā sapņo par kokiem kastītēs, bet parkos piketē pie katra krūma, ja ir aizdomas par to, ka kāds tos varētu aiztikt, bet par to, ka izlietotas eļļas un beigtu dzīvnieku atkritumu pārstrāde varētu izraisīt sajūtamu smaku zem prezidenta deguna satraukuma nav. Proti, gribētu dzirdēt abu partiju pārraudzīto ministriju skaidru pārliecību, ka Rīga “nesmirdēs”. Šobrīd politiķi ir tie, kas garantē lielo investīciju projektu derīgumu un nodrošina tempu, bet steigā var iznākt smakas.
