Eiropā cenu kāpumu ir grūti nepamanīt. To apstiprināja svaigākie inflācijas mērījumi, kas atklāja, ka patēriņa cenas eirozonā oktobrī palēkušās par 4,1%, kas ir visvairāk kopš 2008. gada vasaras jeb brīža pirms iepriekšējā finanšu kraha, kas globālo tautsaimniecību iemeta teju mūžīgā sasaluma zonā. Tāpat tas izrādījās vairāk nekā pirms tam vidēji analītiķu gaidītie 3,7%.

Vēl septembrī reģiona inflācija atradās pie 3,4% atzīmes, bet, piemēram, jūnijā tie bija 1,9%. Savukārt pagājušā gada otro pusi vispār Eiropa pārlaida cenu krituma apstākļos. Cenu pieaugumam izveidojusies bezmaz vai perfektā vētra, kur šādus apstākļus balstījis gan spēcīgs patērētāju pieprasījums, piegāžu traucējumi un darbinieku trūkums, gan straujš izejvielu cenu kāpums. Ļoti liela ietekme uz kopējo inflāciju ir tieši enerģijas cenu skrējienam.

Proti, enerģijas cenas eirozonā gada laikā ir pieaugušas jau par 23,5%. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgo enerģijas un pārtikas cenu ietekmi, septembrī atradās pie mērenāka 2,1%. Eiropā uz pārējo fona izceļas Baltija. Lietuvā gada inflācija sasniegusi ļoti augstus 8,2%, un Igaunijā tā ir palēkusies līdz 7,4%. Savukārt Latvijai šajā ziņā ar mūsu jau tā iespaidīgajiem 6%, šķiet, vēl ir, kur tiekties. Var spekulēt, ka šādi inflācijas līmeņi te jau pieprasītu cenu kāpuma ierobežojošus lēmumus.

Baltija uz lielo Eiropas ekonomiku fona gan tāds planktons vien ir, un svarīgāk pie kopējas monetārās politikas ir tas, kas notiek lielākās tautsaimniecībās. Tomēr arī Vācijā inflācija pieaugusi jau līdz 4,6%. Savukārt Spānijā tā sasniegusi 5,5%, kas ir visvairāk 37 gados. Arvien skaļāka kļūst pat biedēšana ar tā saucamo hiperinflāciju, kas būtu jau nekontrolējams, ļoti straujš un postošs cenu pieaugums. Nupat, piemēram, Twitter vadītājs Džeks Dorsijs izpaudies, ka pasaulei priekšā gaidāma globāla hiperinflācija.

Nesens piemērs hiperinflācijai ir Venecuēla, kur 2019. gada sākumā patēriņa cenu pieaugums pietuvojās 350 tūkst. procentu atzīmei. Šobrīd tā tur ir sarukusi līdz nieka divtūkstoš procentiem. Venecuēlas piemērs gan ir ļoti dramatisks. Līdz ar šādu situāciju arvien skaļāki kļūst saucieni pēc tā, ka cenu pieaugumu nepieciešams bremzēt, izbeidzot gan krīzes stimulus, gan straujāk ceļot eiro procentu likmes, kuru mērķis ir padarīt dārgāku aizņemšanos. Augstākas likmes spēlē pretī ekonomikas aktivitātei. Ciest var jomas, kuras uz jau gadiem zemo aizņemšanās likmju fona piedzīvojušas lielāko izaugsmi. Tas var atbalsoties, piemēram, nekustamo īpašumu tirgū. Šādos laikos arī valdībām var būt grūtības apkalpot savus jau no tā augstiem līmeņiem uzblīdušos parādu kalnus.

Visu rakstu lasiet 9.novembra žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!