Satversmes tiesas lēmums par aizliegumu būvēt applūstošajās teritorijās parādīja, ka likumā pēc būtības ietverta absurda kļūda. Aizsargjoslu likuma būtība ir definēt lietas un vietas, kas kādu iemeslu dēļ ir aizsargājamas. Šajā gadījumā par applūstošajām teritorijām nav skaidrs, kura ir tā vērtība, kas ir jāizsargā. Šis punkts ir nelabvēlīgs apdzīvoto vietu attīstībai. Ja vieta applūst reizi 100 gados, tad likums degradē konkrēto teritoriju. Līdz šim cilvēki ir spējuši ar to tikt galā. Līdz ko apdzīvojamā teritorija vairs nebūs apbūvējama, tajā iestāsies stagnācija. Jāņem vērā, ka arī applūstamības iemesli var būt dažādi – vētras, lietus, palu ūdeņi.
Pats likums pašreizējā redakcijā pēc būtības vairāk atgādina tehnisko normatīvu aktu. Citās nozarēs tehnisko kritēriju aprakstīšanai tiek izmantoti Ministru kabineta līmeņa noteikumi, bet Aizsargjoslu likumā ir minēti pat specifiskie kritēriji inženierkomunikāciju norobežošanai. To likumā ietvert nevajadzētu. Likumam ir jāfunkcionē, savukārt pārāk detalizēta pieeja to kavē. Ir jāņem vērā, ka cilvēki rīkojas gan pēc rakstītām, gan arī nerakstītām normām. Ja mēs mēģināsim atrunāt visas nianses, zudīs likumu jēga. Kāpēc likumā jāmin tas, ka kabelim ar konkrētu spriegumu piemērojama aizsargjosla divus metrus uz abām pusēm? Arī pats esmu saskāries ar likumā iestrādāto normu kolīziju. Praksē bija gadījums, kad Rīgas centrā elektrokabelis atradās zem koka. No vienas puses aizsargjosla ir noteikta kokam, no otras – elektrokabelim. Rezultātā ir jāvēršas Satversmes tiesā, lai izvērtētu likuma piemērošanu.
Aizsargjoslu likums varētu būt attiecināts uz noteiktām nacionālām vērtībām vai, piemēram, kultūrvēsturiskām īpatnībām, kas uzskatāmas par nacionālu vērtību. Savukārt pārējais teritorijas plānojums būtu jāatstāj pašvaldības ziņā. Ir pareizi jāsadala atbildība par to, cik lielā mērā būvniecības ierobežojumus nosaka valsts un cik – pašvaldība. Teorētiski pašām pašvaldībām būtu jāizšķiras, vai viņām ir nepieciešama konkrētā būve vai ceļš, vai ne. Ja mēs auklēsimies ar pašvaldībām, norādīsim, ko darīt, zudīs arī to efektīvā lemtspēja un patstāvība. Savukārt pašreizējais Aizsargjoslu likums neļauj deleģēt šādas tiesības.
Likums varētu regulēt pašvaldību rīcību un lemtspēju, balstoties uz ko pašvaldība pati būtu tiesīga pieņemt lēmumus par būvniecību savā teritorijā. Jāņem vērā, ka tieši pašvaldība ir atbildīga gan par tās teritorijas attīstību, gan arī stagnāciju. Tāpat nedrīkst aizmirst, ka pašvaldības politisko vadību izvēlas šīs teritorijas iedzīvotāji, uzticot pašvaldībai pārstāvniecības un lemšanas tiesības.
Tajā pašā laikā Latvijā ir problēma – mūsu pašvaldībās esošie cilvēki vēl nav apzinājušies sava darba misiju. Ja, piemēram, pašvaldība Rīgā pieņem lēmumu būvēt tiltu, nevar būt tā, ka nākamā sasaukuma dome šo projektu atsauc. Ja tas notiek, ir jāpieņem, ka iepriekšējās domes rīkojums bija nepamatots, balstīts uz apšaubāmiem lēmumiem. Tā nevajadzētu būt. Ja Rīgā tiek skatītas transporta problēmas, ir jāprot nonākt līdz risinājumam, neatkarīgi no politiskā kontingenta. Ir jāiemācās skatīties nākotnē, norobežojoties no tūlītējā labuma gūšanas. Nevar tik bieži mainīt viedokli par pilsētas attīstības plāna grozījumiem. Citādi sanāk, ka visām darbībām, ko nosaka likumdošana, zūd jēga. Nekas nemainīsies, kamēr pilsētu vadītāji nekļūs gudrāki, nesāks strādāt ar skatu nākotnē. Diemžēl informācija, ko iegūstam plašsaziņas laukā par pašvaldību darbu, parasti ir negatīva, tāpēc uzticība tām ir neliela. Ir nācies strādāt dažādos reģionos, un līdz ar to varu teikt, ka aina katrā pašvaldībā ir atšķirīga. Citur var just vairāk politisko spiedienu, citur – mazāk. Bet tas ir jautājums, kura vienīgais risinājums ir laiks. Turklāt valstiskā līmenī trūkst objektīvo kritēriju kopuma, pēc kuriem tiek izvērtēta būvniecības atļauju piešķiršana aizsargjoslās. Dažreiz ir sajūta, ka atsevišķos noteikumos tiek iestrādātas politiskas pretrunas. Rodas sajūta, ka noteiktai rindiņai ir konkrēts pasūtītājs.
Tāpēc kā pirmais solis uzskaitīto problēmu risināšanā varētu būt vienotas arhitektūras politikas dokumenta pieņemšana, kurā tiek atrunātas galvenās vadlīnijas būvniecības nozarē. Latvija ir viena no divām valstīm Eiropas Savienībā, kurā vēl nav definēta arhitektūras politika. Pašreiz gan šī deklaratīvā dokumenta izstrāde ir apstājusies, tomēr nākotnē tas varētu kalpot kā kritērijs tam, kādus lēmumus pilsētas attīstības interesēs pieņemt un kādus ne.
.jpg)
