Ļoti cienu tos tautsaimniecības ekspertus, kuri izsaka spriedumus par tām problē­mām, kuras patiešām pārzina un par kurām ir kompetenti runāt. Viņos ir vērts ieklausī­ties un no viņiem mācīties. Diemžēl publis­ki izsakās arī cilvēki, kuri gan sevi uzskata un sauc par ekspertiem, taču savus sprie­dumus balsta uz kaut kur saklausītu, nepilnīgu un ne­pārbaudītu informāciju. Pēc tam viņu teikto nekritiski atkārto nākamie «eksperti» un arī plašāka sabiedrība, līdz šādai pēc būtības viltus ziņai sāk ticēt daudzi.

Lai pamatotu savu apgalvojumu, ka Latvijā netiek aizsargāti mazie akcionāri, laikrakstā DB 9. aprīlī intervētais eksperts starp akciju sabiedrībām, kas ne­pamatoti neesot izteikušas obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu un «atstumjot mazākuma akcionārus no taisnīgas peļņas sadales», nosauc arī farmācijas uzņē­mumu «Grindeks». Šādi apgalvojumi bez pamatojuma ar konkrētiem faktiem rada iespaidu, ka «Grindeks» nerūpējas par mazākuma akcionāriem.

Taču patiesība ir pilnīgi cita. AS «Grindeks» ir aptuve­ni četri tūkstoši mazākuma akcionāru, kuru pārlieci­noši lielākā daļa savas akcijas nopirka par santīmiem tajā laikā, kad valsts privatizēja uzņēmumu. Kad es kļuvu par «Grindeks» lielāko akcionāru, tā apgrozī­jums bija vien 10 miljoni latu. Salīdzinājumam – pa­gājušā gada deviņos mēnešos tas jau bija sasniedzis 95,9 miljonus eiro. Lai sasniegtu šādus rezultātus, uz­ņēmumā aizvadītajos gados esmu investējis aptuveni 90 miljonus eiro.

Uzņēmums regulāri strādā ar peļņu, un akcionāriem tiek izmaksātas dividendes. Turklāt būtiski ir palieli­nājusies arī akciju cena biržā, un cilvēki, kas tās sa­vulaik iegādājās par dažiem desmitiem santīmu, iz­vēloties piemērotu laiku, akciju var pārdot pat par 7-8 eiro. Protams, ja vien viņi nerīkojas tik nesaprotami bezatbildīgi kā ekonomikas ministra Arvila Ašerade­na uzraudzītā (vai drīzāk - neuzraudzītā) Privatizāci­jas aģentūra, kas izvēlējās pašu nepiemērotāko brīdi un savu AS «Grindeks» akciju paketi pirms pusotra gada pārdeva laikā, kad cena par vienu akciju bija ti­kai 3,85 eiro.

Ne manam dēlam, ne man nebija nekāda pamata FKTK neuzticēties – un attiecīgi toreiz nebija nekāda pamata piedāvājuma izteikšanai.

Protams, ka tiem mazākuma akcionāriem, kuri izlē­muši savas akcijas pārdot, visizdevīgāk būtu sagaidīt brīdi, kad tiek izteikts obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums. «Grindeks» gadījumā tad viņi saņemtu jau krietni virs biržas cenas – 11,40 eiro par akciju. Taču tas nozīmētu, ka man, ja es izlemtu kļūt par vai­rākuma akcionāru, uzreiz būtu jāatrod vairāki miljoni eiro akciju iegādei. Tāda rīcība nebūtu ekonomiski pa­matota, daudz saprātīgāk ir investēt ražošanas attīstī­bā, tāpēc es vienmēr esmu centies nepieļaut, ka šāda situācija izveidojas.

Neko tādu nevēlējās pieļaut arī mans dēls, kad tālajā 2009. gadā izlēma iegādāties nelielu skaitu uzņēmuma akciju. Viņš toreiz speciāli lūdza Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) sniegt skaidrojumu, vai pēc akciju iegādes nebūs jāizsaka obligātais akciju atpirk­šanas piedāvājums. FKTK atbildēja, ka nebūs gan un «ne iesniedzējam, ne viņa vecākiem neiestāsies pie­nākums atbilstoši likuma 61.pantam un 61.1. pantam paziņot par nozīmīgas līdzdalības iegūšanu akciju sabiedrībā ´»Grindeks«, kā arī neiestāsies pienākums atbilstoši likuma 66.panta 1. daļas 1.punktam izteikt obligāto akciju atpirkšanas piedāvājumu». Ne manam dēlam, ne man nebija nekāda pamata komisijai neuz­ticēties – un attiecīgi toreiz nebija nekāda pamata pie­dāvājuma izteikšanai.

Kad komisija pēc pieciem gadiem pēkšņi mainīja vie­dokli, tās lēmums tika apstrīdēts tiesā, tādējādi uz lai­ku daļēji apturot tā darbību, un arī tad piedāvājums nebija jāizsaka. Šajā laikā mana sieva pārdeva 0,04 procentus no sev piederošajām «Grindeks» akcijām, tā novēršot strīdīgo situāciju, kad mūsu ģimenes netiešā kontrolē it kā atradās vairāk nekā 50 procentu farmā­cijas uzņēmuma akciju. Arī Administratīvā apgabal­tiesa norādīja, ka FKTK lēmums uzskatāms par spē­ku zaudējušu, jo to nevar izpildīt, un nesen arī tiesas spriedums civilprasībā apliecināja to pašu.

Diemžēl «ekspertam» pirms sava viedokļa izteikšanas šādas nianses vai nu ir bijušas pārlieku sarežģītas, vai arī viņš iedziļināšanos tajās uzskatījis par lieku laika tērēšanu. Savukārt man ir ļoti žēl, ka rezultātā nepel­nīti tiek mesta ēna pār vienu no neapšaubāmi labāka­jiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem.