«Sākšu ar pašu būtiskāko un pirmām kārtām atbalstāmo ierosinājumu – dot tiesības pašvaldībām pašām noteikt nekustamā īpašuma nodokļa likmes ar likumu ierobežotā likmju «koridorā»,» atbildot uz laikraksta Latvijas Avīze jautājumu par Latvijas Pašvaldību savienības ierosinājumiem, kas būtu jāmaina nekustamo īpašumu kadastrālajā vērtēšanā un nodokļu politikā, sacījis tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs.
«Ikvienai pašvaldībai šis nodoklis būtībā kalpo triju mērķu sasniegšanai. Pirmais – lai tai būtu nauda ceļu tīrīšanai, skolu un bērnudārzu uzturēšanai utt. Otrais – lai savā teritorijā plānotu zemes un citu īpašumu lietderīgu izmantošanu. Trešais – lai nodrošinātu sociālo taisnīgumu, proti, ja jūsu kaimiņš dzīvo ievērojami lepnākā namā nekā jūs, tad viņam par šo īpašumu būtu jāmaksā lielāks nodoklis.
Diemžēl pašlaik sanāk gaužām muļķīgi. Finanšu ministrija noteikusi kaut kādas cilvēkiem nesaprotamas nodokļu likmes, no kurām nespēj atkāpties. Pašvaldības mēģina salāgot tās ar iedzīvotāju spējām maksāt, kaut arī reizē tām trūkst naudas daudzu likumos noteikto pienākumu izpildei. Savukārt valsts nespēj pārbaudīt, kā pašvaldības pilda attīstības plānus un tām uzliktos pienākumus. Tajā brīdī tiek pilnīgi aizmirsts gan tas, ko saucam par zemes lietderīgu izmantošanu jeb politiku, gan taisnīguma princips,» skaidrojis ministrs, piebilstot: «Tāpēc es ierosinu ļaut pašvaldībām pašām noteikt minētās nodokļa likmes – atkarībā no tā, kādus konkrētus projektus noteiktā laikposmā tā gribētu īstenot.»
«Ja es būtu vietējais politiķis, piemēram, Saulkrastos, tad pēc teritorijas plānojuma, visticamāk, gribētu attīstīt tur kūrortu. Ne gluži kā Antalju Turcijā vai Šarmelšeihu Ēģiptē, bet latvisku, vietējā mēroga kūrortu, kāds bija tolaik, kad Rīgas pilsoniskā sabiedrība ar kuģi Neibāde brauca turp atpūsties. Pašlaik izveidot kūrortu traucē padomju laikā izveidotie dārzkopības kooperatīvi. Šo 600 kvadrātmetru pleķīšu īpašnieki lielākoties mīt Rīgā, tāpēc Saulkrastiem netiek nekāda labuma. Ja Saulkrasti stingri turētos pie sava plāna – attīstīt kūrortu, tad pašvaldības tiesības noteikt lielāku nodokli, piemēram, 3% no zemes kadastrālās vērtības, būtu labs instruments, kā pakāpeniski īstenot šo plānu. Otrā Saulkrastu galā – Skultes ostas rajonā – nosakot simbolisku nodokļa likmi, pašvaldība varētu veicināt teritorijas saimniecisko attīstību. Savukārt manis pieminētā taisnīguma vārdā veco zvejnieku māju pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri tur dzīvo paaudžu paaudzēs, būtu jānosaka krietni mazāks nodoklis nekā kādiem ienācējiem, kuri šajā vietā sacēluši lielus, lepnus savrupnamus un varbūt atbrauc tur tikai vasarās. Mans Saulkrastu piemērs, protams, ir ļoti vienkāršots. Bet uz tiem pašiem principiem būtībā varētu balstīt ikviena novada vai pagasta teritorijas attīstību,» stāstījis Štokenbergs.