Latvijas reālās algas pieaugums no 1994. gada līdz 2024. gadam bijis 245%, Lietuvas – 290%, bet Igaunijas – 236%, liecina Igaunijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Marko Mikhelsona ieraksts sociālajā tīklā X, kuru izcēlis pašmāju rakstnieks un ekspolitiķis Māris Mičerevskis ar piebildi, ka vajadzētu izbeigt “vaidu kori”, kas dzied dziesmu, ka Latvijā viss ir slikti.

Dienas Bizness mēģināja noskaidrot - “Viss ir slikti” vai arī esam pilnīgā “Leiputrijā”?

Skaitļi runā – labi, slikti, patiesi?

Pirmais uzdevums bija konstatēt, vai M. Mikhelsons nav pārskatījies. Proti, reālo algu izmaiņas procentos Eiropas valstīs no 1994. gada līdz 2024. gadam tiek norādītas bez skaidri saskatāma avota, un pirmajā acu uzmetienā skaitļi Baltijā patiesi šokē, jo tuvākie sekotāji, piemēram, Polija, var lepoties vien ar 107,9% lielu reālās algas pieaugumu. Statistiskie dati ir atbilstoši OECD reālo algu aprēķiniem, ko starptautiskā organizācija veic jau ilgstoši visām OECD dalībvalstīm. Proti, tie ir patiesi uz papīra, bet jāteic, ka pirmā desmitgade atjaunotajā brīvvalstī nerit pēc normāliem ekonomikas likumiem, tādēļ atbildēt uz jautājumu skaidri un pārliecināti nav iespējams. Lai arī reālā alga nozīmē inflācijas iekļaušanu aprēķinos, vēl atliek jautājums - vai reālās algas pieaugums Latvijā nozīmē to, ka ikkatram cilvēkam ir iespēja nopirkt krietni vairāk preču un pakalpojumu? Ja tā būtu, mēs noteikti ēstu labāk, tomēr nezināmu iemeslu dēļ ļaudis sūrojas par pārtikas cenām. Situāciju kopš 1994. gada kropļo gan ēnu ekonomika, gan enerģētikas sektora transformācija, gan virkne makroekonomisko procesu, kas izrietēja kā sekas sistēmas pārejai no sociālistiskā uz kapitālistisko modeli.

Tikai adekvāti salīdzināmi dati ir izmantojami pareizu, situācijai atbilstošu lēmumu pieņemšanā.

Pēc darba devēja izmaksām Latvijā minimālā alga ir nevis valstī noteiktie 740 eiro, bet gan 914,93 eiro, kas jāņem vērā lēmumu pieņēmējiem, vērtējot Latvijas konkurētspēju Eiropā.

Ik pa laikam Latvijā tiek cilāts minimālās algas apmērs un tiek veikti salīdzinājumi ar tās lielumu citās valstīs, jo īpaši līdzinot ar Lietuvu un Igauniju. Situāciju vēl pikantāku padara fakts, ka pirms desmit gadiem – 2015. gadā – visās Baltijas valstīs oficiālā minimālā alga bija ļoti līdzīga: Igaunijā – 390 eiro; Latvijā – 360 eiro; Lietuvā – 325 eiro, bet 2025. gadā attiecīgi: 886 eiro; 740 eiro; 1038 eiro.

Daudziem ir patiesa vēlme izlīdzināt minimālās algas līmeni Baltijā, taču tiek ignorēts fakts, cik realitātē izmaksā minimālā alga darba devējam. Piemēram, 2023. gadā valstī noteiktā minimālā alga 620 eiro apmērā darba devējam reāli izmaksāja 766,62 eiro, 2024. gadā 700 eiro minimālā alga – jau 865,49 eiro, bet 2025. gadā 740 eiro patiesībā ir 914,93 eiro. Aprēķina dati rāda, ka darba devēja izmaksas (nodoklis un nodeva) virs valstī noteiktā minimālās algas apmēra 2023. gadā veidoja 146,62 eiro vairāk, 2024. gadā – 165,49 eiro un 2025. gadā jau – 174,93 eiro vairāk. Kas šo minimālās algas izmaksu apjomu palielina? Valsts noteiktā aprēķina formula, jo no valstī noteiktās minimālās algas darba devējam Latvijā ir jāmaksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 23,59% apmērā, kas 2025. gadā ir 174,57 eiro mēnesī, kam vēl jāpieskaita uzņēmējdarbības riska valsts nodeva 0,36 eiro mēnesī.

Latvijas minimālā mēnešalga 2026. gadā Eiropas Savienības valstu vidū ir zemākajā minimālo algu grupā, kas nepārsniedz 1000 eiro mēnesī, liecina Eurostat jaunākie dati. Pēc pirktspējas paritātes standarta ir vēl sliktāk – aiz mums tikai Igaunija.

Eurostat publiskotā minimālās algas statistika attiecas uz valstu noteikto minimālo algu. Gadījumā, ja šāda likuma nav, nav arī informācijas. Ja noteikums pastāv, tad minimālā alga ir attiecināma uz lielāko daļu vai visiem darbiniekiem valstī. Minimālo algu norāda kā algas likmes bruto ienākumiem, proti, pirms nodokļiem. Dati ir gan pateicīgi salīdzināšanai, gan maldina par patiesajiem ieņēmumiem, jo nodokļu politika valstīs atšķiras.

Kopaina

Minimālā alga Eiropas Savienībā svārstās no 620 eiro mēnesī Bulgārijā līdz 2704 eiro mēnesī Luksemburgā. No 27 ES valstīm minimālā alga 2026. gada 1. janvārī bija noteikta 22 valstīs. Valsts minimālā alga nav noteikta Zviedrijā, Dānijā, Itālijā, Austrijā un Somijā. Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA) valstīs (Islande, Lihtenšteina, Norvēģija un Šveice) minimālā alga nav noteikta. No 10 ES kandidātvalstīm septiņās minimālā alga ir noteikta (Melnkalne, Ziemeļmaķedonija, Moldova, Albānija, Serbija, Turcija un Ukraina). Savukārt Bosnijā un Hercegovinā, Gruzijā un Kosovā minimālās algas nav.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā pērn bija 2092 eiro jeb par 5,6% lielāka nekā 2024. gadā, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Statistiķi norādīja, ka algu pieaugums Igaunijā pērn bija lēnāks nekā iepriekšējos gados, taču, neskatoties uz to, vidējās bruto algas pieaugums reģistrēts visos apriņķos.

Vidējais atalgojums pirms nodokļu nomaksas pērn– 1815 eiro

2025. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu...

Statistiķi norādīja, ka vidējā bruto alga Igaunijā pērn visaugstākā bija Harju apriņķī, kur tā bija 2336 eiro mēnesī, kas ir par 5,3% vairāk nekā 2024. gadā. Galvaspilsētā Tallinā vidējā alga sasniedza 2451 eiro mēnesī, bet citviet Harju apriņķī tā vidēji bija 1957 eiro mēnesī.

Tartu apriņķī vidējā bruto alga bija 2112 eiro mēnesī, kas ir par 5,9% vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Salīdzinājumā ar 2024. gadu visstraujāk vidējā alga pieaugusi Valgas, Pelvas un Raplas apriņķos, kur vidējās algas pieaugums pārsniedza 6,5%.

Savukārt no ekonomikas nozarēm vislielākās algas pērn reģistrētas informācijas un komunikāciju sektorā, kur vidējā mēnešalga sasniedza 3651 eiro. Finanšu un apdrošināšanas jomā vidējā alga bija 3338 eiro, savukārt elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas sektorā vidējais atalgojums sasniedza 2948 eiro mēnesī.

Vismazākās vidējās mēnešalgas bija viesu izmitināšanā un sabiedriskajā ēdināšanā, kur vidējais atalgojums bija 1333 eiro, bet citu pakalpojumu jomā vidējā alga bija 1379 eiro, kas salīdzinājumā ar 2024. gadu ir attiecīgi par 5,4% un 5% vairāk.

Gada salīdzinājumā visstraujākais atalgojuma pieaugums reģistrēts enerģētikas sektorā. Elektrības, gāzes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā vidējā alga pieauga par 9,3%, un ūdensapgādes, kanalizācijas, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas pakalpojumu pieaugums sasniedza 7,4%.

Apstrādes rūpniecībā vidējā bruto alga Igaunijā pērn pieauga par 7%, un tirdzniecībā tika reģistrēts 4,9% kāpums.

Mediānā bruto mēnešalga 2025. gadā bija 1724 eiro, kas ir par gandrīz 6% vairāk nekā 2024. gadā.

Pērn Igaunijā bija 592 126 nodarbināto, kas ir par 1% mazāk nekā iepriekšējā gadā. Visvairāk nodarbināto strādāja apstrādes rūpniecībā - 100 617 jeb 17% no visiem nodarbinātajiem. Vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, kā arī motorizēto transportlīdzekļu remontā strādāja gandrīz 87 600 cilvēku, izglītībā nodarbināto skaits sasniedza nepilnus 65 000 cilvēku, savukārt cilvēka veselības aprūpē un sociālajā darbā strādāja gandrīz 49 000 cilvēku.

Tikai ceturtajā ceturksnī vidējā bruto alga Igaunijā bija 2155 eiro mēnesī, kas ir par 4,5% vairāk nekā 2024. gada pēdējos trīs mēnešos.

Visaugstākā bruto mēnešalga oktobrī-decembrī bija Tallinā, kur tā sasniedza 2506 eiro, savukārt viszemākā mēnešalga bija Valgas aprņķī - 1615 eiro.

Atalgojums ir būtiska mūsu darba dzīves sastāvdaļa, tā ir ne tikai atlīdzība par paveikto darbu, bet vienlaikus arī simbols tam, kā mūs novērtē darba devējs. Liela daļa no mums kādreiz sev uzdevuši jautājumu – vai mana alga ir “pareiza” jeb atbilstoša ieguldītajam darbam, tirgum, kā arī kolēģu atalgojumam? Taču daudz retāk uzdodam jautājumu, vai tā šķiet taisnīga? “Pareizs” un “taisnīgs” atalgojums nav viens un tas pats, un izpratne par šo jēdzienu atšķirību var būtiski ietekmēt darbinieku apmierinātību un lojalitāti darba devējam.

Viens atalgojums tabulā, cits – cilvēka izpratnē

“Pareizs” jeb atbilstošs atalgojums ir tehnisks rādītājs - skaitlis. Tas balstās tirgus datos - kā maksā citur, algu diapazonos un organizācijas noteikumos - kā veidojas atalgojums. Savukārt taisnīga alga jeb precīzāk – izpratne par to, ka mēs saņemam taisnīgu atalgojumu, balstās personiskajā pieredzē. Tā ir sajūta, ka darba devējs pret mums izturas godīgi, atklāti un ar cieņu. Ja “pareizs” atalgojums vairāk ir stāsts par tabulām, tad “taisnīgs” ir cilvēkiem. Galu galā tieši mūsu subjektīvā pieredze un izpratne nosaka, vai esam apmierināti ar algu un uzticamies darba devējam.

Taisnīgumu nevar panākt tikai ar skaitļiem

Rīgā lielākā vidējā alga 2024. gadā ir bijusi Skanstē dzīvojošajiem, liecina trešdien domes Mājokļu un vides komitejā izskatītais "Pārskats par Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam un Rīgas attīstības programmas 2022.-2027. gadam ieviešanu".

Vidējā bruto mēneša darba samaksa Rīgā 2024. gadā bija 1738 eiro, gada laikā palielinoties par 8,3% jeb 133 eiro.

Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, algu kāpuma temps ir nedaudz samazinājies - iepriekš tas pārsniedza 10% gadā, bet 2024. gadā pieaugums bija mērenāks.

Būtiskas darba samaksas atšķirības iezīmējas Rīgas apkaimēs. Joprojām lielāka alga ir Skanstes apkaimē, strauji pietuvojoties 3000 eiro un iezīmējot būtiskas atšķirības ar pārējām apkaimēm. Vidējā alga šajā rajonā pērn bijusi 2974 eiro.

Nākamā lielākā vidējā alga ir Mežaparkā dzīvojošajiem - 2334 eiro. Šajā apkaimē pieaugums ir 9,2%.

Savukārt zemākā vidējā alga saglabājas Voleros - 1192 eiro.

Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrība (LBNA) prasa celt būvniecībā nodarbināto minimālo algu, informē LBNA.

Minimālo algu būvniecības nozarē nosaka ģenerālvienošanās, kas ir spēkā kopš 2019.gada. Šobrīd ģenerālvienošanās paredz mēneša minimālo algu 1050 eiro un stundas likmi 6,29 eiro.

LBNA piedāvā grozīt ģenerālvienošanos, lai 2026.gadā visiem būvniecībā nodarbinātajiem minimālā stundas likme būtu 6,92 eiro un minimālā mēnešalga 1155,64 eiro.

LBNA piedāvātie grozījumi paredz atteikties no samazinātas minimālās algas studējošajiem, noteikt minimālās algas indeksācijas mehānismu pašā ģenerālvienošanās tekstā un precizēt virsstundu apmaksas kārtību.

LBNA pamato grozījumu nepieciešamību ar to, ka ģenerālvienošanās minimālā stundas likme sešu gadu laikā ir devalvējusies, salīdzinot gan pret valsts minimālo stundas likmi (70% kritums), gan pret nozares vidējo stundas likmi (14% kritums), gan pret pirktspējas paritāti (11% kritums).

Lietuvas valdība ceturtdien ierosināja minimālo algu valstī nākamgad paaugstināt par 11,1% jeb 115 eiro līdz 1153 eiro mēnesī.

Bruto darba samaksu stundā tiek ierosināts celt par 11,1% līdz 7,05 eiro.

Minimālās algas celšana tika apspriesta Trīspusējā sadarbības padomē, ko veido arodorganizāciju, darba devēju un valdības pārstāvji.

Ja parlaments apstiprinās ierosinājumu, nākamgad minimālā alga Lietuvā veidos 47,7% no valstī vidējās algas.

Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrijas aplēses liecina, ka neto minimālā darba alga pieaugs par 59 eiro līdz 836 eiro mēnesī, ja nākamgad tiks piemērots identisks ar nodokli neapliekamais ienākumu apmērs kā 2025. gadā.

Priekšlikuma izpildei būs nepieciešami 43,6 miljoni eiro. No šīs summas 38 miljoni eiro tiktu izmantoti nekvalificētu darbinieku atalgojumam budžeta sektorā, savukārt 5,6 miljoni eiro tiktu izmantoti citām vajadzībām, piemēram, mākslinieku un citu par valsts līdzekļiem apdrošināto personu sociālajai apdrošināšanai.

Kā prēmijas, tā naudas balvas un piemaksas par īpašu darbu ir tāda pati darba samaksa kā valsts amatpersonas darba alga.

Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma (turpmāk Atlīdzības likums) 3. panta 1. punkts saka: «Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību šā likuma izpratnē veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Darba samaksa šā likuma izpratnē ir mēnešalga, piemaksas, prēmijas un naudas balvas. Sociālās garantijas šā likuma izpratnē ir pabalsti, kompensācijas, apdrošināšana un šajā likumā noteikto izdevumu segšana.»

Nedalāmā aisberga virsotne

30. septembra raidījums Kas notiek Latvijā? Jāņa Dombura vadībā Latvijas sabiedrības priekšā nolika valsts amatpersonu prēmiju, piemaksu un naudas balvu sadaļu, kas aug ik gadu. Ievērojot, ka 245 miljoni eiro 2025. gadā ir par teju 100 miljoniem vairāk nekā 2019. gadā, tas viegli ierosināja sabiedrisko domu. Proti, ir konkrēts un skaidrs piemērs, kurā redzama pamatīga atlīdzības izaugsme konkrētā sadaļā un periodā.Tas, ko, pirmkārt, vēlos uzsvērt – tā ir aisberga virsotne jeb neliela daļa no tā, kas kopumā ir valsts amatpersonu atlīdzība, kuru nosaka vienots Atlīdzības likums. Es runāju par to, ka atlīdzības pieaugumu nosaka kopējs likums un nianses vien veido atsevišķi Ministru kabineta (MK) noteikumi, kas realizējas katrā ministrijā un iestādē atsevišķi.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa nākamajā gadā varētu pieaugt vidēji par apmēram 7%, prognozēja banku analītiķi.

"Swedbank" vecākā ekonomiste Agnese Buceniece sacīja, ka algu kāpums 2026. gadā turpinās palēnināties un būs ap 7%.

Viņa minēja, ka pieauguma tempu palīdzēs uzturēt saspringtais darba tirgus. Minimālās algas kāpums būs neliels - no 740 līdz 780 eiro, kas nozīmē, ka augoša minimālā alga nebūs būtisks vidējās algas virzītājs 2026. gadā. Vidējo algu pieauguma tempu ierobežos taupības pasākumi publiskajā sektorā, kā arī uzņēmumu spēja samaksāt augstākas algas, gan ņemot vērā konkurētspējas riskus, gan arī uzņēmumu rentabilitāti, kas pēdējos gados ir samazinājusies.

Vienlaikus Buceniece prognozēja, ka privātajā sektorā algas augs straujāk nekā sabiedriskajā sektorā. Saeimā apstiprinātais budžeta likums nosaka, ka publiskā sektora algas 2026. gadā nav plānots paaugstināt. Turklāt tiks arī ierobežotas naudas balvas un netiks izmaksātas novērtēšanas prēmijas par darbu 2026. gadā. Tas gan neattieksies uz valsts drošības iestādēm.

Latvijas lidsabiedrības airBaltic padome ir iecēlusi Erno Hildēnu (Erno Hildén) par uzņēmuma izpilddirektoru. Viņš šo amatu sāks pildīt 2025. gada 1. decembrī.

E. Hildēns ir Somijas pilsonis, un viņam aviācijas un finanšu nozarē ir vairāk nekā 25 gadu starptautiskas darbības pieredze. Līdz šī gada jūnijam viņš ieņēma Skandināvijas lidsabiedrības SAS Scandinavian Airlines izpildviceprezidenta un grupas finanšu direktora amatu, esot nozīmīga vadības komandas daļa uzņēmuma pārmaiņu un kapitāla piesaistes laikā. Pirms darba SAS viņš ieņēma vadošus amatus Saudi Arabian Airlines Group un Finnair Plc, kur strādāja kā finanšu direktors, operatīvās vadības direktors un valdes loceklis.

airBaltic padomes priekšsēdētājs Andrejs Martinovs: “Pēc rūpīga un profesionāla atlases procesa, ko vadīja speciāli izveidota nominācijas komiteja un neatkarīgs ārējais personāla atlases partneris, un kura laikā tika izvērtēti vairāki augsti kvalificēti kandidāti, esam gandarīti iecelt Erno Hildēnu par nākamo airBaltic izpilddirektoru. Viņa spēcīgā pieredze aviācijā un finanšu jomā sniegs būtisku pienesumu lidsabiedrībai, turpinot tās attīstību un gatavojoties nākamajam izaugsmes posmam. Padome ar nepacietību gaida ciešu sadarbību ar E. Hildēnu un valdi turpmākajā periodā.”

Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" izpilddirektora amatā šodien darbu sāk Erno Hildēns, informēja "airBaltic" pārstāvji.

“Man ir patiess gods sākt darbu airBaltic. Kopā ar valdi un airBaltic komandu es koncentrēšos uz nepārtrauktības nodrošināšanu, uzņēmuma ikdienas darbības stiprināšanu un lidsabiedrības stratēģiskās attīstības un ilgtermiņa ilgtspējas atbalstīšanu. airBaltic ieņem būtisku lomu Baltijas reģiona savienojamībā un ekonomiskajā attīstībā, un es ar nepacietību gaidu iespēju izmantot savu plašo starptautisko pieredzi, lai atbalstītu uzņēmuma nākamo attīstības posmu,” teic E. Hildēns.

Hildēns ir Somijas pilsonis, un viņam aviācijas un finanšu nozarē ir vairāk nekā 25 gadu starptautiskas darbības pieredze.

Līdz šā gada jūnijam viņš bija Skandināvijas lidsabiedrības "SAS Scandinavian Airlines" izpildviceprezidents un grupas finanšu direktors. Pirms darba "SAS" viņš ieņēma vadošus amatus "Saudi Arabian Airlines Group" un "Finnair Plc", kur strādāja kā finanšu direktors, operatīvās vadības direktors un valdes loceklis.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) aicina virsstundu piemaksu noteikt 50% apmērā kā vispārīgu normu, teikts LTRK vēstulē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai, kura sākusi darbu pie grozījumiem Darba likumā.

Pašlaik Darba likumā noteikts, ka piemaksa par virsstundām ir ne mazāka kā 100%.

LTRK aicina noteikt, ka koplīguma spēku pēc termiņa beigām saglabā uz vienu gadu, bet virsstundu piemaksa ir 50% apmērā kā vispārīga norma, savukārt arodbiedrības piekrišana atlaišanai būtu jāprasa tikai arodbiedrību vēlētām amatpersonām.

Tāpat LTRK rosina noteikt, ka atvaļinājuma naudu izmaksā kopā ar ikmēneša algu, lai mazinātu administratīvo slogu, kā arī tiek aicināts izslēgt vidējās izpeļņas konceptu, aizstājot to ar skaidrām algas likmēm. Ar priekšlikumiem LTRK aicina precizēt regulējumu par darba devēja tiesībām atgūt aprīkojumu, ieturēt tā vērtību no algas un skaidri noteikt atlīdzības samazināšanu dīkstāves laikā līdz 70% pēc piecām dienām.

Lietuvas Trīspusējā sadarbības padome, ko veido arodorganizāciju, darba devēju un valdības pārstāvji, sākusi diskusijas par minimālās algas celšanu un izskata Lietuvas centrālās bankas piedāvāto minimālās algas pieaugumu par 15,4% līdz 1198 eiro mēnesī.

Izmantojot Trīspusējās sadarbības padomes apstiprināto metodoloģiju, Lietuvas Banka aplēsusi, ka minimālā mēnešalga nākamgad jāceļ par 15,4% jeb 160 eiro, paziņoja centrālās bankas Makroekonomikas un prognožu nodaļas vadītāja Saule Skripkaskiene.

Centrālās bankas dati liecina, ka 1,8% Lietuvas iedzīvotāju pērn saņēma minimālo algu vai par to mazāku summu. To vidū nereti ir 25 gadu vecumu nesasnieguši jaunieši un seniori.

Kā lēš centrālā banka, uz ekonomiku un inflāciju 2026.-2029.gadā identiska ietekme būtu minimālās algas celšanai nākamgad gan par 40 eiro jeb 3,9% līdz 1078 eiro mēnesī, gan par 100 eiro jeb 9,7% līdz 1138 eiro.

Tā prognozē, ka abos gadījumos iekšzemes kopprodukts pieaugs par 0,5% un inflācija - par 0,6%. Minimālās algas pieauguma ietekme uz bezdarbu nav novērtēta.

Igaunijas valdība trešdien atbalstīja valsts budžetu nākamajam gadam, informēja valdības preses dienestā.

Nākamgad Igaunijas valsts budžeta ieņēmumi paredzēti ap 18,6 miljardiem eiro, savukārt izdevumi - 19,5 miljardi eiro. Plānotās investīcijas sasniegs 1,3 miljardus eiro. Budžeta deficīts nākamgad plānots 4,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP) kas atbilst Eiropas Savienības (ES) noteiktajam izņēmumam attiecībā uz aizsardzības izdevumu palielināšanu.

Lai stiprinātu Igaunijas aizsardzības spējas, 2026.gadā aizsardzībai saskaņā ar NATO kritērijiem tiks atvēlēti vismaz 5% no IKP, kas nozīmē par 844,5 miljoniem eiro vairāk nekā šogad. Lielāki ieguldījumi plānoti gaisa un pretraķešu aizsardzībā, dronu spējās, kā arī tālās darbības un precīzu triecienu veikšanā. Tiks izveidota pretgaisa aizsardzības brigāde un jauni kaujas inženieru bataljoni, tiks attīstītas artilērijas sistēmas kritiskās infrastruktūras aizsardzībai, paplašināti poligoni un mācību teritorijas. Turklāt tiks turpināta aizsardzības rūpniecības parku attīstība. Pērnavas apriņķa aizsardzības industriālā parka projektēšanai un sagatavošanai ir paredzēti aptuveni 50 miljoni eiro.

Lai sabiedriskajā sektorā strādājošie varētu saņemt algu, nepieciešami nodokļu ieņēmumi, kurus vajadzīgajā apjomā jāspēj ģenerēt komercsektoram.

Tā ir valsts eksistences aksioma. Tas ir vienkārši. Proti, valsts pārvaldē strādājošajiem darba alga bankas kontā nerodas tāpat vien no zila gaisa, bet gan tieši no uzņēmēju un viņu darbiniekiem samaksātajiem nodokļiem valsts kasē. Tik vien vajadzētu saprast un pieņemt ikvienam Latvijā – ne tikai valsts pārvaldē, bet arī pašvaldībās un dažādās valsts aģentūrās strādājošajiem, bet jo īpaši tiem, kuri pieņem lēmumus visos līmeņos.

Kad ar ierasto aizņemšanos nepietiek

Valsts kase ir gluži vai panaceja visām demokrātiskas valsts vajadzībām. Ir ierasts, ka naudas visiem sabiedrībai svarīgajiem pakalpojumiem – veselības aprūpei, izglītībai, infrastruktūrai, kultūrai, zinātnei – pietiek, un, ja nepietiek, tad jāaizņemas, bet nupat ir skaidrs, ka pat ar ierasto aizņemšanās apjomu vairs nepietiek.

Vidējā bruto mēnešalga Igaunijā otrajā ceturksnī bija 2284 eiro, kas ir par 13,8% vairāk nekā tajā pašā periodā pērn, liecina Igaunijas Statistikas departamenta dati.

Visaugstākā mēneša vidējā bruto darba samaksa bija Tallinā (2646 eiro) un Tartu apriņķī (2614 eiro), kam seko Harju apriņķis (2512 eiro).

Vidējā mēneša bruto darba samaksa visaugstākā aprīlī-jūnijā bija informācijas tehnoloģiju un komunikāciju jomā (3927 eiro), finanšu un apdrošināšanas nozarē (3714 eiro) un elektroenerģijas, gāzes apgādes, siltumapgādes un gaisa kondicionēšanas jomā (3200 eiro).

Savukārt viszemākā vidējās mēneša bruto alga bija viesu izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu jomā (1365 eiro).

Mediānā bruto mēnešalga otrajā ceturksnī bija 1786 eiro, kas ir par 8,8% vairāk nekā šajā periodā pērn.

Mediānā alga visaugstākā bija Harju apriņķī (1980 eiro) un Tartu apriņķī (1912 eiro). Lielākajā daļā Igaunijas apriņķu mediānā alga nepārsniedza 1500 eiro mēnesī.

Latvijas nefinanšu uzņēmumu peļņas daļa 2024. gadā piedzīvojusi lielāko kritumu Eiropas Savienībā par 5,39 procentpunktiem, liecina Eurostat dati.

Nefinanšu korporāciju (uzņēmumiem, kuru galvenā saimnieciskā darbība nav saistīta ar finansēm) Eiropas Savienībā (ES) peļņas daļa 2024. gadā bija 40,1%, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā iepriekšējā gadā.

Metodoloģija

Nefinanšu uzņēmumu peļņas daļu, par ko runājam, Eurostat definē kā bruto darbības rezultātu, kas dalīts ar bruto pievienoto vērtību. Šis ir rentabilitātes tipa rādītājs, kas parāda pievienotās vērtības daļu, kas radīta ražošanas procesā, atlīdzinot kapitālu. Proti, tas ir galvenais rādītājs tam, kā ienākumi tiek sadalīti ekonomikā.

Praktiskais skaidrojums

Lai gūtu praktisku priekšstatu par rādītāju, Dienas Bizness lūdza ZAB Sorainen partnera nodokļu un muitas jautājumos, zvērināta advokāta Jāņa Taukača padomu. Pēc viņa teiktā, zema peļņas daļa nozīmē zemu peļņas maržu vai darbietilpīgu ekonomiku, savukārt augstāks skaitlis norāda uz augstāku peļņas maržu vai kapitāla intensīvu ekonomiku. “Augstāks skaitlis nozīmē, ka produkcijas ražošanai vajag vairāk iekārtu, kā arī darbaspēku, bet mazāks skaitlis, kā Latvijas gadījumā, - ka vajag vairāk darbaspēka nekā kapitāla, lai saražotu to, ko mēs valstī ražojam,” tā J. Taukačs.

Algu iesaldēšana ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām būtu simbolisks žests, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta panorāma" sacīja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Komentējot Ministru prezidentes Evikas Siliņas (JV) aicinājumu koalīciju lemt par algu iesaldēšanu ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām, Kazāks norādīja, ka tas ir īstermiņa risinājums un simbolisks žests, lai gan arī ieekonomēs valsts pusē zināmus resursus.

Viņš atzīmēja, ka Latvijai ir nepieciešams rast līdzekļus aizsardzībai, medicīnai un izglītībai ilgtermiņā, bet nav iespējams sabiedriskajā sektorā iesaldēt algas ilgstoši. Latvijai būtu vairāk jādomā par ražīgumu, jāpārskata esošos izdevumus, domājot par to efektivitāti.

"Bez apjomīgas esošo izdevumu pārskatīšanas, bez apjomīgas efektivitātes uzlabošanas un diemžēl arī bez būtiskas nodarbināto skaita samazināšanas sabiedriskajā sektorā mēs neiztiksim, jo demogrāfijas tendences ir tādas kādas ir," sacīja Kazāks.

Latvijā diskusija par to, vai virsstundu piemaksai jābūt 50% vai 100%, bieži tiek pasniegta kā principiāls vērtību jautājums. Taču patiesībā šī ir izšķiršanās starp ekonomisko realitāti un komforta ilūziju likumā.

Ekonomiskā izaugsme nav abstrakta ambīcija - tā ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Ja ekonomika neaug, nepalielinās ne algas, ne budžeta ieņēmumi, ne publisko pakalpojumu kvalitāte.Vispirms jāuzsver, ka darba devēju priekšlikums Darba likuma grozījumos nav samazināt virsstundu apmaksas apmēru darbiniekiem, bet gan noteikt likumā saprātīgu un konkurētspējīgu bāzes minimumu 50% apmērā, vienlaikus atstājot pilnīgu brīvību pusēm vienoties par lielāku virsstundu apmaksu bez jebkādiem ierobežojumiem.

No ekonomikas skatupunkta šī nav morāla dilemma. Tā ir izvēle par to, kā regulējums ietekmē izmaksas, elastību un uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmumiem un publisko finanšu plānotājiem izšķiroši ir tas, cik prognozējama un pielāgojama ir sistēma, kurā jāstrādā. No šīs izvēles ir atkarīgs, vai ekonomika spēj attīstīties stabili un piesaistīt investīcijas, vai arī pakāpeniski zaudē konkurētspēju un tempu. Pašlaik Latvijas regulējums ir nepārprotams – virsstundu darbs jāapmaksā ar piemaksu, kas nav mazāka par 100% no noteiktās algas likmes. Tas nav izvēles jautājums un nav atkarīgs no situācijas. Tas ir likumā noteikts vispārējs minimums, no kura sākas jebkura aprēķina loģika.

Jau gadu ir spēkā likums, kas paredz valsts un pašvaldību iestādēm, kā arī to kapitālsabiedrībām kopējais atalgojuma budžets nedrīkst pieaugt vairāk kā par 2,6%. Ierobežojums attiecas ne tikai uz organizācijām, kas pilnībā tiek finansētas no valsts budžeta, bet arī uz tām, kas ir pelnošas un ienes naudu valsts kasē.

Lai gan likumā ietvertais ierobežojums būs spēkā tikai trīs gadus (līdz 2027. gadam), jau šobrīd varam izdarīt pirmos secinājumus par to, kā tas ietekmē valsts spēju noturēt profesionāļus un sniegt kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus? Vai šāds likums patiešām bija nepieciešams un vai tas nozīmē, ka valsts līdz šim pārmaksāja saviem darbiniekiem? Brīdī, kad tika pieņemts lēmums ierobežot atalgojuma budžeta pieaugumu valsts un pašvaldību sektorā līdz 2,6% gadā, daudziem tas šķita loģisks solis – it īpaši pēc skaļajiem virsrakstiem par atalgojuma pieaugumu dažām augstākajām amatpersonām. Tomēr minētais skaitlis veidots no formulas, kurā ņemta vērā pirms diviem gadiem fiksētā inflācija un algas pieaugums tautsaimniecībā kopumā. Rezultātā, piemēram, bāzes alga, no kuras tiek rēķinātas daudzu amatpersonu algas, automātiski kāpj – bet tikai dažiem amatiem, ne visiem.

Latvijā arvien mazāk cilvēku ir gatavi strādāt smagu fizisku darbu, tādēļ dzelzsbetona konstrukciju ražotājam SIA "Skonto Prefab" jāpiesaista arvien vairāk viesstrādnieku, intervijā aģentūrai LETA sacīja "Skonto Prefab" valdes loceklis Mārtiņš Roze.

"Lielas investīcijas tiek ieguldītas arī cilvēkos. Mēs apmācām savus profesionāļus, kas maksā naudu, kā arī mums ir daudz viesstrādnieku. Viņi atbrauc, un divus mēnešus šis cilvēks jāapmāca, kā arī jāmaksā alga. Tā ir sava veida investīcija - investīcija ne iekārtā, bet cilvēkā," teica Roze.

Jautāts, no kurienes ir viesstrādnieki, Roze sacīja, ka pārsvarā no Uzbekistānas. Vienlaikus viņš piebilda, ka ne visiem izdodas, kas nozīmē, ka nauda ir investēta, bet neveiksmīgi.

Roze stāstīja, ka jau vismaz desmit gadus ir vērojama problēma, ka Latvijā arvien mazāk un mazāk cilvēku ir gatavi strādāt šāda veida darbu - strādāt ar betonu, strādāt rūpnīcā un ne tik tīros apstākļos.

Latvijas ekonomikas lejupslīdi 2024. gadā ietekmēja ne tikai saspringtā ģeopolitiskā situācija, bet arī zema ekonomikas izaugsme ārējos tirgos, augstas procentu likmes un cenu kāpums.

Saskaņā ar Finanšu ministrijas 2025. gada februārī izstrādātajām makroekonomiskajām prognozēm Latvijas ekonomika 2025. gadā stabilizēsies ar mērenu IKP izaugsmi 1,2 %. Tendences ir cerīgas, jo, pieaugot iekšzemes kopproduktam (IKP) uz vienu iedzīvotāju, ēnu ekonomikai ir tieksme samazināties.

Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā samazinājās par 1,5 procentpunktiem salīdzinājumā ar gadu iepriekš un bija 21,4% no IKP noskaidrots pētījumā “Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009–2024”.

Ēnu ekonomikas jautājums katru gadu kļūst īpaši aktuāls, tuvojoties konferencei par ēnu ekonomikas indeksu, jo tā ir ne tikai diskusija par šīs parādības apmēru un ietekmi uz valsts budžetu un sabiedrību, bet arī platforma ekspertu viedokļu apmaiņai par risinājumiem un iespējām to mazināt, lai veicinātu caurskatāmību un godīgu uzņēmējdarbības vidi.

Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.

Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?

Darba tirgus signāli

Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.

Strādājošie no Indijas Vācijā pelna vislielākās algas, liecina Vācijas ekonomiskās izpētes institūta IW veiktā pētījuma dati.

Indijas pilsoņu vidējā bruto alga 2024. gadā Vācijā veidoja 5393 eiro mēnesī. Viņiem sekoja austrieši ar 5322 eiro mēnesī, amerikāņi (5307 eiro) un īri (5233 eiro).

Vācijas pilsoņu vidējā bruto alga bija 4177 eiro mēnesī, bet ārvalstu strādājošie kopumā pelnīja vidēji 3204 eiro.

IW norāda, ka darbinieku no Indijas augstie ienākumi skaidrojami ar lielākām algām tehniskajos amatos. Liela daļa indiešu Vācijā strādā akadēmiskajās STEM profesijās (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika).

Laika posmā no 2012. līdz 2024. gadam Vācijā strādājošo Indijas pilsoņu skaits palielinājies gandrīz deviņkārtīgi, pārsniedzot 32 800.

Aptuveni trešdaļa uz pilna slodzi strādājošo no Indijas vecumā no 25 līdz 44 gadiem ir nodarbināti šajā sektorā.