Jaunākais izdevums

Vīnkopības nozare un pieprasījums pēc Latvijā darīta vīna turpina palielināties, atzina aptaujātie vīnkopji.

Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrības valdes priekšsēdētājs Ričards Ivanovs stāstīja, ka šogad Vidzemes pusē lielākā daļa vīnogu salā nosala, savukārt Kurzemē un Zemgalē vīnogu raža varētu būt vien trešdaļa no ierastā apjoma. Ivanovs gan uzvēra, ka vīnogu dārzus ļoti ietekmē saimniecību mikroklimats. Arī Kurzemē ir dārzi, kur ogu gandrīz nav.

Ivanovs stāstīja, ka gan vīnogulāju platības, gan nozares perspektīvas Latvijā turpina palielināties. Palielinās arī Latvijas klimatam piemērotu šķirņu dažādība. Arī to, ka vīnogu tiek stādīts katru gadu arvien vairāk, var just, jo stādu trūkst.

Ivanovs skaidroja, ka no kopējā vīnogu apjoma, lielākā daļa ir tehniskās šķirnes vīnogu, kas tiek izmantotas vīna darīšanā. Galda šķirnes veido tikai nelielu daļu no kopapjoma.

Runājot par vīnogu kvalitāti, Ivanovs norādīja, ka arī tas ir atkarīgs no saimniecību mikroklimata. Šī gada sausums vīnogām bija īpaši labvēlīgs un tieši sausuma ietekmē lielākajai daļai saimniecību raža vispār ir. Savukārt vasaras otrajā pusē siltais un slapjais laiks veicināja slimību attīstīšanos.

Tukuma novada SIA "Mazburkas" īpašniece Gunta Niedre stāstīja, ka salā cieta 50% saimniecības ražas. Lai gan augi ir atkopušies un nāk jauni dzinumi, raža būs tikai nākamgad.

Vienlaikus ogām, kas salu izturēja, šogad kvalitāte ir laba, bet garša - bagātīga. "Tik' apjoms nav iepriecinošs," piebilda Niedre, piebilstot, ka saimniecībā ogu novākšana ir sākusies.

Kopumā "Mazburkas" apsaimnieko aptuveni četrus hektārus vīnogulāju, un nav plānu apjomu palielināt.

"Ar patreizējo platību var strādāt vairākas desmitgades," teica Niedre, piebilstot, ka saimniecībā liela problēma ir ūdensžurkas, kas stādus noēd, tāpēc katru gadu nākas stādīt jaunus.

Niedre piebilda, ka arī pircēju interese par Latvijas vīnogu vīnu pēdējā gada laikā manāmi augusi. Niedres ieskatā liels pienesums tam ir vīndaru biedrības darbs pie kopīgas kvalitātes celšanas nozarē.

Bauskas novada SIA "Vīna-Oga" īpašnieks Gatis Kužums stāstīja, ka tik izaicinošu gadu savas darbības laikā neatceras. Lai gan pavasarī sezona likās ļoti cerīga, sākumā salnas, bet pēc tam krusa, kukaiņi un zvēri ražu būtiski ietekmēja. Aptuveni trešdaļu ražas noēda dažādi zvēra, teica Kužums.

Viņš lēsa, ka ražas apjoms šogad būs aptuveni tāds pats kā pērn - piecas tonnas. Vienlaikus raža šogad ir daudzveidīgāka, jo novāktas dažādāku šķirņu ogas. Šķirnēm gan atšķiras ražība, dažām tā ir būtiski samazinājusies, citām - kāpusi.

Kužums stāstīja, ka kopumā ogām skābes šogad ir zemākā līmenī, bet cukuri - augstākā. Salnu ietekmē ogas nogatavojas divās pakāpēs, kā rezultātā tika ietekmēts arī skābuma līmenis. Kužums ogu vākšanu plāno pabeigt šonedēļ.

Viņš atzina, ka pieprasījums pēc vīnogu stādiem aug un vīnogas tiek stādītas visā Latvijas teritorijā. Arī Latvijas vīns kļuvis diezgan atzīts un iepriekšējo gadu krājumi uzņēmumā jau iet uz beigām.

Vienlaikus "Vīna-Oga" īpašnieks neplāno savas platības palielināt. Kužums stāstīja, ka lielākas platības bez tehnikas nav iespējams apsaimniekot, savukārt tehnika izmaksā dārgi un, lai tā atmaksātos, nepieciešams lielāks noiets. Tāpat uzņēmums ir sasniedzis ražošanas ceha kapacitāti, bet uzņēmuma atrašanās pilsētas teritorijā rada apgrūtinājumus Eiropas Savienības fondu apgūšanai.

Kužums stāstīja, ka viņam ir skaidra vīzija par to, kas trūkst un kas būtu nepieciešams ražošanas uzlabošanai, bet tieši finansējuma trūkums ir lielākais šķērslis.

"Firmas.lv" informācija liecina, ka "Mazburkas" pērn strādāja ar 35 731 eiro apgrozījumu un 5143 eiro peļņu. Uzņēmums reģistrēts 2009.gadā, tā pamatkapitāls ir 2828 eiro, bet vienīgā īpašniece - Niedra. "Mazburkas" nodarbojas ar vīnkopību, vīna darīšanu un aitu audzēšanu.

"Vīna-Oga" apgrozījums 2022.gadā bija 6689 eiro, savukārt zaudējumi sasniedza 944 eiro. Uzņēmums reģistrēts 2018.gadā, tā pamatkapitāls ir viens eiro, bet vienīgais īpašnieks - Kužums. "Vīna-Oga" nodarbojas ar vīnkopību, vīna darīšanu un vīnogu pavairošanu.

Latvijas Vīnkopju un vīndaru biedrība dibināta 2006.gadā ar mērķi kopt un attīstīt vīnogu audzēšanas un vīna gatavošanas tradīcijas Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Restorānā "Pullman Riga Old Town " 23.novembrī pulcēsies Latvijas labākie vīndari, lai atklātu nu jau septīto pēc kārtas vadošo Latvijas vīndaru ražojumu degustāciju - "Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023 ".

“Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023 ” pasākumā būs iespēja tikties ar 14 vīndariem un nodegustēt vairāk nekā 100 augļu, vīnogu un citu ogu vīnu un sidru šķirnes. Skates laikā gaidāmas arī vairākas aktivitātes, tostarp aklā degustācija un balsošana par labāko skates vīnu.

“Latvijas vīnu, augļu un ogu vīna skate 2023” piedāvātie vīnogu, augļu un ogu vīni un sidri tapuši no Latvijā audzētiem augļiem un ogām, kā arī pagatavoti pēc profesionālām vīna darīšanas metodēm un paaudzēs nodotām zināšanām. Skates ilggadējie dalībnieki regulāri pilnveido savas vīndaru prasmes, ko pierāda arī prakse – vairākiem vīndariem ir atzīstamas godalgas un tituli arī Baltijas valstu mērogā. Vairums vīna skates dalībnieki ir arī apvienojušies Latvijas Vīnkopju un Vīndaru biedrības projektā “Latvijas vīna tūre” (www.latvijasvinature.lv), kas kalpo kā pārskatāms ceļvedis ikvienam interesentam, kurš vēlas doties tūrē pa Latvijas vīna darītavām.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Aprites ekonomikas elementi — bezatlikumu ražošana, efektīva visu resursu izmantošana -, kas ir būtiski instrumenti konkurētspējai, jau ir iedzīvināti dažādu segmentu uzņēmumos, vienlaikus zaļāku produktu izmaksas un cenas ir augstākas nekā tiem, kuri tādi nav, bet Baltijas patērētāji ir ļoti jutīgi pret cenu, to spilgti pierādījis straujais inflācijas kāpums, ko izraisīja Krievijas invāzija Ukrainā

Tādi secinājumi skanēja izdevniecības Dienas Bizness kopā ar nozares līderiem AS Clean R Grupa, SIA Eco Baltia vide, SIA ZAAO, SIA Lautus un The Coca-Cola Company rīkotajā ikgadējā konferencē Aprites ekonomika.

Uzņēmēji negaida

„Esam starp tiem 1,5% ražotāju pasaulē, kuru ražotās tējas nav maisiņos, kuros ir plastmasa, jo izmatojam augu šķiedras maisiņus, kuri radīti no kukurūzas un citu augu cietes maisījuma, un tie ir kompostējami 30 līdz 60 dienās,” norāda zīmola Plūkt vadītāja un līdzdibinātāja Māra Lieplapa.

VIDEO: Konference Aprites ekonomika 

Sabiedrības attieksmē, attiecībā uz dabas resursu un to apsaimniekošanas jautājumiem, pēdējo...

„Ar aprites ekonomikas filozofiju — bezatlikumu ražošanu - strādājam jau daudzus gadus, un attiecīgie principi ir ieviesti teju visur, kur vien iespējams,” stāsta AS Balticovo valdes loceklis Toms Auškāps. Viņš norāda, ka pie sasniegtā negrasās apstāties. „Ražojot olas, dējējvistas parūpējas par kūtsmēsliem, kas ir nākotnes enerģija, jo jau vairākus gadus no tiem ražojam biogāzi, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas ražošanai, bet jau novembrī ceram atklāt, iespējams, Latvijā pirmo biometāna attīrīšanas staciju, kas ļaus biogāzi sadalīt sašķidrinātā CO2 un biometānā, kas ir dabasgāzes analogs un tiks iepludināts dabasgāzes tīklā,” uzsver T. Auškāps. Viņš norāda, ka no vistu mēsliem radītā biometāna daudzums pārsniegs visa Bauskas novada patērētās dabasgāzes apjomu. „Drīzumā atklāsim saules parku, kas visvairāk būs nepieciešams tieši vasarā, kad ir visvairāk saules un visvairāk vajag enerģijas vistu novietņu dzesēšanai,” uzsver T. Auškāps. Viņš pieļauj, ka saules paneļu parks varētu atpelnīties tuvāko trīs — četru gadu laikā.

Ēdamas kafijas krūzītes

AS Virši ilgtspējas projektu vadītājs Anrijs Tukulis norādīja, ka ilgtspējas kontekstā tiek veiktas vairākas aktivitātes — atjaunojamās enerģijas izmantošanā, kā arī kafijas segmentā. „Sekojam līdzi ne tikai kafijas pupiņām audzētavās, to transportēšanai (lai nebūtu liekas pārkraušanas), grauzdēšanai, bet arī iepakojumam. Ilgstoši uz degvielas uzpildes stacijām vedām kafiju mazajos iepakojumos, jo tādējādi tiek saglabāts kafijas īpašais aromāts, bet, tā kā šī produkta patēriņš bija stabils, tad secinājām, ka šim nolūkam varam izmantot 7 kg daudzkārt izmantojamos traukus,” skaidro A. Tukulis. Viņš norāda, ka tieši daudzkārt izmantojamo trauku lietošana samazina iepakojuma patēriņu. „Degvielas uzpildes stacijās kafiju var liet savās krīzītēs un par to saņemt atlaidi, var arī izmantot vienreiz lietojamas kartona kafijas krūzītes, un bija arī iespēja kafiju ieliet ēdamajās krūzītēs, kas garšo kā cepums,” skaidroja A. Tukulis. Viņš norādīja, ka ir testēta cepuma garšas kafijas krūzītes noturība. „Atkritumi ir jāuztver kā izejviela kādam citam produktam,” tā A. Tukulis.

Mazāk plastmasas

„Mums gan pašlaik iepakojums nav ēdamas, bet ilgtspējas jautājumu kontekstā strādājam jau kopš 2014. gada,” uzsvēra gaļas izstrādājumu ražošanas AS Maag Latvija pārdošanas vadītājs Heino Lapiņš. Viņš norāda, ka tieši ilgtspējas kontekstā jau ir veikti daudzi pasākumi, savukārt 2025. gadā tiks pabeigta ražotne, kura no kūtsmēsliem ražos apmēram 8 miljonus m3 biometāna. „Samazinām plastmasas daudzumu, bet ēdams tas nav, jo ir jānodrošina pārtikas drošības un uzglabāšanas termiņa nosacījumi, šobrīd lepojamies ar šā gada investīcijām maltas gaļas iepakojumā, kur ir par 75% mazāk plastmasas, un tas ir pārstrādājams, tādējādi šogad tiks ietaupītas apmēram 20 tonnas plastmasas,” uzsver H. Lapiņš. Viņš arī vērš uzmanību uz tā dēvēto šķēlīšu produkciju, kur tiek samazināts gan pārtikas atkritumu apjoms, jo cilvēks var patērēt tik, cik vēlas, gan arī izmantots apmēram par 7 tonnām mazāk plastmasas.

Ietaupījums jāpierāda

„Ilgtspējas kontekstā var īstenot vairākus pasākumus, piemēram, samazināt CO2 pēdu lauku apstrādē, tāpat lauksaimnieki uzstāda saules paneļus un izmanto atjaunojamo elektroenerģiju, bez tam vienu un to pašu autotransportu (vilcējus), ko lieto graudu pārvadāšanai vēlā vasarā un rudenī, ziemā var izmantot šķeldas pārvadāšanai, tādējādi panākot augstāku darba efektivitāti un mazāku ietekmi uz vidi,” situāciju raksturo Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas ģenerāldirektors Rolands Feldmanis. Viņaprāt, zemniekus būt zaļākiem motivētu CO2 emisiju kvotu tirdzniecība, kuras ieviešanai ir vajadzīgi gan aprēķini, gan aprobācijas laiks, jo, sākot meklēt datus, ir jāzina to avoti, iespējams, piemērošanas koeficienti, un savs ietaupījums ir jāpierāda ar sertificētu ekspertu atzinumu. „Par katru saražoto biometāna tonnu būs iespēja saņemt attiecīgus sertifikātus, taču būtiskākais ir tas, kāda būs Latvijas valsts politika — vai šo izmantos Latvijas klimata neitralitātes mērķa sasniegšanai, vai arī būs brīvais tirgus un varēs to realizēt uz jebkuru pasaules valsti,” norādīja T. Auškāps. Viņaprāt, pašlaik ir ļoti daudz neskaidrību.

„Zaļā domāšana nāks visiem par labu, jo īpaši, ja Latvijā pieredzam lielgraudu krusu, ziņās redzam plūdus Slovēnijā, un tai pievērš arvien lielāku uzmanību visur, taču ilgtspējā ir arī pelēkā puse, piemēram, saistībā ar CO2 uzskaiti, jo ir vairākas metodoloģijas, kā to darīt, jo tikai pateikt, cik daudz izmešu ir samazinājis konkrēts uzņēmums, nebūs gana produkcijas pircējam ārvalstīs, un kā apliecinājumu tas prasīs sertifikātu, kas atkal nozīmēs konsultantus, kuri atkal prasīs uzskaites mehānismus, un kopumā tas prasa uzņēmumam gana jaudīgas investīcijas, papildu uzskaiti, kas ilgtermiņā var būt liels drauds Latvijas uzņēmumiem, kuri vēlas eksportēt,” tā H. Lapiņš. Viņš uzsver, ka jābūt kompleksam skatījumam — kā varam būt ilgtspējīgi un vienlaikus nezaudējam konkurētspēju eksporta tirgos, pretējā gadījumā ekonomiskā attīstība Latvijā būs apdraudēta.

Anketas atšķiras no izvēles

T. Auškāps vērš uzmanību, ka patērētāju attieksme pret ilgtspējīgiem produktiem sakņojas ne tikai viņu noskaņojumā, bet arī pirktspējā. Viņš pieļauj, ka ir liela nobīde starp cilvēku atbildēm anketās salīdzinājumā ar viņu rīcību, stāvot pie produktu plaukta veikalā, jo īpaši, ieraugot oranžās vai dzeltenās cenu zīmītes. „To varēja redzēt, vērojot kara Ukrainā izraisītās inflācijas sekas Latvijā, kad būtiski saruka pieprasījums pēc brīvībā turēto vistu olām (kuras maksā dārgāk) veikalos,” norāda T. Auškāps. Savukārt gaļas produktiem to izvēles brīdī spiediens uz ilgtspējību pieauga līdz ar Covid -19 pandēmiju un karu Ukrainā, kas šo tendenci samazināja, jo Baltijā ir ļoti izteikts jutīgums pret cenu līmeni. Nākotnē viss var mainīties, it īpaši, ja Eiropas Centrālās bankas noteiktās procentlikmes samazināsies un pirktspēja atgūsies.

Jāmaina pieeja

SIA Baltic Restaurants Latvia valdes loceklis Guntis Bredovskis norādīja, ka pārtikas atkritumu segmentā būtiskākais jautājums ir par publisko finansējumu, kas nozīmē lielu darbu ar ministrijām, dažādiem noteikumiem, lai to prasības un nosacījumi būtu maksimāli tuvāki vajadzībām. „Igaunijā no pirmās līdz divpadsmitajai klasei ir subsidēta ēdināšana, tā ir pēctecība jau 20 gadu garumā, un ēdinātāji zina, ka tieši tā arī būs nākamos 30 gadus, kas ļauj ne tikai pilnveidoties un attīstīties ēdinātājiem, bet arī iegūt labus rezultātus tieši attiecībā uz ēdiena atkritumiem,” uzsver G. Bredovskis.

Viņš norāda, ka ziemeļu kaimiņvalstu skolās ir pašapkalpošanās bufetes, kur skolēns uz sava šķīvja paņem to, ko vēlas, un tik daudz, cik grib, bet Latvijā nav pēctecības, ir dažādi apkalpošanas un finansēšanas modeļi (daudzus gadus samaksu neindeksē, tad vienā brīdi kādai daļai to atņem pavisam), un rezultātā neviens īsti nezina, kas un kā Latvija būs nākotnē. „Pašlaik Igaunijā ir 2,5 reizes mazāk pārtikas atkritumu no skolēnu šķīvjiem nekā Latvijā, kas atkal ietekmē gala cenu, to padara augstāku, jo neesam tik efektīvi,” tā G. Bredovskis. „Jau pirms kādiem gadiem pieciem ir ieviesta kafijas pirmdiena, kur ierodoties ar savu krūzīti, pircēji iegūst 10% atlaidi. Liels izaicinājums ir pārtikas atkritumu samazināšana, ko neredz viesi, bet tas ietekmē ēdienu pašizmaksu. Stingri sekojam līdzi kalkulācijām, termiņiem, pasūtām tik, cik vajag, tik, cik prognozēts, ka izlietos, nevis par daudz, lai beigās nenākas kaut ko mest ārā,” skaidro ēdināšanas zīmola Ezītis miglā līdzīpašnieks Ernando Gammara. Viņš atzīst, ka savā ziņā videi draudzīgs un ietaupīts iet roku rokā.

Vienlīdzīgi konkurences nosacījumi

„Ilgtspējas kontekstā lielākais izaicinājums ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, jo konkurējam globālā tirgū — 40 % no savas produkcijas piegādājam uz Eiropu, kur vienlaikus ir atvērts tirgus trešo valstu olu ražotājiem, kuriem nav jāievēro tās prasības, kādas ir ražotājiem Eiropā, kā dēļ esam neapskaužamā situācijā,” skaidro SIA Alūksnes putnu ferma valdes priekšsēdētājs Hermanis Dovgijs. Viņš norāda uz vēl kādu būtisku faktoru, proti, valsts atbalsta saņemšanas laiks, ko pēc Covid-19 pandēmijas Polijas un Lietuvas ražotāji saņēma pēc mēneša, bet Alūksnes putnu ferma - pēc pusotra gada. Protams, atbalstu pēc kara sākšanās Ukrainā kaimiņi saņēma pēc mēneša, Latvija - pēc pusgada. „Tas ir progress, taču tik un tā ilgi, jo būtiskākais ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi,” uzsvēra H. Dovgijs.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pārtikas cenu piecenojumi veikalos ir pamatoti, vienlaikus iedzīvotājiem, vērtējot tā apmērus, būtu jāņem vērā visu pārtikas apritē iesaistīto pušu un aspektu loma cenas veidošanās procesā, atzina aptaujātie nozares pārstāvji.

Piemēram, SIA "Latvijas Tirgotāju savienības" ("LaTS") valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis skaidroja, ka preču piecenojums ap 100% ir ļoti reti sastopams. Tas, kā norādīja Okmanis, var būt iespējams nepārtikas produktu segmentā, kur prece tiek iepirkta lielos iepakojumos, bet pārdota pa gabaliem, piemēram, skrūvēm.

LOSP: Dažiem vietējiem ražojumiem lielveikalos uzcenojums ir 70%, ir arī 150% 

Lielveikalu tīkos daudziem Latvijā ražotajiem produktiem uzcenojums ir nesamērīgi liels, intervijā...

Tāpat viņš uzsvēra, ka kompānijā pārtikas precēm visām preču grupām piecenojums tiek stingri kontrolēts, jo, lai pircējs pirktu preces un nāktu uz "LaTS" veikalu, preču cenai ir jābūt atbilstošai tirgus situācijai. Pretējā gadījumā veikals kļūst nekonkurētspējīgs.

"Vislabāk pērk akciju preces. Akciju precēm ir piecenojums no 5%," sacīja "LaTS" vadītājs, piebilstot, ka reizēm preces tiek tirgotas par pašizmaksu, tāpat ir reizes, kad cena tiek noteikta zem tās.

Tāpat viņš uzsvēra, ka "LaTS" piecenojums sabiedrībai aktuālajām preču grupām tiek uzraudzīts īpaši. Viņš atklāja, ka maizei tas ir ap 20%, pienam un piena produkcijai - 15 līdz 25%, svaigai gaļai - ap 30%. Gaļas piecenojuma veidošanos ietekmē svara zudumi, kas veidojas izpakojot gaļu no transporta iepakojuma - tā apžūst un paliek vieglāka, skaidroja Okmanis.

Vienlaikus augļiem un dārzeņiem veikala piecenojums ir ap 25-30%, nepārtikas preču piecenojums ir virs 30%. Nepārtikas preču piecenojuma apmēru Okmanis skaidroja ar to, ka "LaTS" primāri ir pārtikas veikals, kur nepārtikas produkti ir kā papildus sortiments.

Okmanis arī norādīja, ka atsevišķos lielveikalos akcijas preces tiek piedāvātas par ļoti labu cenu, taču, ja produkta attiecīgā veikala plauktā nav, pircējs mēdz izvēlēties līdzīgu preci, kurai nav piemērota akcijas cena un kura ir dārgāka. "Tāpēc es ļoti ieteiktu skatīt cenu piedāvājumus veikalos kopumā, nevis tikai sekot līdzi precēm, kuras ir akcijā," atzīmēja Okmanis.

Viņš arī pauda, ka veikals strādā ar tādām precēm, ko piegādā piegādātājs jeb vairumtirgotājs. Izņēmums ir tās preces, ko uzņēmums pats importē no ražotāja. Piecenojums tiek veidots pie tās cenas, kuru nosaka ražotājs.

"Mainās iepirkuma cena, mainās cena veikala plauktā," sacīja tirdzniecības ķēdes vadītājs, iestarpinot, ka, ja pircējs redz veikalā pēkšņi ļoti lielu cenu kāpumu, tad tas nozīmē to, ka vecais pievedums ir beidzies, un piegādātājs ir pacēlis iepirkuma cenu.

"Veikalnieks necels cenu ārpus tiem rāmjiem, kas ir noteikti tirgū. Piecenojumi "LaTS" tīklā nemainās," apliecināja Okmanis.

Vienlaikus viņš atzina, ka iespaids, kas rodas pircējiem, ka preces kļūst ļoti dārgas, varētu būt atsevišķu veikalu tīklu mārketinga triks - tiek sakāpināta preču grupas cena un pēc tam, akcijas laikā, šī cena tiek strauji pazemināta, piemēram, par 30-40%.

Kopumā Okmanis norādīja, ka veikalnieku noteiktie piecenojumi produkcijai ir pamatoti.

Tikmēr SIA "Rimi Latvia" mārketinga un sabiedrisko attiecību departamenta vadītāja Kristīne Ciemīte norādīja, ka diskusijās par pārtikas preču cenām vai uzcenojumiem būtu vēlreiz jāatgādina, ka pārtikas cenas veido un ietekmē visa piegādes ķēde - lauksaimnieks, kas izaudzē produkciju, ražotājs, kas to pārstrādā un nogādā tirgotājam, ka arī tirgotājs, kas to tālāk izplata veikaliem un nogādā pircējiem.

"Nereti visiem posmiem netiek pievērsta atbilstoša uzmanība, diskusijām dažkārt līdzinoties vienpusējai tirgotāju nomelnošanas kampaņai," uzsvēra Ciemīte.

Viņa arī sacīja, ka katram produktam un kategorijai ir atšķirīga loma un situācija, no kā arī atkarīga konkrētā produkta virzīšanas stratēģija tirgū un citi faktori. "Tāpēc nav saprotams, kāpēc publiskajā telpā tiek kultivēts mīts par pārtikas tirgotāju 300% uzcenojumu, kas ir ārpus konteksta izrauts apgalvojums un nav patiess," minēja kompānijas pārstāve.

Vienlaikus arī Ciemīte norādīja, ka lielāko daļu no preces cenas veido pašas preces izmaksas, jeb tas, par kādu cenu "Rimi" šo preci iepērk no ražotāja vai piegādātāja. Arī viņa uzsvēra, ka īpaša uzmanība tiek pievērsta cenu ziņā jutīgākajām svaigās pārtikas preču grupām, kas nozīmē, ka uzcenojums virknei preču ir pat negatīvs, tirgojot preces zem pašizmaksas.

"Tas attiecas arī uz vietējo produkciju," sacīja Ciemīte, uzskaitot, ka piemēram, cenu ziņā pieejamāko ikdienas produktu kategorijā, kas ir piens, skābpiena produkti, krējums un citi produkti, teju visi produkti "Rimi" tīklā ir vietēji ražoti un ar minimālu uzcenojumu. Cita starpā "Rimi" svarīgajā piena produktu grupā atrodams piens, kam tirgotāja peļņas marža ir mīnus 0,8%, kefīrs ar maržu 10%, šokolādes sieriņi kam marža ir mīnus 2%.

Arī maizes kategorijā peļņas marža pircējiem svarīgākajiem produktiem ir salīdzinoši zema, atzīmēja Ciemīte. Piemēram, "Rimi" plauktos varat atrast sagrieztu baltmaizi ar peļņas maržu mīnus 13%, veiklos nopērkama arī cāļa gaļa, kuras peļņas marža ir mīnus 5%, sviests, olas, siers ar peļņas maržu no 4% līdz 7%, bet dārzeņu un augļu kategorijā "Rimi" nopērkami tomāti, kuru peļņas marža kompānijai ir 4-7%.

Vienlaikus Ciemīte sacīja, ka līdzās ikdienas precēm, kur tirgotāja peļņas procents ir zems, ir arī tādas preču grupas, kas nav tik cenu jutīgas, piemēram, atsevišķi ekskluzīvie sieri, mandeļu piens vai nepārtikas preces. "Taču konkurence mazumtirdzniecībā ir tik sīva, ka mums ir rūpīgi jāizsver iespējamais uzcenojums katrai precei," atzīmēja kompānijas pārstāve.

Ciemīte uzsvēra, ka mazumtirdzniecība ir nozare, kurai ir raksturīgs liels apgrozījums, taču salīdzinoši neliels rentabilitātes procents, piemēram, "Rimi" neto peļņa pērn ir sarukusi un bija tikai 2,7%. Arī iepriekšējos trīs gados tā bijusi 3,2% - 3,6% apmērā. Citās nozarēs, tai skaitā ražotājiem, šis rentabilitātes rādītājs ir ievērojami augstāks, skaidroja pārstāve.

"Šajās diskusijās, meklējot risinājumus, būtu nepieciešams korekti izvērtēt visu iesaistīto pušu atbildību gan cenu pārskatīšanas un samazināšanas procesā, gan savos apgalvojumos par tirdzniecības nozari," pauda Ciemīte.

Tikmēr SIA "Elvi Latvija" komercdirektore Laila Vārtukapteine sacīja, ka tirgotāja noteiktais piecenojums produktiem publiskās diskusijās vienmēr ir "karstais kartupelis", ar ko sabiedrība mīl spekulēt dažādos veidos, un zināmā mērā apstākļi ir labvēlīgi šādām spekulācijām - piecenojuma apmērs ir komercnoslēpums un lielai daļai cilvēku trūkst izpratnes par to, kā veidojas veikala plaukta cena, visas tajā ietvertās izmaksas vienkāršoti norakstot uz tirgotāju mantrausību un peļņas kāri.

"Kvalitatīvas izpratnes veidošanai sabiedrībai atkal un atkal ir jāskaidro, kas veido plaukta cenu veikalā," uzsvēra Vārtukapteine, norādot, ka reti kurš aizdomājas, ka preču cena veikalā ietver, piemēram, valsts daļu, tas ir, pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas vairumam preču ir 21%, daļai preču - arī akcīzes nodokli, kura apmērs atkarīgs no preces veida, izmaksas par produkta loģistiku, veikala komunālos maksājumus, darbinieku atalgojumu, kasu sistēmu uzturēšanas maksājumus, veikala vides iekārtošanas materiālus un citas ar tirdzniecību saistītas lietas.

Vārtukapteines ieskatā, produktu piecenojums ir ekonomiski pamatotas izmaksas un ir maldīgi uzskatīt, ka piecenojums ir veikala brīvās gribas izpausme un tādējādi identiska ar veikala peļņu, jo kompānijas peļņa veido tikai ļoti nelielu daļu no piecenojuma.

"Publiski izskanējušās spekulācijas ar nenormāliem piecenojuma procentiem mūsu veikalu tīklā neatbilst realitātei," uzsvēra Vārtukapteine.

Vienlaikus viņa pauda, ka, lai situāciju dramatizētu, ik pa laikam publiskajā telpā arī izskan informācija par ievērojamu cenu atšķirību starp ražotāju un veikala plauktu, kur sevišķi šī parādība novērota par piena nozari - kā ražotāja cena bieži tiek saukta pat svaigpiena tirgus cena bez PVN, izlaižot pārstrādes uzņēmumus, kas ir šo produktu patiesie piegādātāji veikaliem un pārstrādes produktus tirgo jau par citu cenu.

"Elvi" pārstāves ieskatā, pārliecināties par patieso peļņas guvēju šajā situācijā var salīdzinot gada pārskatos publiski pieejamos uzņēmumu peļņas rādītājus - tirgotāju peļņa ir būtiski zemāka nekā lielai daļai ražotāju. "Un tas ļoti labi matemātiski ilustrē šīs medaļas otru - patieso - pusi," piebilda Vārtukapteine.

Vaicāta par piecenojumu "Elvi" veikalos, Vārtukapteine norādīja, ka tā apmērs katrai preču grupai ir atšķirīgs, piemēram, pirmās nepieciešamības precēm, kam ir cenu akcija, bieži vien tie ir tikai daži procenti. Citām precēm piecenojums ir lielāks, tomēr lielāko daļu pirkuma groza veido tieši pirmās nepieciešamības preces.

Vienlaikus viņa minēja, ka piecenojums nav konstanti noteikts dažādām preču grupām un tas tiek piemērots individuāli katram produktam un "Elvi" piecenojuma veidošanas politika pēdējos gados nav būtiski mainījusies.

"Preču plaukta cenu jebkuram produktam veido dažādas komponentes un mūsu bilance jau šobrīd apstiprina, ka piecenojums ir ekonomiski pamatots un adekvāts," uzsvēra "Elvi" pārstāve, iestarpinot, ka vidējā pirkuma apjoms pēdējā gada laikā ir audzis, tomēr pieaugums nav tik straujš, kā inflācija.

Tāpat viņa piebilda, ka jāņem vērā, ka pēdējā gada laikā ir mainījušies cilvēku iepirkšanās paradumi, jo iepriekšējā periodā Latvijas iedzīvotāji dzīvoja pandēmijas apstākļos - cilvēki uz veikaliem gāja retāk un preču skaita ziņā veica lielākus pirkumus. "Šajā gadā atkal iepērkamies biežāk, līdz ar to kopējais apgrozījuma pieaugums tirdzniecības vietās ir samērā tuvu inflācijas apmēriem," sacīja Vārtukapteine.

Arī SIA "Maxima Latvija" korporatīvo attiecību direktors Jānis Beseris aģentūrai LETA uzsvēra, ka, vērtējot piecenojuma situāciju Latvijā ražotiem pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem, publiskajā vidē minētie skaitļi "Maxima Latvija" gadījumā neatbilst patiesībai.

Viņš pauda, ka viena no kompānijas galvenajām prioritātēm ir nodrošināt iespējami zemāko cenu pircēju iecienītākajiem produktiem. "Šis ir svarīgi īpaši šobrīd, kad liela daļa iedzīvotāju saskaras ar inflācijas radītajām sekām un ikdienas tēriņu pieaugumu būtiskākajās ģimenes izdevumu pozīcijās," piebilda Beseris.

Arī viņš skaidroja, ka produktiem cenu veido ļoti daudzi faktori, no kuriem būtiskākais ir produkta iepirkuma cena, kas pērn piedzīvoja visstraujākās izmaiņas. Vienlaikus to ietekmē arī tādas mazumtirdzniecības izmaksu pozīcijas kā atalgojums darbiniekiem, energoresursu izmaksas, loģistikas izmaksas, veikalu tīkla uzturēšana, rekonstrukcijas un daudzas citas izmaksu pozīcijas.

Cita starpā Beseris atzīmēja, ka "Maxima Latvija" katru nedēļu nodrošina akcijas vairākiem tūkstošiem dažādu produktu, īpašu uzmanību pievēršot pamata kategorijām, iecienītākajām precēm un sezonas produktiem. Šobrīd lielu daļu no "Maxima Latvija" apgrozījuma veido akcijas piedāvājumi, kuros uzcenojums ir zems.

Tāpat Beseris piebilda, ka pirms katras cenu maiņas notiek sarunas ar ražotājiem un piegādātājiem, lai pārliecinātos, ka cenu maiņa patiešām ir neizbēgama un pamatota, cenšoties nodrošināt zemas cenas pēc iespējas ilgāk.

Taujāti par publiskajā telpā izskanējušo nepieciešamību pēc regulatora, kas nosaka pārtikas cenu apjomus, tirgotāji ir vienisprātis - šāda regulācija kropļotu konkurenci.

Cita starpā Okmanis minēja, ka tādējādi atsevišķus produktus var nākties pārdot dārgāk, jo izmaksas veikaliem tāpat ir jānosedz. "Drīzāk šeit var sākt diskusiju par valsts lomas palielināšanu mazturīgo iedzīvotāju atbalstīšanā, vai arī izstrādāt subsīdiju politiku atsevišķām pārtikas precēm, vai to ražotājiem," pieļāva "LaTS" vadītājs.

Viņš norādīja, ka šādas regulācijas ieviešana nav uzskatāma par nopietnu piedāvājumu, jo tādā gadījumā Latvijā vairs nebūtu brīvais tirgus, bet gan regulēta ekonomika.

Tikmēr Vārtukapteine atzīmēja, ka tas būtu plānveida ekonomikas instruments un būtībā nozīmētu ekonomikas sistēmas maiņu. Tā, kā ražotāji savas preces katram tirdzniecības uzņēmumam piegādā par citu cenu, šāds modelis novestu pie vēl lielākas tirgus polarizācijas par labu tiem uzņēmumiem, kam ir lētākās iepirkuma cenas, uzsvēra "Elvi" pārstāve.

Iepriekš intervijā aģentūrai LETA Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis norādīja, ka lielveikalu tīkos daudziem Latvijā ražotajiem produktiem uzcenojums ir nesamērīgi liels.

Vienlaikus viņš pauda viedokli, ka veikaliem varētu ieviest regulatoru, kas kontrolētu preču uzcenojumu apmēru un gadījumos, kad uzcenojums ir pārlieku liels, piemērotu papildu nodokli.

"Mēs ļoti labi zinām, ka dažiem vietējiem ražojumiem uzcenojums ir 70%, ir arī 150%, pēdējais, ko [zemkopības] ministrs [Didzis Šmits] minēja, - līdz pat 300%. Man šķiet, ka tā nav pareizi. Saprotams, ka mēs dzīvojam tirgus ekonomikā, bet tas, ko ministrs minēja, ka 300% uzcenojums vienam pārtikas produktam ir divās lielās veikalu ķēdēs, tas ir ļoti jocīgi. Ja veikals uzliek produktam 100% uzcenojumu, tad tajā veikalā nevajadzētu pirkt neko, bet kāpēc abos veikalos ir 300% uzcenojums - tam īsti izskaidrojuma nevienam nav," teica Gūtmanis, konkrētus piemērus gan nesaucot, jo starp pārstrādātājiem un veikaliem ir noslēgti līgumi, kas ir komercnoslēpums.

Vienlaikus kā piemēru viņš minēja piena produktu tirdzniecību.

Tāpat ziņots, ka Konkurences padome (KP) sākusi vairākus uzraudzības procesus pārtikas cenu jomā, tā 21.jūnijā Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē sacīja padomes pārstāvji.

Vienā no lietām mērķis ir parādīt patieso cenu situāciju virknē pārtikas preču kategoriju - piens, olas, graudi, maize, gaļa un zivis. Uzraudzības procesi sākti pēc padomes iniciatīvas.

KP visos produkta piegādes ķēdes posmos iesaistītajām pusēm ir lūgusi sniegt informāciju par konkrētiem cenu veidojošiem aspektiem un komponentēm. Tāpat tiek vērtēts vai pārtikas tirdzniecībā novērojamas negodīgas tirdzniecības prakses vai aizliegtas vienošanās. Izpēte tiek veikta par laika posmu no 2022.gada janvāra līdz šī gada maijam.

Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) vadītājs Noris Krūzītis komisijas sēdē skaidroja, ka līdz šim pārtikas preču cenu lielākoties veikalos ietekmēja elektrības cenu kāpums. Viņš skaidroja, ka, ja ražotāji par elektrības kāpumu samaksāja sākotnēji, tad tirgotāji par to maksā, izplatot attiecīgajā laika posmā saražoto preci.

Līdztekus Krūzītis pievienojās atziņai, ka pārtikas cenu turpmākam kāpumam pamata nav, tomēr piegādātāji vēl joprojām iesniedz cenu paaugstinājumu pieprasījumus. Piemēram, cenu paaugstinājums ir spēkā 91% piegādātāju un tikai 9% piegādātāju cenas samazinājuši.

Viņš skaidroja, ka iemesli šādai situācijai ir dažādi, taču galvenokārt tas saistīts ar produktu ražošanu un izejmateriālu cenu kāpumu iepriekš, kad viss ražošanai nepieciešamas iegādāts dārgāk.

Komisijas sēdē nozares pārstāvji prognozēja, ka pārtikas cenu samazinājums gaidāms rudenī.

Komisijas vadītājs Hosams Abu Meri (JV) uzsvēra, ka Pieprasījumu komisija turpinās sekot līdzi situācijas attīstībai un pie jautājuma izskatīšanas savā darbakārtībā atgriezīsies rudenī, lai pārliecinātos par iecerēto cenu samazināšanu vismaz atsevišķām pārtikas preču grupām.

Tikmēr Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja, vadošā pētniece Ingūna Gulbe aģentūrai LETA iepriekš pauda, ka pārtikas cenu kritumam būtu jābūt lielākam, savukārt cenu kāpumam - mazākam.

Viņa apsvēra iespēju, ka tirgū varētu būt spekulācijas ar cenām, tirgotājiem cenu kāpumu pamatojot ar globāliem notikumiem, piemēram, sausumu Eiropā vai Kahovkas dambja sabrukšanu. Viņas ieskatā tādi notikumi tiek izmantoti kā aizsegs cenu kāpumam un to ietekme nav tik būtiska, kā veikalu cenas varētu likt noprast.

Vienlaikus Gulbe stāstīja, ka atsevišķiem produktiem ir novērots produktu kritums, bet tas nav tik liels, kā tam ir potenciāls būt. Jūnija dati liecina, ka saulespuķu eļļai novērots cenas kritums, tostarp Tallinā tā maksāja 0,99 eiro, bet Rīgā - aptuveni divi eiro. Tikmēr cenas ir būtiski kāpušas olīveļļai un paprikai.

Lai gan ir preces, kurām cenu kāpums ir pamatots, Gulbe stāstīja, ka, piemēram, paprikas cenai nav iemesla tik būtiski palielināties, jo paprika tiek audzēta siltumnīcās un sausums to neietekmē.

Vienlaikus viņa novērojusi, ka līdz no patērētāju puses rodas satraukums par pārtikas cenām, veikali pielieto dažādas mārketinga stratēģijas, lai pielāgotos patērētāju satraukumam.

Gulbes ieskatā, runas par pamatotu cenu kāpšanu un produktu sadārdzināšanos patlaban ir priekšlaicīgas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Skujkoku konstrukciju materiālu ražotāji sastapušies ar būtisku izstrādājumu pieprasījuma un līdz ar to arī cenu kritumu Eiropas un Āzijas tirgos, savukārt to ražošanai nepieciešamos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāja spiesti iegādāties par labo laiku cenām, kā rezultātā zaudēta konkurētspēja un tiek zvanīti trauksmes zvani, cerot uz ministru un valdības iesaisti situācijas normalizēšanai.

Stāvokli vēl skarbāku padara fakts, ka citās Latvijas zāģētās produkcijas ražotāju konkurentvalstīs to pašu izejvielu – skujkoku zāģbaļķi - varot iegādāties par būtiski zemākām (pat par 40%) cenām, nekā tos atbilstoši noslēgtajiem līgumiem piegādājot AS Latvijas Valsts meži (LVM). Rezultātā uzņēmumi cenšas superdārgos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāju mežiem jaukt ar lētākajiem, kas iegādāti no privātmežu īpašniekiem, un vai tos importēt no Skandināvijas. Vienlaikus par šo problēmu apspriedes tiek rīkotas ne tikai nozares uzņēmēju organizācijās, bet nu jau arī citā līmenī, jo pagājušajā nedēļā par šo jautājumu sprieda arī Vācijas - Baltijas Tirdzniecības kamerā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ikvienam vadītājam ir jāapzina savā pārziņa esošie resursi un iespējas to izmantošanai X stundā, ja nepieciešams - pielāgošana šādas izmantošanas iespējām, vienlaikus negaidot kādas komandas vai resursus no valsts, bez tam ikvienam jāzina, ko un kā darīt, ja iestājas X stunda.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par tēmu Meža nozare un valsts drošība. Meža nozarei ir ne tikai būtiska nozīme tautsaimniecībā, bet arī plašas iespējas valsts aizsardzībā - izmantot ne tikai pašus mežus kā slēptuvi un tajos izvietot pārsteigumus nelūgtajiem ienācējiem, bet arī vienlaikus nozarei ir smagā tehnika, kura var veikt gan šķēršļu joslu izveides, gan drupu novākšanas funkcijas, galu galā nozarei ir būves, kurās ir telpas, kas izmantojamas kā patversmes gaisa uzbrukuma situācijā. Līdztekus kokrūpnieki var ražot nepieciešamās preces, kuras nepieciešamas kara darbības apstākļos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas ir teju piecas reizes mazāk nekā Norvēģijā un Zviedrijā, savukārt sievietes Latvijā – nepilnus 14 gadus, kas ir par 10 gadiem mazāk nekā Austrijā, Slovēnijā, Turcijā un Francijā.

Jāuzsver, ka, lietojot terminu «vidējais dzīves ilgums», tas tieši tā jāsaprot, neattiecinot uz katru individuāli, jo ir valstī cilvēki, kas nodzīvo līdz simts gadiem un vairāk.

To rāda a/s BDO pētījums, kurā Eiropas valstu noteiktais vecuma pensijas saņemšanas laiks tika salīdzināts ar vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Pētījums būtībā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, Latvija pēc dzīves īsuma ir viena no visas Eiropas līderēm, jo īpaši baisa aina vērojama vīriešu segmentā. Tā kā Latvijā jau no 2014. gada ik gadu par trijiem mēnešiem tiek palielināts pensionēšanās vecums, līdz tas sasniegs 65 gadus (tam jānotiek ar 2025. gada 1. janvāri), un tad, ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tā dēvētā stiprā dzimuma pensijā vidēji pavadītais mūža ilgums būs ap trīs gadiem ‒ tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

Latvijas koka palešu ražotājus ārvalstu plastmasa neizkonkurēs

Māris Ķirsons, 26.09.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Koka palešu ražotāji ir pirmie, kuri visātrāk sajūt, kāds klimats valda konkrētā nozarē un tajā notiekošās pieprasījuma – patēriņa izmaiņas; zaļā kursa ietekmē nedz plastmasa, nedz polimēri nespēs izkonkurēt koku kā galveno šī produkta izejmateriālu.

Koka palešu ražošanu ietekmē ne tikai globālā pieprasījuma – patēriņa izmaiņas un inflācijas bremzēšanas pasākumi, ko īsteno centrālās bankas, bet arī izmaksu pieaugums, kura ierobežošanai vai neitralizēšanai tiek īstenoti dažādi pasākumi. Vienlaikus uz paletēm balstās visu produktu transportēšanas un loģistikas sistēmas.

Plašs spektrs

„Ik gadu saražojam nedaudz vairāk par diviem miljoniem nestandarta palešu dažādu produktu, sākot ar pārtiku, beidzot ar būvmateriāliem un smagās metalurģijas izstrādājumiem, transportēšanai,” stāsta viena no lielākajiem koka palešu ražotājiem SIA Marko KEA izpilddirektors Ģirts Torgans.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Valsts dotācijas VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) būs nepieciešamas arī turpmāk, taču kompānijas uzdevums ir maksimāli samazināt finanšu līdzsvara maksājuma īpatsvaru, sacīja LDz valdes priekšsēdētājs Rinalds Pļavnieks.

Viņš pauda, ka valsts dotācijām nākotnē, visticamāk, būs jābūt jebkurā gadījumā, bet jautājums ir par tā apmēru - 5%, 25% vai 50% no infrastruktūras uzturēšanas izmaksām. "Mūsu uzdevums ir maksimāli samazināt šo finanšu līdzsvara maksājuma īpatsvaru," sacīja Pļavnieks.

Pēc viņa teiktā, viss liecina, ka uzņēmumam ir iespējas to īstenot. "Noteikti nākamajos gados mēs varam sasniegt vēl zemāku nepieciešamo finansējumu no valsts budžeta kā šogad," uzsvēra Pļavnieks.

LDz valdes priekšsēdētājs arī piebilda, ka pagājušajā gadā LDz strādāja ar aptuveni 24,5 miljonu eiro zaudējumiem pirms finanšu līdzsvara, bet šā gada budžetā zaudējumi un līdz ar to arī nepieciešamība pēc finanšu līdzsvara maksājuma tika plānota daudz lielāka gan energoresursu izmaksu palielināšanās dēļ, gan investīciju projektu dēļ. Taču uzņēmumam ir izdevies darboties daudz efektīvāk, un zaudējumi būs par aptuveni trešdaļu mazāki, nekā bija plānots.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ekonomiskā transformācija, atjaunojamie energoresursi, to ražošanas bāze, izmantošana Latvijas iedzīvotāju labklājības paaugstināšanai, viedās mājas un pilsētas ir tie izaicinājumi, kuri prasīs mainīt ne tikai savu darbību, bet arī attieksmi visiem lēmumu pieņēmējiem, uzņēmējiem un iedzīvotājiem.

Tādi secinājumi skanēja Kurzemes biznesa forumā, kurš šogad norisinājās Ventspilī, koncertzālē “Latvija”. Kurzemes biznesa forumā piedalījās dažādu jomu un nozaru pārstāvji un savu nozaru speciālisti, kopēji diskutējot par straujo pārmaiņu laiku un to, ka būtiska nozīme ir un būs tiem lēmumiem, kuri jau ir un vēl tiks pieņemti, jo no tiem būs atkarīga visas valsts nākotne.

Izaugsmei vajag platformu

«Lai veiktu ekonomisko izaugsmi, kas balstās uz konkurētspēju un produktivitāti, ir nepieciešami cilvēki, finanšu resursi (investīcijas), to pieejamība un produktivitāte jeb visu procesu paātrināšana, tostarp digitalizācija,» uzsvēra ekonomikas ministre Ilze Indriksone. Viņa norādīja, ka labu iespēju nodrošināšana uzņēmējiem ir Ekonomikas ministrijas darba mērķis. Vienlaikus ministrija vēlas mazināt birokrātiju un noņemt šķēršļus. «Sāksim ar sadaļām - īpašumu attīstīšana un nodokļu nomaksas vienkāršošana, jo Latvijā šim nolūkam tiek patērēts trīs reizes vairāk laika nekā Igaunijā,» stāstīja I. Indriksone.

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Miljons eiro koksnes produktu vērtības paaugstināšanai

Māris Ķirsons, 21.12.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Investējot teju vienu miljonu eiro, SIA Jaunzeltiņi uzstādījuši zāģmateriālu ēvelēšanas līniju, kura jau kļuvusi par būtisku kokmateriālu apstrādes — impregnēšanas – papildinājumu; tas ļauj cerīgi raudzīties nākotnē situācijā, kad teju vai visos lielākajos noieta tirgos ir recesijas pazīmes.

„Kokmateriālu apstrāde — žāvēšana, ēvelēšana, impregnēšana, profilēšana - ir papildu pievienotās vērtības pakalpojums, ko izmanto klienti, lai savu kravu transportēšanas laikā pievienotu tai vērtību,” skaidro SIA Jaunzeltiņi valdes priekšsēdētājs Artūrs Veispāls. Viņš norāda, ka zāģmateriālu ēvelēšana ir vienas no uzņēmuma jaunākajām investīcijām pievienotās vērtības pakalpojumos. „Ēvelēšanas līnijas izveide tika pabeigta 2023. gada sākumā, un pašlaik, strādājot vienā maiņā, varam apstrādāt 1500 m3 mēnesī. Taču pie sasniegtā neapstājamies, turpinām investēt un uzlabot ēvelēšanas un šķirošanas pakalpojumu, kā rezultātā jau 2024. gadā plānojam palielināt šīs iekārtas jaudu vēl par 30%,” izaugsmes ieceres atklāj A. Veispāls.

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Pieprasījums pēc bērza lobskaidas ļauj plānot izaugsmi

Māris Ķirsons, 18.10.2023

SIA AmberBirch valdes priekšsēdētājs Raimonds Spūls-Vilcāns: „Esošā lobskaidas ražošanas iekārta var izmantot finierklučus, kuru diametrs nepārsniedz 30 centimetrus, kas nozīmē, ka resnākus klučus par šo diametru esam spiesti pārdot, jo paši nespējam pārstrādāt, tāpēc strādājam pie projekta, kurš ļautu uzstādīt vēl vienu lobmašīnu, kura spētu pārstrādāt resnākus apaļkokus par 30 centimetriem.”

Foto: Dāvis Vītoliņš

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bērza specifisko īpašību dēļ šīs koksnes finieris un no tā ražotie izstrādājumi bija un būs pieprasīti ne tikai Eiropas, bet visas pasaules tirgos, kas Latvijā strādājošajiem finierskaidas ražotājiem rada labas attīstības perspektīvas.

„Pieprasījums pēc bērza finierskaidas Eiropā tikai pieaug,” skaidro finierskaidas ražošanas SIA AmberBirch valdes priekšsēdētājs Raimonds Spūls-Vilcāns.

Viņš norāda, ka bērza finierskaidas patērētāji ir no divām būtiskām sfērām — saplākšņa un mēbeļu, jo īpaši liekti līmēto detaļu ražotāji. „Transportā – kravas auto puspiekabēs, kuģos – bez bērza saplākšņa, ko ražo, līmējot finierskaidu, iztikt nav iespējams,” stāsta R. Spūls-Vilcāns.

Lapkoku finiera lokšņu eksportā Latvija - devītā pasaulē 

No 2010. līdz 2019. gadam Latvijas ienākumi no lapu koku finiera eksporta...

Finierskaidas pieprasījums Eiropā ir pieaudzis, jo juridiski Eiropas Savienībā Krievijas izcelsmes finierskaidu un saplāksni kopš pērnā jūlija nevar ieviest un pārdot. „Pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā Krievija bija milzīgs finierskaidas un saplākšņa piegādātājs Eiropas Savienībai, taču tagad tā vairs nav, kaut arī pēkšņi uz Eiropu ir sākušas vai būtiski palielinājušas šo produktu piegādes tās valstis, kurās ražošana agrāk bijusi neliela un arī minimāli piegāžu apjomi uz ES,” norāda R. Spūls-Vilcāns. Viņš skaidro, ka pašlaik 99% SIA AmberBirch saražotās bērza finierskaidas tiek eksportēti. „Lielākie noieta tirgi — Polija, Lietuva, krietni mazākos apjomos Jēkabpilī ražotā finierskaida realizēta Igaunijā, Itālijā un Rumānijā. „No Latvijā strādājošajiem ražotājiem vislielāko apjomu pērk liekti līmēto mēbeļu ražotājs SIA Dižozols Plus, taču no saražotā lobskaidas apjoma tas ir tikai aptuveni 1%,” uz jautājumu par Latvijas pircējiem atbild R. Spūls-Vilcāns. Iepriekšējos gados finierskaidas piegādes bijušas arī uz Spāniju, Portugāli un Ameriku. „Pēdējo divu triju gadu laikā AmberBirch noieta tirgos ir notikušas būtiskas pārmaiņas,” tā R. Spūls-Vilcāns. Viņš tās skaidro ar Covid-19 pandēmijas pārrautajām piegāžu ķēdēm, kam papildu ietekmi ir radījis karš Ukrainā, kā ietekmē izmainījušies Krievijā ražoto produktu piegādes tirgi.

„Savulaik AmberBirch vairāk bērza finierskaidas piegādāja Āzijas valstu patērētājiem, kuru vidū bija Indija, Indonēzija, Ķīna, Vjetnama, taču pašlaik šī reģiona patērētāji var iegādāties to pašu produktu no Krievijas par būtiski zemāku cenu, nekā spēj piegādā Latvijā vai citās ES dalībvalstīs strādājošie ražotāji,” uz jautājumu par pārmaiņām Āzijas tirgos atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš arī atzīst, ka pirmo būtisko triecienu finierskaidas piegādēm uz Āziju ir radījusi Covid-19 pandēmija. „Pasūtījumi bija, bet, kā tos nogādāt patērētājiem — pircējiem Āzijā, nebija skaidrs, jo nebija konteineru, kuros varētu šo produktu sūtīt uz šo reģionu, vēl jo vairāk, ja kādu brīdi bloķēts bija Suecas kanāls,” atceras R. Spūls-Vilcāns. Viņš norāda, ka, piemēram, pircēji no Vjetnamas Jēkabpilī ražoto finierskaidu līmēja un izmantoja kā pamatni cēlkoka parketa ražošanai, savukārt pircēji no Ķīnas to izmantoja liekti līmēto gultas līstu ražošanai, kas bija, ir un arī būs svarīgs mēbeļu ražošanai nepieciešams komplektējošais materiāls.

„No bērza finierskaidas ražotās gultas līstes izmērs ir tikai 9 milimetri, savukārt, lai nodrošinātu tādu pašu izturību ar citu koku finierskaidu, šādas līstes izmēram jābūt par trešdaļu biezākam — 12 milimetri, kas savukārt nozīmē lielāku kopējo produktu, kam vajadzīgs lielāks pārvadājumu apjoms, kas rezultējas ar augstākām cenām patērētājiem, bet to neviens ražotājs nevēlas,” uz jautājumu par bērza finierskaidas priekšrocībām atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš norāda, ka tādējādi var prognozēt stabilu pieprasījumu pēc bērza izstrādājumiem, vienlaikus bērzam neesot ekonomiski pamatoti tikt izmantotam kā izejmateriālam koka iepakojuma ražošanā, kas bijusi salīdzinoši izplatīta parādība, jo bija iespēja tos lēti iegādāties no ražotājiem Krievijā, bet pašlaik tādas iespējas vairs nav.

Izstrādā paplašināšanās projektu

Pašlaik AmberBirch ik gadu pārstrādā 90 000 m3 bērza finierkluču un saražo apmēram 45 000 m3 finierskaidas, taču izstrādē atrodas būtisks ražošanas paplašināšanas projekts. „Esošā lobskaidas ražošanas iekārta var izmantot finierklučus, kuru diametrs nepārsniedz 30 centimetrus, kas nozīmē, ka resnākus klučus par šo diametru esam spiesti pārdot, jo paši tos nespējam pārstrādāt, tāpēc strādājam pie projekta, kurš ļautu uzstādīt vēl vienu lobmašīnu, kas spētu pārstrādāt resnākus apaļkokus par 30 centimetriem,” uz jautājumu par iespējamo paplašināšanās projektu atbild R. Spūls -Vilcāns. Viņš norāda, ka šim mērķim – projekta izstrādei, iekārtu iegādei, ražošanas infrastruktūras paplašināšanai, kā arī iekārtu testēšanai – būs nepieciešams laiks vismaz divi līdz trīs gadi. „Iecere dubultot ražošanu līdz 90 000 m3 gatavās produkcijas ir uzņēmuma nākotnes perspektīva, kura balstās uz faktu, ka pieprasījums pēc bērza lobskaidas nesamazināsies, tas tikai pieaugs,” uz jautājumu par nākotnes izaugsmes pamatojumu atbild R. Spūls-Vilcāns.

Viņš norāda, ka šādu paplašināšanās projekta īstenošanu ļauj arī esošā teritorija, kur bijis Krustpils lidlauks. „Bērza resursu Latvijā pietiek, vēl jo vairāk, ja finierklučus neeksportēsim, bet pārstrādāsim tepat Latvijā, tādējādi radot jaunas darbavietas un papildu nodokļu ieņēmumus. 2022.gadā AmberBirch nodokļos samaksāja 1,5 milj. eiro, kas ir aptuveni 15 eiro par kubikmetru finierkluču, dubultojot apjomu, nomaksāto nodokļu apmērs arī palielināsies divas reizes,” uz jautājumu par finierkluču resursu pieejamību atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš steidz piemetināt, ka pašlaik patērētie apmēram 90 000 m3 bērza finierkluču tiek iepirkti no apkaimes mežiem. „Pašlaik par kopējiem investīciju apjomiem ir pāragri runāt, jo inflācija ir izmainījusi visas cenas, tostarp arī iekārtu cenas un piegāžu termiņus,” uz jautājumu par iespējamo investīciju apmēru atbild R. Spūls-Vilcāns. Viņš atzīst, ka, lai arī daudzi uzņēmumi sūdzas par darbinieku deficītu, taču AmberBirch nav problēmu ar darbaspēku, vēl jo vairāk - kadru mainība ir gandrīz nulles līmenī, jo no 85 strādājošajiem gada laikā nomainījušies tikai divi.

Sava elektrība

Pēdējo trīs gadu laikā ir notikušas daudzas dažādas pārmaiņas: pandēmijas izaicinājumi, kara Ukrainā blakusefekts inflācijas lēciens, jo īpaši energoresursu – elektroenerģijas – cenās. „2022. gada vasarā pieredzējām kaut ko no fantastikas, jo elektroenerģijas cena lobskaidas ražošanai sasniedza 4000 eiro par MWh, kas nozīmētu, ka visi ienākumi no viena kubikmetra saražotās finierskaidas ir jānovirza tikai samaksai par elektrību, kas patērēta tās saražošanai, un ekonomiski izdevīgāk bija neko neražot un darbiniekiem samaksāt dīkstāves pabalstu. Lai līdzīga situācija neatkārtotos, tika nolemts izveidot pašiem savu saules paneļu elektrostaciju ar 1 MW jaudu,” skaidro R. Spūls -Vilcāns. Viņš norāda, ka plāns bijis saulainā laikā dienā 50% no iegūtās elektroenerģijas patērēt pašiem ražotnē un pārējos 50% nodot tīklā, savukārt nakts maiņā tos pašus pa dienu tīklā atdotos 50% saražotās elektroenerģijas paņemt atpakaļ. „Ir neliela aizķeršanas ar dokumentāciju,” lakoniski pašreizējo situāciju komentē R. Spūls-Vilcāns.

Viedoklis

Izaicinājums ir cilvēkresursu un izejmateriāla pieejamība

Artūrs Bukonts, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors

Finiera ražošanas nozīmība ir nozares diversifikācijā un šī starpprodukta tālākapstrādes potenciālā. Liekti līmētas detaļas ir turpat katras mūsdienīgas mēbeles vai cita interjera objekta sastāvdaļa, un tieši finieris ir visbiežāk izmantotais materiāls šādu dizaina risinājumu praktiskajā īstenošanā. Līdzīgi kā jebkuram citam nozares uzņēmumam, arī finiera ražotājiem lielākais izaicinājums ir cilvēkresursu un izejmateriāla pieejamība.

Saka jau, ka slikts tas kareivis, kas negrib kļūt par ģenerāli - var pastāvēt scenāriji, kuros šie rūpniecības uzņēmumi paši attīsta savas tālakapstrādes jaudas saplākšņa vai pat mēbeļu ražošanā, bet tikpat pamatots būtu uzņēmēja lēmums palikt šajā ķēdes posmā un attīstīt tikai un vienīgi finiera lobīšanas "know-how".

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Digitalizācijas sniegtās pašreizējās iespējas finanšu pārvaldībā līdz šim biežāk izmantojuši lielie uzņēmumi, jo tās dod iespēju strādāt efektīvāk, iegūt un analizēt datus jebkurā brīdī, kad nepieciešams, taču pilnībā to potenciāls joprojām nav izmantots, jo īpaši nelielo uzņēmumu segmentā.

Tādas atziņas skanēja biznesa vadības sistēmu izstrādes uzņēmuma Excellent Latvia sadarbībā ar LR Grāmatvežu asociāciju un Dienas Biznesu rīkotajā vebinārā Uzņēmuma finanšu procesu digitalizācija - klupšanas akmeņi un risinājumi.

Nenoliedzami Covid-19 pandēmija ir bijis būtisks stimuls digitalizācijai visur, kur vien tas iespējams, tomēr vēl joprojām nebūt nav izmantotas visas iespējas, ko tā varētu sniegt. Digitalizācija tiek uztverta kā konkurētspējas stiprināšanas, efektivitātes paaugstināšanas, izaugsmes un attīstības instruments. Diemžēl Latvija digitālo tehnoloģiju un to radīto iespēju izmantošanā uzņēmumos atpaliek ne tikai no Igaunijas un arī no Lietuvas, bet ir arī zem ES vidējā rādītāja tā redzams Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Eiropas direktīvas defektus var pārvērst par efektu

Māris Ķirsons, 08.12.2023

Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis

Foto: Dāvis Vītoliņš

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pārstāt ignorēt tuvojošās prasības, tā vietā apgūt zināšanas, skatīties, ko un kā dara attiecīgas nozares uzņēmumi Latvijā un citviet pasaulē, vākt nepieciešamos datus, konstruktīvās diskusijās ar visām ieinteresētajām pusēm atrast labākos iespējamos risinājumus, tādējādi pašmāju uzņēmumiem ne tikai saglabājot, bet pat paaugstinot savu konkurētspēju tirgū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Ilgtspējas ziņojumi, atbildība piegādes ķēžu pārvaldībā.

Prasīs no lielajiem

“ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva paredz, ka lielajiem uzņēmumiem jāsniedz ziņas par to, kāds ir uzņēmuma biznesa modelis, kā tas ietekmē sociālos un vides aspektus un kāda ir ārējo lielo tendenču ietekme uz paša uzņēmuma attīstību nākotnē,” skaidro Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone. Viņa norāda, ka tiek prasīts atspoguļot datus, procesus un arī izvirzīto mērķu sasniegtos rezultātus. “Tiek dots liels rāmis visiem iepriekšējiem mēģinājumiem pieprasīt šāda veida informāciju no lielajiem uzņēmumiem un tādējādi saprast, kas un kā tajos notiek,” uzsver A. Alksne- Bensone. Viņa norāda, ka pēc sākotnējām aplēsēm šīs direktīvas prasība attieksies kopumā aptuveni uz 50 000, bet Latvijā sākotnēji uz apmēram 200 kompānijām, perspektīvā - ap 5000. Prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem: 500 un vairāk darbinieki; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro (tie ir tie uzņēmumi, kurus skāra iepriekšējā direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu).

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

Palešu blokus papildinās ar jauniem produktiem

Māris Ķirsons, 22.11.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Koka palešu bloku ražotājs SIA Baltic Block iecerējis izveidot savu kokzāģētavu, tādējādi ārvalstu pircējiem piedāvājot pilnu palešu ražošanai nepieciešamo materiālu klāstu, kā arī būvēs saules paneļu parku ar jaudu 2,4 MW.

„Investīcijas uzņēmuma attīstībā tiek veiktas nepārtraukti, tās paaugstina kompānijas efektivitāti un līdz ar to veicina konkurētspēju,” situāciju skaidro vienīgā Latvijā un viena no lielākajiem koka palešu bloku ražotājiem Ziemeļeiropā SIA Baltic Block valdes priekšsēdētājs Andis Šķēle. Viņš norāda, ka iepriekšējos divos gados kopumā uzņēmumā investēti aptuveni 7 milj. eiro. „Pēdējo triju gadu laikā ir notikušas nemitīgas pārmaiņas, kuras 2020. gada pavasarī aizsāka Covid-19 pandēmija, kas izjauca līdz tam sekmīgi strādājošās loģistikas piegāžu ķēdes, tam sekoja karš Ukrainā ar sekām – milzīgu inflāciju, jo īpaši enerģētikas segmentā, un pašlaik notiek cīņa ar inflācijas slāpēšanu, centrālajām valstu bankām paaugstinot refinansēšanās procentu likmes, kas izraisa patēriņa kritumu, ko izjūt arī uzņēmums, kurš ražo presētos koka blokus paletēm,” stāsta A. Šķēle. Viņš uzsver, ka uz paletēm balstās visu produktu transportēšanas un loģistikas sistēmas. „Koka palešu ražošanu un līdz ar to arī tām nepieciešamo presēto koka bloku pieprasījumu ietekmē globālā pieprasījuma – patēriņa – izmaiņas,” uz jautājumu par būtiskāko ietekmes faktoru atbild A. Šķēle.

Komentāri

Pievienot komentāru
Politika

Levits: Ekonomikas transformācija ir veids, kā pārvarēt Latvijas strukturālo atpalicību

LETA, 22.06.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ekonomikas transformācija ir veids, kā pārvarēt Latvijas strukturālo atpalicību, šodien uzrunājot Saeimas deputātus pēdējā pavasara sesijas sēdē, uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits.

Viņš atzīmēja, ka īstermiņā tas nozīmē atgūt konkurētspēju, bet ilgtermiņā - kalpot Latvijas ilgtspējīgai attīstībai Eiropas un globālās ekonomikas kontekstā. Prezidenta ieskatā, ilgtspējīga attīstība ir atslēga nevienlīdzības mazināšanai.

"Nevienlīdzība Latvijā ir ievērojami augstāka kā vidēji Eiropā, taču risinājums nav esošā kopprodukta pārdale. Tas var būt tikai plāksteris. Risinājums nevienlīdzības mazināšanai var būt vienīgi ievērojams kopprodukta pieaugums, un tam ir jābūt straujākam kā mūsu Baltijas kaimiņvalstīs un straujākām kā Eiropā vidēji," pauda valsts pirmā persona.

Levits sacīja, ka tas ir iespējams tikai un vienīgi rūpīgi piestrādājot pie katra no elementiem un to sazobes. Šie elementi ir skolas izglītība, augstākā izglītība, zinātne, pētniecība, inovācija, ražošana un eksports. Prezidents akcentēja, ka tieši šādā kārtībā galarezultāts ir pastāvīgi augošs nacionālais kopprodukts.

Komentāri

Pievienot komentāru
Video

VIDEO: Koksnes resursu pieejamība — nozares attīstības stabilizators

Māris Ķirsons, 09.11.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas valsts var spēlēt būtisku lomu meža nozares un jo īpaši tās pārstrādes segmenta – kokapstrādes – attīstībā, to īstenojot ar saprātīgu rīcību un tai atbilstošiem lēmumiem, jo īpaši tik būtiskā jautājumā kā koksnes resursu pieejamība ilgtermiņā un adekvāta rīcība tirgus nepilnību novēršanā.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par tēmu Koksnes resursu pieejamība Latvijā kā nozares attīstības stabilizators. Latvijā koksnes resursi bija, ir un būs svarīgākais jautājums, kā īstenot saprātīgu, ekonomiski pamatotu, videi draudzīgu to ieguvi, ko ietekmē ne tikai ES Zaļais kurss, bioloģiskas daudzveidības un klimata mērķi, bet arī pašu mājās pieņemtie lēmumi, attieksme un rīcība.

Pašreizējais izaicinājums — cena

“Pašlaik būtiskākā problēma ir nevis pieejamos kubikmetros, bet gan to cenā. Lai arī pēdējā gada laikā apaļkoku cena ir kritusies no ekstrēmi augsta līmeņa uz vienkārši augstu, no privātā meža īpašnieka skatupunkta svarīgākais šajā faktā ir cena ir kritusies, un, cerot, ka tā atgriezīsies kosmosā, tie nogaida ar mežizstrādi. Savukārt AS Latvijas Valsts meži (LVM) gadījums ir īpašs, jo cenu indekss, kas bija izstrādāts pirms kara un centrālo banku bezprecedenta refinansēšanas likmju kāpuma, vienkārši nespēj absorbēt straujās tirgus svārstības. Tādēļ šobrīd ir situācija, ka LVM zāģbaļķu cenu reizinot ar divi (nepieciešamais m3 apjoms, lai saražotu vienu m3 zāģmateriālu), iegūst pašreizējo viena m3 dēļu cenu tirgū, lai gan normāli baļķa izmaksām dēlī vajadzētu būt ~60%,” situāciju skaidro Latvijas Kokrūpniecības federācijas viceprezidents Kristaps Klauss. Viņš norāda, ka skujkoku zāģmateriālu ražotāji pašlaik ekonomiski nevar samaksāt šādu apaļkoksnes cenu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noteikti ir jārealizē uzdevums elektrificēt dzelzceļa līniju no Aizkraukles līdz Krustpilij, jo tas ir būtiski no funkcionalitātes viedokļa, intervijā sacīja VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) valdes priekšsēdētājs Rinalds Pļavnieks.

Viņš papildināja, ka ar paredzēto finansējumu to var īstenot, bet laika grafiks būvniecībai ir izaicinošs.

"Jaunajā Eiropas Savienības (ES) fondu plānošanas periodā mūsu plāns ir pagarināt elektrificēto zonu no Aizkraukles līdz Krustpilij. Tādēļ ļoti interesants varētu būt risinājums, ka Rīga un Krustpils ir savienota ar elektrolīniju, bet trīsstūrī Krustpils-Daugavpils-Rēzekne kursē dīzeļvilcieni vai nākotnē bateriju vilcieni," piebilda Pļavnieks.

LDz vadītājs arī sacīja, ka tad Krustpilī būtu jāpārsēžas uz elektrovilcienu, bet, sinhronizējot vilcienu kustību, pārvadājumi varētu būtiski palielināties ar to pašu ritošo sastāvu, nevis dažas reizes dienā brauktu vilciens Daugavpils-Rīga un dažas reizes dienā Rēzekne-Rīga.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

No 2024. gada valsts mežu apsaimniekotājs a/s Latvijas valsts meži (LVM) atsakās no dubultās meža apsaimniekošanas sertifikācijas un darbosies tikai vienā brīvprātīgās sertifikācijas sistēmā – PEFC.

Latvijas valsts mežu apsaimniekotājs līdz šim 12 gadus ir uzturējis dubulto meža apsaimniekošanas un koksnes piegādes ķēdes sertifikāciju — pēc FSC (Forest Stewardship Council) un PEFC (Programme for the Endorsement of Forest Certification). Pēc PEFC sistēmas Latvijā ir sertificēti aptuveni 1,75 milj. ha mežu platības valstī, bet pēc FSC sistēmas ir sertificēti līdz šim tikai 1.2 milj. ha. Sertifikācija ir brīvprātīgs process, tā tiek veikta atbilstoši sertifikācijas sistēmas apstiprinātam standartam. Latvijas normatīvi prasa īstenot ilgtspējīgu mežsaimniecību.

Vairāku faktoru rezultāts

«Lēmuma pamatā ir vairāki aspekti, proti, FSC International ar saviem lēmumiem apturējis pašlaik spēkā esošo meža apsaimniekošanas standartu darbību, tā vietā piedāvājot pagaidu meža apsaimniekošanas standartu, kurš tapis aiz Latvijas robežām un nav pat izstrādāts atbilstoši paša FSC noteiktajiem fundamentālajiem darbības principiem, jo nacionālā standarta izstrādē jābūt iesaistītiem visu triju sektoru — vides, ekonomiskā un sociālā — pārstāvjiem no Latvijas,» situāciju raksturo a/s Latvijas valsts meži mežsaimniecības direktors Andris Balodis. Viņš atgādina, ka FSC Latvijas nacionālā standarta izstrāde jau vairākus gadus ir apturēta. «Ir dīvaini, ja sertifikācijai piedāvā standartu, kurš nav atbilstoši pielāgots Latvijas klimatiskajiem un mežu augšanas un mežsaimniecības apstākļiem, kā arī tradīcijām, bet vairāk atbilst kādas ģeogrāfiski un klimatiski atšķirīgas citas teritorijas situācijai,» tā A. Balodis. Viņš savu sacīto pamato, ka FSC piedāvātajā pagaidu standartā ir ietverti starptautiskie indikatori, kuri nav pielāgoti ne tikai Latvijas situācijai, bet arī zinātnieku pētījumiem, atzinumiem un arī tradīcijām. «Ir iekļauti indikatori, par kuriem vispār Latvijā nav bijis pat diskusiju FSC Latvijas nacionālā standarta izstrādes procesā, kā arī ir vairāki indikatori kuri nav skaidri interpretējami, kas savukārt rada riskus šī standarta piemērošanas brīdī,» uz jautājumu, kas ir bijuši būtiskākie iebildumi pret piedāvāto sertifikācijas standartu, atbild A. Balodis. Viņš uzsver, ka LVM saimnieciskajā darbībā nevar pieļaut tik augstu riska pakāpi, vēl jo vairāk, ja tas caur piegāžu ķēdēm skar arī kokrūpniekus, viņu izstrādājumu tirgotājus un arī gala patērētājus — pircējus visā pasaulē.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzņēmējs, Apvienotā saraksta dibinātājs Uldis Pīlēns nolēmis kandidēt uz Valsts prezidenta amatu, intervijā aģentūrai LETA apliecināja politiķis.

Pīlēns ir pirmais, kurš paziņojis par savu startu maijā gaidāmajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Esošais Valsts prezidents Egils Levits pagaidām nav atklājis, vai kandidēs atkārtoti.

Pīlēns skaidroja, ka lēmums pieņemts, visu pamatīgi apsverot. Tāpēc tam esot bijis nepieciešams tik daudz laika, lai arī par Pīlēna kandidēšanu spekulēts jau ilgstoši.

"Lieldienu laiks ir nopietnu pārdomu laiks kristīgajā pasaulē. [..] Šis nav jautājums par gribēšanu vai negribēšanu. Pirms Ukrainas kara teicu, ka šis amats nav tas, ko man ļoti gribētos iekarot. Bet situācija pasaulē ir ļoti mainīga, un esam atbildīgi cilvēki – arī tie, kuri nāk politikā. Man aiz muguras ir 35 gadi uzņēmējdarbībā, pēc profesijas esmu arhitekts, un, lai tiktu skaidrībā ar šo ļoti lielo uzticības līmeni, ko Apvienotā saraksta deputāti man ir devuši, ir nepieciešams laiks. Lai saprastu, vai esmu gatavs nest šādu atbildību, lai pārrunātu ar ģimeni un lai sāktu kārtot lietas, kas saistītas ar uzņēmējdarbību, jo potenciāls Valsts prezidenta amats nav saistāms ar uzņēmējdarbību," pauda Pīlēns.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uztvert kolēģus kā profesionālu sporta komandu ir mērķtiecīgāk, nekā salīdzināt ar ģimeni, ir pārliecināts Latvijā radītā veselības tehnoloģiju jaunuzņēmuma Nutrameg līdzdibinātājs Kristofs Blaus. Lai komanda uzvarētu, vajadzīgi atlēti, saspēle un treneri, kurus, pēc uzņēmēja domām, raksturo trīs galvenās īpašības – sistēmiska domāšana, vēlme nepārtraukti mācīties un brutāls godīgums pret sevi un citiem.

Nevis ģimene, bet sporta komanda

"Daudzi uzņēmumi pozicionē sevi kā ģimeni un aicina darbiniekus turēties pie ģimeniskām vērtībām. Tas ilgu laiku bijis arī Nutrameg uzstādījums, taču nu maināmies un vairāk identificējamies ar profesionālu sporta komandu,” stāsta Kristofs Blaus. Viņš skaidro – ģimene ir sistēma, kurā prioritāte ir nevis sniegums un atlētu sastāvs, bet gan turēšanās kopā par katru cenu. Bet biznesam tas var nozīmēt zaudētus attīstības gadus un labāko darbinieku aiziešanu uz citiem uzņēmumiem, kuros panākumi tiek vērtēti augstāk nekā sentiments.

“Katrā ģimenē ir sava melnā avs, kuru aiz radniecības esam gatavi pieņemt un atbalstīt, bet šādu cilvēku tolerēšana profesionālā vidē ir drīzāk neauglīga un netaisnīga pret komandas labākajiem spēlētājiem. Ja joprojām runājam sporta analoģijās, A spēlētājiem ir svarīgas uzvaras, bet izcila saspēle ar komandas biedriem dod prieku arī pēc zaudējuma. Apziņa, ka tu spēlē ar labākajiem, ļoti motivē, un tev kļūst svarīgi katrā spēlē pierādīt sevi un attaisnot gan pašam savas, gan pārējo komandas biedru cerības. B spēlētāji drīzāk jutīsies atviegloti, ja komandā kāds "nevilks", jo tā viņi uz citu fona labāk izskatīsies. Tāpēc ir teiciens par komandām, ka A spēlētāji piesaista A spēlētājus, bet B spēlētāji piesaista C līmeni. Uzņēmumam der apzināties – ja vēlies A komandu, visiem ir jābūt A līmeņa spēlētājiem," saka Kristofs Blaus.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija nevar atļauties nīkulīgu un vāju kreditēšanu vēl 10 gadus, intervijā atzīmēja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Viņš norādīja, ka kreditēšanas apmēri pret Latvijas ekonomiku pēdējo padsmit gadu laikā ir turpinājuši sarukt. Piemēram, 2008.gadā rezidentiem - uzņēmumiem un mājsaimniecībām - izsniegto kredītu apmērs pret ekonomiku bija aptuveni 100%, kamēr pagājušā gada beigās vien 28%.

"Jā, pēdējos gados kreditēšana nedaudz ir pacēlusi galvu virs ūdens, un, ja skatāmies gadu pret gadu, tad kredītportfelis ir audzis. Tā ir labā ziņa. Bet ekonomika ir augusi krietni straujāk un tādēļ kredītu apjoms pret ekonomiku ir turpinājis sarukt. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka investīciju apjoms Latvijas ekonomikā ir bijis vājš. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas izaugsme ir bijusi vājāka, nekā varēja būt, un arī nākotnes izaugsme nebūs pietiekami jaudīga, ja netiks veiktas investīcijas," uzsvēra Kazāks.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Darbi jauno staciju izbūvē Bolderājas līnijā ir aizkavējušies un visdrīzāk tiks pabeigti 2024.gadā, intervijā sacīja VAS "Latvijas dzelzceļš" (LDz) valdes priekšsēdētājs Rinalds Pļavnieks.

Viņš papildināja, ka platformu modernizācijas projektā paredzēts izbūvēt divas jaunas pieturas Bolderājas līnijā - "Iļģuciems" un "Bolderāja".

"Saistībā ar šo līniju ir paredzēts realizēt arī vienu citu projektu, kas paredz šīs līnijas elektrifikāciju. Projektu plānots realizēt Atveseļošanas un noturības mehānisma ietvaros līdz 2026.gadam," minēja Pļavnieks.

Savukārt, komentējot līniju Rīga-Cēsis, viņš norādīja, ka, piesaistot Atveseļošanas un noturības mehānisma finansējumu, plānots izbūvēt kontakttīklu no Zemitāniem līdz Garkalnei, papildinot, ka šo projektu ir plānots īstenot līdz 2026.gada vidum.

"Abas ieceres par elektrificētās zonas paplašināšanu nodrošinās iespēju bateriju vilcieniem pietiekami uzlādēties, izmantojot kontakttīklu, lai varētu bateriju režīmā nodrošināt pasažieru pārvadājumus līdz Siguldai un, iespējams, pat tālāk," atzīmēja Pļavnieks.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Koka ēku konstrukciju ražotāji Latvijā izjūt pasaules globālo un arī lokālo noieta tirgu procesu ietekmi, nemitīgi tiem pielāgojoties, saglabājot konkurētspēju.

Covid-19 pandēmijas izplatības ierobežošanai noteiktie valstu ierobežojumi, Krievijas invāzija Ukrainā, tai sekojošā Krievijas un Baltkrievijas koksnes izstrādājumu diskvalifikācija no Eiropas tirgus, pēdējos gadu desmitos nepieredzētās inflācijas lēciens, kā ierobežošanai eirozonas un citu valstu centrālo banku pieņemtie lēmumi par procentlikmju paaugstināšanu ir mainījuši situāciju ārvalstu tirgos un likuši mainīties arī koka ēku ražotājiem Latvijā. Vienlaikus koka izmantošanā būvniecībā Latvija būtiski atpaliek no pārējās Eiropas un bez valsts politikas savu pozīciju tikai ar privāto pasūtītāju pūlēm un aktivitātēm mainīt nespēs.

Kronas vājums

Komentāri

Pievienot komentāru