Lai zemes īpašnieki spētu kvalitatīvi aizstāvēt savas intereses Eiropas līmenī, maksimāli ātri ir jāuzzina informācija ne tikai par kādiem projektiem, bet gan par idejām un priekšlikumiem; Latvijas pozīcijas izstrādē politiķiem, ierēdņiem, nozarēm ir jāstrādā kopā, vienlaikus sameklējot sabiedrotos citu ES dalībvalstu vidū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Bizness sadarbībā ar ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā par ES Dabas atjaunošanas regulas projekta un citu topošo dokumentu iespējamo ietekmi uz zemes apsaimniekošanu Latvijā.

Mērķiem jābūt pamatotiem

«Pirms gada šajā pašā studijā diskutējām par regulējumiem, stratēģiju, dokumentiem, lai izpildītu un ieviestu Eiropas Zaļo kursu — 2050. gadā ir jābūt neitrāliem pret klimatu — cik emitējam, tik arī piesaistām. Mērķis ir cēls un skaists, tieši tāpat kā kādreizējā PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova solījums par komunismu 1980. gadā,» teic Latvijas Nacionālās Kūdras biedrības viceprezidents, SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš piebilst, ka mērķim ir jābūt pamatotam. «Lai izpildītu mērķi, ir pieņemts klimata likums, kurā tika aptverti visi virzieni,» tā U. Ameriks. Viņaprāt, vispirms ir jāsaprot, kāds izskatās šis milzīgais «zirneklis», kā mainīsies dzīve.

Latvijā, sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, jāizstrādā sava ES Zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem, šādu izstrādāto pozīciju politiķiem ir jāspēj aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – nākotnes iespējamajiem scenārijiem. Tika uzsvērts, ka Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, tad arī to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.

Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē

“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši dokumentu projekti, kurus paredz šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētais Klimata akts. Lasot šos topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši eksperti, vadoties pēc vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, tajos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam jāsamazina CO2 emisijas par 17% un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem uzstādījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt aprēķina algoritms, piemēram, Īrijai ir izmantots citāds nekā Latvijai,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 ekspertu, kurus šim darbam deleģētu dalībvalstis.

Koksnes izmantošanu būvniecībā Latvijā bremzē vēsturiski stereotipi, normatīvie akti un valstisku stimulu trūkums sava resursa pilnvērtīgākai izmantošanai pašu zemē.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar Latvijas meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koka izmantošanu būvniecībā Latvijā un ārzemēs. Latvijā ir publiskās ēkas, ražotnes, noliktavas, infrastruktūras celtnes, kuras būvētas no koka, taču tādu ir salīdzinoši maz, labāka situācija ir ar privātmājām.

Ražojam, bet patērē ārzemnieki

“Latvijā ražo koka mājas, bet tās pārdod ārzemēs, praktiski visā pasaulē, jo grūti iedomāties kādu vietu, kur nebūtu Latvijā izgatavoto māju,” skaidro biedrības Zaļās mājas izpilddirektors Kristaps Ceplis. Latvijā ir uzņēmumi, kuri spēj saražot, Latvijā ir resursi (koksne), no kā saražot, bet produkcija nonāk ārzemēs. “Latvijā nav nekādu motivējošu rīku, lai būvētu koka ēkas, un ir liela vēsturiska stereotipu ietekme attiecībā par koka ēku ugunsdrošību. Cilvēkiem ir stereotips, ka koks pūst, vērpjas, deg, bet, ja izmantosim betonu un minerālus, visas problēmas būs atrisinātas, neiedziļinoties tajās blaknēs, kas mēdz būt visa veida būvēs,” skaidro koka ēku būvniecības uzņēmuma vadītājs Krists Slokenbergs. Viņš norāda, ka ne no valsts, ne arī pašvaldību puses nav neviena instrumenta, kas stimulētu būvēt ēkas no koka. “Labā ziņa, ka koka būvju skaits Latvijā tomēr pieaug, jo mīti par koku pirms gadiem desmit bija daudz ietekmīgāki, vienlaikus pieauguma temps ir pārāk lēns,” tā K. Slokenbergs.

Eiropas kabinetos topošo nosacījumu projektu, kas varētu būtiski ietekmēt koksnes izmantošanu enerģētikā, akceptēšana radītu katastrofālu situāciju siltumapgādē ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, tāpēc to pieņemšanu mežiem bagātās valstis nedrīkst pieļaut.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koksni kā būtisku energoresursu, it īpaši pašreizējos apstākļos enerģētikā, kad dabasgāzes cenas ir uzskrējušas debesīs, par šī resursa nākotnes perspektīvām un riskiem, it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības kabinetos topošajiem normatīvo aktu projektiem.

Vairāki bīstami signāli

“Eiropā uz visu, kas saistīts ar biomasu, raugās ļoti piesardzīgi, it īpaši ilgtspējas jautājumos — lietojamā resursa atjaunošanas spējās, bioloģiskas daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, turklāt pozīcijas mēdz atšķirties, jo ir dažādas interešu grupas,” situāciju skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes enerģijas politikas eksperts Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka izteikti ES Zaļā kursa, bioloģiskās daudzveidības atbalstītāji virza priekšlikumus par ātrākas kaskādes principa ieviešanu, kas no enerģētikas sektora varētu izņemt būtisku koksnes apmēru. Tāpat tiek virzīts priekšlikums, kas paredz pašreiz atjaunojamo biomasu (koksni) atzīt par neatjaunojamu resursu.

Zemes īpašniekiem nav pretenziju pret dabas vērtībām, tostarp aizsargājamām putnu sugām, to aizsardzību, taču, viņuprāt, ir nepieciešams kapitālais remonts procedūrās, kā nosaka (identificē) aizsargājamās dabas vērtības, kā to esamība (stāvoklis) tiek novērtēta atkārtoti pēc konkrēta laika, un vēl jo vairāk – šajā apsekošanā uz vietas obligāti jābūt īpašniekam vai viņa pilnvarotajam pārstāvim.

To rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par to, kā notiek saimnieciskās darbības aprobežojumu uzlikšana, kādas iespējas to ietekmēt ir pašam zemes īpašniekam, un ko varētu darīt, lai konfliktsituācijas starp zemes saimniekiem un aprobežojumu noteicējiem mazinātos.

Zemes īpašnieki pauda pārliecību par šāda kapitālā remonta nepieciešamību pēc iespējas ātrāk, paralēli pārskatot kompensāciju apmērus tiem, kuriem ir liegta saimnieciskā darbība vai tā ierobežota. Kompensācijām par saimnieciskās darbības aprobežojumiem jābūt taisnīgām un samērīgām ar īpašuma vērtību.

Dancis gadu garumā

“Viss sākās 2013. gadā, kad zemi mantojumā atguvušais ārzemju tautietis nolēma savu īpašumu pārdot, to sadalot lauksaimniecības un mežsaimniecības zemēs. Uzņēmums bija gatavs iegādāties mežus, un, lai būtu korekts novērtējums, īpašnieks pasūtīja meža inventarizāciju, kas arī tika veikta un iesniegta Valsts meža dienesta vietējai mežniecībai. Dokuments tika pieņemts bez labojumiem un iebildēm, kā arī bez norādēm par kādu mikroliegumu vai aizsargājamu teritoriju. SIA MS Kārkli iegādājās zemi ar mežu un lūdza izsniegt ciršanas atļauju saskaņā ar meža apsaimniekošanas plānu. VMD Zemgales virsmežniecības Kandavas nodaļa 3.06. 2013. g. tādu (ar derīguma termiņu 31.12. 2015. g.) arī izsniedza. Kā sniegs uz galvas vasaras vidū bijis 21. jūnijā tās pašas VMD Kandavas nodaļas paziņojums par izsniegtā ciršanas apliecinājuma atsaukumu, jo 21.06. 2010. g. reģistrēts melnā stārķa mikroliegums,” pagātnes notikumus pārstāsta Mārcis Sniedziņš, SIA “MS Kārkli” īpašnieks.

Latvijā aizsāktā atkritumu saimniecības reforma, lai sasniegtu izvirzītos Eiropas Savienības mērķus, prasa samazināt poligonos apglabāto atkritumu apmērus. Viena no iespējām ir daļu no tiem izmantot kā kurināmo siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tādējādi samazinot energoresursu importu.

Par to tiks diskutēts 27.aprīlī Dienas Biznesa sadarbībā ar SIA Clean R, AS Eco Baltia un SIA ZAAO rīkotajā konferencē Vairāk sašķirotu atkritumu – mazāk apglabātu resursu.

Transformācijas jautājumi

“Transformācija no līdzšinējiem 11 atkritumu apglabāšanas poligoniem uz pieciem līdz septiņiem reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas centriem, ko paredz akceptētais Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns 2021.–2028. gadam,” uz jautājumu par būtiskāko nozarē atbild SIA ZAAO valdes priekšsēdētājs Gints Kukainis. Viņš norāda, ka reģionālie atkritumu apsaimniekošanas centri ne tikai pieņem atkritumus apglabāšanai, bet arī veic to šķirošanu un domā par aprites ekonomikas iedzīvināšanas iespējām arvien lielākai atkritumu daļai.

Koksnes resursu pieejamību Latvijā šodien un perspektīvā ietekmēs ne tikai lēmumi, kuri tiek gatavoti un pieņemti Eiropas Savienības institūcijās, bet arī Latvijā.

Pēc Valsts meža dienesta datiem meža platības Latvijā pēdējo nepilnu 100 gadu laikā ir dubultojušās, jo 1923. gadā mežainums bija vien 23%, bet pašlaik – 52% no Latvijas platības. Meži Latvijā aizņem 3,08 milj. ha. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvija pieskaitāma pie mežiem bagātām valstīm un meža nozare ir viena no Latvijas tautsaimniecības stūrakmeņiem. Pēdējos gados ir pieaudzis meža nozares eksporta ieņēmumu apjoms, bet ciršanas apjoms ir saglabājies tādos pašos apmēros.

Vienlaikus strauji pieaugošās inflācijas apstākļos un enerģētiskas krīzes apstākļos ir jautājumi ne tikai par pieejamajiem koksnes resursiem un to cenu korekcijām atbilstoši gala produktu realizācijas līmenim, bet arī par lēmumiem, kuri gan īstermiņā, gan nākotnē var ietekmēt koksnes resursu pieejamību Latvijā un līdz ar to arī ietekmēt kokrūpniecību, un ar šo sektoru saistīto nodarbinātību, samaksātos nodokļus. Vienlaikus ir zinātnieku pētījumu modelētas nākotnes situācijas, kas rāda iespējas Latvijā saglabāt esošo koksnes produktu ražošanas apjomus.

Iespējamās enerģētiskās krīzes situācijā paredzētie dabasgāzes piegādes samazinājumi par 20%, 40%, 80% vai pat par 100% būtiski ietekmēs ražošanas uzņēmumus, kuriem nāksies apturēt savu darbību ar visām no tā izrietošajām sekām, to novēršanai var būt nepieciešami milzīgi līdzekļi, tieši tāpēc jāpārskata gāzes samazināšanas un atslēgšanas nosacījumi un uzņēmumu atrašanās vienā vai otrā grupā.

Šāds ir uzņēmēju viedoklis pēc dabasgāzes sadales sistēmas operatora akciju sabiedrības Gaso rīkotajām mācībām, kurās tika izspēlēts scenārijs par to, kas un kā notiek situācijā, kad valstī nav dabasgāzes tādā apmērā, lai visiem varētu nodrošināt tās piegādi. Atbilstoši MK noteikumos strikti noteiktajiem nosacījumiem augstākā prioritāte dabasgāzes piegādēm ir paredzēta slimnīcām, sociālās aprūpes iestādēm, mājsaimniecībām, kas gāzi izmanto ēdiena gatavošanai, ūdens sildīšanai vai apkurei, savukārt šī resursa industriālajiem patērētājiem tās piegāde krīzes situācijā var tikt ierobežota 20%, 40%, 80% apmērā vai pat pilnībā apturēta. Vienlaikus, apturot ražošanu, uzņēmumi nespēs ne tikai samaksāt darbiniekiem, bet arī preču un pakalpojumu sniedzējiem un nemaksās arī nodokļus valsts budžetā, tādējādi raisot sava veida domino efektu. Tāpēc uzņēmēji aicina darīt visu, lai šādu situāciju nepieļautu, jo īpaši, ja pašlaik ir atklāti jautājumi par dabasgāzes pieejamību nākamajā ziemā. Vienlaikus dabasgāzes padeve pagaidām nevienam Latvijā nav samazināta, jo krīzes situācija nav izsludināta.

Lai arī pašlaik par iespējamāko LNG termināļa izveides vietu tiek minēta Skultes osta, kā arī Rīgas osta, tomēr Ventspils valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Jānis Vītoliņš norāda, ka visatbilstošākā infrastruktūra un līdz ar to arī vismazākie ieguldījumi varētu būt, ja šādu termināli izveidotu Ventspilī.

“Nav jābūvē jauna piestātne, jo tāda jau ir. Ventspils Naftā terminālim ir atbilstoši uzglabāšanas rezervuāri, ir tukšs naftas vads, kuram ir vajadzīgs tikai 4,5 km (Skultes–Inčukalna pazemes gāzes krātuves attālums ir teju 10 reizes garāks) garš savienojums ar maģistrālo gāzes vadu,” stāsta J. Vītoliņš.

LNG termināli Latvijā varētu attīstīt Skulte LNG Terminal vai Kundziņsalas dienvidu projekts 

Sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināli Latvijā varētu attīstīt AS "Skulte LNG Terminal" vai...

Viņš norāda, ka Ministru prezidentam ir nosūtīta attiecīgā informācija un tā jau ir nonākusi Ekonomikas ministrijā, kurai tad jānāk ar konkrētu priekšlikumu valdībā. “Esošā sistēma var strādāt ar 70 bāru spiedienu, bet gāzei pietiek ar 55 bāriem,” par naftas infrastruktūras tehnisko atbilstību gāzei atbild. J. Vītoliņš. Ventspilī tiek īstenots arī 18,1 milj. eiro vērts katlumājas projekts, kurā paredzēts kā kurināmo izmantot atkritumus. Tam ir paredzēts 9,2 milj. eiro liels ES struktūrfondu atbalsts. Tiesa, projekta iedarbināšanas laiks ir 2023. gads.

Pēdējo gadu uzmanības fokusā IKT

Pašreizējos pārmaiņu laikos, kad būtiski pieaug izmaksas, viens no biznesa konkurētspējas stūrakmeņiem būs inovācijas, kurās arvien lielāku lomu spēlēs mākslīgais intelekts, kā arī – labvēlīgas uzņēmējdarbības vides nodrošināšana, kurā būtiska nozīme ir un būs vietējai varai - tādi secinājumi izskanēja Kurzemes biznesa forumā, kas norisinājās 26. maijā Ventspilī koncertzālē Latvija.

Pasākums organizēts projekta Nr. LV-LOCALDEV-0004 Uzņēmējdarbības atbalsta pasākumi Kurzemes plānošanas reģionā ietvaros. Projektu līdzfinansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija, izmantojot EEZ grantus programmā Vietējā attīstība, nabadzības mazināšana un kultūras sadarbība.

Pēdējos gados informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), to dažādie risinājumi ir sava veida modes prece, turklāt tos ražo uzņēmumi, kuri atrodas ne tikai kaut kur tālu ārzemēs, bet arī tepat, Latvijā, un ne tikai Rīgā, bet arī Ventspilī, Liepājā, Valmierā, Daugavpilī u.c. Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju risinājumus izstrādā ne tikai pasaules mēroga milži, bet arī nelielas kompānijas – jaunuzņēmumi.

To apliecināja arī J. Vītoliņš, norādot, ka pēdējo gadu uzmanības fokusā ir bijušas IKT. “Ventspilī ir 67 IKT uzņēmumi, kuri nodarbina vairāk nekā 600 strādājošo, un šī sektora kompāniju neto apgrozījums pārsniedz 10 milj. eiro gadā,” norādīja J. Vītoliņš. Viņš uzsvēra, ka pilsētā ir izveidota šai nozarei nepieciešamā infrastruktūra, kurā iesaistīta gan Ventspils Augstskola kā jauno speciālistu kalve, gan Ventspils Augsto tehnoloģiju parks, kura uzdevums ir nodrošināt visu nepieciešamo infrastruktūru un atbalsta pakalpojumus progresīvo risinājumu nozarei. Ventspils Augsto tehnoloģiju parka pirmsākumi meklējami pirms 17 gadiem, bet par būtisku izrāvienu uzskatāms brīdis, kad izdevās piesaistīt pirmo elektronikas sfēras uzņēmumu – Ventspils Elektronikas fabriku (šodien – HansaMatrix).

“Ja pirms 20 gadiem kāds būtu prognozējis, ka Ventspilī būs elektronikas ražotnes un IKT sfēras uzņēmumi, tas tobrīd būtu šķitis neiespējami, taču tā ir realitāte šodien,” tā J. Vītoliņš. Šodien Ventspilī atrodas arī Accenture reģionālais birojs, SIA TestDevLab struktūrvienība, mākslīgā intelekta pētniecības un risinājumu izstrādes uzņēmums SIA Asya. Kā īpašu veiksmes stāstu J. Vītoliņš minēja jaunuzņēmumu SIA Azeron, kurš nodarbojas ar inovatīvu spēļu konsoļu ražošanu un to eksportu. Jāatzīst, ka uzņēmuma pirmie prototipi izgatavoti lauku šķūnītī, savukārt jau šogad kompānija nodarbina vairāk nekā 100 darbinieku, plānojot neto apgrozījumu 4,5 milj. eiro apmērā, SIA Azeron ir uzvarējusi Ventspils Zinātnes un inovāciju centra VIZIUM telpu nomas konkursā, iegūstot tiesības strādāt šī centra telpās.

“Latvijas digitālās vides mērījumā Latvijas e-indekss 2017., 2019. un 2021. gadā Ventspils tika atzīta par labāko nacionālās nozīmes attīstības centru kategorijā, bet Ventspils digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss ir bijis 55,6, kamēr vidēji ES tas bija 52,6, attiecīgi Ventspils ierindojusies 13. vietā,” tā J. Vītoliņš. Viņš norādīja, ka jau ir veikti pasākumi (renovētas ēkas), lai radītu jaunas darba vietas tieši IKT sektorā. Ir arī pieejams grants telpu nomas izmaksu segšanai 100% apmērā pirmajā gadā vai 50% apmērā otrajā darbības gadā. No šāda granta 28 saņēmējiem 20 darbojas tieši IKT sfērā.

IKT loma pieaug

Datorprogrammēšanas SIA Asya valdes loceklis Ēvalds Urtāns atzina, ka uzņēmums ir izstrādājis sistēmu, kas automātiski analizē pārdošanas un klientu apkalpošanas zvanus, atpazīst klientu emocijas pēc sarunas intonācijas. “Klients, kurš izmantoja šo sistēmu, divu mēnešu laikā palielināja pārdošanu par 43%,” skaidroja Ē. Urtāns. Viņš gan atzina, ka jaunuzņēmums, atšķirībā no lieliem uzņēmumiem, pagaidām dedzina vairāk naudas, nekā nopelna, jo jāatrod labākais risinājums. Kā vēl vienu mākslīgā intelekta produktu min Asya radīto sistēmu, kura atpazīst dažādus bojājumus zāģmateriālos.

Ē. Urtāns atzina, ka kompānija dažādu risinājumu izstrādē sadarbosies ar Ventspilī strādājošajiem uzņēmumiem. Komunālās tehnikas ražošanas SIA Bucher Municipal uzņēmuma vadītājs Mikus Brakanskis atzina, ka ražošana balstās uz cilvēkiem, viņu kompetenci un spējām, taču tiek izmantoti arī metināšanas roboti, un tiem ir vajadzīgas attiecīgas IKT programmas, tā radot vairāk darba šīs jomas speciālistiem. Tieši tāpēc būs jautājums, kurš – liels ražošanas uzņēmums vai jaunuzņēmums – spēs piesaistīt attiecīgās jomas speciālistus.

“Rodas jautājums – kurā brīdī investēt jaunāko automatizācijas iekārtu iegādē, jo īpaši tāpēc, ka tās ir dārgas un tām ir salīdzinoši garš amortizācijas laiks, vienlaikus ņemot vērā faktu, ka ik pēc vairākiem mēnešiem tirgū tiek piedāvātas arvien gudrākas un efektīvākas iekārtas,” tā M. Brakanskis.

Viņš norādīja, ka uzņēmums investē automātiskā rezerves daļu piegādes līnijā no noliktavas uz ražošanu. Jāņem vērā, ka pirms dažiem gadiem uzņēmums jau izveidoja jaunu produktu montāžas līniju.

Virtuālās vides izrāviens

“Tehnoloģiju vīzijas 2022. gada vadmotīvs ir tikšanās metaversā (virtuālajā vidē), kas pēdējo divu Covid-19 pandēmijas gadu laikā ir piedzīvojusi ļoti strauju izaugsmi un tās doto iespēju apguvi, jo uzņēmumi bija spiesti izmantot attālinātās saziņas tehnoloģijas gan attiecībās ar darījumu partneriem, gan darbiniekiem,” skaidroja informācijas un komunikācijas tehnoloģiju izstrādes un konsultāciju kompānijas Accenture Kurzemes reģiona vadītājs Guntis Čoders.

Viņš uzsvēra, ka pēdējo divu gadu notikumus IKT attīstībā nevajadzētu uztvert kā revolūciju, bet gan kā evolūciju, jo daudzas tehnoloģiskās iespējas jau bija, bet to iespējas netika ļoti plaši izmantotas. “Metaverss ir jauna veida internets, jo sākotnēji (1990. g.) bija datu internets (pirmās datu meklētājprogrammas), kam sekoja mobilās ierīces (2000. g.), kas bija pamats sociālo platformu (2010. g.) attīstībai (internets kļuva par sociālu vidi), turpinājums 2020. gadā bija lietu internets, kur savā starpā sazinās iekārtas, kam papildus vēl nākusi datu apstrāde, inteliģence, un internets kļūst par vietu, kura savieno telpas,” skaidroja G. Čoders.

Viņš norādīja, ka šādā situācijā ir jāņem vērā dažādi jautājumi: kādi ir šīs vides likumi, noteikumi, kas kuram šajā vidē pieder, kur glabājas dati, kā notiek norēķini utt. “Atkarībā no nozares metaverss mainīs visas mijiedarbības. Arī to, kā notiks darbs ar darbiniekiem, klientiem, kā nogādāsim produktus līdz patērētājiem u.tml.,” uzsvēra G. Čoders. Viņaprāt, nav vērts gaidīt, kad tehnoloģijas atnāks pie konkrēta uzņēmuma, bet gan pašam uzņēmējam ir jābūt proaktīvam. “Cilvēki baidās sākt kaut ko jaunu, tāpēc ka visbiežāk iepriekš ir apdedzinājušies – pārāk strauji un ātri ielēkuši jaunajā,” stāstīja G. Čoders. Viņš gan uzskata, ka uzņēmējiem eksperimentēt vajadzētu regulāri, bet investēt – tikai tad, kad ir pabeigta testēšana. “Sāciet ar mazumiņu un, ja izdodas, tad ieviesiet,” rekomendēja G. Čoders. Viņš norādīja, ka arvien vairāk ap mums būs programmējamās pasaules un arvien vairāk būs jaunu mašīnu, kuras piedāvās nepieredzētas iespējas. Piemēram, nesen notika virtuālais koncerts, kuru apmeklēja vairāk nekā 27 miljoni skatītāju.

Kā vēl viens piemērs tika minēts digitālais vēja parku dvīnis, kurš reālā laika režīmā simulē, kā šis parks strādā, tādējādi tā darbību efektivizējot par 20%. “Accenture kopā ar Latvijas Universitāti attīsta Quantum projektu, kas aizies pēc pieciem–septiņiem gadiem. 2021. gadā izgatavots kvantu dators spēja atrisināt vienā minūtē uzdevumu, ko superdators risinātu 10 000 gadu. Te arī ir atbilde par to, kā tik ātri varēja iegūt vakcīnu pret Covid-19, jo pirms 10 gadiem tas nebūtu iespējams,” skaidroja G. Čoders.

Ventspils domes priekšsēdētājs J. Vītoliņš vienlaikus uzskata, ka ir jāturpina attīstīt ražošanu. 2021. gadā Ventspilī strādājošo ražošanas uzņēmumu neto apgrozījums sasniedza 355 milj. eiro salīdzinājumā ar 240 milj. eiro 2020. gadā. “Ventspilī fokuss uz ražošanu tika vērsts pēc tam, kad 2002. gadā Krievija apturēja jēlnaftas transportēšanu pa cauruļvadu un Ventspils ostā pārkrauto kravu apjoms piedzīvoja būtisku samazinājumu,” atceras J. Vītoliņš. Viņš uzsvēra, ka tika radīta laba biznesa ekosistēma, kura arī ir devusi vairāk nekā 3000 darba vietu tieši ražošanā. “Ventspils jau ceturto reizi atzīta par vienu no desmit labākajām mikro pilsētām ārvalstu tiešo investīciju piesaistes stratēģijas jautājumos, šoreiz iegūstot trešo vietu,” uz vienu no veiksmes iemesliem investoru piesaistē norādīja J. Vītoliņš.

Viņš gan steidza piebilst, ka Ventspils osta vairs nav veiksmes stāsts. “Kopš Ventspils pilsētas pārstāvji ir izslēgti no ostas pārvaldības, tajā būtiski ir samazinājušies kravu apjomi. Ja 2019. gadā ostā pārkrāva 20,5 milj. t, tad 2021. gadā – vairs tikai 11,1 milj. t, un arī šogad nav labu ziņu, jo, ja piepildīsies satiksmes ministra prognozētais kritums par 2/3, tad Ventspils ostā visā gadā tiks pārkrauts tikai ap 3,9 milj. t kravu, kaut arī bija laiks, kad 3 milj. t krāva ik mēnesi,” skaidroja J. Vītoliņš. Viņš saprot, ka šāds prognozētais kravu apjoma kritums ir saistīts ar ES sankcijām pret Krievijas un Baltkrievijas uzņēmumiem un precēm, taču būtu tikai godīgi, ja to kompensētu ar atbalsta instrumentiem, kurus var iegūt no ES programmām.

“Ja šādas kravu apjoma krituma prognozes piepildīsies, tad bez darba paliks 600 līdz 700 cilvēku, un ir jābūt plānam, ko un kā darīt,” norādīja J. Vītoliņš. Viņaprāt, viens no risinājumiem ir attīstīt rūpniecību, no kuras 85% produkcijas tiek eksportēta. “Diemžēl kopš tā laika, kad valsts pārņēma savā pārziņā Ventspils brīvostas pārvaldi, tā nav uzsākusi nevienu jaunu industriālo būvju projektu. Pašlaik pašvaldība ir iniciējusi 4,3 milj. eiro vērtu projektu, kurā varētu tikt izveidotas ap 45 jaunām darbavietām. Viena darbavieta izmaksā 100 000 līdz 200 000 eiro,” norādīja J. Vītoliņš. Viņš atzīst, ka Ventspils pretendēs uz ES programmas atbalstu, lai varētu īstenot 15 milj. eiro vērto divu ražošanas ēku kompleksu izveidi.

Latvijas kompānijas SIA Zippy Vision izstrādātās un ražotās koka brusu un zāģmateriālu optimizācijas līnijas, kas ļauj palielināt gatavās produkcijas iznākumu, nepalielinot pārstrādājamās koksnes daudzumu, pašlaik sekmīgi izmanto vairāki kokapstrādes uzņēmumi Latvijā, bet tuvāko mēnešu laikā tiks uzsākts to eksports uz Ziemeļeiropas valstīm.

„Pašlaik ir sarunas ar ārvalstu dīleriem, kuriem jau ir padomā vairāki šajās zemēs strādājošie kokapstrādes uzņēmumi, kuriem ir nepieciešamas mūsu izstrādātās koksnes pārstrādes optimizācijas sistēmas, risinājumi un iekārtas,” situāciju skaidro SIA Zippy Vision līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Gundars Kuļikovskis.

Viņš atzīst, ka kompānijai ir paveicies ar pirmajiem klientiem, jo kokapstrāde ir salīdzinoši konservatīva un tajā labākais pārdošanas risinājums ir strādājoša un sevi pierādījusi iekārta. Vienlaikus, lai no ieceres un laboratorijas izmēra prototipa nonāktu līdz reālai, sekmīgi strādājošai sistēmai, ir vajadzīgs ne tikai laiks, bet arī resursi. „Būtībā nav tāda iekārtas prototipa, kas spēt izturēt sadursmi ar reālu ražotni, kurā ir viss — skaidas, putekļi, vibrācija utt. -, tāpēc bijuši nepieciešami ļoti daudzi uzlabojumi un jārisina problēmiņas, par kurām sākotnēji neiedomājāmies,” skaidro G. Kuļikovskis. Viņš norāda, ka viss sācies ar Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta pasūtījumu, tomēr, ienākot ar savām iekārtām reālajā ražošanā, tās nācies pilnveidot, uzlabot ne tikai atbilstoši pasūtītāju vēlmēm un biznesa uzstādījumiem, bet arī atbilstoši videi, kādā attiecīgajām iekārtām jāstrādā.

Energoresursu, citu materiālu un pakalpojumu cenu, kā arī atalgojuma pieaugums atkritumu apsaimniekotājus nostādījis situācijā, kad izmaksas līdzvērtīgas ieņēmumiem un to tālākais pieaugums nozīmēs strādāšanu ar zaudējumiem, tāpēc atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu tarifi būs augstāki

Atkritumu apsaimniekotāji, vairs nespējot akumulēt degvielas cenu sprādziena, atalgojumu un vispārējās inflācijas radīto izmaksu sadārdzinājumu, kā tas darīts iepriekšējos gados, ir spiesti palielināt nešķirotu sadzīves atkritumu apsaimniekošanas maksu,” par kritisko situāciju nozarē skaidro Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) izpilddirekcijas vadītājs Armands Nikolajevs.

Viņš atgādina, ka pēdējos gados atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi ne reizi nav lūguši palielināt atkritumu apsaimniekošanas maksu – gan energoresursu, gan darbaspēka izmaksu sadārdzinājumu uzņēmumi ir kompensējuši gan uz peļņas rēķina, gan efektivizējot loģistiku un izmaksas.

Konkurence būvniecībā ir, vienlaikus vairākos segmentos novērojams strādājošo uzņēmumu skaita sarukums, kura iemesli meklējami neprognozējamā nākotnē vairāku gadu periodā. Piegādātāju apvienības var būt viens no veidiem, kā palielināt konkurenci, bet jādomā arī par produktivitātes celšanu nozarē.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa rīkotajā tiešsaistes diskusijā Konkurence būvniecības jomā: panākumi un izaicinājumi.

Lejupejoša tendence

“Konkurence pastāv, bet ir duāla sajūta. Publisko iepirkumu dati rāda, ka 2019., 2020. un 2021. gadā uz vienu iepirkumu būvniecībā bija pieci piedāvājumi, 2022. gadā tie bija četri un šogad jau vien trīs. Tātad konkurence 2023. gadā salīdzinājumā ar situāciju, kāda bija pirms Covid-19 pandēmijas, ir sarukusi,” situāciju analizē Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons. Viņš norāda uz pašu būvuzņēmēju secināto, ka lielajos un komerciāli interesantajos būvprojektos konkurence ir, jo pretendentu skaits ir seši – septiņi, savukārt vidēja lieluma projektos (līdz 5 milj. eiro) konkurence ir būtiski mazāka, jo tie dažādu iemeslu dēļ nav tik pievilcīgi. “Iespējams, ka vāja konkurence ir privātmāju būvniecības segmentā, taču tajā mūsu biedri nestrādā, tāpēc ir grūti izdarīt secinājumus,” tā G. Miķelsons.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Uz daudzstāvu autostāvvietas jumta smagie — bijušajā PSRS ražotie MI helikopteri, kādi pašlaik tiek izmantoti — nolaisties nevar, šim mērķim būs nepieciešami vieglie — Eiropā vai ASV ražoto helikopteri.

Tādu iespējamo risinājumu pieļauj helikopteru pārvadājumu kompānijas SIA GM Helicopters valdes priekšsēdētājs Aivars Bebrišs. Viņš uzsver, ka ir grūti vērtēt Gaiļezera slimnīcas kompleksā iecerēto daudzstāvu autostāvvietu ar helikoptera nosēšanās laukumu uz jumta, neredzot šādas ieceres tehnisko dokumentāciju. "Cik zinu, tad uz naftas ieguves platformām jūrā var nosēsties helikopteri, kuru svars nepārsniedz 10 t, savukārt Latvijā izmantotie MI helikopteru svars ir 13 t, un to nosēdināšana uz kāda jumta ir problemātiska," skaidro A. Bebrišs. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka daudzstāvu ēkai ar helikoptera nosēšanās laukumu uz jumta ir nepieciešama papildus stiprība, tāpēc šāda projekta ieceres realizācija nebūt nav vienkārša. "Pacientu steidzamai nogādāšanai uz slimnīcu Eiropā izmanto tā dēvētos vieglos helikopterus, kuri sver 3,2 tonnas un, atkarībā no konfigurācijas, maksā apmēram 5-6 milj. eiro un tie var arī nosēsties uz daudzstāvu ēku speciāli pielāgotiem jumtiem," teic A. Bebrišs. Viņš gan atzīst, ka MI helikopteriem ir ļoti laba pretapledošanas sistēma, kas Latvijas klimatiskajos apstākļos ir būtisks faktors.

Sankcijas pret Krieviju varētu atsaukties augstākā inflācijā un lēnākā Latvijas ekonomikas izaugsmē, taču tam nevajadzētu atturēt no sankciju ieviešanas, pauda banku analītiķi.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš sacīja, ka situācija Ukrainā ir ļoti mainīga un ir iespējami dažādi situācijas attīstības scenāriji.

"Ja runa ir tikai par pašreizējām sankcijām finanšu sektorā, tad jūtamai ietekmei uz Latvijas ekonomikas rādītajiem nevajadzētu būt. Arī energoresursu cenas pēdējos nedēļu laikā pagaidām nav būtiski mainījušās. Tomēr dabasgāzes, naftas un elektrības cenas joprojām ir augstas, un šobrīd valsts tērē aptuveni 60 miljonus eiro mēnesī, kompensējot izmaksu kāpumu mājsaimniecībām un uzņēmumiem," pauda Āboliņš.

Viņš arī norādīja - ja dabasgāzes cenas saglabāsies esošajā līmenī līdz vasarai un par šādu cenu tiks iegādāta dabasgāze nākamajai apkures sezona, apkures tarifi rudenī Latvijā vēl būtiski kāps un energoresursu importam gadā tērēsim par 1-1,5 miljardiem eiro vairāk nekā iepriekšējos gados.

Koksne var aizstāt dabasgāzi siltuma un elektroenerģijas ražošanā, to var īstenot ar Latvijā ražotām koksnes gazifikācijas iekārtām, kuras gan pašlaik tiek piegādātas Japānas pasūtītājiem.

SIA Fortes inženieri vairāku gadu garumā ir izstrādājuši koģenerācijas tehnoloģiju, kas, izmantojot biomasu, gāzģeneratorā rada kokgāzi, saražojot gan elektroenerģiju, gan siltumu, kā arī triģenerācijas procesā - aukstumu.

„Šis process ir gan cenu ziņā krietni izdevīgāks par dabasgāzi, gan videi draudzīgs biomasas resursu izlietojuma ziņā, jo pārsvarā biomasa tiek izmantota tikai viena veida enerģijas – siltuma – ražošanā. Turklāt šo tehnoloģiju ir iespējams integrēt jau esošajās dabasgāzes stacijās. Savukārt moduļu risinājums ļauj uzstādīt šādu pārvietojamu, iepriekš samontētu koģenerācijas staciju ar atvieglotām būvniecības procedūrām vai arī bez speciālas infrastruktūras,” skaidro SIA Fortes vadītājs Armands Zemītis. Viņš atzīst, ka vienu šādu sistēmu piegādās klientam Japānā un ar Latvijas Investīciju attīstības aģentūras atbalstu prezentēs arī citiem potenciālajiem klientiem.

Digitalizācijas sniegtās pašreizējās iespējas finanšu pārvaldībā līdz šim biežāk izmantojuši lielie uzņēmumi, jo tās dod iespēju strādāt efektīvāk, iegūt un analizēt datus jebkurā brīdī, kad nepieciešams, taču pilnībā to potenciāls joprojām nav izmantots, jo īpaši nelielo uzņēmumu segmentā.

Tādas atziņas skanēja biznesa vadības sistēmu izstrādes uzņēmuma Excellent Latvia sadarbībā ar LR Grāmatvežu asociāciju un Dienas Biznesu rīkotajā vebinārā Uzņēmuma finanšu procesu digitalizācija - klupšanas akmeņi un risinājumi.

Nenoliedzami Covid-19 pandēmija ir bijis būtisks stimuls digitalizācijai visur, kur vien tas iespējams, tomēr vēl joprojām nebūt nav izmantotas visas iespējas, ko tā varētu sniegt. Digitalizācija tiek uztverta kā konkurētspējas stiprināšanas, efektivitātes paaugstināšanas, izaugsmes un attīstības instruments. Diemžēl Latvija digitālo tehnoloģiju un to radīto iespēju izmantošanā uzņēmumos atpaliek ne tikai no Igaunijas un arī no Lietuvas, bet ir arī zem ES vidējā rādītāja tā redzams Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā.

Koka izmantošanā būvniecībā Latvija ir sava veida izņēmums, jo pagaidām vēl ir ļoti maz ne tikai publisko, bet arī industriālo ēku, kuras būtu būvētas no koka, kamēr Eiropā no šī dabīgā materiāla būvē ne tikai daudzstāvu ēkas, bet arī ražotnes, noliktavas un infrastruktūras objektus.

Tikko atklāta SIA REMM arhitekta Ingus Bērziņa izstrādātā un SIA Castor Construction īstenotā jaunā lielizmēra koka konstrukciju ēka, kas ir AS Latvijas Finieris rūpnīcas Furniers gatavās produkcijas noliktava, un tā ir viena no retajām lielizmēra koka konstrukciju industriālajām ēkām Rīgā.

Kārtējais objekts

AS Latvijas Finieris valdes loceklis, attīstības un pētniecības sektora vadītājs Māris Būmanis uzsvēra, ka vairāk nekā 3750 m2 lielās noliktavas būvniecība uzsākta 2021. gada pavasarī un projektā investēti 3,3 miljoni eiro. „Tā ir Latvijas Finiera stratēģija, jo šī noliktava jau ir piektais šāds projekts,” uz jautājumu, kāpēc būvē tieši no koka konstrukcijām, atbild M. Būmanis. Viņš atgādina, ka, apzinoties ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās priekšrocības, Latvijas Finieris jau pirms vairāk nekā 15 gadiem pieņēmis stratēģisku lēmumu jaunu industriālo ēku būvniecībā pēc iespējas vairāk izmantot koksnes produktus. Kopš tā laika lielizmēra līmēto koksnes konstrukciju risinājumos realizētas divas RSEZ SIA Verems attīstības kārtas, saplākšņu ražošanas cehs rūpnīcā Kohila Vineer Igaunijā, ķīmisko produktu rūpnīcas impregnēšanas cehs Bolderājā. „Tādējādi popularizējam koka būvniecību Latvijā un visā Baltijas reģionā, kas rada pienesumu tautsaimniecībai —pievienoto vērtību koksnei, turklāt koks ir CO2 krātuve,” uzsver M. Būmanis.

Mežsaimniecība Latvijā ir ilgtspējīga, jo vietās, kurās notikusi koksnes ieguve, pēc tam mērķtiecīgi tiek atjaunotas audzes, ikgadējas koksnes pieaugums pārsniedz cilvēku nocirstās un dabiski atmirušās koksnes apjomu.

Jāņem vērā, ka mežs ir salīdzinoši agresīva ekosistēma, jo vietās, kur cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ pārstāj apstrādāt zemi, tur nekavējoties ierodas koku pioniersugas. Tā ir aizaugušas bijušās lauksaimniecības zemes, grāvji, ceļmalas, kuras, regulāri izcērtot, tiek atbrīvotas no šādiem iebrucējiem.

Meži būs varenāki

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava direktors Jurģis Jansons uzskata, ka mežsaimniecība nevar būt neilgtspējīga, jo tad tā nav mežsaimniecība. „Jautājuma, vai naftas vai grants ieguves ir ilgtspējīgas, vienkārši nav, jo ir kaut kāds katls, kurš tiek tukšots,” skaidro J. Jansons. Viņš arī nezinot, kas īsti ir atmežošana, jo šeit grūti esot kaut ko atmežot. „Latvija ir mežu zeme, un, tiklīdz cilvēki no tās pazūd – to pamet, tā ekosistēma ieņem cilvēka vietu, kuru viņš līdz tam izmantoja pārtikas audzēšanai, dzīvošanai. Tās būtībā ir savulaik mežam atņemtās teritorijas,” tā situāciju skaidro J. Jansons.

Lai arī koksni pašlaik visvairāk izmanto tieši ēku būvniecībā un apdarē, kā arī mēbeļu un papīra ražošanā, tomēr perspektīvā tiks izstrādāti jauni produkti no koksnes, tostarp kompozītmateriāli, vēl jo vairāk – jau pašlaik ir izgatavots satelīts no bērza saplākšņa un top izolācijas materiāls, kurā naftas produktus aizstās koksne.

To, ka kokam joprojām ir liels, neizmantots potenciāls, atzīst arī biedrības Zaļās mājas valdes loceklis Kristaps Ceplis. Viņš norāda, ka koks vēsturiski ir izmantots gan māju (ēku), gan arī peldlīdzekļu (laivu, kuģu) būvniecībā, mēbeļu (galdu, krēslu, skapju) ražošanai, vēlāk, attīstoties koksnes ķīmijai, arī papīra izgatavošanai, taču vēl ir daudz pilnībā neizmantotu iespēju.

“Daudziem šķiet, ka neko vairāk no koka izgatavot nav iespējams, tomēr jaunākās tehnoloģijas jau pašlaik ļauj radīt kompozītmateriālus, kur koka vājākās īpašības tiek būtiski uzlabotas, radot materiālu ar daudz augstāku izturību,” uzsver K. Ceplis. Viņš norāda, ka ES Zaļā kursa bioekonomikas perspektīvā ļoti lielas iespējas paveras tieši koksnes ķīmijas segmentā.

"KPV LV" virzītais ekonomikas ministra amata kandidāts Pēteris Šmidre pašreiz negatavojas pievienoties jebkādam politiskajam spēkam, un to neplāno darīt arī tad, ja kļūs par ministru, apliecināja Šmidre.

Viņš stāstīja, ka "KPV LV" viņu uzrunājusi pirms pāris nedēļām, tomēr sākotnēji Šmidre šādu aicinājumu neesot uztvēris īpaši nopietni. Tomēr viņš piekritis, uzsverot, ka viņš būs bezpartejisks neatkarīgs kandidāts. "Tā kā es nepieeju šim jautājumam no politiskā skatu punkta un nelieku priekšā politisko karjeru, mani Ekonomikas ministrija vairāk interesē kā valsts institūcija, kura varētu daudz ko izdarīt valsts ekonomikai. Principā tā ir vienīgā ministrija, kurai jāpārstāv uzņēmēju intereses un jāattīsta bizness," sacīja Šmidre.

Jautāts, vai un kuras ir tās konkrētās lietas, ar kurām viņš gribētu sākt savu darbu ekonomikas ministra amatā, ja tajā nokļūs, Šmidre sacīja, ka vajadzētu sākt ar sāpīgajiem jautājumiem, kuri šobrīd ir aktuāli un nav atrisināti.

Eiropas Savienības jaunā vides politika visbūtiskāk skars zemkopību un transportu; pārejai uz jauno kursu Latvijai atvēlēti 10 miljardi eiro, kas pašlaik ir viena gada valsts budžets, taču tikai aizsargājamo teritoriju palielināšana meža nozarē vien ik gadu samazinās eksporta ienākumus par vismaz 800 milj. eiro, kā arī nodarbinātību nozarē un ar to saistītajās sfērās.

To rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv organizētā diskusija par Eiropas Savienības jauno vides politiku, tās iespējamajiem riskiem un ieguvumiem Latvijas tautsaimniecībai.

Pārkārtošanās notiks daudzu gadu garumā, taču, lai tās rezultātā tiktu sasniegti izvirzītie ES klimata mērķi un vienlaikus tautsaimniecība nepiedzīvotu nepatīkamus pārsteigumus, attiecīgu lēmumu izstrādē jāpiedalās politiķiem, ierēdņiem un konkrētajās nozarēs strādājošajiem uzņēmējiem.

Identificē nozares, kuras jutīs visvairāk

“Pašlaik notiek to nozaru, kuras ietekmēs jaunā ES vides politika, identificēšana. Šajā procesā ir iesaistītas vairākas ministrijas, un tajā arī tiks identificētas tās nozares, kurām būs jāsaņem vislielākais sitiens,” skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Gatis Zamurs. Viņaprāt, vislielāko pārmaiņu priekšā atrodas transports un zemkopība, kas ir atbildīgas par lielu daļu no siltumnīcu gāzu emisijām. “Tā ir horizontāla pārmaiņa, kura skars visus, izaicinājumu ir daudz, un tos visus nofiksēt nav iespējams. Piemēram, gājām Zaļā kursa virzienā, domājām zaļas domas, bet atnāca Covid-19, un mēs apkraujamies ar plastmasas iepakojumu,” tā G. Zamurs.Viņš atzīst, ka šajā kontekstā ir jāsaprot, cik preces un pakalpojumi maksās. “Visiem pārvadājumiem būs jāizmanto zaļāks transports un arī jābrauc būs mazāk. Preču ražošana lielos attālumos no patērētājiem un to atvešana nozīmē, ka par to ievešanu ES būs jāmaksā, lai nekropļotu konkurenci ar tiem, kuri ražo zaļāk ES,” tā G. Zamurs. Tas nozīmēs CO2 emisijas nodokli preču ievešanai ES. Protams, pašlaik nav zināms, kad tāds tiks ieviests. “Tuvāko gadu laikā sapratīsim, kad un kā tas notiks,” uzsver G. Zamurs.

Skujas, kas pašlaik paliek cirsmās vai tiek izmantotas kā kurināmais, var izmantot par izejvielām biofarmācijai, uztura bagātinātājiem, kosmētikai, augu aizsardzības līdzekļiem, kā arī sadzīves ķīmijai, tādējādi radot gan jaunas darba vietas, gan arī ienākumus.

Pēc aptuvenām aplēsēm, ik gadu mežā paliek apmēram 400 000 t ekoloģisku skuju, kuras pārstrādājot varētu gūt gan miljardiem eiro lielus ienākumus, gan arī radīt jaunas darba vietas reģionos,” skaidro SIA BF-ESSE valdes priekšsēdētājs Dr. med. Juris Rubens.

Viņaprāt, skuju, kuras pašlaik lielākoties atstāj cirsmās, daļu izmanto kā kurināmo (šķeldojot zarus), bet to pārstrāde izejvielās dažādu bioproduktu ražošanai varētu kļūt par vienu no Latvijas bioekonomikas stūrakmeņiem. “Skujas ir milzīgs un labs resurss, to pārstrāde būtu pamats zaļajai ķīmijai un pavērtu iespējas iegūt rūpnieciskos produktus, piemēram, skuju ekstraktu/pastu, kas būtu izmantojama augu aizsardzības līdzekļu, cilvēku un dzīvnieku uztura bagātinātāju, kosmētikas un medikamentu ražošanā,” tā uzskata J. Rubens.

ES Zaļais kurss skars ikvienu meža nozarē strādājošu uzņēmumu, visticamāk, samazināsies koksnes resursu ieguvei pieejamo platību apmērs, tādējādi raisot ķēdes reakciju, tāpēc Latvijai ir jābūt savai zinātniski pamatotai pozīcijai, lai šo izaicinājumu pārvērstu ieguvumos.

Tāds ir Latvijas Meža sertifikācijas padomes organizētās 6. starptautiskās konferences Dabas resursu ilgtspējīga apsaimniekošana – veiksmīgas sociālekonomiskās attīstības pamatnosacījums Eiropas Savienības jaunās vides politikas ieviešanas periodā referentu un diskusiju secinājums.

Latvijas Meža sertifikācijas padomes priekšsēdētājs Māris Liopa uzsvēra, ka tie lēmumi, kuri ir pieņemti un kurus vēl arī tiek plānots pieņemt saistībā ar Eiropas Zaļo kursu, attieksies arī uz Latviju un ietekmēs ļoti daudzus sektorus. Par savu vietu un konkurētspēju šajā jaunajā pasaules sistēmā ir jādomā ne tikai Latvijai, bet arī citām valstīm, kurās ir liels mežu īpatsvars, kurās ir attīstīta meža nozare. “Šajā jomā liela nozīme būs Latvijas zinātniekiem un jo īpaši zinātnē balstītiem secinājumiem par to, kas un kā jādara Latvijā, jo tas, kas ir labs un derīgs kādā dienvidu zemē, kur mežs ir retums, nav un nevar būt piemērojams tādā valstī kā Latvijā, kur meži aizņem vairāk nekā pusi no visas valsts teritorijas,” tā M. Liopa.

Starptautiskā projekta VIOBOND ietvaros Rīgā top pasaulē, iespējams, pirmā, uz koksnes dabīgās sastāvdaļas lignīna bāzes veidotu industriālo sveķu ražotne, kas jau 2025. gadā varētu būtiski samazināt līdz šim lietotā fosilā fenola un formaldehīda patēriņu.

“Pašlaik notiek projektēšana un citi ar ieceres realizāciju saistītie darbi, praktiskās darbības (būvniecība) varētu sākties ne ātrāk kā 2023. gadā, visticamāk, 2024. gadā. Savukārt rūpnīca savu darbu varētu uzsākt 2025. gada nogalē, bet, ja tai nepieciešamo iekārtu un komponentu piegādes aizkavēsies, tad 2026. gadā,” projekta attīstības laika grafiku ieskicē AS Latvijas Finieris valdes loceklis Māris Būmanis.

Viņš norāda, ka iecerētajā ražotnē plānots saražot 45 000 t industriālo sveķu ar dabīgo lignīnu, kas nodrošinās iespēju visu Latvijas Finiera saplākšņa produkciju līmēt ar šo jauno līmvielu.

“Paredzētā jauda ļaus arī jauno līmvielu nelielā apmērā piegādāt citiem patērētājiem,” teic M. Būmanis. Viņš atgādina, ka projekta īstenošanā ir daudz izaicinājumu, piemēram, attiecībā uz lignīna padeves un iemaisīšanas tehnoloģijām, kādu pašlaik pasaulē vienkārši nav. “Sākotnējās aplēses bija, ka uz lignīna bāzes ražotās līmvielas ražotnes izveide izmaksātu nedaudz vairāk kā 20 milj. EUR, taču inflācijas ietekmē šīs izmaksas, visticamāk, būs augstākas,” uz jautājumu par šī projekta realizācijai nepieciešamajām investīcijām atbild M. Būmanis. Viņš arī piebilst, ka šajā projektā ir apvienota pētniecība, inovācijas un to komercializācija, tāpēc tam ir piesaistīts arī Eiropas Savienības līdzfinansējums no Eiropas Komisijas pētniecības un inovācijas investīciju programmas Apvārsnis 2020, un informācija par šī projekta sasniegumiem būs pieejama arī citiem interesentiem.