Nevar lielu daļu Latvijas pasludināt par kakta galu un pateikt, ka tur nav perspektīvas – to intervijā DB uzsver Latvijas Reģionu apvienības (LRA) premjera amata kandidāts Edvards Smiltēns.
Fragments no intervijas
Latvijas Reģionu apvienībai (LRA) pēdējie reitingi ir neiepriecinoši – 1,1%. Kā vērtējat savas izredzes iekļūt Saeimā, cik tas ir reāli?
Ko vēlētāji ir dzirdējuši pēdējā laikā par mūsu partiju? Kad LRA vēl bija 4,4%, dažādi eksperti teica: nu, tur ir pāris līderu, bet nekā cita jau tur nav. Tādējādi ignorējot faktu, ka mēs esam otrs lielākais reģionālais spēks Latvijā tūlīt aiz ZZS ar 250 pašvaldību deputātiem un pārstāvniecību vairāk nekā 54 novados. Ja vērtējam mūs pēc izdarītajiem darbiem, tad jāmin mūsu iniciētie grozījumi Patērētāju aizsardzības likumā, vēršoties pret alkatīgajām ātro kredītu likmēm, iestāšanos par atklātu Valsts prezidenta ievēlēšanu, tāpat mūsu darbs ir tā dēvētās atraitņu pensijas. Kaut gan mūsu juristu trīs mēnešus gatavotos grozījumus koalīcija «noraka» un pēc diviem mēnešiem pieņēma to pašu, tikai izkropļotā versijā. Mūsu paveikto mums kā opozīcijas partijai ir grūti izstāstīt sabiedrībai, jo mums nav ministru, kas var sevi pieteikt medijos. Vēlētājiem ir svarīgi izvērtēt, kas ir programma un kandidāti, kādus piedāvā uz vēlēšanām, kā arī tas, vai līdz šim konkrētā partija ir kalpojusi sabiedrības interesēm. Šodienas reitingi neko neliecina par partijas programmu un kandidātiem uz vēlēšanām, jo aptauju veikšanas laikā tas gluži vienkārši vēl nebija zināms. Reitingi jāskatās tendencēs, turklāt ir būtiska atšķirība starp dažādu socioloģisko firmu veiktajiem reitingiem. Jāpiemin, ka LRA nav iesaistīta nevienā no pašreizējiem skandāliem – nedz OIK, nedz maksātnespējas epopejās, mēs neesam iesaistīti valsts nozagšanā. Īstais reitings būs 7. oktobris. Arī pirms iepriekšējām vēlēšanām mūsu reitingi bija slikti, bet vēlēšanu rezultāts – diametrāli pretējs.
Kas ir tā vēlētāju grupa, uz kuru jūs orientējaties? Kā jūs raksturotu savu vēlētāju?
Tas ir vēlētājs, kuram ir svarīgas Latvijas valsts nacionālās intereses, kurš domā par savu nākotni, savas dzimtās vietas nākotni, kurš interesējas par politiku. Tas ir vēlētājs, kuru nevar apmuļķot ar skaļām frāzēm un lozungiem, populistiskiem nereāliem paziņojumiem. Tie ir cilvēki, kuri smagi strādā un vēlas godīgus spēles noteikumus, labu valsts pārvaldi, taisnīgumu, saglabāt savu identitāti un redzēt perspektīvu.
Tas ir skaists raksturojums, taču domāju, ka tādu par savu vēlētāju sniegtu teju ikviena partija. Tādēļ jautāšu, kas ir tas, kas jūs atšķir no citām partijām, piemēram, no ZZS, kas arī sevi pozicionē kā uz reģioniem un pašvaldībām orientētu?
Vispirms jau LRA ir pulcējušies cilvēki, kuri ar savu darbību ir pierādījuši, ka viņiem var uzticēties, piemēram, daudzi pašvaldību vadītāji, kuri nav bijuši iesaistīti valsts nozagšanā un skandālos. Tā ir būtiska atšķirība no citām partijām. Mūsu partiju vada pārliecība, ka Latviju veido visi reģioni kopā. Ir partijas, kurām ir tēzes, ka ir viena liela Rīga un varbūt arī Ventspils un Liepāja. Pārējā Latvija ir perifērija, kur mēs varam atļaut privatizēt slimnīcas, neieguldīt ceļu infrastruktūrā utt. Redzot, kā ir transformējusies ZZS, mēs redzam, ka tā ir aizmirsusi 600 000 Latvijas iedzīvotāju. Tos, kas dzīvo Latvijas reģionos.
Kā? ZZS taču «stāv un krīt» par mazajām pašvaldībām.
Jā, bet paskatieties uz naudas plūsmām, kā tiek finansēti lielie objekti. Ja palūkojamies uz Eiropas naudas piešķīrumu mūzikas skolām, kuru Latvijā ir ļoti daudz, tad redzam, ka puse no pieejamā finansējuma aizgāja uz Ventspili. Mēs iestājamies par līdzsvarotu reģionālo attīstību. Nevar lielu daļu Latvijas pasludināt par kakta galu un pateikt, ka tur nav perspektīvas. Man ir emigrējuši daudzi draugi no reģioniem. Un viņi teic, mani sauc mājās. Bet uz kurieni? Es ziņās redzu, ka tur nav perspektīvas, ka tur nav, ko darīt, ieguldījumu infrastruktūrā nav. Ja aizbraucēji redz, ka viņu dzimto vietu noraksta kā neperspektīvu, viņi neatgriezīsies. Jo cilvēkiem mājas nav Rīga. Tātad reģionālais bloks ir viens no mūsu īpašajiem pienesumiem. Ja runājam par nodokļiem, jautājums ir, cik cilvēkam paliek dzīvošanai pēc to nomaksas. Mēs redzam, ka neapliekamo minimumu vajadzētu pielīdzināt minimālajai algai. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo no algas līdz algai. Tas mūs būtiski atšķir no citām valstīm. Līdz ar to visas krīzes sit ļoti spēcīgi. Faktiski tas ir jautājums par dzīves kvalitāti, kas līdztekus reģionu līdzsvarotai attīstībai ir otrs mūsu apvienības pīlārs. Ja runājam par cilvēku obligātajiem maksājumiem, tad uzskatām, ka OIK ir absolūti negodīgs pret iedzīvotājiem. Vēl viena problēma, kas mūs satrauc, – Latvijā ir 174 000 cilvēku, kas nespēj laikus nokārtot saistības, kas nepārsniedz 200 eiro. Šie cilvēki brien iekšā ātro kredītu jūgā.
Kāda jums kā bijušajam Vienotības politiķim, kas ilgus gadus bijis varas pozīcijās, ir atbildība par pašlaik valstī notiekošo?
Pirmajos gados, kad mani tikko ievēlēja Saeimā, man nācās daudz mācīties, lai saprastu, kā šis organisms funkcionē. Mana atbildība ir bijusi divās lielās lietās – Zemkopības ministrijā un Izglītības un zinātnes ministrijā, kur biju parlamentārais sekretārs. Man bija jāmetas lobiju cīņās, lai lauksaimniekiem iegūtu vairāk naudas no Eiropas Kopējās lauksaimniecības politikas. Tas arī lielā mērā izdevās. Savukārt izglītības jomā tā bija profesionālās izglītības reforma. Domāju, ka ielikām diezgan labus pamatus.
Vai Latvijā ir jāturpina reģionālā reforma, vai jānotiek novadu apvienošanai?
Reģionālajai reformai būtu jāturpinās ar novadu tālāku apvienošanu. Jāapvieno būtu tie novadi, kas, darbojoties vieni paši, nevar saviem iedzīvotājiem nodrošināt pienācīgu dzīves kvalitāti. Tas būtu jāizdara, izstrādājot vienādus dzīves kvalitātes standartus, kuriem pašvaldībām ir jāatbilst. Ja šīs prasības konkrētā pašvaldība nevar izpildīt, tad ir jāapvienojas. Ja runājam par skolām, tad, protams, ir dažādas neloģiskas situācijas, kur skolas atrodas teju pāris kilometru attālumā viena no otras, bet katra savā pašvaldībā. Protams, ka viet- varām būtu jāsadarbojas un tās jāapvieno. Tāpat, iespējams, pašvaldībām ir jāsadarbojas, lai uzturētu pašvaldības policijas.
Bet ko tad, ja pašvaldības nevēlas to darīt un katra ietiepīgi turas pie savas skolas?
Ir jāuzliek konkrēti standarti, kuri pašvaldībām ir jāievēro.
Kādi tie varētu būt?
Piemēram, izglītībā – jo mazāks bērns, jo izglītība tuvāk mājām, jo pieaugušāks, jo vairāk jāorientējas uz izglītības kvalitāti. Līdz ar to pašvaldībām, organizējot savu skolu tīklu, ir jādomā, kā, piemēram, vidusskolās nodrošināt attiecīgo kvalitāti. Ja runājam par veselības aprūpes pieejamību, tad, piemēram, Vidzemē Gulbenes un Balvu slimnīcas vienkārši ļāva privatizēt fantastiskā shēmā. Pēdējais bastions ir Alūksnes slimnīca. Ja tās nebūtu, tad lielai daļai Ziemeļvidzemes iedzīvotāju medicīniskā palīdzība nebūtu sasniedzama stundas laikā. Mēs atkal runājam par vienotiem standartiem.
Ko darīt, ja pašvaldības nevar kvalitātes standartus izpildīt, bet apvienoties nevēlas? Jau pašlaik ir 52 novadi, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par likumā noteikto.
Jā, bet, apvienojot novadus, naudas masa nemainās.
Visu rakstu Atbrīvot uzņēmējdarbības garu lasiet piektdienas, 10.augusta laikrakstā Dienas Bizness!
