Ekonomika

Cilvēki seko ekonomikai

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 31.08.2022

Jaunākais izdevums

Latvijas izmiršanas stāstam ir vairāk dimensiju, nekā pirmajā acu uzmetienā šķiet, un tādēļ ir vērts paraudzīties uz iedzīvotāju skaita izmaiņām uz kopējā Eiropas fona.

Pamata aina, bez plašiem komentāriem, ir Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa pēc Eurostat datiem apkopotā informācija par iedzīvotāju skaita izmaiņām Eiropas Savienības (ES) valstīs, kuru viņš publicēja savā sociālā tīkla Twitter kontā šogad. Kopš 2000. gada esam procentuāli zaudējuši visvairāk iedzīvotāju no visiem ES. Ir gluži tā, it kā Latvijā būtu bijusi fronte, tikai bez neviena šāviena.

Latvijā bērni dzimst

Ievadā ir jāuzsver, ka Latvijā bērni dzimst un mēs neesam pēdējā vietā dzimstības ziņā uz vienu sievieti. Protams, neviena Eiropas valsts nevar lepoties ar spēju pašatražot sevi. Proti, vidējam lielumam jābūt 2,1 bērnam uz vienu sievieti valstī. Visaugstākie rādītāji, pēc kompānijas Statista datiem, ir Francijai un Zviedrijai – 1,84 bērni uz sievieti. Latvija ir vairāk TOP galvgalī, ja raugāmies uz ES kopumā. Mums 2021. gadā bija 1,75 bērni uz vienu sievieti, atbilstoši Statista.

Uzņēmumi – valsts asinsrite! 

Lielas daļas pasaules valstu, arī Latvijas, labklājība balstīta uz tajā strādājošajiem uzņēmumiem,...

Salīdzinājumam – Somijā skaitlis ir 1,44, Lietuvā – 1,7, Igaunijā – 1,6. Var ņemt citas statistikas apkopošanas kompānijas vai Eurostat, kas saka, ka atražošanas skaitlis Latvijā ir 1,55 bērni uz sievieti (ES vidēji pēc Eurostat 1,5), bet arī citās valstīs skaitļi ir proporcionāli mazāki. Proti, skaitļi ir mazliet citi, tomēr kopaina un secinājums ir viens. Pie mums dzimst bērni un vidēji vairāk nekā Vācijā, Itālijā vai Spānijā, bet mazāk nekā Francijā vai Zviedrijā. Turklāt šī tendence caurmērā saglabājas visu laiku kopš 2000. gada. Tomēr J. Hermaņa apkopotā bilde parāda, ka, par spīti visam, esam lielākie zaudētāji, jo valsti pamet veselas ģimenes. Vidējie dzimstības rādītāji saka, ka mēs varam sevi atražot, ja vien nebrauktu prom.Ja mēs pieņemtu situāciju, ka cilvēku migrācija starp valstīm nenotiek, tad visu Eiropas valstu demogrāfiskās līnijas būtu lēzeni dilstošas atbilstoši dabīgai dzimstībai. Visur dzimst mazliet mazāk bērnu, nekā vajadzīgs, lai tautas atražotu sevi pilnībā, tomēr nekur aina nav katastrofāla, tik kritiska, lai apgalvotu, ka kāda tauta tūdaļ izmirs.

Ienākumi ir svarīgi

«Pastalās, bet brīvi! Naudai nav nozīmes, dzimtene pirmajā vietā!» ‒ ir šādi apgalvojumi, tomēr ir arī realitāte, kuru redzam attēlā. Var nepārprotami saskatīt sakarību starp vidējās algas lielumu un iedzīvotāju skaita izmaiņām valstī. Piemēram, Luksemburgā 22 gadu laikā iedzīvotāju skaits ir palielinājies par 49%. 2020. gada vidējā mēnešalga Luksemburgā pirms nodokļu nomaksas bija 5143 eiro, Dānijā – 5179 eiro, Vācijā – 4035, bet Latvijā – 1152 eiro. 2022. gadā vidējā mēnešalga Dānijā – 6173 eiro, Luksemburgā – 5143 eiro, Vācijā – 4168 eiro, bet Latvijā – 1379 eiro.

Rupji rēķinot, visā Eiropā puse no algas jāatdod nodokļos, par dzīvokli jāmaksā proporcionāli algai, un rezultātā paliek konstantās izmaksas, kas visur bija daudzmaz vienādas līdz šā gada 14. februārim. Proti, pārtika, degviela, elektrība un ar nelielu diferenci arī citas mazumtirdzniecības preces. Stāsts ir par to, ka no vidējās algas vecajās Eiropas zemēs cilvēkiem ikdienas tēriņiem pārtikai un ikdienas vajadzībām, kas visur elementārā līmenī maksā ja ne vienādi, tad ar nelielu atšķirību un faktiski dod pārliecību par elementāru dzīves kvalitāti, paliek pāri krietni vairāk naudas nekā pie mums Latvijā.

Mēs varam izdarīt minējumu, ka Latvijā ir liels to cilvēku slānis, kuriem līdzekļu kvalitatīvai pārtikai ir krietni mazāk un neatliek naudas jebkādiem tēriņiem brīvdienās iknedēļas atpūtai. Tie ļaudis, kuri paši nopērk biļetes, lai dotos uz Dāniju, Vāciju vai citām Eiropas zemēm, neskrien apkārt lielīdamies ar savu lēmumu. Mēs viņus vienkārši vairs neredzam. Ko darīt, lai mainītu situāciju? Faktiski visās Eiropas valstīs PVN pārtikai ir samazināts, tā vairojot tās pieejamību, bet Latvijā tā vietā ir virsplāna budžeta ieņēmumi. Ir valstis, kur ar nodokļiem neapliekamais algas minimums ir krietni lielāks nekā Latvijā.

Proti, valsts ar mērķētu nodokļu politiku padara dzīvi iespējamu. Ir jāpanāk situācija, kad arī pie nelielas algas cilvēks var atļauties dzīves minimumu. Jā, mēs šodien varam teikt, ka pēdējos mēnešos darbaspēka izmaksas ir augušas daudz straujāk nekā citviet ES, tomēr dzīve mazo algu saņēmējiem ir kļuvusi tikai grūtāka. Turklāt valsts pabalsti eksistences turpināšanai pienāks pēc brīža, bet darbaspēka deficīts Vācijā ir šodien. Tāds, lūk, ir situācijas taktiskais raksturojums, no kura vajadzētu veidot rīcības stratēģiju.

Kā pēc kara!

Latvijas iedzīvotāju skaita mērījumi ir pieejami jau kopš 1900. gada. Katrā pasaules karā mēs zaudējam līdz miljonam iedzīvotāju, un tad Latvija atkopjas. Šobrīd Latvijā iedzīvotāju skaits ir pielīdzināms 1925. gada līmenim, kad Latvijā saskaitīti 1,84 miljoni iedzīvotāju. Tiesa, tautas dzīvā spēka zaudējumus karos var mērīt piecu gadu periodā, un pēc tam seko atkopšanās. Iedzīvotāju skaits strauji pieaug, un 20 gados tas pieaug līdz aptuveni diviem miljoniem.

Ja paraugāmies uz iedzīvotāju skaitliskajām izmaiņām laikā līdz 2000. gadam, tad šeit jāņem vērā ekonomiskās transformācijas laiks un PSRS armijas izvākšanās. Proti, pirmie desmit gadi varētu tikt vērtēti duāli, ar atrunām. Tomēr laikā no 2000. gada Latvija zaudēja vairāk nekā piektdaļu no populācijas, un šāda situācija ir pielīdzināma karadarbības postam. Turklāt līdzīgā situācijā ir arī Lietuva, Horvātija, Rumānija un Bulgārija. Igaunijai tikai -5%, turklāt pēdējie seši gadi šajā valstī paiet ar pozitīvu demogrāfisko saldo. Iznāk, ka ES valstīm ir izvēle.

Nevar apgalvot, ka kāds mūs no ārpuses speciāli spiež darīt to, ko darām ar sevi. Caurskatot teju desmitgades preses publikācijas Dienā un Dienas Biznesā, intervijās jau pirms 5, 10 un pat 15 gadiem var atrast uzņēmēju, atsevišķu politiķu, finansistu, ekonomistu atziņas zem vienojošas nots: «Latvija ir kaut kāds neveiksmīgs ekonomikas eksperiments, kurā ir uzrakstīti tūkstošiem glābšanās plānu, virsplānu, ģenerālplānu, politiku, bet nekas no tā nav realizēts vai sasniegts.»

Miršanas pabalsti

Latvijas plāns attīstīties tā, kā mēs to darām, ir brīvprātīgs, un par to liecina Lietuvas un Igaunijas atšķirīgās līknes. Igauņi mazliet ātrāk, lietuvieši vēlāk, bet ir izvēlējušies dzīvot, bet mēs izvēlamies izmirt. Tā pirms iestāšanās ES 2008. gada krīzē netika devalvēta nacionālā valūta, atšķirībā no Polijas vai dažām citām ES valstīm, bet šobrīd esam vienīgie, kuri spītīgi neatlaiž nodokļus saviem pilsoņiem laikā, kad gandrīz visi citi ES tā dara. Proti, Latvijas valdība cītīgi turas pie monētas, ne pie cilvēka. Ar lielu daļu pārliecības varam mūsu finanšu politikas veidotājus saukt par monetāristiem, jo šķiet, ka tas ir vienīgais instruments, kā tiek vadīta Latvijas ekonomika, proti, ar naudas daudzuma iedzīvotāju rokās ierobežošanu visiem spēkiem.

Pat inflācija ir ierobežojama, iekasējot vairāk nodokļos un nelaižot šo naudu apgrozībā! Šādai rīcībai ir savi attaisnojumi, bet neizbēgami ir sekas un, iespējams, arī cēloņi, jo tā ir nepārtraukta un nemainīga vismaz pēdējos 20 gadus. Pa laikam, ne pārāk bieži, kādam politiķim pasprūk, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi nemaz valsts budžetu tā īsti neveido. Veido jau, bet tas nav būtiski! No kurienes šāda domāšana? No kurienes arogance ‒ ja neklausa, tad likvidējam? Veselas nozares bez sirdsapziņas pārmetumiem!

Tam visam ir pamats! Eiropas pabalsti vai ES fondu bilance, proti, saņemtais pret iemaksāto ES budžetā, ir vidēji 3% no Latvijas kopieņēmuma, kas ir tuvs lielums iekšzemes kopproduktam (IKP).

Skaitliski šis ES pienesums no naudas donorvalstīm Latvijai ir no 500 miljoniem līdz miljardam eiro gadā pēdējo desmit gadu laikā. Ja paraugāmies uz iedzīvotāju skaita izmaiņām, tad iedzīvotājus zaudējam vidēji 1% apjomā no kopskaita 2000. gadā, turklāt ātrums ir pārliecinošs un nemainīgs tāpat kā naudas plūsma no ES. Pēc būtības lielumi ir salāgojami lineārā sakarībā, ja vien ir drosme to izdarīt.

Kādēļ? Piemēram, Igaunija un Lietuva pārtrauca zaudēt iedzīvotājus un saņem no ES tikai 50% no tā, ko saņemam mēs. Nav svarīgas sākotnējās definīcijas un skaistie nosaukumi – Kohēzijas fonds, brīva darbaspēka kustība ‒, bet gan iznākums. Esi stiprāks, mazāk pabalsta. Neproti izmantot līdzekļus, izsaimnieko, un tam ir cena, cilvēki, vērtīgākais, kas valstij ir!

Ja nosauksim darbaspēka brīvo kustību par darbaspēka eksportu, nodokļu politiku par stimulāciju, bet ES fondu maksājumus par samaksu, nevis par atbalstu, visticamāk, šīs darba grupas dalībiekus nodēvēs par viltus ziņu izplatītājiem vai tādiem, kas izdomā sazvērestību teorijas. No tiesas tā nevar runāt! Lietuva taču prata izmantot ES naudu, lai nostātos uz kājām, un iedzīvotāju skaits valstī iet uz augšu, ekonomika ik gadu atraujas no Latvijas vairāk.

Tas, ko vajadzētu saprast Latvijas priekšstāvjiem: ja šādi turpinās, nav svarīgi, kā lietas tiek nosauktas sākumā, ja beigās izskatās un ir slikti. Spriedums tieši Latvijas gadījumā ir pēc sekām, un mums ES dotācijas izskatās kā miršanas pabalsti. Tas ir jāmaina, kā igauņi izdarīja jau pirms 10 gadiem, lietuvieši pirms pieciem. Mums tas ir jāizdara šobrīd, citādi drīzumā vairs nebūs cilvēku, kas «eksportējas ES miršanas pabalstu» vārdā.

Atbildība par notikušo attiecas uz visiem – sākot no Ivara Godmaņa un nebeidzot ar Krišjāni Kariņu, sākot no Anatolija Gorbunova un nebeidzot ar Ināru Mūrnieci. Tomēr ne pēc atbildības vai soda jādzenas, ir jāmaina likteņupes tecējums. Jādod ņemšanas un iekasēšanas vietā, jo, kas dos, tas saņems, augs un attīstīsies. Jāļauj liegšanas un sodīšanas vietā ‒ kur atļauj, tur aug un vairojas! To arī gribam no mūsu valsts, politiķiem, neaizmirstot, ka nākotnes veidošana ir visu kopēja atbildība. Arī šobrīd, ejot pie vēlēšanu urnām, katram būtu jāpadomā, kurš ir gatavs mainīties, bet kurš tikai sola un nekad nepilda teikto.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Latvijā iedzīvotāju skaits turpina samazināties!

Iniciatīvas grupa: Edgars Kots, Kristīne Krūzmane, Andris Svaža, Jānis Goldbergs, Māris Ķirsons, 19.07.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Vēlētājiem – pabalsti, bet visiem – lielāki izdevumi

Romāns Meļņiks, Dienas Biznesa galvenais redaktors, 05.04.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Plašu ažiotāžu raisījusi diskusija par degvielas sadārdzināšanās ietekmi uz Latvijas ekonomiku un mūsu valdības iespējām, bet nevēlēšanos iejaukties ar nodokļu mazināšanu. Citas valstis, tostarp Polija un Francija, jau iepriekš pieņēmušas lēmumu par šāda veida pasākumiem.

Piemēram, atbalsta pakete Francijā paredz, ka 0,15 eiro litrā degvielas uzpildes staciju īpašniekiem kompensēs valsts. Kas pie mums? Vien demagoģija no valdības vadītāja un vēl virknes augstāko amatpersonu puses. Tostarp šajās dienās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš paudis: “Nodokļi ir tas, ko mēs paņemam pašu valstij. Ja sakām, ka nodokļus vairs nemaksājam, sanāk, ka visu naudu dodam Krievijai, kas pērk tankus un posta Ukrainu, bet nodokļu naudas, kas mums vajadzīga, lai pirktu aizsardzības ieročus, nebūs.”

Ko lai te piebilst? Maigi sakot, dīvaina morāle – ja kāds par tavu naudu dara sliktu, bet tu pie reizes ar to pelni, tad veidojas tāds kā labā un sliktā līdzsvars? Un, ja prasa mazināt nodokļu slogu, tas uzreiz jāinterpretē kā pilnīga nodokļu nemaksāšana? Ja jau ir runa par slikto Krievijas degvielu, tad drīzāk vajadzēja parūpēties, lai Latvijā pieejamā degviela tiktu piegādāta no citām valstīm, ne no Krievijas. Citas valstis tā rīkojas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ja elektroenerģijas cenas atšķirība ar tuvākajām kaimiņzemēm Latvijā turpinās atšķirties par kārtu, ražošana būs jāslēdz.

Elektroenerģijas stundas cena Latvijā 13. septembrī bija 5,7 līdz 7 reizes augstāka nekā Igaunijā un aptuveni trīs reizes augstāka nekā Polijā, liecina Nord Pool biržas dati.

Šādā situācijā energoietilpīgiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, bet elektroenerģiju iegādājas pēc biržas cenām, ir grūti saglabāt konkurētspēju salīdzinājumā ar analogiem uzņēmumiem Igaunijā vai Polijā. Ja šāda situācija saglabāsies ilgtermiņā, Latvijā, visticamāk, par energoietilpīgu ražošanu varēs aizmirst.

Nav izslēgts, ka energotirgus aina var būt pamatīgs šķērslis investīcijām. Gan ārvalstu, gan mūsu pašu! Proti, kādēļ ieguldīt valstī, kurā viena no produkcijas pašizmaksas galvenajām komponentēm ir sešas vai septiņas reizes lielāka nekā tuvākajā kaimiņzemē. Tāpat, iespējams, Latvijas ražotāji sāks savu jau esošo ražošanu «pārcelt» uz to pašu Igauniju vai Poliju un jau drīzumā darbvietu skaits valstī krasi samazināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru
Citas ziņas

Uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness izdevums #29

DB, 19.07.2022

Dalies ar šo rakstu

Covid-19 pandēmija, aizslēdzot būtisku poligrāfijas produkcijas ražotāju Ķīnu un radot problēmas loģistikas piegāžu ķēdēs, palielināja pasūtījumu apmērus poligrāfijas uzņēmumiem Eiropā, kuru izpildei savukārt pietrūka papīra – tā cenas pieauga 80-100% apmērā, kas atspoguļojas arī pakalpojumu cenās.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs un SIA Poligrāfijas grupa Mūkusala valdes priekšsēdētājs Visvaldis Trokša.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 19.jūlija žurnālā lasi:

  • Statistika

Degvielas cenas sasniedz jaunus rekordus

  • Poligrāfija

Spēcīgi pārmaiņu vēji poligrāfijā

  • Aktuāli

Latvija izmirst! Kam tas rūp?

  • Nekustamais īpašums

Energoefektīvi mājokļi Rīgā šoruden būs deficīts

  • Aviācija

Investīcijas krīzes laikā atmaksājas

Komentāri

Pievienot komentāru