Gada beigas uzņēmumos tradicionāli ir arī laiks, kad notiek darba snieguma novēršana un darbinieku attīstības plānošana nākamajam gadam. Aktuālākās tendences liecina, ka neapmierinātība ar darba snieguma novērtēšanu pieaug gan starp darba devējiem, gan darba ņēmējiem.

Kamēr darba devēji uzskata, ka tā ir lieka birokrātija, kas nesniedz reālu pienesumu, darbinieki uzskata, ka process nav taisnīgs. Neapmierinātību rada gan izpratnes trūkums par ieguvumiem, gan procesa salīdzinājums ar eksāmenu – joprojām ir izplatīts uzskats “ja mani vērtē, tad esmu izdarījis ko nepareizi”. Vai darba snieguma novērtēšana tiešām ir tikai kritika un administratīvais slogs? Vai attīstības sarunas var aizstāt vērtēšanas procesus, samazinot darbinieku stresu? Ko šīs pārmaiņas nozīmētu darba devējiem? Starptautiskās organizācijas “McKinsey & Company” dati liecina, ka 95% vadītāju ir neapmierināti ar darba snieguma vadības sistēmu, 90% personālvadības ekspertu uzskata, ka šis novērtējums neatspoguļo darbinieku reālo ieguldījumu, bet divi no trīs darbiniekiem uzskata, ka process nav taisnīgs un vienlīdzīgs visiem. Rodas pamatots jautājums – ja reiz visas iesaistītās puses ir neapmierinātas, vai no šī procesa tiešām ir kādi ieguvumi?

Valdība 19.augustā atbalstīja Labklājības ministrijas (LM) rosinātos grozījumus Darba likumā, par kuriem gan nav panākta pilnīga vienošanās ar sociālajiem partneriem un kas raisījis asas diskusijas jautājumos par virsstundu darbu piemaksu apmēru un koplīguma izbeigšanu.

Skatot šo likumprojektu, valdībā raisījās ilgstošas diskusijas, un par vairākiem jautājumiem ministri un sociālie partneri vēl joprojām pauda atšķirīgus viedokļus. Tā kā par visu neizdevās vienoties, darbu un diskusijas par likumprojekta iecerēm plānots turpināt Saeimā.

Ministru prezidente Evika Siliņa (JV) vaicāja, vai likumprojekts aktualizē jautājumus, kas saistīti ar beztermiņa koplīgumiem, kas slēgti 1990.gados. Premjere uzdeva jautājumu, vai likumprojekts paredz vai risina potenciālas valsts tiesības iziet no koplīgumiem, kas darbiniekiem ir izdevīgi, bet kuri būtu jāvērtē arī no kopējās budžeta situācijas perspektīvas.

Siliņa sacīja, ka nevar sagaidīt, ka darba devēji būs atvērti jauniem koplīgumiem, ja nebūs terminēta koplīguma risinājums, jo neviens darba devējs neizrādot interesi noslēgt beztermiņa koplīgumu no jauna.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) kopā ar Latvijas lielākajām nozaru asociācijām ir nosūtījušas vēstuli Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai un Saeimas frakcijām ar lūgumu atbalstīt darba devēju rosinātās izmaiņas ilgi briedušajiem Darba likuma grozījumiem, lai aktuālais regulējums atbilstu darba tirgus prasībām, motivētu koplīgumu slēgšanu un veicinātu Latvijai spēju konkurēt ar Baltijas un arī Eiropas valstīm.

LDDK atbalsta 2024. gada 20. janvāra Ministru kabineta rīkojumā Nr. 55 "Par Valdības rīcības plānu Deklarācijas par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību īstenošanai" apstiprināto pasākumu plānu, lai īstenotu tā III sadaļas 29.3. punktā noteikto pasākumu veikt grozījumus Darba likumā, jo pašreizējais regulējums jau ilgstoši ir bijis šķērslis koplīgumu slēgšanai un veido uz neuzticēšanās balstītas darba tiesiskās attiecības. Darba devēju piedāvātie grozījumi nodrošinātu precīzi plānotu un balansētu slodzi, kā arī atbilstoši kompensētu darba samaksu darbiniekam, motivāciju precīzai darba laika uzskaitei darba devējiem un nodokļu ieņēmumus valstij.

Jo lielāks ir valsts iedzīvotāju sagaidāmais darba mūža ilgums, jo mazāks, ar atsevišķiem izņēmumiem, ir šīs valsts vispārējās valdības bruto parāds procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP). Šādu hipotēzi var izvirzīt pēc Eurostat datu izpētes.

2024. gadā paredzamais vidējais darba mūža ilgums 15 gadus veciem un vecākiem cilvēkiem Eiropas Savienībā bija 37,2 gadi. Latvijā šis lielums ir ļoti tuvu vidējam – 37,4 gadi, no Nīderlandes, Zviedrijas un Dānijas atpaliekam par aptuveni pieciem gadiem. Valstu ar mazu parādu iedzīvotāju vidējais paredzamais darba mūža ilgums visbiežāk pārsniedz ES vidējo lielumu.

Vecā Eiropa kā paraugs

Ievērojot, ka Austrumeiropas ekonomika uzvedas kā jaunattīstības valstīm un arī parāda veidošana pēdējos 20 gados bijusi atkarīga no valstu politikas par paraugu izvirzītajai hipotēzei, ka valstīm ar lielāku vidējo darba mūža ilgumu parādi ir mazāki, Dienas Bizness uzmanību pievērsa Vecās Eiropas zemēm. Pirmkārt aplūkosim piecas lielākās parādnieces, sākot ar Grieķiju, kur valsts parāds ir 153% no IKP. Vidējais sagaidāmais darba mūža ilgums valstī ir tikai 34,8 gadi, kas ir par 2,4 gadiem mazāk nekā ES vidējais lielums. Tomēr sakarību nevar saprast kā tiešu proporciju, jo Itālija, kas gan ir otra lielākā ES parādniece ar parādu 135,53% no IKP, var lepoties ar zemāko sagaidāmo darba mūža ilgumu Vecajā Eiropā – 32,8 gadi.

Aptuveni četras piektdaļas jauniešu Latvijā kritiski vērtē darba iespējas Latvijas darba tirgū, liecina uzņēmuma Alma Career Latvija veiktā tiešsaistes aptauja. Savukārt CSP dati, kurus apkopojis LDDK eksperts Jānis Hermanis, liecina, ka reāli vecumā no 20 līdz 24 strādājošo lielākais vairākums saņem mazāk par 1500 eiro (bruto).

„Lielākā daļa jauniešu Latvijā nejūtas pārliecināti par savām iespējām darba tirgū,” pēc aptaujas rezultātu apkopošanas secina Alma Career Latvia Komunikācijas un mārketinga daļas vadītāja Krista Roziņa. “Tikai 10% darba ņēmēju vecumā līdz 25 gadiem uzskata, ka jauniešiem ir plašas un daudzveidīgas darba iespējas, kamēr 79% atzīst – piemērotu darba piedāvājumu trūkst un atrast darbu ir sarežģīti,” uzsver K. Roziņa.

Citi jauniešu iespējas vērtē optimistiskāk

Alma Career Latvia veikusi arī darba ņēmēju pēc 25 gadu vecuma un darba devēju aptauju. Proti, citi darba ņēmēji, kas vecāki par 25 gadiem, lielā daļā gadījumu (49%) uzskata, ka jauniešiem Latvijā ir plašas darba iespējas, trešdaļa (33%) uzskata, ka tās neatšķiras no citām vecuma grupām. Savukārt darba devēju aptaujas rezultāts ir šāds – 39% uzskata, ka darba iespējas ir plašas, 22%, ka tās neatšķiras, bet 39% uzskata, ka jauniešiem ir pagrūti atrast darbu.

Ikviens darba ņēmējs ik gadu nodokļos samaksā vidēji vismaz 13 tūkstošus eiro.

Ja Latvijai darba ņēmējus nevajag, tos pieņems citas valstis, kas to izmantos savā labā. Jā, pirmajā mirklī šķiet – tas, ka cilvēki, kuriem nav darba Latvijā, to atrod ārzemēs, ir pozitīvi, jo šie cilvēki nebūs jāuztur no valsts budžeta, taču tās ir īstermiņa intereses un to vārdā nedrīkst upurēt ilgtermiņa intereses. Līdzība ar šaha spēli – īstermiņa interesēs ir upurēt bandinieku, lai vēlāk iegūtu pozicionālas priekšrocības.

Kā ieraudzīt 60 miljonus eiro

Grāmatvediski viens darba ņēmējs ar Latvijā vidējo algu nodokļos ik mēnesi ienes aptuveni 1096,16 eiro, kas gadā jau būs 13 153,92 eiro. Kā uz to skatīties? Ja raugās no valsts budžeta nodokļu ieņēmumu miljardiem, tad tāds piliens jūrā vien ir. Ja pazūd 100 darba ņēmēju ar vidējo algu – tie jau būs 1,315 miljoni eiro. Nav ļoti daudz, bet jau pamanāmi! Šo naudu jau var uzskatīt par veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības papildinājumu, var arī novirzīt aizsardzībai un drošībai vai kādu vēl sasāpējušu problēmu risināšanai. Savukārt 1000 darba ņēmēju izgaišana ar vidējo algu jau nozīmē, ka valsts makam secen ies 13,15 miljoni eiro. Šo rēķinu varam turpināt ar 10 000 darba ņēmēju un iegūt jau 131,5 miljonus eiro neiegūto nodokļu apjomu. Tas jau ir ļoti liels skaitlis, kuru ignorēt vienkārši nedrīkst.

Drošai pārtikas ražošanai svarīga ir ne tikai kvalitatīva izejvielu izvēle un precīzi pārvaldīts ražošanas process, bet arī pasākumi darbinieku darba apģērbu higiēnas nodrošināšanai. Fakts, ka darba apģērbs ir izmazgāts, vēl nenozīmē, ka tas ir higiēniski tīrs. Turklāt, mazgājot darba apģērbu mājas apstākļos, būtiski pieaug piesārņojuma pārnešanas risks, jo apģērbs var nonākt saskarē ar sadzīves baktērijām, alergēniem vai citiem svešķermeņiem, kas nedrīkst nonākt pārtikā. Par to, kādi faktori tekstila apritē ir īpaši svarīgi pārtikas industrijā, skaidro tekstila nomas uzņēmuma Lindstrom eksperti.

Pētījums atklāj higiēnas riskus darba apģērbu lietošanā pārtikas industrijā

Kamēr apģērba higiēna ir neatņemama pārtikas drošības sastāvdaļa un standarti šajā jomā ir skaidri definēti, praksē darbinieku pieejā joprojām vērojamas atšķirības. Tekstila nomas uzņēmuma Lindstrom un pētījumu kompānijas Norstat veiktajā starptautiskajā pētījumā, kurā piedalījušies 940 pārtikas nozarē strādājošie no 11 valstīm, tostarp Latvijas, tika analizēti darba apģērbu lietošanas un kopšanas paradumi. Lai gan lielākā daļa pārtikas industrijas darbinieku ikdienā ievēro starptautiskos un nacionālos standartus tekstila izmantošanā un ikdienas kopšanā, pastāv arī izņēmumi. Proti, pētījuma dati liecina, ka 73 % respondentu darba apģērbu ir mazgājuši mājās, savukārt 64 % no tiem to darījuši temperatūrā zem 70 °C, kas ir pārāk zema, lai efektīvi iznīcinātu kaitīgās baktērijas.

Pretestība pārmaiņām, informācijas plaisa starp vadību un darbiniekiem, zema interese par labbūtības aktivitātēm, ierobežoti resursi, nestabilitātes un pārmaiņu radīts stress, atšķirības starp vienlīdzīgu apstākļu nodrošināšanu biroja un pakalpojumu nodrošināšana u.tml. darbiniekiem, starpkultūru komunikācijas izaicinājumi ir tikai daļa no tēmām, kuras ir Latvijas darba devēju dienas kārtībā, domājot par darba vidi, darbinieku iesaistes un dažādības vadības jautājumiem.

Šogad jau otro reizi notika Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) rīkotā Konsultāciju nedēļa, kuras laikā 16 Latvijas darba devēji, kuri pārstāvēja valsts un pašvaldību uzņēmumus, valsts pārvaldi, privāto biznesu un NVO sektoru, saņēma personalizētas ekspertu konsultācijas par darbinieku dažādības vadības un iekļaujošas darba vides jautājumiem.

Nenoliedzami, Latvijas darba tirgū ir pietiekami daudz pozitīvu tendenču darbinieku iekļaušanas un dažādības vadības jomā, taču Konsultāciju nedēļā darba devēji vairāk koncentrējas un meklē atbildes uz jautājumiem, kuri vēl iekšēji jārisina pašā organizācijā. Tāpat ir jāņem vērā, ka Latvijā darba devēji un to vadītās organizācijas atšķiras pēc to dažādības brieduma un atvēlētajiem resursiem, lai nodrošinātu darbiniekiem tādu darba vidi, kurā katrs jūtas uzklausīts, iekļauts un novērtēts neatkarīgi no to vecuma, dzimuma, dzīves uzskatiem, reliģiskās pārliecības vai arī dzīves posma, kurā tie atrodas, piemēram, darbinieki, kas atgriezušies darbā pēc ilgstošas prombūtnes.

Foto: Freepik / halayalex

Saulainas vasaras dienas raisa neviltotu prieku kā bērnos, tā arī pieaugušajos, tomēr, kā zināms, ilgstoša uzturēšanās saulē var kaitēt ne tikai ādai, bet arī acīm, jo tādā veidā uzņemam ultravioleto (UV) starojumu. Tieši tādēļ ir svarīgi nēsāt atbilstošas saulesbrilles, kurām ir pilnvērtīga UV aizsardzība. Taču, kur tādas atrast un kādus faktorus vēl ņemt vērā, izvēloties piemērotākās brilles? Par to vairāk uzziniet raksta turpinājumā!

Kāpēc UV gaisma ir kaitīga acīm?

UV starojums pamatā ir elektromagnētiskie viļņi, kas tiek iedalīti tuvajos (300 līdz 400 nm), vidējos (200 līdz 300 nm) un tālajos (122 līdz 200 nm). UV starojumu veido UVA, UVB un UVC stari. Lielāko daļu UVC starojuma gan absorbē atmosfēra, tāpēc tas mūs skar ļoti nelielā apmērā, taču UVA un UVB stari sasniedz Zemi ne tikai karstās un saulainās, bet arī lietainās un apmākušās dienās. Tieši UVA starojums iekļūst ādas un acs struktūras dziļākajos slāņos, ilgtermiņā nodarot būtisku un dažkārt pat neatgriezenisku kaitējumu, piemēram:

Pirmā algotā darba pieredze ir kā pirmais lidojums vienatnē uz svešu valsti. Ir virziens un biļete, bet viss pārējais – nezinām

s un mazliet biedējošs. Lielākajā vairumā gadījumu tā ir tikai viena no pieturvietām karjeras ceļā, taču tieši tāpēc – būtiska. Tā izaicina, norūda un paplašina skatījumu uz sevi un nākotni. Šeit sākas darba devēja atbildība: kādu pieredzi mēs jauniešiem radām un kā tas ietekmēs viņu attieksmi pret darbu visu turpmāko dzīvi.

Rindā uz darbu

Darba devēju un arī skolēnu interese par darbu vasarā pieaug – šogad jau 849 darba devēji visā Latvijā sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA) piedāvā 7680 darbavietas, sniedzot skolēniem iespēju gūt savu pirmo darba pieredzi dažādās nozarēs.

Izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu sektorā kopumā tiek piedāvātas 1006 darbavietas visā Latvijā, aptuveni 400 no tām nodrošina LIDO un tās visas strauji aizpildās jau sezonas sākumā. Pieprasījums ir lielāks, nekā darbavietu skaits, ko varam piedāvāt, lai nezaudētu kvalitāti. Skolēni pie mums strādā tikai vienu mēnesi, lai dotu iespēju arī citiem. Turklāt ir svarīgi, lai jaunieši arī atpūstos, uzkrātu spēku un izbaudītu brīvlaiku pirms sākas pieaugušo ikdiena ar tās tempu un pienākumiem.

Latvijā bāzētajā aviokompānijā "SmartLynx Airlines" pašlaik faktiski notiek darbinieku kolektīvās atlaišanas process, kas tiek ietērpts "pušu vienošanās" dokumentā, aģentūrai LETA pauda Latvijas Aviācijas arodbiedrības valdes priekšsēdētāja Dace Kavasa.

Viņa informēja, ka Latvijas Aviācijas arodbiedrība pārstāv gan "SmartLynx Airlines" stjuartus, gan biroja darbiniekus, vienlaikus neatklājot konkrētu biedru skaitu.

Pēc arodbiedrības rīcībā esošās informācijas, pirmdien, 24. novembrī, bijusi "SmartLynx Airlines" darbinieku sanāksme, un darbiniekiem paziņots, ka viņi var parakstīt pušu vienošanos par darba attiecību pārtraukšanu, kas paredz izmaksāt algu par nostrādāto periodu līdz pirmdienai, 24. novembrim, kā arī kompensāciju par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

"Parasti šādās vienošanās tiek norādīts atlaišanas pabalsts un citi labumi, bet šeit tā nav," norādīja Kavasa.

Viņa minēja, ka pušu vienošanās noteikts, ka darba devējam var nebūt pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai nekavējoties pilnā apmērā izmaksātu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, un darba devējs izvērtē iespējas sākt maksātnespējas procesu. "Darba devējs šīs vienošanās bija parakstījis, sagaidot darbinieku bezierunu piekrišanu un parakstu," norādīja Kavasa.

Darba intervija ir pirmais un bieži vien izšķirošais solis attiecībās starp darba devēju un potenciālo darbinieku. Tieši šajā brīdī tiek ielikts pamats turpmākajai sadarbībai. Ja intervija notiek nepārdomāti, vadoties pēc stereotipiem vai aizspriedumiem, uzņēmums riskē palaist garām vērtīgu komandas papildinājumu.

Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO veidotais video spilgti parāda šādu situāciju: darba intervija ar kandidāti ratiņkrēslā, sākot no ierašanās brīža līdz brīdim, kad netieši tiek likts saprast – darba piedāvājuma nebūs.

Jau pirmajās sekundēs redzams, ka uzņēmuma vide nav pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem – nav vietas pie galda, telpa jāpārkārto intervijas laikā. Saruna nevis fokusējas uz kandidātes prasmēm, bet uz pieņēmumiem par to, vai viņa vispār spēs strādāt. Rezultātā – kandidātei netiek dota iespēja parādīt savu pieredzi un kompetenci.

Ir apritējuši pieci gadi kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, kuri ir būtiski ietekmējuši mūsu dzīvi un radījuši tādu iepriekš nepieredzēto “jauno normu” kā attālinātais darbs. Tagad, kad jau ir iegūta pieredze, tas arvien vairāk izraisa diskusijas, un iniciatīvas atgriezties pie klātienes darba izskan gan pasaulē, gan Latvijā.

Pašlaik varam vērot, ka atgriešanās birojā notiek ASV, un šādas iniciatīvas no valsts pārvaldes puses ir arī Latvijā. Kā liela uzņēmuma darbības atbilstības kontroles vadītāja sekoju šīm pārmaiņām, no kurām ir atkarīgi uzņēmuma procesi un tā darbība. Uzskatu, ka notiekošais ir pilnīgi loģisks pavērsiens, jo pēdējie gadi ir atklājuši arī attālinātā darba negatīvās puses, kuras iepriekš netika novērtētas pieredzes trūkuma dēļ.

Neapšaubāmi, tehniski īstenot attālināto darbu vairs nav problēma. Pieredze rāda, ka attālinātais darbs nav risinājums ne uzņēmumiem un institūcijām, ne pašiem darbiniekiem. Iemesli tam ir daudzi, minēšu vairākus.

Pirmkārt, ar attālināto darbu darbinieki paši sevi padara par “ražošanas transakcionāliem resursiem”, kas agri vai vēlu kļūst bezpersoniski un aizvietojami. Attālināti praktiski nav iespējams profesionāli augt un veidot karjeru, kas rezultāta negatīvi ietekmē gan paša darbinieka motivāciju un izaugsmi, gan uzņēmuma attīstību.

Dažu gadu laikā Latvijā «pazuduši» vairāki tūkstoši darba ņēmēju, kas pirmšķietami ir vērtējams kā trauksmes signāls, tikmēr valstī nekādu satraukumu īsti nemana.

Strādājošs cilvēks ir valsts vērtīgākā daļa. Ja viņa nav, nav arī darbavietas, nav pirktspējīga patērētāja, vajadzības pēc pakalpojumiem un pati darbavieta arī var izzust kā vakance. Proti, ja cilvēkam ir darbs, tad viņam ir arī alga, kuru viņš tērē, lai apmaksātu savus tēriņus, kā arī tiek maksāti nodokļi, kurus politiķi var pārdalīt valsts pakalpojumu vajadzībām. Ja darbinieki izzūd privātajā sektorā, tam ir sekas arī publiskajā pusē, jo kopējā nodokļu masa samazinās. Ja izzūd darbavietas, pēc brīža tukšas paliks teritorijas. Kas šobrīd notiek, un kuram tas rūp?

Darba tirgus signāli

Valsts ieņēmumu dienesta datubāzes dati liecina, ka darba ņēmēju skaits (kuri maksā valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas) 2025. gada maijā bija 808 605 cilvēki, savukārt 2024. gada analogā laikā – 810 195, bet 2023. gadā vēl vairāk – pat 815 556, savukārt 2019. gadā bija 822 925. Tajā pašā laikā, pēc Centrālas statistikas pārvaldes datiem šā gada maijā bija 64,7 tūkstoši reģistrēto bezdarbnieku, 2024. gada maijā – 67,4 tūkstoši bezdarbnieku, 2023. gada maijā – 60,4 tūkstoši, bet 2019. gada maijā – 61 tūkstotis. Raugoties uz šiem datiem, var iegūt nevis vienu, bet gan ievērojami daudz vairāk secinājumu par to, kas un kā īsti notiek darba tirgū.

Paziņoti Latvijas Dizaina gada balvas (LDGB) 2025 ieguvēji, godinot labākos dizaina darbus produktu, pakalpojumu, komunikācijas, vides un digitālo risinājumu kategorijās.

Grand Prix un Kultūras ministrijas prēmiju 2000 eiro apmērā saņēma aģentūra «Magic» par labdarības maratonam «Dod pieci!» īstenoto kampaņu «Slimība izārda, cerība dziedē!». Savukārt «Jaunā dizainera» titulu ieguva Zanda Seņkova par «Randevú» sēdmēbeļu kolekciju ar slēptu BDSM funkciju. Žūrija piešķīra arī četras atzinības, un savu speciālo balvu pasniedza arī Patentu valde un «JCDecaux».

Latvijas Dizaina gada balvas 2025 ieguvēji

Grand Prix ieguvējs un komunikācijas dizaina kategorijas uzvarētājs:

kampaņa «Slimība izārda, cerība dziedē!». Darba autors — «Magic». Darba pasūtītājs — Latvijas Sabiedriskais medijs.

Produktu dizaina kategorijas uzvarētājs:

Diskutējot par izglītības kvalitāti Latvijā, bieži tiek uzsvērts, ka tai jāatbilst darba tirgus prasībām un darba devēju gaidām, tāpēc rodas pamatots jautājums – kādas šobrīd ir darba tirgū pieprasītākās prasmes, kādas tās būs pēc pieciem gadiem?

Vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka atbildība par šo atbilstību nav vienas puses rokās: students ir atbildīgs par savas dzīves un karjeras virziena izvēli, augstskolai jānodrošina mūsdienīgs un uz prasmēm orientēts saturs, bet darba devējiem - aktīvi jāsadarbojas ar izglītības iestādēm, lai kopīgi veidotu programmas, kas atbilst reālajām nozares vajadzībām. Tikai šāds sadarbības modelis var nodrošināt, ka augstākā izglītība patiešām sagatavo studentus ilgtspējīgai un veiksmīgai karjerai. Tāpat svarīgi atcerēties, ka ir prasmes un zināšanas, kas katrā nozarē ir atšķirīgas, taču ir arī pamata kompetences, kas sekmēs karjeras izaugsmi, neatkarīgi no izvēlētās nozares. Un tehnoloģiju prasmes nav starp TOP 3 - Pasaules Ekonomikas foruma ziņojums “Future of Jobs Report 2025” par vajadzīgākajām prasmēm tuvāko piecu gadu laikā nosauc analītisko domāšanu, spēju pielāgoties un līderību.

Eiropas prasības, kuras balstītas uz problēmām attiecīgajos Eiropas reģionos, nav piemērojamas un iedzīvināmas Latvijā, vēl jo vairāk, ja to ieviešana būtiski sadārdzinās ražošanu, to padarot pat virknē vietu neiespējamu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētājs Rolands Feldmanis. Viņaprāt, Latvijas valdībai ir jāspēj būt drosmīgai un pateikt skaidri savu noraidošo pozīciju ļoti daudzos jautājumos, kur piedāvātie Eiropas Savienības risinājumi ir pretrunā pašmāju lauksaimniecības produkcijas audzētājiem un pārstrādātājiem, viņu konkurētspējai.

Kas tās ir par iespējamām prasībām, kuras Latvijai būtu jānoraida?

Pēdējo gadu laikā ir būtiski mainījušies daudzi uzstādījumi attiecībā uz pārtikas ražošanu – mazāku augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu patēriņu, lielāku uzsvaru uz bioloģisko saimniekošanu, vienlaikus arī mazāku piesārņojumu, tīrāku apkārtējo vidi, tostarp arī gaisu. Ārēji visi šie uzstādījumi ir saprotami un loģiski, tomēr to izpilde var kļūt par savdabīgu šķērsli attīstībai ne tikai lauksaimniecībai, pārtikas pārstrādei, bet arī citām nozarēm, piemēram, mežsaimniecībai, kokapstrādei un citām apstrādes rūpniecības nozarēm, jo īpaši, ja tās atradīsies apdzīvotā vietā vai to tuvumā. Proti, 2024. gadā spēkā stājās Dabas atjaunošanas regula, pašlaik tapšanas stadijā ir Gaisa aizsardzības likumprojekts, un teju tikko Eiropas Savienība ir laidusi klajā jaunu ūdens noturības stratēģiju. Šie nozīmīgie dokumenti ir vērsti ne tikai uz dažiem iedzīvotājiem, zemes apsaimniekotājiem, bet uz visu Latvijas sabiedrību, it īpaši lauksaimniekiem, bet vēl jo vairāk apstrādes rūpniecību. Diemžēl neviens nav garantējis, ka neradīsies vēl kādi citi saimniekošanu Latvijā ietekmējoši uzstādījumi vai prasības, vēl jo vairāk, ja Latvijas valdība neaizstāvēs nozares, kuras Latvijā sekmīgi darbojas. Būtībā nekāds jauns divritenis nav jāizdomā – Latvijas valdībai ir jāieņem valstij atbilstoša pozīcija: ja nosacījumi vai to sekas kaitē Latvijā strādājošo interesēm – prasa nesamērīgus kapitālieguldījumus vai pat pastāv slēgšanas risks –, tad tādas prasības vai nosacījumus saturošiem dokumentiem ir jāliek veto vai arī jāpanāk izņēmuma tiesības attiecīgās prasības nepiemērot. Šādu pozīciju visām jomām valsts var izstrādāt, kā pamatu izmantojot zinātnieku atzinumus (pieaicinot attiecīgās nozarēs, kuras konkrētās prasības skar), kas balstīti uz pētījumiem Latvijā, nevis pieņēmumu pieņēmumiem vai vispārinājumiem, kas radīti pavisam citā vidē.

Eiropas valstu pieredze un OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) jaunākie pārskati nepārprotami apliecina — ilgtermiņā digitālās pārvaldības efektivitāti nosaka trīs savstarpēji cieši saistīti virzieni: vienota koordinācija, kompetence un drošība.

Tās valstis, kuras šos principus ievieš konsekventi, spēj efektīvāk izmantot resursus, nodrošināt augstāku infrastruktūras drošības līmeni un ieviest kvalitatīvus, uz iedzīvotāju vajadzībām vērstus digitālos pakalpojumus.Latvijā digitālās pārvaldības sistēma joprojām atgādina mozaīku bez vienota rāmja.

Pēdējo mēnešu laikā daudz diskutēts par Eiropas Digitālās identitātes maka (Digital Identity Wallet) ieviešanu Latvijā, kas saskaņā ar ES regulējumu jānodrošina līdz 2026. gada nogalei. Tomēr projekta īstenošana pat vēl nav reāli sākusies, un nav skaidrs — kurš par to atbild, kādi resursi nepieciešami un kā nodrošināt drošu un efektīvu rezultātu. Pat vēl vairāk! Domāju, ka absolūti lielākajai Latvijas sabiedrības daļai nav priekšstata, kas ir digitālās identitātes maks un kādas ikdienas priekšrocības tas var sniegt (dažādu papīra un reģistru apliecinājumu pieejamība vienviet savā telefonā).

BEA World (Best event award) konkursā, kurā tiek apbalvoti gada labākie pasākumi pasaulē un, kurš tiek uzskatīts par pasākumu industrijas Oskaru apsteidzot Ferrari, Netflix un Olimpisko spēļu rīkotājus aģentūra Luka un tās vadītāja Inese Lukaševska par tās rīkoto pasākumu Dvēseles stīgas ieguvusi pasaules preses Grand Prix un divas sudraba godalgas.

Šī ir pirmā reize Latvijas vēsturē, kad aģentūrai no Latvijas izdodas iegūt augstāko novērtējumu.

BEA World konkursam, kurš šogad Romā svinēja savu 20. gadu jubileju tika pieteikti 470 pasākumi no 40 valstīm un četriem kontinentiem. Konkursam darbus bija iesnieguši pasaulē vadošie zīmoli: Netflix, Ferarri, Bvlgari, dažādu valstu Expo paviljoni Osakā, kā arī tika pieteikti pasaule lielākie kultūras un sporta notikumi: FIFA Pasaules kausa atklāšanas un noslēguma ceremonijas, Amerigo Vespuči pasaules tūre, Formula 1 Grand Prix tūres, Paralimpisko spēļu atklāšanas un noslēguma ceremonijas, kā arī tika prezentēti lielākie kultūras notikumi. Aģentūra Luka konkursā triumfēja ar pasākumu “Dvēseles stīgas”, iegūstot divas sudraba godalgas un pasaules preses Grand Prix, kas līdz šim nebija izdevies nevienai aģentūrai no Latvijas.

2025.gada 1. ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1 757 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati (vidējās algas aprēķins veikts pēc darba dienu un sezonāli nekoriģētiem datiem, pārrēķinot pilnā slodzē).

Gada laikā mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 134 eiro jeb 8,3%. Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 11,60 eiro jeb par 8,9%. Straujākais algu kāpums bijis privātā sektorā.

2025.gada 1. ceturksnī, salīdzinājumā ar 2024.gada 4. ceturksni, mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 0,7%, bet stundas samaksa samazinājās par 2,4%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 1 305 eiro jeb 74,3% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,6%, apsteidzot gan patēriņa cenu, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 7,0%.

Zeme ir aktīvs, kurš ir jāizmanto tautsaimniecībā, tādējādi radot ne vien produkciju, kuru patērēt pašu zemē, bet arī to eksportēt. Tas nodrošina darbavietas un apdzīvotību, jo īpaši lauku reģionos, rada arī nodokļu ieņēmumus valsts budžetam, tāpēc ierobežojumu politikai ne tikai jābūt saprātīgai, bet arī segtai ar kompensācijām.

Tādas atziņas skanēja Dienas Biznesa kopā ar portālu Zemeunvalsts.lv rīkotajā videodiskusijā Nodokļu politikas izaicinājumi - ekonomiskā attīstība un zemes resursu izmantošanas nozares. Zemes nozares ir galvenie darba devēji laukos, kas rada pieprasījumu pēc citu sfēru precēm un pakalpojumiem, kā arī tieši un pastarpināti ģenerē nodokļus valsts budžetam, kas ir finanšu avots sabiedrībai vajadzīgu pakalpojumu nodrošināšanai. Tika norādīts, ka vispirms ir nepieciešama Latvijas resursu racionāla un jēgpilna izmantošana un tikai tad - visa veida prasību, ierobežojumu, liegumu, tostarp Zaļā kursa minimālās programmas izpilde.

Mākslīgais intelekts (MI) ir klātesošs mūsu ikdienā, darbā, izglītībā un informācijas apritē, bieži vien mums to nemaz neapzinoties. Vienlaikus ar dažādu risinājumus attīstību aug arī sabiedrības bažas un piesardzība.

Saskaņā ar kompānijas “KPMG” un Melburnas Universitātes 2025. gada pētījumu, 54% cilvēku kopumā nevēlas uzticēties MI, bet 65% novērtē tā sniegtās tehniskās iespējas. Tas liecina, ka cilvēki arvien biežāk sastopas ar MI, bet vienlaikus jūtas nedroši par dažādiem riskiem, ietekmi uz sabiedrību un ētisko izmantošanu. Uzticēšanos iespējams veicināt tikai ar caurspīdīgu normatīvo regulējumu, skaidriem lietošanas principiem un sabiedrības izglītošanu. Šajā attīstības etapā piesardzība ir ne tikai saprotama, bet pat vajadzīga - īpaši laikā, kad pieaug dezinformācijas, dziļviltojumu un datu izmantošanas riski, tomēr svarīgi atcerēties, ka MI pats par sevi nav ļauns vai labs, tam nav jūtu, nodomu vai politiskās pārliecības.

Meža nozare pēdējo 30 gadu laikā ir kļuvusi par Latvijas tautsaimniecības stūrakmeni. Tā ne tikai “atved” naudu no ārzemēm, eksportējot visdažādākos koksnes izstrādājumus, bet ir arī ļoti nozīmīgs darba devējs, jo īpaši lauku reģionos, kur alternatīvu darba vietu faktiski nav. Var tīri spekulatīvi “izņemt” no nodarbināto skaita cilvēkus, kuri strādā gan koksnes pārstrādes un mežsaimniecības uzņēmumos, gan sniedz tiem dažādus pakalpojumus, rezultāts būs ļoti drūms. Būtībā meža nozare gan uztur pati sevi, gan dod darbu citām sfērām, kurās tāpat ir vajadzīgi darbinieki. Sava veida “atbalss” efekts.

Meža nozare ir nozīmīgs nodokļu pelnītājs un maksātājs. Aprēķini rāda, ka nozares uzņēmumi 2024. gadā nodokļos (neskaitot pievienotās vērtības nodokli) ir samaksājuši teju 391 milj. eiro, 2018. gadā tie bija ap 223 milj. eiro, kas nozīmē pieaugumu par 168 milj. eiro. Tas ir daudz.

Jā, ir uzņēmumi, kuru kopējais samaksāto nodokļu apjoms ir atšķirīgs, tas ir saistīts ar darbības specifiku; lielākoties šādu uzņēmumu samaksātie darbaspēka nodokļi mērāmi simtos tūkstošu vai pat miljonos eiro. Var izrēķināt, cik naudas nodokļos “atnes” viens kubikmetrs mežā iegūtas koksnes. Ja pērn ieguvām 16 milj. m³ koksnes, vidēji viens kubikmetrs valsts makā tikai darbaspēka nodokļos vien “atnesa” 24,5 eiro, kam pieskaitot pievienotās vērtības, nekustamā īpašuma un uzņēmuma ienākuma nodokļa maksājumus, summa krietni pieaugs. Piemēram, AS “Latvijas valsts meži” valsts budžetu nodokļu veidā 2024. gadā papildināja ar teju 49 milj. eiro + iespaidīgām dividendēm, kas (varbūt) ļāva nepalielināt kāda nodokļa likmi un deva papildus naudu valsts drošībai, veselības sfērai utt.

Ceļu un pagalmu drošība ziemā sākas ar pareizu materiālu un tehnikas izvēli. Zemāk atradīsiet praksē pārbaudītus principus, kas palīdz saprast, kad lietot sāli, kad smiltis, kādu kaisīšanas iekārtu izvēlēties un kā gudri iegādāties lietotu aprīkojumu ar caurspīdīgu informāciju un pārbaudītu pārdevēju atbalstu.

Sāls vai smiltis? Kad kuru risinājumu izvēlēties

Sāls palīdz izkausēt apledojumu un novērš atkārtotu uzsalšanu. Tas darbojas īpaši labi uz intensīvi izmantotām ielām un autostāvvietām, kur ir regulāra satiksme. Kā jau zinām, sāls var veicināt metāla koroziju un ietekmēt apkārtējo vidi, tāpēc dozēšana un precīza izkliede ir būtiska.

Ja temperatūra turas ap mīnus -2°C līdz -8°C un iela ir asfaltēta ar dzīvu satiksmi, priekšroka sālim. Tas ātri iedarbojas, īpaši ja virsmu apstrādā pirms nokrišņiem ar šķīdumu un pēc tam uztur ar nelielām papilddevām. Piemērs: pilsētas maģistrāle ar rīta pīķi pie -4°C. Pirms sniega prognozes veic pretapledošanas izsmidzināšanu, pēc sniega šķūra brauciena atjauno plānu kārtu, lai ceļš atkārtoti piesaltu.

Šā gada trešajā ceturksnī vidējā bruto darba samaksa valstī bija 1835 eiro, un, salīdzinot ar 2024. gada trešo ceturksni, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 132 eiro jeb 7,8%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Savukārt samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas pieauga līdz 12,12 eiro jeb par 4,6%.

Trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2025. gada otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,5%, bet stundas samaksa samazinājās par 4,5%. Stundas samaksas kritumu vienlaikus ar mēneša vidējās bruto algas pieaugumu visbiežāk nosaka tas, ka nostrādāto stundu skaits ceturksnī pieaug straujāk nekā kopējais darba samaksas fonds, jo trešajā ceturksnī bija par septiņām darba dienām vairāk nekā otrajā ceturksnī.

Vidējā neto darba samaksa bija 1361 eiro jeb 74,1% no bruto algas, un gada laikā tā pieauga par 10,5%, apsteidzot gan patēriņa, gan atalgojuma pirms nodokļu nomaksas (bruto) kāpumu. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 6,3%.