Šķiet, liela daļa Latvijas sabiedrības kādā no ziņu raidījumiem būs redzējuši to traģikomisko seriālu, ko šonedēļ Saeimā izspēlēja deputāts Vents Armands Krauklis (TP) un finanšu ministrs Einars Repše (JL). Proti, pirmais vēlējās visiem atklāt «valsts noslēpumu», ka mēs esam apņēmušies vēstulē SVF aizņemties no privātā sektora 400 miljonus latu, bet otrais leca, skrēja un brēca, lai viņam to neļautu.
Savukārt pašreiz notiekošais atgādina situāciju, kāda veidotos, ja kāds iedzīvotājs aizņemtos komercbankā, piemēram, 20 tūkstošus latu, par galvotājiem uzdodot piecus savus līdzpilsoņus, viņiem to pat nepasakot. 400 miljoni latu nenoliedzami ir liela summa, it īpaši, ja tā tiks aizlienēta iekšējā tirgū, kas nozīmētu būtisku līdzekļu izņemšanu no tiem resursiem, kas paredzēti kreditēšanai. Tiesa, vēl lielākas bažas raisa Repšes taisnošanās runa Saeimas tribīnē, no kuras varētu saprast, ka ir vēl kāda noslēpuma daļa, ko Krauklis nav paspējis atklāt. Un te rodas būtisks jautājums — ko vēl mēs esam apsolījuši SVF, Eiropas Komisijai, Skandināvijas valstīm un Igaunijai (tātad — visiem mūsu starptautiskajiem aizdevējiem)?
Citiem vārdiem sakot, vai uz mūsu visu kakla negatavojas uzkraut mežonīgus parādus, par kuriem mēs pat nenojaušam? Te gan jāņem vērā, ka arī pašus tautpartijiešus, kuri šajā gadījumā uzstājās kā cīnītāji par atklātību, par tādiem gluži nevajadzētu uzskatīt — ne tik sen daudz ko sarunās ar aizdevējiem visas sabiedrības vārdā apņēmās izdarīt valdība, kuras vadītājs bija Ivars Godmanis (LPP/LC), bet finanšu ministrs Atis Slakteris (TP), un šīs vienošanās tekstu mēs nezinām vēl šobaltdien… Patiesības labad gan jāteic, ka Krauklis atklāja nevis noslēpumu, bet gan to, par ko Repšem būtu gribējies, lai tas ir noslēpums. Redz, informāciju par mūsu plānotajiem aizņēmumiem turpmākajiem dažiem gadiem jau pirms kāda laiciņa bija publiskojusi Valsts kase.