Kopš pagājušās nedēļas Latvijai ir jauns satiksmes ministrs – Anrijs Matīss. Var, protams, teikt, ka viņš ir ievēlēts šajā amatā bez viennozīmīga koalīcijas atbalsta, talkā ņemot opozīcijas balsis, tomēr būsim godīgi – ne nu pirmā, ne pēdējā reize, kad šādā veidā tiek apietas kāda koalīcijas partnera vēlmes. It īpaši, ja nav skaidrības, kādas īsti ir bijušās šā partnera vēlmes – sagādāt valstij labāku ministru vai iebīdīt šajā postenī sev tīkamāku kandidātu.

Jebkurā gadījumā Matīss nu ir ministrs, un viņam ar pilnu sparu jāsāk pildīt savus jaunos pienākumus jau no ievēlēšanas brīža – bez simboliskā 100 dienu iešūpošanās perioda, bez «jāpadomā, jāizvērtē, jāpakonsultējas» laika un tamlīdzīgiem aspektiem. Pirmkārt, tāpēc, ka Satiksmes ministrijas pārziņā esošajām nozarēm, tajā strādājošajiem uzņēmumiem nav laika gaidīt, kamēr ministrs iešūposies. Otrkārt, tāpēc, ka Matīss nebūt nav jauniņais šajā sfērā – faktiski visu savu apzinīgo darba mūžu viņš ir strādājis ministriju sistēmā, bet dažus pēdējos gadus bijis tieši Satiksmes ministrijas valsts sekretārs.

Jāatzīst, ka mantojumu Matīss ir saņēmis visnotaļ nepateicīgu... Finansējuma modelis arvien straujāk brūkošajiem Latvijas ceļiem joprojām nav zināms, un droši vien būtu pareizi teikt, ka tāda vispār nav. Tādējādi ir paredzams, ka arī jaunajam ministram būs jāprasa valdībai milzīgas summas neskaitāmo ceļa bedru lāpīšanai. Joprojām skaidrības nav arī saistībā ar jauno pasažieru vilcienu iepirkumu procesu. Proti, tuvākajā laikā būtu jāizšķiras jautājumam par to, vai Latvija, izmantojot EK finansējumu, varēs pirkt jaunus vilcienus vai tomēr ne. Savukārt, ja nevarēs, vai EK akceptēs šim mērķim piešķirtās naudas izmantošanu citām vajadzībām.

Atrisināts joprojām nav jautājums saistībā ar nacionālo aviokompāniju airBaltic – Eiropas Komisija ir paudusi neapmierinošu nostāju saistībā ar tās restrukturizācijas plānu, kā arī šo uzņēmumu nekādi neizdodas pārdot.

Domājams, ka minētās problēmas, kurām jau drīzumā būs nepieciešami risinājumi, ir tikai, kā mēdz teikt, aisberga redzamā daļa. Matīsa turpmākajam darbam nekādi par labu nenāk arī premjera Valda Dombrovska paustais – satiksmes ministra amata kandidātu atlase nav bijusi viegla, vairāki atteikušies gan atalgojuma, gan spiediena, gan nopietno risināmo problēmu dēļ... Tātad faktiski valdības vadītājs ir atzinis, ka Matīsam piedāvāts kļūt par ministru vien tāpēc, ka citi no šā posteņa ir atteikušies.

Citiem vārdiem sakot, nevar izslēgt iespēju, ka Matīss ir izvēlēts kā sava peramais zēns, kuram nāksies strēbt visas tās putras, kuras viņa priekšteči un valdība kopumā ir savārījuši, turklāt principā nebūs iespējas pateikt, ka viņš kaut ko no tā visa nebūtu zinājis. Un, cerams, ka līdzīgi kā līdz šim Satiksmes ministrija nemēģinās aizbildināties, ka plāni dažādu problēmu risināšanai, protams, ir diži, bet valdība negrib piešķirt finansējumu...