Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Pagaidu budžets nozīmē visa iesāktā finansēšanu pērnā gada līmenī ar šīs Saeimas korekcijām, bet netiek skarti nodokļu ieņēmumu apmēri, kuriem, pēc visām prognozēm, 2019. gadā jāaug

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Finanšu ministrijas Budžeta politikas attīstības departamenta direktors Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka apstiprināta budžeta iztrūkums nav traģēdija, šādam gadījumam ir paredzēta noteikta kārtība. Līdzīga kārtība tehniskā budžeta gadījumā, kāda ir Latvijā, ir arī Lietuvā un Igaunijā.

Fragments no intervijas, kas publicēta 7. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:

Ko īsti nozīmē tehniskais budžets un ar ko tas atšķiras no īstā – Saeimā akceptētā?

Tehniskais budžets ir iespēja – mehānisms – nodrošināt valsts funkcionēšanu bez Saeimā apstiprināta budžeta likuma. Tas dod pilvaras finanšu ministrei veikt konkrētus valsts naudas maksājumus – izdevumus. Ir noteikti limiti – ierobežojumi – attiecībā uz valsts budžeta izdevumiem, kuri ir noteikti tieši tādā pašā apmērā, kādi tie bija 2018. gadā. Vienlaikus jaunā Saeima veica grozījumus un paredzēja, ka pašreizējā tehniskā – pagaidu – budžeta izdevumi ir atbilstoši Latvijas apstiprinātajam vidējā termiņa 2018.–2020. gada budžeta ietvaram, turklāt ir atļauti visi izdevumi, kas saistīti ar ES struktūrfondu programmu apguvi, par to realizāciju pienākošajām atlīdzībām, ir papildu līdzekļi algām, pensijām un pabalstiem, kā arī nauda pašvaldībām, to funkciju nodrošināšanai un arī Satversmes tiesas lēmumu izpildei attiecībā par tiesnešu un prokuroru algām, kā arī mediķu virsstundu darba apmaksai. Minēto iemeslu dēļ faktiski var uzskatīt, ka pērnais gads turpinās šogad. Savukārt īstajā – Saeimas akceptētajā – 2019. gada valsts budžetā būs ietvertas jaunās valdības izveidotāju iniciatīvas. Protams, šo jauno iniciatīvu rezultātā lielākoties ir gan ieguvēji, gan arī zaudētāji, taču tas ir politiskās vienošanās rezultāts. Vienlaikus, veidojot jauno 2019. gada budžetu, jārēķinās, ka daļa līdzekļu, kas ir budžeta 2018. gada bāzē, būs jau iztērēti. Protams, 2018. gada budžetā bija arī tādi pasākumi, kuri vairs netika finansēti 2019. gadā.

Lai arī valdībai un sociālajiem partneriem nav vienprātības par 2020.gada budžetu, tomēr piektdien notikušajā sanāksmē puses atbalstīja budžeta virzīšanu izskatīšanai Saeimā.

Piektdien valdības un sociālo partneru veidojošajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē tika skatīts 2020.gada budžets. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) valde jau ceturtdien atzina, ka tā neatbalsta 2020.gada budžetu, uzskatot, ka tajā valdība nav ieklausījusies sociālajos partneros, kā arī valdība ignorējusi likumus, kas paredz finansējuma pieaugumu veselības aprūpei un izglītībai.

Tiesa, NTSP sēdē arodbiedrību savienības vadītājs Egils Baldzēns gan piebilda, ka viņa vadītā organizācija nav pret 2020.gada budžetu, bet gan LBAS iestājas par uzlabojumiem budžetā, kurus organizācija cer panākt, kamēr 2020.gada budžets tiks skatīts Saeimas komisijās. «Mūsu mērķis nav valdības krīze. Tomēr ceram, ka budžets tiks pieņemts ar nelieliem uzlabojumiem, ietverot to, kas minēts valdības deklarācijā,» piebilda LBAS vadītājs.

Veselības aprūpes publiskais finansējums turpmākajos gados, attiecināts pret IKP, tikai samazināsies, bet publiskā privātā partnerība (PPP), kas ir viena no nozares finansēšanas iespējām, pagaidām nenotiek.

Kāpēc un kā to darīt – tāds ir galvenais Dienas Biznesa jautājums konferences Nākotnes veselība, kas notiks šā gada 31. martā, priekšvakarā.

Nozares pirktspēja samazināsies

Lai sāktu diskusiju par veselības aprūpes attīstības finansējumu vispār, vispirms jānorāda, ka jau šobrīd daļa no veselības aprūpes ir privāta, piemēram, veselības centri, laboratorijas, ģimenes ārstu prakses, savukārt slimnīcas ir gan valsts, gan pašvaldības, proti, publiska kapitāla uzņēmumi. Jaukti finansētu projektu tīrā veidā veselības aprūpē nav. Līdztekus būtiski norādīt, ka 2022. gadā veselības aprūpes budžets ir aptuveni 1,5 miljardi eiro, kas veido 4,51% no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Lai arī skaitlis ir liels, tas ir mazāks nekā 2021. gadā, proporcionāli attiecinot pret IKP.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Krīzes situācijā virsroku gūst zīmoli, kas pārstāv nacionālas vērtības.

Tā intervijā DB pauž Jevgeņijs Toņevs – Odesā uzaugušais un Kijevā ilgāku laiku strādājušais reklāmas speciālists tagad jau vairākus gadus pārstāv Leo Burnett reklāmas tīklu Maskavā, šobrīd pildot aģentūras Arc Russia radošā direktora pienākumus un apkalpojot vislielākos zīmolus Krievijā.

Daudzas Latvijas radošās nozares ierasti lūkojas rietumu virzienā, tāpēc dažkārt nākas secināt, ka, neskatoties uz kopīgo ģeogrāfiju, tikpat kā neko nezinām par notikumiem un tendencēm, kas valda vien pārsimts kilometru uz austrumiem. Viens no izņēmumiem ir vietējā reklāmas industrija, kuras gada centrālajā pasākumā Golden Hammer regulāri viesojas arī Krievijas speciālisti, tostarp J. Toņevs. Sarunā ar DB viņš stāsta par Krievijas interneta drudzi, dalās pieredzē par darbu ar naftas magnātiem un apgalvo, ka pārāk labos apstākļos reklāma kļūst neinteresanta.

Latvija būtu gatava krīzes otrajam vilnim tikai tad, ja būtu pieņemts bezdeficīta budžets vai budžets ar nelielu pārpalikumu, trešdien Latvijas Bankas rīkotajā gadskārtējā tautsaimniecības konferencē sacīja centrālās bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Viņš atzina, ka vairs nenotiek diskusijas par to, vai būs krīzes otrais vilnis, bet jautājums ir tikai par to, cik stiprs tas būs. Savukārt Latvijā ik pa laikam atskan vieglprātīgi apgalvojumi, ka valsts šim krīzes vilnim ir sagatavojusies. «Par gatavību otrajam krīzes vilnim varētu runāt tikai tad, ja būtu pieņemts bezdeficīta budžets vai budžets ar nelielu pārpalikumu,» uzsvēra Rimšēvičs.

Bankas vadītājs norādīja, ka vienīgā Latvijas izeja ir nākamā gada budžetā samazināt izdevumus par 150 miljoniem latu, bet deficītu – līdz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Savukārt 2013.gadā, pēc Rimšēviča teiktā, ir jāpieņem bezdeficīta budžets. «Krīze šajā gadījumā ir skaidri parādījusi, ka mazāk ir vairāk,» paskaidroja Latvijas Bankas vadītājs, piebilstot, ka izšķiršanās par nākamā gada budžetu noteiks Latvijas dzīvi nākamajos desmit gados.

Pašvaldības SIA «Rīgas satiksme» pagaidu vadītājs Anrijs Matīss turpinās vadīt uzņēmumu, lai arī vēl šodien tika pieļāvis iespēju to pamest, ja negūs skaidru atbalstu viņa rosinātajām izmaiņām, - par to viņš paziņoja pēc vairāk nekā stundu ilgas tikšanās ar Rīgas mēru un «Rīgas satiksmes» akciju turētāju Nilu Ušakovu (S).

Ušakovs žurnālistiem sacīja, ka šodien ar Matīsu izrunājis daudzus jautājumus, kas saistīti ar uzņēmuma funkcionēšanu gan tuvākā, gan tālākā nākotnē un patlaban neesot iemeslu runāt par to, ka uzņēmumam draudētu nestabilitātes problēmas.

Viņš atkārtoti uzsvēra, ka Matīss darot «ārkārtīgi grūtu darbu» un daudzas lietas neuztvert emocionāli nemaz neesot iespējams.

Tāpat viņš norādīja, ka pēc sarunas ar medijiem abi ar Matīsu turpinās strādāt pie uzņēmuma šī gada budžeta veidošanas. «Rīt, »Rīgas satiksmes« akcionāru sanāksmē lemsim par uzņēmuma budžetu, skatot to kontekstā arī ar pašvaldības budžetu, kuru iecerēts pieņemt 27.martā,» sacīja Ušakovs.

Kopš šā gada sākuma ASV akciju tirgus raksturojošā Standard & Poor's 500 indeksa vērtība pieaugusi jau par 10%. Tas nozīmē, ka četru ar pusi mēnešu laikā investoriem akcijas sagādājušas vairāk nekā vesela gada cienīgu atdevi.

Tas ir, ja ņem vērā to, ka akciju cenas vēsturiski vidēji gadā pieaugušas aptuveni par 8% (ja vērtē šī ASV indeksa vidējo izmaiņu).

Sevišķi izcils akcijām padevies šā mēneša sākums, kad pasaules ietekmīgākā šī tirgus (ASV) gadījumā jauns cenu rekords krīt gandrīz līdz ar katru jaunu dienu. Kopš marta beigām vien S&P 500 indeksa vērtība pieaugusi par 3,5%.

Stimuli un izaugsmes gaidas

Kopumā tirgos ballīte turpinās uz milzīgo pasaules varenāko valdību un centrālo banku bezprecedenta ekonomikas un monetāro stimulu fona. "Marta vidū ASV Kongress beidzot apstiprināja kārtējo valsts izdevumu palielinājumu, šoreiz 1,9 triljonu ASV dolāru apmērā. Tāpat kā iepriekš, arī jaunākajā fiskālo pasākumu programmā ir paredzēts stimulēt ekonomiku, piešķirot katram iedzīvotājam čeku par summu līdz 1400 ASV dolāriem. Šie čeki palīdz stimulēt ekonomiku divējādi – ar lielākiem iedzīvotāju tēriņiem un iespēju cilvēkiem izmantot daļu no saņemtajiem atbalsta maksājumiem papildu uzkrājumu veidošanai, piemēram, iegādāties finanšu aktīvus (pārsvarā akcijas). Jauno pasākumu apstiprināšana tika gaidīta jau janvārī un bija viens no iemesliem akciju tirgus kāpumam kopš gada sākuma. Līdz ar to var apgalvot, ka šie jaunumi martā daļēji jau bija atspoguļoti akciju cenās. Tāpēc, lai nepieļautu optimisma apsīkumu, ASV prezidenta Džo Baidena administrācija izteica mājienus par nākamo atbalsta programmu gandrīz uzreiz pēc jaunākā fiskālo stimulu likumprojekta pieņemšanas. Tik tiešām, marta beigās tika paziņots par papildu finansējumu infrastruktūras attīstībai divu triljonu ASV dolāru apmērā. Pagaidām akciju tirgu reakcija uz šo paziņojumu ir pozitīva, jo jaunais plāns noteikti nāks par labu ekonomikai un palīdzēs atsevišķiem uzņēmumiem uzlabot savus finanšu rezultātus. Tomēr pēc rūpīgākas analīzes jāsecina, ka šoreiz tirgus dalībniekiem būtu ieteicams piebremzēt savu sajūsmu. Pirmkārt, atšķirībā no iepriekšējām stimulu programmām, šī tiks īstenota nevis tūlīt, bet gan 8 līdz 10 gadu laikā. Turklāt tā gandrīz pilnā mērā tiks finansēta no uzņēmumu ienākuma nodokļu palielinājuma. Līdz ar to daži uzņēmumi var saņemt papildu pasūtījumus saistībā ar infrastruktūras attīstību, taču vairumam uzņēmumu peļņa saruks, jo būs jāmaksā lielāki nodokļi," kopējo situāciju ASV ekonomikas stimulu frontē ieskicē Luminor Ieguldījumu stratēģis Vitālijs Siļvestrovs.

Izmantojot demagoģiju, ir iespējams pieņemt jebkādu lēmumu – to kārtējo reizi gatavojas pierādīt valdošā koalīcija, nākamā gada valsts budžeta kontekstā skatot jautājumu par īpašo trīs lielo ostu nodevas ieviešanu.

Sāksim jau ar to, ka primāri ideja par jaunu nodevu radās brīdī, kad Finanšu ministrija lika saprast – tie, kuri grib šķiesties ar naudu, lai paši domā, kur to ņemt. DB jau ir daudz rakstījis par dažādu ministru fantāzijas lidojumu šajā jomā, taču jāteic, ka viens no lielākajiem absurdiem briest saistībā ar jau minēto ostu nodevu, it īpaši ņemot vērā vienu otru politiķu apgalvojumu. Tātad...

Pirmkārt, tiek uzsvērts, ka šīs nodevas veidā iekasētā nauda tikšot novirzīta tās infrastruktūras attistībai, kas tiek izmantota, lai nogādātu kravas uz ostām, proti, runa ir par dzelzceļu un autoceļiem. Doma, protams, laba, taču izpildījums mūsu valstī šajā jomā jau daudzus gadus ir bijis izcili draņķīgs. Jāataādina, ka savulaik jau tika pateikts, ka degvielas akcīzes nodokļa veidā iekasētā nauda tiks novirzīta ceļu vajadzībām. Tā arī notika, kamēr pastāvēja speciālais budžets jeb autoceļu fonds. Kolīdz šis fonds tika likvidēts, varam tikai zīlēt, kā katru gadu tiek iztērēta minētā nodokļa veidā samaksātā nauda. Tātad – kāda ir garantija, ka no ostu nodevas veidā samaksātās naudas kaut vai viens santīms nonāks autoceļiem vai dzelzceļam? Vispār nekādas!

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Zviedrijas un Baltijas korporācijas pašlaik ekonomikā nesaskata nekādu pieprasījumu, tāpēc viņi arī neinvestē

«Ja viņi zinātu, ka gaida pieprasījums, viņi investētu, tomēr viņi nogaida, jo nav šādas paredzamības,» par korporatīvo investoru noskaņojumu DB saka Swedbank prezidents un izpilddirektors Mikaels Volfs. Intervijā viņš arī neslēpj, ka Swedbank kā banka gribētu no Latvijas valsts vienreiz dzirdēt skaidru nostāju, vai tā finanšu pakalpojumu biznesu nerezidentiem šeit grib vai negrib.

Nule kā Rīgā bija Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības valdes priekšsēdētāja Daniela Nuī, kas pēc pāris mēnešiem Latvijā sāks pārraudzīt arī Swedbank. Ko domājat par šiem regulatora jaunumiem?

Neskatoties uz brīdinājumiem par lēnīgāku pasaules ekonomiku, pasaules lielākajos akciju tirgos cenas braši sasniedz arvien jaunus rekordus.

Ja janvāra otrajā pusē šiem tirgiem bija piezadzies neliels satraukums, ko galvenokārt iezīmēja vīrusa izplatīšanās Ķīnā, tad februāra tendences jau liecina, ka jebkādas bažas šobrīd netiek uztvertas diez ko nopietni.

Kopš šā mēneša sākuma ASV akciju tirgus "Standard & Poor"s 500" akciju tirgus indeksa (to var uzskatīt par pasaules akciju tirgus flagmani) vērtība palielinājusies jau teju par 5% (tādējādi šis akcijām varētu būt labākais februāris vismaz 20 gados).

Turklāt šāds pieaugams nāk pēc pagājušā gada ASV akciju lēciena par galvu reibinošiem 29%. Valdot šādam fonam, dzirdami atsevišķi spriedumi par to, ka, iespējams, tieši šis februāris būs ieskicējis to brīdi, kad finanšu tirgū sevi pilnā mērā sāk pieteikt eiforija. Būtībā riski, šķiet, aug, bet akcijas tāpat tiek pirktas uz nebēdu.

Eiropas lielākie akciju tirgi arī maijā turpinājuši savu uzvaras gājienu. Rezultātā kopš šā gada sākuma reģiona lielo publiski kotēto uzņēmumu Stoxx 600 akciju cenu indeksa vērtība iespējusi palielināties jau vairāk nekā par 12%.

Redzams, ka maijā finanšu tirgus dalībnieki lūkojušies uz to valstu uzņēmumiem, kuras Eiropā pandēmijā cietušas vairāk. Piemēram, MSCI Spānijas akciju indeksa vērtība maijā pieauga par 6%, un līdzīgs pieaugums tika fiksēts arī Itālijas akcijām. Vai labi klājās arī Apvienotās Karalistes akciju tirgum, kam palīdzēja salīdzinoši labāka aina šīs valsts sabiedrības vakcinēšanas frontē.

Piemēram, Financial Times izceļ procesu, kad investori, uzpērkot Eiropas akcijas, meklē atlaides. Proti, ASV akciju cenu pieaugums pagājušogad, salīdzinot ar Eiropas akcijām, bija daudz straujāks. Tas savukārt novedis pie realitātes, kad daudzi ASV biznesi nu ir novērtēti kā visai dārgi. ASV investīciju banka Goldman Sachs rēķinājusi, ka Eiropas MSCI akciju indeksa nākamo 12 mēnešu P/E (Price/Earnings) rādītājs atrodas pie 17, kas ir vairāk nekā ierasts iepriekšējos 10 gados.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

COVID laika darba organizācijas tikumi, kuri pakāpeniski kļuvuši par normu. Attālināta darba iespējas kā pagaidu risinājums, kurš iedzīvojies un turpina dzīvot - dažkārt privātam darbadevējam neiedomājamā veidā un formā. Attālināts darbs valsts pārvaldē ir objektīva nepieciešamība, papildu bonuss vai izredzēto privilēģija?

Pēc stāšanas amatā valsts galvenais ierēdnis, Valsts kancelejas vadītājs Raivis Kronbergs paziņoja, ka gatavojas pārskatīt attālināta darba iespējas, jo strādāšana tikai attālināti nevarot būt produktīva. Taču COVID laika iespēja strādāt attālināti daudzās valsts pārvaldes iestādēs saglabāta joprojām, turklāt šķiet, ka tiek pat izmantota amatos, kuros tā nešķiet adekvāta nodarbinātības forma. Taču vairāk par paziņojumiem attālināta darba organizēšanā valsts pārvalde pagaidām nav nokļuvusi.

Piemērs - Konkurences padomes (KP) Analītiskā departamenta direktore Rūta Šutko, kuras atalgojums atbilstoši VID publiskotajai informācijai ir ap 50 tūkstošiem eiro gadā, šogad tikai dažas dienas novembrī ieradusies darbā klātienē telpās Brīvības ielā 55, Rīgā. Savus amata pienākumus viņa pilda tikai attālināti, dzīvojot Briselē, Beļģijā, kur ir nodarbināts viņas vīrs. Kā noteikts Konkurences likumā, KP ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša iestāde, taču tā savus lēmumus pieņem patstāvīgi un savā darbībā ir neatkarīga. KP ir plašas pilnvaras konkurences pārkāpumu izmeklēšanā. Tai ir pilnvaras veikt darbības, kas ir pielīdzināmas kratīšanai – pamatojoties uz tiesneša lēmumu, policijas klātbūtnē ierasties uz vietas pie tirgus dalībnieka, iekļūt visās telpās un objektos, tos atvērt, veikt to piespiedu pārmeklēšanu, aplūkot visas iekārtas, ierīces, sistēmas, kas ir pie pārmeklējamās personas, nokopēt informācijas sistēmās esošus datus, izņemt mantas, uz laiku arī aizzīmogot neapdzīvojamās telpas, transportlīdzekļus utt. Visi šie pasākumi ir veicami klātienē, līdzīgi kā tikšanās ar apmeklētājiem, kolēģiem, tirgus dalībniekiem.

Valdības pieņemts un gatavs sūtīšanai izķidāšanai uz Saeimu ir nākamā gada valsts budžets. Tas, cik veiksmīgas ir dažādas tajā iekļautās normas, un kādu efektu tās dos tautsaimniecībai, protams, ir diskutabls jautājums. Tomēr līdz vakardienai šķita, ka vismaz ir skaidri spēles noteikumi, atbilstoši kuriem bieznesam 2010. gadā būs jāstrādā.

Diemžēl vakar jau pēc budžeta apstiprināšanas Ministru kabinetā noskaidrojās, ka pagaidām gan minētā skaidrības sajūta ir bijusi vien ilūzijas līmenī. Proti, šo budžeta projektu nesūtīs uz Saeimu tik ilgi, kamēr tas netiks saskaņots ar starptautiskajiem naudas aizdevējiem.

Protams, interesanti ir tas, ka neatkarīgas valsts budžets ar kaut ko ir jāsaskaņo, taču acīmredzot pēdējais laiks ir saprast, ka Latvija bez «svētības no augšas» kārtējo reizi pat soli paspert nedrīkst. Taču, ja jau reiz šāda situācija ir izveidojusies, nav skaidrs, kāpēc vispirms netika veikts šis budžeta saskaņošanas process, un tikai pēc tam apstiprināšana valdībā. Ar šādu rīcību valdība ļauj domāt, ka tiek izspēlēts līdzīgs scenārijs tam, kāds jau bija gan kontekstā ar budžeta samazināšanu par 500 miljoniem latu, gan arī mājokļa nodokļa ieviešanu. Respektīvi, vispirms vietējie politiķi sabiedrības priekšā veica kūsājoša darba imitāciju, ļaujot noticēt, ka budžetu varētu nesamazināt tik lielā mērā, bet mājokļa nodokli — neieviest vispār. Savukārt mirkli vēlāk tiek paziņots, ka tomēr būs jāsper gan viens, gan otrs solis, jo to prasa starptautiskie aizdevēji.

Valdošās koalīcijas piedāvātās nodokļu izmaiņas, kuras izskatās pēc politiskas vienošanās, noteikti neveicinās straujāku Latvijas ekonomikas izaugsmi, intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" sacīja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš.

Pēc viņa teiktā, valdība vienlaikus apgalvo, ka grib veicināt uzņēmējdarbību, bet tajā pašā laikā "uzkrāmē" uzņēmējdarbībai papildu nodokļus. "Nu vai tad tā mēs varam veicināt uzņēmējdarbību?" retoriski vaicāja Endziņš.

LTRK vadītājs arī norādīja uz valdības deklarācijā iepriekš pausto apņemšanos veicināt pāreju uz augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu un pakalpojumu sniegšanu, taču tagad valdošā koalīcija tieši šādiem uzņēmumiem gribot palielināt nodokļu slogu, un tas Endziņam šķiet neloģiski.

Uzņēmēju organizāciju arī neapmierinot valdības vēlme samazināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas likmi, jo tas būtu tikai īstermiņa ieguvums, bet ilgtermiņā tas negatīvi atspēlētos uz pensijām.

Reģionu slimnīcām rezidenti ir jāuzrunā jau pašā studiju sākumā. Ārstu un medmāsu piesaistē ļoti svarīga ir nemateriālā motivācija – cik sakārtota ir darba vide un darba procesi ārstniecības iestādē

To DB rīkotajā apaļā galda diskusijā par personālvadību veselības aprūpē, kas notiek sadarbībā ar holdingu Repharm, uzsvēra tā dalībnieki: Veselības ministrijas valsts sekretāres vietniece un Austrumu slimnīcas valdes priekšsēdētāja Egita Pole, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle Arta Biruma, Liepājas reģionālās slimnīcas valdes priekšsēdētājs Egons Striks, holdinga Repharm personāla vadības direktore Baiba Pedraudze, Rīgas Stradiņa universitātes Tālākizglītības fakultātes dekāne Ilze Grope un personāla vadītāja farmācijas uzņēmumos Edīte Kalniņa.

Lielāko ažiotāžu pagājušajā nedēļā nenoliedzami radīja ziņa, ka nacionālā aviokompānija airBaltic savu zīmolu ir pārdevusi, turklāt uzņēmumam, kurš ir tās līdzīpašnieks un kas savukārt pieder šīs pašas kompānijas vadītājam Bertoltam Flikam.

Protams, nu jau ir zināms, ka Fliks pēc pārrunām ar satiksmes ministru Kasparu Gerhardu (TB/LNNK) ir piekritis zīmolu atdot, ka airBaltic nu būs cita padome, jo līdzšinējā Vigo Legzdiņa vadībā nav pieņēmusi pareizos lēmumus (kam var piekrist) utt. Viss ir labs, kas labi beidzas — šī patiesība ir neapstrīdama. Tomēr ir aspekti, par kuriem šajā kontekstā tomēr jāaizdomājas.

Pirmām kārtām, visticamāk, pagājušajā nedēļā mēs bijām liecinieki visnotaļ labi iestudētam teātrim. Cieņu pret tā autoriem rada fakts, ka pats uzvedums acīm redzami tika iestudēts pietiekami īsā laika posmā. Tātad, kā tas viss tika pasniegts sabiedrībai? airBaltic padome akceptējusi lēmumu, ka kompānijas zīmols tiek pārdots Flikam piederošam uzņēmumam, bet valsts akciju turētāja Satiksmes ministrija par to nav pat nojautusi un ir pagalam sašutusi par notikušo… Izklausās naivi! Maz būtu ticams, ka šobrīd par grēkāzi padarītais Legzdiņš, kurš ir arī a/s Latvijas autoceļu uzturētājs valdes priekšsēdētājs, iedomājies piekrist šāda veida shēmām bez ministra ziņas. Ja nu tomēr tā ir noticis, tad rodas nākamais jautājums — cik droši viņam ir uzticēt arī Latvijas autoceļu uzturētāja vadīšanu?!

Iecere ieviest loģisku risinājumu – visus valsts īpašumā esošos nekustamos īpašumus «pārcelt» vienas iestādes pakļautībā – tuvojas kārtējā Latvijas bezgalīgā stāsta statusam, turklāt iemesli tam ir paradoksāli un nožēlojami.

Protams, var teikt – katrs no gadījumiem ir atsevišķs un arī iemesli, kāpēc vienam vai otram īpašumam nevajadzētu atrasties zem centralizēta jumta, ir dažādi, tomēr primāri jārunā par diviem pamatstāstiem.

Pirmkārt, noteikti ir jāatgriežas pie vēsturiskās situācijas izklāsta – kaut vai tāpēc, lai tie, kuri ir dzimuši 1990. gadā un vēlāk, saprastu, par ko vispār ir runa. Redz, reiz bija tāda valsts kā PSRS, kurā viss piederēja valstij, kas savukārt sabruka deviņdesmito gadu pašā sākumā. Tankus un vēl šo to aizveda, bet nekustamos īpašumus transportēt nav iespējams, tāpēc tie palika tepat. Savukārt jaunizveidotajām ministrijām šie īpašumi bija jāapzina, valsts funkcijām vajadzīgos paturot, bet pārējos – nododot privatizācijai. Tik tālu viss loģiski, bet tālāk jau sākas absurds. Kopš Latvijas valsts atjaunošanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, privatizācijas process ir noslēdzies, bet ministrijas joprojām nezina, kādi konkrēti īpašumi ir to pārziņā. Allaž ir bijis zināms, ka publiskais sektors ir sliktāks saimnieks par privāto, taču ar nožēlu jāatzīst, ka valsts ir tik draņķīgs saimniekotājs, ka pat neapjauš, kas tai īsti pieder. Un, protams, ja nav zināms, kas kam pieder, nav arī ko nodot centralizētam apsaimiekotājam. Otrkārt, diemžēl ir jāatzīst, ka Latvijā domāšana joprojām notiek katras ministrijas līmenī, nevis visas valsts kontekstā. Respektīvi, tos īpašumus, par kuru eksistenci ministrijas tomēr zina, tās nekādi nevēlas centralizēt, un šeit vistiešākajā mērā runa ir par naudu. Tātad... Ja ministrijas X pārraudzībā ir divas ēkas, bet tiešo funkciju pildīšanai ir nepieciešama tikai viena, tā otru labprāt iznomā veikaliem, solārijiem, krogiem un visiem pārējiem, kas ir gatavi par to maksāt. Tajā pašā laikā ministrijai Y tiešo funkciju pildīšanai telpu trūkst, un tās pārstāvji tā vietā, lai pilnīgi bez maksas ievāktos ministrijas X telpās, skraida pa Rīgu, meklēdami, kur iespējami lētāk varētu kaut ko iznomāt no privātā sektora. Ja kaut ko tādu vadība mēģinātu izdarīt kādā privātuzņēmumā, visai droši var teikt, ka īpašnieki tā valdi jau nākamajā dienā būtu iztriekuši uz ielas, silti iesakot doties vismaz lielgabala šāviena atttālumā.

Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kurai nav budžeta ar pārpalikumu, bet deficītu. Šogad tas ir 0,7% no IKP, kamēr Lietuvai ir pārpalikums – 0,4% no IKP, bet Igaunijai – 0,5%. Fiskālās disciplīnas padome savā tviterkontā norāda: LT un EE spēj labos gados pieturēt izdevumus, nevis tos kāpināt. Tēriņus palielināt vēlas visi, taču, piemēram, LT spēja atbildēt skolotājiem, ka naudas nav. Formāli jau Latvija, protams, nav pārkāpusi nedz Māstrihtas kritērijus, nedz Eiropas Komisijas rekomendācijas. Taču zināmā mērā mēs paši sev rokas tomēr esam sasējuši.

Lai gan ekonomisti nekādu krīzi, vismaz ne tādos apmēros kā 2008. gadā, tuvākajā laikā Latvijai neprognozē, tomēr ekonomiskās izaugsmes tempu samazināšanās ir gaidāma. Ekonomikas atdzišana ir vērojama visā pasaulē. Latvijai zināmus izaicinājumus, īpaši eksportā, noteikti radīs Brexit. Arī citos eksporta tirgos pieprasījums var vājināties. Tāpat līdz ar Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības samazināsies tās budžets, kas nozīmē, ka mazāk naudas būs arī Latvijai. Uz šī nenoteiktības fona līdz ar gaidāmo ekonomikas palēnināšanos Latvijai visgudrākais būtu veidot rezervi, kur pasmelties grūtākos laikos, kas nesīs IKP straujāku samazināšanos.

Ir tikai loģiski, ka pēc pagājušajā nedēļā notikušās traģēdijas Zolitūdē, kad miera laikā 54 cilvēki zaudēja dzīvības tikai tāpēc vien, ka bija iegājuši iepirkties vienā no Maxima veikaliem, sabiedrība pieprasa vainīgo noskaidrošanu un saukšanu pie atbildības.

No vienas puses, cilvēki grib, lai kāds atbildētu par viņu ciešanām. No otras puses, tas ir nepieciešams, lai nākotnē novērstu iedzīvotāju slepkavošanu, nekvalitatīvi veicot savu darbu. Šajā kontekstā pat ļoti pareizi ir tas, ka arvien vairāk tiek runāts ne tikai par celtnieku un projektētāju, bet arī kontrolējošo dienestu atbildību. Konkrētajā gadījumā bija taču konkrēti publiskā sektora eksperti, kuri deva atļauju gan ekspluatēt uzbūvēto tirdzniecības centra ēku, gan paralēli veikalu darbam turpat līdzās, gan veikt būvdarbus tieši virs cilvēku galvām. Tātad viņi ir vai nu kat ko «palaiduši garām», vai arī attiecīgajās telpās nav pat iegājuši iekšā, bet draņķīgs ir gan viens, gan otrs variants.