Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Bet 93% piekrīt, ka jāsauc pie atbildības tos, kas savus nodokļus nemaksā godīgi?

Lai arī kā to daudziem negribētos, drīz 1. aprīlis – iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) deklarāciju iesniegšanas laiks. Šis fakts un daži pēdējā laika notikumi Latvijā rosināja padomāt par to, kādēļ pie mums sporta kluba ģērbtuvē ir stilīgi padižoties ar to, kā kāds izdomājis nemaksāt nodokļus, bet pārējie sarunas biedri to nekautrējas atbalstīt, nevis nosoda. Un, kādēļ citās valstīs ir pilnīgi pretēja – nicinoša nostāja pret nodokļu nemaksātājiem? Nepretendēju, protams, uz izsmeļošu šī temata analīzi šai blogā.

Par šo tēmu nesen kādā lidostā man rokās nonāca The New York Times un The New Yorker žurnālista S. J. Dubner un Čikāgas Universitātes ekonomikas pasniedzēja S. D. Levitt dižpārdoklis Freakonomics, kas ir divu vārdu salikums ar aptuveno nozīmi – dīvainā ekonomika. Tur risināti tādi «būtiski» jautājumi kā «Kas kopīgs nekustamā īpašuma aģentiem un Kukluksklanam?» un «Kādēļ narkotiku izplatītāji dzīvo pie savām mammām?». Taču manu uzmanību piesaistīja grāmatā aplūkotais pētījums par to, kādēļ tik augsts procents amerikāņu uzskata par savu pienākumu samaksāt nodokļus? Gribējās salīdzināt, vai no šīm atziņām arī mēs te Latvijā varam ko mācīties, lai viņiem kaut nedaudz šai ziņā līdzinātos?

Ar katru dienu Latvijas iedzīvotāji kļūst arvien nabadzīgāki. Mūs aicina taupīt,ciešāk pievilkt jostas, skaidrojot notiekošo ar visai dažādiem iemesliem. Bet vaitie ir patiesie iemesli? Vai arī tie ir tikai mīti? Un kādas ir prognozes tuvākajai nākotnei?

Par to prāto Andrejs ŽDANS – gaļas pārstrādes uzņēmuma “Forevers” vadītājs;šis uzņēmums ietilpst Latvijas lielāko ražotāju trijotnē un, tāpat kā visi Latvijas iedzīvotāji, piedzīvo krīzi.

MĪTS Nr. 1. Kompensācijas ir glābiņš no nabadzības

Mēs dzīvojam rekordlielas inflācijas laikā, tās apmērs Latvijā ir salīdzināms ar tādām “trešās pasaules” valstīm kā Afganistāna, Nigērija un Ruanda. Rezultātā visi, izņemottos, kas tirgo gāzi un elektrību, esam kļuvuši nabadzīgāki – uzskata Andrejs Ždans.

Novērojam naudas vērtības kritumu. Valstis izšķiež “helikoptera naudu”, palielina ārējoparādu, veido atbalsta un enerģijas nesēju kompensāciju programmas u. c. Bet irjāsaprot, ka par to visu būs jāmaksā. Arī par citu valdību rīcībām, par to “helikopterunaudu”, kas mūsu apritē nav nonākusi, taču arī tas ir iemesls, kāpēc inflācijas tempssasniedz rekordlielus rādītājus.

Samazinot nodokļus un akcīzi degvielai, Latvija samazinātu savu spēju stiprināt aizsardzības kapacitāti, pēc tikšanās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu žurnālistiem norādīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).

Viņš aicināja ņemt vērā, ka tieši vai netieši vairums degvielas nāk no Krievijas. Ja ir vēlme samazināt nodokļus un akcīzi, tas nozīmē turpināt dot Krievijai naudu, lai tā var turpināt būvēt tankus, sūtīt raķetes un iznīcināt Ukrainu.

Kariņa ieskatā, nav pareizi samazināt valsts ieņēmumus, kas vajadzīgi aizsardzības stiprināšanai. Tā vietā vajadzētu ar mērķētiem atbalstiem daļu no nodokļiem novirzīt tām sabiedrības grupām, kuru apstākļi vispārīgu cenu pieaugumu laikā kļūst spiedīgāki.

"Mums jāpalīdz tiem cilvēkiem, kuri nestrādā tādos darbos, kur algu pieaugums ir straujāks par inflāciju. Tādas grupas ir identificētas. Tiek strādāts pie tā, lai cilvēki saņemtu nepieciešamos pabalstus. Tas, ka mums ir jāpalīdz, tas ir skaidrs, bet mums nevajadzētu "iešaut sev kājā", atņemot naudu, kas mums vajadzīga, aizsardzībai," sacīja Ministru prezidents.

Lielbritānijā strādājošie viesstrādnieki var pilnībā atgūt tur iemaksātos nodokļus, ja, strādājot nepilnu gadu, nav nopelnījuši ārzemēs vairāk par 7475 Lielbritānijas mārciņām (aptuveni 6300 lati), portālam Db.lv stāstīja Rimante Šarmanauske kompānijas RT Tax, kas palīdz austrumeiropiešiem atgūt ārvalstīs nomaksātos nodokļus, direktore.

Ja ārvalstīs strādājošais ir nopelnījis vairāk, tad pastāv iespēja atgūt tur nopelnītos nodokļus nepilnā apmērā, vai arī nodokļus atgūt nav iespējams, viņa skaidro, norādot, ka tas, vai pastāv iespēja atgūt nodokļus, atkarīgs no tā, kurā finansiālā gada posmā strādājošais ir uzsācis un beidzis darbu. Šādi gadījumi tiek skatīti atsevišķi, bet vairumā gadījumu, atgriežoties no darba ārvalstīs, ir iespējams saņemt nodokļu atmaksu, skaidro RT Tax pārstāve.

Vairumā gadījumu ārzemēs strādājošie austrumeiropieši uzskata, ka citās valstīs maksāto nodokļu atgūšana ir ilgstoša procedūra, tādēļ bieži vien pat nemēģina to darīt, norāda R. Šarmanauske. Tādā veidā, pēc kompānijas aprēķiniem, pērn kopumā latvieši neatguva 2,3 milj. Ls, kas iemaksāti citu valstu nodokļu sistēmās.

Kaut pētījumu dati liecina, ka ēnu ekonomikas apjomi Latvijā ietiepīgi nesamazinās, uzņemtais kurss ir pareizs un progress desmit gadu nogrieznī ir ievērojams. Tiesa, joprojām valsts maks pelēkās ekonomikas dēļ zaudē miljonus, iespējams, pat ap miljardu eiro. Daļa no šīs naudas varētu papildināt stratēģiski tik svarīgo veselības budžetu, bet nepieciešama lielāka sabiedrības iesaiste.

Viens no tautsaimniecības pamatresursiem ir cilvēks, vesels darbinieks, kas atrodas darba attiecībās, iekļaujas ekonomikas apritē, rada pievienoto vērtību un maksā nodokļus. Jo vairāk ir cilvēku darbspējas vecumā, jo augstāks būs valsts iekšzemes kopprodukts un straujāka ekonomikas izaugsme.

Diemžēl Latvijā cilvēku resursi pēdējos gados ir samazinājušies par simtiem tūkstošu. Turklāt ir liela sabiedrības novecošanās, augsti nabadzības riski un negatīvas prognozes par iedzīvotāju skaita izmaiņām. Šādā situācijā ir jādara viss iespējamais, lai cilvēku resursus saglabātu, un kvalitatīva un ilgtspējīga veselības aprūpe ir atslēgas risinājums.

Ēnu ekonomikā slēpjas simtiem miljonu

SEB Private Banking aktīvu plānošanas vadītājs Luksemburgā un nodokļu speciālists Jorgens Gronlunds stāsta, ka drīzumā Eiropā dalībvalsīm būs savstarpēji jāapmainās ar banku informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Naudu nākotnē paslēpt tādējādi būšot grūtāk, ko varētu arī attiecināt uz vēlmi izvairīties no nodokļu maksāšanas.

Eiropas Savienībā (ES) un OECD valsīs drīzumā stāsies spēkā jaunais regulējums par vienotu ziņošanas standartu, kas paredz informācijas apmaiņu starp valstīm par klientu kontu atlikumiem un ienākumiem. Līdz šim iecienīta valsts, kuras bankās daudzi izvēlējās glabāt savus līdzekļus, bijusi Šveice. Vai, jūsuprāt, arī Šveice izvēlēsies pievienoties šīm prasībām?

Jaunā sistēma paredz, ka dalībvalstis savstarpēji apmainīsies ar informāciju par klientu ienākumiem un kontu atlikumiem. Šveices valdība ir piekritusi pievienoties OECD iniciatīvai, tomēr gala lēmums būs atkarīgs no parlamenta un, iespējams, arī publiska referenduma. Tāpēc šobrīd nevar vēl droši apalvot, ka Šveice pievienosies, bet domāju, ka tai noteikti nāksies pievienoties. Tas, ko mēs pēc kāda laika redzēsim, būs visaptveroša, globāla caurspīdīga sistēma, kurā iesaistīsies visas valstis, ar dažiem nelieliem izņēmumiem. Es nespēju iedomāties, ka kāda no pasaules lielajām ekonomikām varētu nepievienoties, tāpēc domāju, ka arī Šveice noteikti pievienosies – tas varētu notikt vēl pēc gada vai diviem.

«Domāju, politiķi un ierēdņi apzinās, ka arī tie uzņēmumi, kuri visus nodokļus nemaksā, tomēr balsta Latvijas ekonomiku, ražo preces, piedāvā pakalpojumus, veicina konkurenci, nodrošina darbvietas,» intervijā laikrakstam Diena sacījis ekonomists Arnis Sauka.

«Īstermiņā visai valstij ir ieguvums no tā, ka uzņēmumi, kas daļēji atrodas pelēkajā zonā, turpina strādāt. Ilgtermiņā gan rodas trieciens sociālajai sistēmai. Valstij pastāv risks nonākt situācijā, kad finanšu līdzekļu trūkuma dēļ valdība vairs nespēj pildīt savas funkcijas, jo nav naudas pat kvalitatīvam valsts pārvaldes darbam, par ceļu kvalitāti vai izglītības sistēmas uzlabošanu nemaz nerunājot,» skaidrojis ekonomists.

«Tāpēc valstij tiem uzņēmējiem, kuri saka: «Ja maksātu nodokļus no visas tās algas, ko darbinieki tagad daļēji saņem aploksnē, tad uzņēmums nemaz nevarētu pastāvēt, līdzekļu pietrūktu», ātrāk vai vēlāk būtu jāpasaka: «Vai cilvēki, kuri nevar sakārtot savu biznesu tā, lai varētu oficiāli maksāt visus nodokļus, ir profesionāli uzņēmēji? Ja jau uzņēmējs nespēj veidot biznesu bez aplokšņu algām, varbūt pašam jābūt darba ņēmējiem, nevis biznesa veidotājiem un darba devējam?»,» Dienai teicis A. Sauka.

Šajā mapītē ir mana sagatavotā runa. Es nolikšu to malā, jo es domāju, ka šodien mums visvairāk ir nepieciešama cilvēciska, atklāta saruna par to, kur šobrīd atrodas mūsu valsts, kāda ir mūsu katra loma valsts darbā, kāda ir katra atbildība, lai mēs visi šeit būtu kopā un runātu vienā valodā.

Manuprāt, šodien, kad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši gandrīz 20 gadi, mums ir jāpadomā un jāatbild sev, kāpēc gan no tā, ka mēs bijām gatavi kaut pastalās, bet brīvi celt savas valsts labklājību, esam nonākuši tur, kur mēs esam. Mēs samazinām algas, samazinām pensijas, mēs samazinām ienākumus vienkāršiem cilvēkiem, kas ir šīs valsts pamats. Kāpēc tas tā ir noticis?

Un jautājums tiešām skan – būt vai nebūt Latvijas valstij, mūsu valstij? Es pilnīgi piekrītu, ka pagājušās nedēļas izvēle bija grūta izvēle, bet tā bija izvēle no divām grūtām izvēlēm. Vai mazināt šos izdevumus, vai tiešām aizskart katras ģimenes ienākumus un kopā samazināt valsts izdevumus par 500 miljoniem vai izlikties neredzam, ka mūsu valsts ir krīzē un pieļaut nekontrolētu ekonomikas lejupslīdi ar vēl lielāku izdevumu samazināšanu, ar vēl lielāku algu un pensiju samazinājumu. Protams, ir grūti saprast, ka ir izdarīta labākā izvēle, ka ir izdarīta izvēle starp ļauno un ļoti ļauno.

Pavisam nesen Latvijas Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa nosauca par marodieriem cilvēkus, kuri nemaksā nodokļus. Atļaujiet stādīties priekšā! Es esmu marodieris.

Neminēšu nekādu informāciju, kas varētu palīdzēt mani identificēt – baidos, ka rīt pie manis ieradīsies mūsu valsts, atņems pēdējo un mani pašu iesēdinās. Taču sava biznesa būtību pacentīšos izklāstīt pēc iespējas saprotami un vienkārši. «Nepiesienieties» skaitļiem, tos esmu maksimāli vienkāršojis.

Esmu provinciāls biznesmenis, strādāju kādā mazā Latvijas ciemā, kādu pie mums ir simtiem. Izņemot manu uzņēmumu, mūsu ciemā praktiski nav darba vietu, neskaitot mežstrādniekus, dažus ierēdņus valdē un pāris pārdevējus, un krāvējus ciema veikalā.

Pirms dažiem gadiem manā uzņēmumā strādāja apmēram 50 cilvēki – ievērojama daļa ciema darbspējīgo iedzīvotāju, turklāt daži brauca uz darbu arī no apkārtējiem ciemiem. Savu rūpnīciņu es iesaucu par «ciemveidojošo uzņēmumu». Darbs ritēja, rūpnīciņa attīstījās, ik mēnesi es ieguldīju nedaudz naudas tās paplašināšanā, atjaunoju iekārtas un loloju plānus – paņemt kredītu un uzcelt jaunu modernu korpusu un, iespējams, pat nodrošināt ar mājokļiem speciālistus.

«Labāk, lai mani noņem no amata, nekā es piekritīšu prettiesiskiem risinājumiem. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei,» saka Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš

Laikā, kad tika lemts par ABLV Bank pašlikvidāciju, jūs paziņojāt, ka labāk, lai jūs noņem no amata, nekā jūs piekritīsiet prettiesiskiem risinājumiem. Vai šī jūsu nostāja ir aktuāla arī tagad – vai jūs izjūtat politisku spiedienu?

Varu to atkārtot arī tagad. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei. Jo mēs savu darbību un visus savus lēmumus vienmēr esam balstījuši likumā. Man pašlaik nav pamata veikt kādus soļus, kas izrietētu no šī principa neievērošanas, tāpēc ka joprojām pie tā turamies un tikai šādā veidā pieņemam savus lēmumus. Protams, ja neņem vērā dažus rakstus masu saziņā, bet tas ir īpašs gadījums. Jo ne es jūtos kādu kļūdu pieļāvis, nedz arī kaut ko nelikumīgu izdarījis. FKTK padomē visu darām likuma ietvaros un desmitkārt pārdomājam katru savu soli. Man liekas, ka tā ir augstākā jebkuras valsts iestādes sūtība – strādāt likuma ietvaros.

Investīciju holdinga uzņēmums Summus Capital, kas pirms pāris gadiem nopirka tirdzniecības centru Riga Plaza, plāno savu otro obligāciju laidienu, cerot piesaistīt 15 miljonus eiro. Par Igaunijas ģimenes uzņēmuma attīstību līdz biržas emitentam, izaicinājumiem un plāniem sākt darbību Polijā Dienas Biznesam stāstīja Summus Capital valdes loceklis Hanness Pihls (Hannes Pihl).

Pastāstiet īsumā par uzņēmuma pirmsākumiem un ideju, kā arī attīstību līdz 2021. gadam, kad uzņēmums parādījās biržā ar pirmo obligāciju laidienu. Kad nolēmāt kļūt par Baltijas mēroga spēlētāju, un kādi bija galvenie argumenti?

Summus Capital savu darbību uzsāka 2013. gadā kā neliels ģimenes uzņēmums. Mums bija plāns veikt atsevišķas investīcijas Igaunijā, jo saskatījām iespēju sasniegt pievilcīgu investīciju atdevi. Uzņēmums savu pirmo ieguldījumu Igaunijā veica 2014. gadā. Vietējie labi zina, ka vienīgā modernā ēka Tallinas vecpilsētā ir universālveikals De La Gardie. Lindex tur bija un joprojām ir galvenais īrnieks. Tur viss sākās. Jāteic, ka lēmums pirkt toreiz bija pat nedaudz emocionāls, jo mums patika ēkas unikalitāte, lai arī ilgtermiņā redzējām ierobežotu piedāvājumu. 2015. gadā Igaunijā veicām vēl divas lielas iegādes, tostarp nopirkām tirdzniecības centru Auriga. Pēc šīm iegādēm sapratām, ka investīciju izvēle Igaunijā ir ierobežota un ir jāskatās tālāk. Jau 2015. gadā veicām pirmo pirkumu Lietuvā. Mēs iegādājāmies Nordika mazumtirdzniecības parku Viļņā, netālu no IKEA. Turpmāk regulāri darījumi sekoja katru gadu. 2017. gadā ienācām jaunā nekustamā īpašuma segmentā, iegādājoties medicīnas ēku. Stāsts ir ne tikai par medicīnas uzņēmumu birojiem, bet arī par klientu apkalpošanu un veselības pakalpojumiem. Pirkums bija izdevīgs, jo atrašanās vieta nebija centrālais noteikums un citiem bija maza tirgus izpratne par nozari, t.i., šāda biznesa ilgtspēju šaurā sektorā. Šo portfeļa segmentu paplašinājām ar vēl vienu iegādi 2019. gadā. Šodien varu teikt, ka pieprasījums pēc šādām ēkām ir liels – mums ir vismaz pāris piedāvājumu gadā pārdot šāda veida ēkas, kas pielāgotas medicīnas nozarei. Tajā pašā laika posmā mēs Viļņā iegādājāmies arī divas A klases biroju ēkas lieliskā vietā. Ēkas ir pazīstamas kā Park Town, un tās joprojām ir mūsu vadošās investīcijas šajā nozarē.

Novembrī Latvijas patērētāji maksās par gāzi vairāk nekā jebkad agrāk; ja ziema būs silta, ir cerība, ka gāze varētu maksāt zem 70 eiro par megavatstundu (EUR/MWh).

To intervijā DB norāda AS Latvijas Gāze Tirdzniecības departamenta vadītājs Egīls Lapsalis. Viņš skaidro, ka šobrīd mēs esam nonākuši situācijā, kurā ar vietējiem procesiem nekādā veidā nevaram ietekmēt gāzes cenu. Pirms tirgus atvēršanas mums šāda iespēja bija, taču pašlaik cena ir piesaistīta biržas indeksam, kā rezultātā mēs esam spiesti maksāt tikpat, cik visi pārējie, teic E. Lapsalis, piebilstot, ka tik mazam tirgum kā Latvija gāzes tirgus atvēršana nav nākusi par labu.

Energoresursu cenu kāpums pēdējā laikā ir viena no visvairāk apspriestajām tēmām. Īsumā – kas ir galvenie iemesli, kāpēc šobrīd par resursiem maksājam dārgāk?

Šobrīd Eiropā ir liels gāzes deficīts, un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, ja salīdzina ar pagājušo gadu, par aptuveni 20 miljardiem kubikmetru ir samazinājusies gāzes ieguve Eiropā. Otrkārt, šā gada pavasarī Eiropā aptuveni mēnesi vēlāk beidzās gāzes izņemšana no krātuvēm un attiecīgi par mēnesi vēlāk sākās arī gāzes iesūknēšana, kā rezultātā kopējais krājumu apjoms Eiropas pazemes gāzes krātuvēs samazinājās vēl par aptuveni astoņpadsmit miljardiem kubikmetru.

Pagājušajā nedēļā biznesa portāls db.lv aicināja savus lasītājus uzdot jautājumus premjerministram Mārim Kučinskim (ZZS).

Premjerministrs atbild uz DB lasītāju jautājumiem:

Runājot par valsts enerģētikas politiku, saistībā ar elektrības obligātā iepirkuma komponentes (OIK) atcelšanu. Kāda ir jūsu nostāja un vīzija?

Ir revolucionāri priekšlikumi par daudzām lietām- lauzt, likt, atcelt, bet galvenais ir saglabāt veselo saprātu. OIK licenču izdošanas sakarā es varētu teikt, ka pēc lielas balles nāk lielas paģiras. Es lasu, piemēram, kādas partijas līdera Jura Pūces izteikumus Twitter, ko valdība darot, kas notiekot, OIK ir lamuvārds. Pūces kungs, ap 600 OIK licenču ir izsniegtas ar jūsu parakstu! Tas spilgti ilustrē lielo OIK balli. Par to visu, protams, tagad var pašausmināties un skatīties, kur, kuram prāts bijis tādus vai citādus lēmumus pieņemot, kas atļāva būvēt arī ļoti neefektīvas stacijas. Tas ir absurds, kas tagad ir jāsavāc, taču tādi bija likumi, tādi bija Ministru kabineta noteikumi, uzņēmēji ieguldīja naudu, ņēma kredītus un atbilstoši esošajai likumdošanai veidoja savu biznesu. Tagad mēs par to maksājam. Taču sākotnējais manas valdības uzstādījums ir bijis, ka mēs ne par mata tiesu nevaram atļauties pasliktināt Latvijas ražotāju situāciju, jo Latvijas lielākie ražotāji, piemēram, Valmieras stikla šķiedra, Cemex, Latvijas Finieris ir tie, kuros es ieklausos visvairāk. Viņiem ir liels elektrības patēriņš un viņi maksā par to augstu cenu. Tāpēc tagad, sadalot tā saukto plūdu naudu, mēs varēsim par kādiem 13% pazemināt elektrības cenas visiem, vienlaikus ar lieliem strīdiem ieviešot drakoniskus noteikumus tiem, kas savas elektrības stacijas vēl nebija uzcēluši. Viņi šobrīd ir neapskaužamā kara situācijā, jo kontrole nepieļaus ne vismazāko neizpildi. Tajā pašā laikā OIK maksāšanas līgumi ir noslēgti līdz pat 2032. gadam. Es nezinu, kā ekonomikas ministrs ar lielo 24 cilvēku darba grupu tiks ar OIK jautājumu galā, bet valdība katru mēnesi monitorēs situāciju un līdz septembrim šai darba grupai ir jādod atbilde, kas notiks ar esošajām stacijām un kā mēs no šīs situācijas iziesim. Nākotnes zaļās enerģijas uzņēmējiem gan es pagaidām nevaru atbildēt, ko Latvija šajā jomā varēs. Esmu dzirdējis, ka šobrīd jau ir, piemēram, vēja tehnoloģijas, kas var strādāt bez subsīdijām. Vēl mazliet progress un tā lieta aizies, līdz ar to es negribu teikt, ka Latvija atsakās no atjaunojamās enerģijas, bet vienmēr ir jāpasaka arī, kurš par to maksās un kā.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

VID EDS vienotā konta datorsistēma spēj uzrēķināt kavējumus par samaksātiem nodokļiem.

Divu juristu, zvērināta advokāta un zvērināta advokāta palīga, labprātīgi veikti nodokļu avansa maksājumi Valsts ieņēmumu dienestam (VID) par 2020. gadu noveduši pie kavējumu naudas aprēķina, kā viņi apgalvo, par jau nomaksātiem nodokļiem. Abi iesnieguši prasības tiesā, un, iespējams, ka šīs prāvas kļūs par paraugprāvām un spēs mainīt VID līdzšinējo praksi nokavējuma naudas aprēķinā, jo faktiski juristi strīdas par datorsistēmas lēmumiem, kuru pareizību VID ierēdņi tagad centīsies pamatot tiesai.

Zvērināta advokāta stāsts

Visi zvērināti advokāti un zvērinātu advokātu palīgi ir pašnodarbinātas personas – šādu nodokļu maksātāja statusu advokātiem nosaka likums. Stāsta ievads ir pirmā pandēmijas gada izmaiņas nodokļu nomaksas kārtībā. Līdz 2020. gadam visiem pašnodarbinātajiem no VID puses tiek aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājums, kas obligāti jāmaksā avansā par katru nākamo taksācijas gadu.

Par Nacionālā veselības dienesta lēmuma – samazināt apmaksas tarifu laboratorijām par 25 populārākajiem analīžu veidiem – potenciālajām sekām gan cilvēku veselībai, gan viņu personīgajām finansēm Guntars Gūte sarunājas ar SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāju Stellu Lapiņu

Saprotu, ka no 1. jūnija ir izmaiņas valsts un laboratoriju savstarpējās attiecībās. Gribu lūgt jūs iezīmēt, kādas tieši ir šīs izmaiņas. Un kā tas ietekmēs pacientus?

Šī tēma ir plašāka, jo šīs izmaiņas ietekmēs gan pacientus, gan arī pārējās Latvijā strādājošās laboratorijas. Izmaiņas ir pavisam konkrētas – no 1. jūnija valsts samazina tarifu 25 populārākajiem analīžu veidiem, proti – turpmāk valsts laboratorijām maksās mazāku summu par analīžu veikšanas pakalpojumu. Piemēram, tās ir holesterīna, glikozes, ALAT, pilnās asins ainas analīzes.

Savā gana ilgajā darbā laboratoriju jomā esmu piedzīvojusi vismaz trīs reizes šādas valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma izmaiņas, bet šoreiz finansējuma izmaiņas laboratorijām ir diezgan sāpīgas, jo šāds lēmums bija pilnībā negaidīts, kuram arī zināmā mērā pietrūka garāka ietekmes izvērtējuma, jo šobrīd problēmas ar trūkstošo finansējumu par laboratoriju pakalpojumu apmaksu tiek pārliktas uz laboratorijas pleciem. Laboratorijas gaidīja, ka jau no šā gada 1. janvāra sāks darboties elektroniska sistēma, kurā būtu redzami visi ģimenes ārstu vai ārstu speciālistu veiktie pacientu nosūtījumi analīžu veikšanai, kas attiecīgi ļautu arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) precīzi izsekot katra pacienta informācijai. Taču, tā kā šis modelis netika izstrādāts un ieviests, trūkstošā finansējuma dēļ no 1. jūnija NVD samazina tarifus, tas nozīmē – tā kā, piemēram, mūsu uzņēmums ir ieguldījis diezgan ievērojamas summas laboratorijas automatizācijā un arī jaunu telpu būvniecībā, patlaban mums jādomā, kā kompensēt izdevumus, kas mums radīsies tarifu samazināšanas dēļ. Jo visus pēdējos gadus laboratorijas tarifu pieaugums bija tikai personāla atalgojuma paaugstināšanai, un mēs saprotam, ka personālam atalgojumu samazināt nevaram, īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā ar attiecīgās kvalifikācijas darbinieku deficītu. Tādēļ diemžēl izskatās, ka šo izdevumu pieauguma sadaļu nāksies pārcelt uz pacientu maku, tas nozīmē, ka situācija ar pacienta līdzmaksājuma pieaugumu atkal pasliktināsies. Latvija būtībā jau šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā pēc pacientu līdzmaksājuma apjoma veselības aprūpes sistēmā, kas patlaban jau ir aptuveni 40%. Līdz ar to šis procents vēl nedaudz pieaugs, neskatoties uz to, ka gan Eiropas Komisija ir aicinājusi un arī pati Veselības ministrija (VM) definējusi, ka mums jātiecas uz pacientu līdzmaksājuma proporcijas samazināšanu.

Nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic padevusies iespaidīga pacelšanās – no 100 miljonu eiro mīnusiem 2011.gadā līdz plusiem pērn. Par spīti vairāku maršrutu slēgšanai Ukrainas krīzes dēļ, šogad airBaltic cer izskatīties vēl labāk. Taču tā ir tikai redzamā lidsabiedrības darbības daļa, svētdien vēstīja Latvijas Televīzijas (LTV) raidījums de facto.

Par pagājušo gadu, ko airBaltic noslēdza ar peļņu, aviokompānijas revidenti minējuši, ka sabiedrības īstermiņa saistības pārsniedz apgrozāmos līdzekļus par 70,7 miljoniem latu un pašu kapitāls bijis negatīvs 127,3 miljonu latu apmērā. Vienkāršāk sakot, «pastāv būtiska nenoteiktība, kas var radīt nozīmīgas šaubas par airBaltic spēju turpināt darbību,» raksta revidente no PricewaterhouseCoopers.

«Tas ir standarta paziņojums, ja jūs apskatīsieties pēdējo gadu pārskatus. Tas ir tādēļ, ka kompānijai ir negatīvs kapitāls,» neko neparastu revidentu teiktajā nesaskata airBaltic izpilddirektors Martins Gauss. Pēc viņa teiktā, šogad kompānija strādā vēl labāk – 14 miljonu eiro peļņa bijusi pirmajā pusgadā. «Gadu joprojām mēs noslēgsim ar negatīvu pašu kapitālu, bet ar pozitīvu rezultātu,» saka M. Gauss.

Ar valsts ieguldīto naudu nekad nav tikusi apzīmēta Latvijas nacionālās aviokompānijas "airBaltic" vērtība, intervijā uzsvēra "airBaltic" prezidents un izpilddirektors Martins Gauss.

Viņš skaidroja, ka no šī fakta sākās problēmas, jo uzņēmuma vērtība šodien nav savulaik ieguldītās naudas vērtība. "Es ļoti vēlos, lai cilvēki to saprastu. Pieņemsim uz brīdi, ka uzņēmuma vērtība šodien ir 100 miljoni eiro. Valsts daudzu gadu laikā ir ieguldījusi 526 miljonus eiro. Jūs man piekritīsiet, ka valsts gadu gaitā ieguldītajam šodien vairs nav tādas vērtības?" sacīja Gauss.

Viņš uzsvēra, ka kompānijas vērtību nosaka tas, cik kāds būtu gatavs maksāt konkrētā brīdī, lai iegūtu 100% uzņēmuma.

"Kad valsts visus šos gadus ieguldīja naudu uzņēmumā, tā nebija uzņēmuma vērtība. Tāpēc, samazinot pamatkapitālu, jūs nesamazināt vērtību," norādīja Gauss.

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Jau laikā pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, nesamērojamā atšķirība ienākumos Latvijas un attīstītāko zemju iedzīvotāju vidū bija ikdiena, ar kuru nācās samierināties. Ārzemnieki nesaprata un droši vien vēl ilgi nesapratīs, kā mēs spējam izdzīvot, ja ik mēnesi saņemam salīdzinoši nelielas algas, bet par daudzām precēm un pakalpojumiem maksājam apmēram tikpat, cik viņi. Un tā patiešām ir māksla šādi dzīvot!

Kad Latvija sāka domāt par iestāšanos Eiropas Savienībā, galvenais mērķis (un politiķu trumpis) bija, izmantojot savienību kā instrumentu tautsaimniecības attīstības veicināšanai, sasniegt tādu dzīves līmeni, kāds tas, piemēram, ir Vācijā vai Zviedrijā. Tur cilvēki ne tikai varēja priecāties par augstas kvalitātes precēm veikalu plauktos, bet arī tās nopirkt. Šķita, ka šāda dzīve būs iespējama un, iestājoties Eiropas Savienībā, daudzi gaidīja straujas izmaiņas. Sākumā šķita, ka tā arī notiek, piedzīvojām tā sauktos „treknos gadus”, lai jau pēc neilgas eiforijas atkal atgrieztos šodienas realitātē. Algas, kas pamatoti vai nepamatoti jau bija tik lielas, lai, piemēram, ārsti un skolotāji nedomātu par darbu ārpus Latvijas, atkal tika strauji samazinātas, un mēs esam turpat, kur bijām. Protams, ka tas rada neapmierinātību.

Latvijas paradokss esot tas, ka valstī reģistrēti 130 tūkstoši uzņēmumu, bet nodokļus pilnībā nomaksā un valsts budžetu pilda vien 20 tūkstoši.

Tā TV24 raidījumā “Dienas personība” atklāj Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ieva Jaunzeme.

Pārējie uzņēmumi nodokļu optimizējot caur ēnu ekonomu vai nodokļus maksā daļēji, kas rezultējoties ar atšķirīgām likmēm starp nodokļu maksātājiem, kā arī negodīgiem konkurences apstākļiem.

“Ja mēs samazinām nodokļus, tajā brīdī tas, protams, būtu ļoti labi priekš tiem, kuri maksā visus nodokļus, bet savukārt tie, kuri [nemaksā nodokļus], viņiem būs vēl lielākas iespējas optimizēties,” norāda I. Jaunzeme.

VID varot piedāvāt savu analīzi un datus par nodokļu maksātājiem – cik katrs uzņēmums maksā nodokļus, kādās nozarēs tos iekasē vairāk, kādās mazāk. “Tajos uzņēmumos, kuros ir normāla nodokļu nomaksa, vidējā alga ir apmēram 1 500 eiro, kur nav – tur ir 670 eiro. Redziet, šo starpību! Ja maksā nodokļus no 1 500 tā ir viena summa, ja maksā nodokļus no 670 – pavisam cita,” norāda VID ģenerāldirektore.

«Ja skatāmies uz Domeniksu, mēs pēdējos gadus nodokļos maksājam vidēji 4,5 miljonus latu. Liela daļa no tā ir iedzīvotāju ienākuma un sociālais nodoklis. Uzņēmumi, kas maksā nodokļus, automātiski ir par 50% nekonkurētspējīgāki nekā tie, kuri nodokļus nemaksā,» intervijā laikrakstam Diena stāstījusi SIA Domenikss valdes priekšsēdētāja Benita Sadauska.

«Nevar runāt kaut vai par pēcpārdošanas pakalpojumiem, nevar viena servisa stunda maksāt 11 latu, ieskaitot nodokļus. Tas ir iespējams, tikai nemaksājot nodokļus. Tas ir tik skaidri redzams,» teikusi SIA Domenikss valdes priekšsēdētāja.

Runājot par Latvijas darba tirgu, B. Sadauska atklājusi: «Mums ir ap 190 darbinieku un ap 40 vakantu darbvietu.»

Viņa arī stāstījusi, ka ir ļoti palielinājies Krievijas pilsoņu, kuri iegādājas automašīnas Latvijā, skaits. Jautāta, vai tas daļēji ir saistīts ar uzturēšanās atļaujām, ko tagad var dabūt, SIA Domenikss vadītāja atbildējusi: «Protams, jā, tikai tādēļ. Jo mēs uz Krieviju automašīnas netirgojam. Mēs tirgojam pārsvarā Latvijas tirgū. Protams, ja cilvēks sev nopērk māju vai dzīvokli, viņam vajag transportu.»

Par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) panākumiem starptautiskajā augstskolu reitingā, zinātnes un pētniecības attīstību Latvijā, kā arī jauno augstskolu pārvaldības sistēmu laikrakstā Diena Rolanda Pētersona saruna ar RSU rektoru Aigaru Pētersonu.

Kā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) šobrīd ir ar vakcināciju – cik liels procents studentu un mācībspēku ir vakcinējušies? Vai tiešām no 11. oktobra iespējams pilnīgi droši atjaunot klātienes studijas?

RSU šobrīd mācās ap 9300 studentiem deviņās fakultātēs. Sešas no tām ir saistītas ar veselības aprūpi un medicīnu – tur Covid droši (pārslimojuši vai vakcinēti un saņēmuši QR kodu) ir vairāk nekā 98% studējošo. Pārējās trīs fakultātēs šobrīd notiek uzskaite. Tā kā mums visaktuālākie bija topošie mediķi, jo viņiem jādodas praksēs ārstniecības iestādēs, kur ir ļoti stingri noteikumi, viņi savas anketas aizpildīja pirmie. Tas attiecas arī uz pirmajiem kursiem un ārvalstu studentiem.

Mazo uzņēmumu īpašniekus, kuri vienlaikus ir arī to valdes locekļi un strādājošie, nepatīkami pārsteigusi valdības pozīcija, ka tiem nav tiesību saņemt valsts noteikto dīkstāves pabalstu un aicina šo normu nekavējoties pārskatīt.

Valdības lēmums dīkstāves pabalstu nepiešķirt krīzes skartā darba devēja valdes un padomes locekļiem izsaucis uzņēmēju sašutuma vētru. Sociālajos tīklos ne viens vien uzņēmējs dalās neizpratnē par šādu valsts attieksmi jau tā grūtā brīdī. Piemēram, šefpavārs Ēriks Dreibants ir vīlies, ka šādā ārkārtas situācijā visi krīzes skartie var saņemt dīkstāves pabalstu, izņemot uzņēmuma īpašniekus, kuri diendienā strādā savā uzņēmumā, saņem algu, maksā nodokļus.

"2008. gada krīzē valdība aicināja, lai cilvēki uzsāk uzņēmējdarbību, tā ātrāk atdzīvosies ekonomika, es paklausīju un, ar draugiem ieguldot pēdējo santīmu, atvērām "3 pavāru restorānu," esam radījuši arī citus produktus, ik gadu nodokļos maksājām ap 300 000 eiro, dodam darbu 50 cilvēkiem, nodokļu parāds nav... Esam visiem darbiniekiem samaksājuši algas, norēķinājušies ar lielāko daļu piegādātājiem, kontā 0 + parādi. Pēc krīzes visus valsts parādus vajadzēs nomaksāt mums - uzņēmējiem. Ceru, ka būs motivācija," viņš vēsta sociālajā tīklā "Facebook".