Saeima šodien galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus akcīzes nodokļa likumā, paredzot straujāku nodokļa palielināšanu alum, cigaretēm un benzīnam.

No 2018.gada 1.marta līdz 2019.gada 28.februārim akcīzes nodoklis alum būs 6,8 eiro par katru absolūtā spirta tilpumprocentu, bet ne mazāk kā 12,5 eiro par 100 litriem alus. Savukārt 2019.gadā tas tiks palielināts līdz 7,4 eiro, bet 2020.gadā - līdz 8,1 eiro.

Savukārt pārējiem alkoholiskajiem dzērieniem, kas atsevišķi nav atrunāti likumā, akcīzes nodokli paredzēts noteikt 1670 eiro par 100 litriem absolūtā spirta, 2019.gadā - 1840 eiro par 100 litriem absolūtā spirta, bet 2020.gadā - 2025 eiro.

Deputāti atbalstīja arī straujāku akcīzes nodokļa celšanu cigaretēm. Izmaiņas paredz no 2018.gada 1.jūlija akcīzes nodokļa likmi cigaretēm noteikt 74,6 eiro apmērā par 1000 cigaretēm iepriekš plānoto 70,7 eiro vietā.

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

Augsta līmeņa sportistu piesaiste Latvijas komandām nodokļu dēļ izmaksā daudz dārgāk nekā Lietuvā vai Igaunijā.

Augstie nodokļi

«Tieši nodokļu politika attiecībā uz sportistu ienākumiem Latviju padara konkurētnespējīgu sportistu - zvaigžņu piesaistē, jo esam čempioni nodokļu likmes lielumā,» uzsver zvērinātu advokātu biroja BDO Zelmenis & Liberte partneris Jānis Zelmenis. Viņš savu teikto pamato ar to, ka, piemēram, ārvalstu sportistam no bruto algas 100 000 Ls uz rokas Latvijā paliek 68 250 Ls, Zviedrijā - 79 050 Ls, Lietuvā - 82 450 Ls un Igaunijā pat 85 000 Ls. «Tātad viena un tāda paša līmeņa leģionāra piesaistīšana Latvijas komandai izmaksā vismaz par ceturtdaļu dārgāk nekā Igaunijā un Lietuvā,» norāda J. Zelmenis. Tas, viņaprāt, ir arī galvenais iemesls, kāpēc Lietuvā ir tādi basketbola superklubi kā Lietuvas Rytas un Žalgiris, kuri var piesaistīt Eiropas līmeņa zvaigznes un plūkt laurus prestižos Eiropas turnīros (vīriešu basketbola klubs Lietuvas Rytas 2005. gadā izcīnīja prestižo ULEB kausu, otrs prestižākais kauss aiz Eirolīgas ).

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Notikumus varēja prognozēt jau 1997. gadā. Izbraukšana bija sākusies, un turpinājās skaidri redzams iedzīvotāju skaita kritums. Aizbrauca jauni, darbaspējīgi cilvēki, palika pirmspensijas vecuma iedzīvotāji. Tāpēc arī jautājums: «Kuram tas rūp?» Cauri laikiem.

Statistika visu pasaka

Mūsu mērķis nav uzzīmēt visdrūmāko ainu Latvijas vēsturē un tad pie šī izraktā kapa raudāt, un kā pēdējo darbu izsludināt liela etnogrāfijas muzeja būvniecību. Nē! Mūsu mērķis ir atvērt acis bezdibeņa malā, ieskatīties nāvei acīs un pateikt: «Ne šajā gadsimtā!» Pateikt: «Latvija bija, ir un būs!»

Kāds ir šis bezdibenis? 1990. gadā Latvijā piedzima par 3000 bērnu vairāk nekā cilvēku nomira, bet 2021. gadā mūsu demogrāfijas saldo ir mīnus 17,2 tūkstoši cilvēku. Aina ir acīmredzama. 2021. gadā pat bija situācija, kad no valsts cilvēki praktiski vairs neaizbrauca. Nevarēja, nebija kur, pandēmijas ierobežojumi! Mēs gadā zaudējām 17 tūkstošus cilvēku no kopējā iedzīvotāju skaita, jo bērnu mums ir pārāk maz. Proti, lejupslīdošā spirāle visās dzīves jomās beidzot ir parādījusi savus zobus. Mūsu tautas demogrāfijas koks kopš 2000. gada ir pamatīgi mainījies. Vecuma grupā līdz 30 gadiem cilvēku skaits kopš 2000. gada ir samazinājies vismaz par trešdaļu. Mēs esam vairāk 40+, bet cilvēkiem pēc 40 gadiem bērni dzimst daudz retāk, Tas vien nozīmē, ka aizvien mazāk paliek jauno vecāku, kuriem būs bērni.

Inese Liepiņa savus adījumus darina Latvijā, bet lielākā daļa to pircēju ir ASV; viņas rokdarbi tur nonāk ar interneta starpniecību.

Inese pelna, pārdodot savus darinājumus starptautiskajā rokdarbnieku portālā Etsy. «Es adu un pārdodu savas lietas internetā. Tā ir paradīze. Līdz šim esmu savas preces pārdevusi uz 26 valstīm,» viņa saka. Latvijā Inese neko nepārdod, neesot jēgas – par viņas noteikto cenu neviens nepērkot. Sākumā gan Inese mēģināja tirgoties tepat un cenu piemēroja atbilstoši pirktspējai. «Cilvēki pirka vairāk, nekā varēju uzadīt. Tad ieliku internetā par «normālu» pasaules cenu un sāku domāt – kāpēc lai es pārdotu par puscenu Latvijā? Tur var pārdot par adekvātu cenu, es neesmu ierobežota. Es varu darīt, ko gribu, viss, ko vajag – lai tikai pasaulē būtu kāds, kam manis radītais patīk,» tā Inese.

Viens no grupas Kolonna īpašniekiem, a/s Holdings Kolonna un SIA REHO padomes priekšsēdētājs uzņēmējs Jānis Lasmanis ir miljonārs ar stāžu. Dažādos Latvijas bagātāko cilvēku sarakstos viņa vārds atrodams jau daudzus gadus. Savu īsto starta kapitālu sapelnījis kooperatīvu laikos, taču šeptēties un atrast naudīgu nozari viņš ir mācējis vienmēr.

Tiesa, tagad tirgus dzirnas griežas jau citā režīmā un vienkārši apsviedīgo cilvēku laiks ir pagājis. Neatgriezeniski, – vismaz tā uzskata Jānis Lasmanis. Viņaprāt, tagadne vairs nepieder šiverētājiem. Mūsdienās uz priekšu tiek gudrie, izglītotie un tie, kas prot attīstīties.

Savulaik krievu klasiķis Mihails Bulgakovs secināja, ka maskaviešus ir sabojājis dzīvokļu jautājums. Nezinu, kā tādā ziņā ar rīdziniekiem, taču šis jautājums gadiem ir kā no oglēm paķerts kartupelis, kuru cenšas rokā saturēt gan tie, kuriem dzīvoklis ir jumts virs galvas, gan tie, kuri pelna ieguldot nekustamajos īpašumos. Tiesa, šobrīd uguns nekustamo īpašumu tirgus krāsnī ir kļuvusi neaprēķināma, un arvien draudīgāk pierādās atziņa, ka ne visi riskētāji dzer šampanieti. Arī Jānis Lasmanis vairākus gadus veiksmīgi strādāja ar jauno projektu attīstīšanu, būvniecību, pārdošanu.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.

Mājokļu tirgus attīstība ir liela neizmantota iespēja veicināt ekonomikas izaugsmi un celt Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību. Lai tas notiktu, ir jāiegulda. Šobrīd to darām pārāk maz.

2016. gadā tikai 2.0% no IKP Latvijā bija ieguldījumi mājokļos, pretstatā 4.7% vidēji Eiropas Savienībā (Eurostat dati). Vien joprojām krīzes dziļākajam punktam blakus sēdošā Grieķija šim mērķim velta mazāku daļu no nacionālā ienākuma. Pretstatā tam, Igaunijā ieguldījumi mājokļos jau spēlē lielāku lomu tautsaimniecībā nekā vidēji ES. Turklāt būvatļauju dinamika liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņi negrasās apstāties. Ap 2% no IKP šīs investīcijas Latvijā ir svārstījušās gandrīz visu laiku kopš 1995. gada, izņemot 2005. – 2008. gadu. Tātad mājokļu ieguldījumu deficīts ir veidojies ilgāku laiku. Rezultāts nav iepriecinošs. Acīmredzams ir kvalitātes deficīts, bet ir pilsētreģioni, kuros nepietiek jebkādu daudzmaz pieņemamu mājokļu. To saraksts nav garš, bet šajās vietās tiek radīta kopējās pievienotās vērtības lauvas tiesa.

Izvērtējot saasināto situāciju pārtikas sektorā un pieaugošās mazumtirdzniecības cenas, Konkurences padome (KP) 2023.gada pavasarī uzsāka tirgus uzraudzību olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu tirgū.

Pētījums par piena produktu grupu neatklāj tirgotāju aizliegtas vienošanās par cenu vai Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likuma (NTPAL) pārkāpumus mazumtirgotāju un piegādātāju sadarbībā. Vienlaikus dažādu piena produktu (siera, skābā krējuma) ražošanas un tirdzniecības posmos cenu pārnesē konstatētas nepilnības - cenu izmaiņas notikušas novēloti vai neproporcionāli. Lai uzlabotu situāciju nozarē, KP sniedza priekšlikumus tostarp atbildīgajām nozares institūcijām.

Pētījums aptver laika periodu no 2021.gada janvāra līdz 2023.gada maijam. KP vērtēja piegādātāju un mazumtirgotāju sadarbību, kā arī vērtēja cenu izmaiņu korelāciju piegādes ķēdes posmos un mazumtirdzniecības cenu mainību. Kopā tika pieprasīti dati no 28 mazumtirgotājiem un 40 ražotājiem/piegādātājiem no Latvijas un ārpus Latvijas, piemēram, no Baltijas valstīm, Vācijas, Itālijas. Kopā izanalizēti vairāk nekā 100 000 pirmajā kārtā iegūtie dati un vairāk nekā 70 000 otrajā kārtā iegūtie dati.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Cilvēki, kuru ikdiena saistīta ar darbu birojā, laiku pa laikam vēlas «restartēties», nereti tam izvēloties ceļojumus bez komforta, izaicinot sevi piedzīvot kaut ko nebijušu un atmiņā paliekošu.

Adventure traveling šobrīd ir Nr 1 globālā tendence tūkstošgades paaudzes vidū, attiecīgi aizvien vairāk cilvēku vecumā no 20 līdz 40 izvēlas ceļot un iepazīt pasauli šādā veidā, liekot uzsvaru tieši uz pasaules iepazīšanu, jaunu kultūru atklāšanu un piedzīvojumu, kāds nav iespējams tad, kad ir iegādāts pilnībā noorganizēts ceļojums ar muzeju un baznīcu apmeklēšanu (kas, protams, arī nav slikti), komentē digitālā mārketinga speciālists Arturs Mednis. Arī viņš izmantojis šādu ceļojumu veidu un bijis, piemēram, Arktikā, bet rudenī dosies uz Peru. Viņš norāda, ka šādi ceļojumi devuši skaistas atmiņas, iespēju iepazīties ar interesantiem cilvēkiem, ar kuriem tagad kļuvis par draugiem, satiekas laiku pa laikam un dodas kopā nākamajos piedzīvojumos.

Lasītāji bieži apgalvo, ka publiska netīrās veļas mazgāšana viņiem derdzas, taču dzeltenās preses reitingi liecina par pretējo. Šķiet, cilvēki vēlas tieši to – maizi un izklaides – un liekuļo, noliedzot savu interesi par privāta rakstura ziņām. Par to uz sarunu aicināju Izdevniecības Rīgas Viļņi valdes priekšsēdētāju Aiju Simsoni, kura ne vien izdod žurnālu Kas Jauns, bet arī pati kādu laiku bijusi preses uzmanības centrā.

Protams, ir ierasts, ka pēdējo divu gadu laikā mediji interesējas tikai par skandalozo tiesas procesu, kurā iesaistīta Aijas Simsone, un neliegšos – arī es nenocietos, nepajautājot, kā tas attīstās tālāk. Taču Aija ir nepiekāpīga, vien norāda, ka tiesvedība ir atsākusies, taču viņa nevēlas vairs par to runāt. Punkts. Nav noslēpums, ka sabiedrība par Aiju ir izveidojusi gana daudz stereotipu – konservatīva, agresīva, veiksmīga, Aija ejot «pāri līķiem», lai sasniegtu savus mērķus. Miljonāra sieva, kurai viss tiek pasniegts uz šķīvīša ar zilu maliņu. Tāpēc šīs sarunas mērķis ir palūkoties, kas aiz šiem stereotipiem slēpjas. Iespējams, sākot lasīt šo interviju, daudzi jutīsies vīlušies, jo tas patiešām nebūs kārtējais pikantais stāsts par krūšu implantiem, bet saruna par patriotismu un pozitīvo domāšanu. Jā, blondīne mēdz domāt arī par to, ironizē Aija.

Pasaulē ir daudz dažādu vērtējumu, kas mēra šķietami neizmērāmo – mūsu dzīves kvalitāti un attīstības progresu.

Latvijas vieta šajos mērījumos ir dažāda. Piemēram, Latvijai 180 pasaules valstu vidū ir 20. brīvākā ekonomika (kāpums par 16 vietām). Ir augusi arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi, ierindojot valsti 54. vietā no 155 (kāpums par 12 vietām). Par to liecina jaunākie Heritage Foundation un World Happiness Report novērtējumi.

Bez šiem topiem vēl ir daudz citu vairāk vai mazāk zināmu mērījumu, kas raksturo tautsaimniecības attīstību, cilvēku dzīves kvalitāti un apmierinātību ar dzīvi. Tos pārlapojot, dažreiz rodas sajūta, ka mēs sekotu līdzi sporta sacensībām. It kā dzīvotu tādēļ, lai kāds no analītiskajiem radītājiem būtu tieši tik vai vismaz tik liels. Dzīves kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai zinām par šiem vērtējumiem, taču tie var palīdzēt veidot ekonomiskās politikas īstenošanai noderīgu priekšstatu par to, kurp tautsaimniecība virzās. Šajā rakstā par to, kā tautsaimniecības attīstība sasaucas ar labklājības izpratni un tās mērīšanu.

Centrālās vēlēšanu komisijas statistika liecina, ka starp Rīgas domes deputātu kandidātiem atrodams arī liels skaits dažādu uzņēmumu pārstāvju.

Tā vēlēšanās startē gan valdes priekšsēdētāji, gan valdes locekļi, gan direktori, gan citi augstākā līmeņa uzņēmumu darbinieki.

Lūdzām daļai no viņiem sniegt atbildes uz diviem jautājumiem:

1. Vai šis ir Jūsu pirmais starts politikā?

2. Kādēļ izlēmāt iet politikā? Kāda ir Jūsu motivācija un kādi ir plāni?

^{(Partijas sakārtotas secībā, kādā tās atrodamas cvk.lv)}

Atbildes:

- Politisko partiju apvienība Saskaņas Centrs, Partija Gods kalpot Rīgai

Deņiss Jeļizarovs, dzimšanas gads: 1981, dzīves vieta: Rīga, tautība: nav norādīta

Sociologs un Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas pētnieks Viesturs Celmiņš pirms dažiem gadiem atgriezās Rīgā no Ņujorkas, kur, izmantojot viņam piešķirto Fulbraita stipendiju, studēja socioloģijas maģistrantūrā The New School for Social Research.

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorijas ietvaros Viesturs Celmiņš veicis pētījumu par Latvijas pilsētu sociālekonomisko attīstību. «Tagad visa socioloģija ir kļuvusi par pilsētu socioloģiju, jo pilsētā notiek viss,» viņš secina.

Kā šobrīd Latvijā jūtas pilsētnieks?

Viens no pieņēmumiem ir, ka cilvēki pilsētās meklē dzīves kvalitāti – iespējas atpūsties, izklaidēties un strādāt. Rīgā salīdzinoši šādas iespējas ir vislabākās, bet cilvēki nav apmierināti – lai gan viņiem ir iespējas iet uz Jauno Rīgas teātri, citiem ir iespējas braukt uz teātri Sidnejā. Secinājums? Objektīvi labos apstākļos tu vari būt subjektīvi nelaimīgs. Sociologiem tas ir interesanti, bet Rīgas domei šādi secinājumi nepatīk, viņi saka – ko jūs tur māžojaties? Jūs teicāt, ja mēs radīsim objektīvi labus dzīves apstākļus, cilvēki būs apmierināti, bet viņi tādi nav! Bet tur neko nepadarīsi – jo cilvēkam vairāk ir, jo viņš vairāk grib. Tas ir dzīves paradokss, ne socioloģijas vaina. Jo nav tā, ka, palielinoties teātru, veloceliņu un parku skaitam, cilvēki kļūs apmierinātāki. Tas neiet cauri. Tomēr analīze liecina, ka pat tie, kuri subjektīvi ir neapmierināti ar savu dzīvi, atzīst, ka pilsētā ir iespējas.

Novecošana kā Ķīnā tā Latvijā ir pārāk apjomīga, lai to «paslaucītu zem tepiķa». Ar šausmu žanram piederīgajām ragaviņām, kurās saskaņā ar dažu folkloras artefaktu vecie aizlaikos tikuši aizvesti uz mežu, arī neies cauri – pensionāri ir spēcīga elektorāta daļa. Tāpēc jautājums ir – kā un kur dzīvosim, kad novecosim? Un kā to laikus plānot, lai neiznāk kā Ķīnā.

Šīs pārdomas veicināja biznesa žurnāla Bloomberg Businessweek publikācija par dramatisko situāciju Ķīnā, kur sabiedrības novecošana ir tikpat liela kā Japānā 1990. gados. Tikai, kā raksta autors, ar to lielo atšķirību, ka Ķīna kļūs veca pirms pagūs kļūt bagāta.

Latvijas ķīnieši apstiprina tendenci

Novecošana pati būtu pusbēda, bet Hārvarda universitātes pētnieks Džozefs Dž. Kristians, kas specializējas Ķīnas senioru mājokļu jautājumos, saka senajā Viduszemē mūsdienās praktiski ir izzudusi tai tradicionālā daudzu paaudžu kopdzīve, mainot pilsētu un apdzīvoto vietu «sejas» un dzīves telpas plānojumu. Pierēķinot klāt visai neattīstīto pensiju sistēmu un viena bērna politikas un oficiālās izaugsmes (lasi – peļņas) ideoloģijas dēļ aizvien skaudrāk redzamo paaudžu atsvešināšanos un bezcerīgi briestošo veco ļaužu īpatsvaru, iegūstam sociālo katastrofu.

Skanstes tuvākās nākotnes metamorfozes varētu dot grūdienu visa Rīgas centra attīstībai kopumā, tā atdzīvināšanai, pirmdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Tā uzskata pilsētplānotāji, attīstītāji, kuri savam biznesam ir izvēlējušies šo Rīgas apkaimi.

Pašlaik, aprakstot galvaspilsētas attīstību, nereti tiek lietots salīdzinājums ar maizes izstrādājumu – baranku, kura pati ir apjomīga, bet ar tukšu vidu.Skanstes attīstības aģentūras valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags akcentē, ka laikā no 2000. līdz 2017.gadam Rīgas iedzīvotāju skaits ir sarucis par 16%, bet vēsturiskajā centrā – pat par 40%.

Savukārt Pierīgā ir pretēja tendence – iedzīvotāju skaits šajā laikā ir pieaudzis par 5%. Tostarp, piemēram, Garkalnes novadā tas ir palielinājies par 140%, Mārupē par 116%, bet Babītē un Ikšķilē - par vairāk nekā 50%. Rīga kļūst tukšāka, bet attīstās galvaspilsētai tuvējie novadi. Tas gan, viņaprāt,nav ilgtspējīgi, jo cilvēki stundas pavada braucot, tas ir nelietderīgi iztērēts laiks, ko varētu izmantot citādi,rodas vides piesārņojums, ir sastrēgumi, galu galā –šie cilvēki dzīvo noslēgtu dzīvi. Pretī ir pilsētas centrs ar kultūras dzīvi, ērtībām, savstarpējo komunikāciju.Pašlaik ekonomiski aktīvi cilvēki neapsver iespēju dzīvot centrā, šī ideja nav populāra, jo vide tur nav draudzīga un ērta. Skanste varētu dot pozitīvu impulsu visa Rīgas centra attīstībai kopumā, pauž M. Vanags.

Dienas laikā biedrības «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» dienas aprūpes centrā izgatavo dažus desmitus sveču

Biedrība «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» sniedz dienas aprūpes centra pakalpojumu pilngadību sasniegušiem cilvēkiem ar smagiem attīstības traucējumiem. Jau četrus gadus centrā ir sveču darbnīca, kas ir dienas aprūpes centrā integrēta nodarbinātības aktivitāte. «Sveču gatavošana ir ļoti piemērota centra apmeklētājiem, jo šo aktivitāti var sadalīt nelielos posmos, līdz ar to ir iespējams piemeklēt katram cilvēkam darbiņu, kuru viņš spēj veikt. Sveču gatavošanā mēs izmantojam īpašu tehnoloģiju, kas ietver arī terapeitisku efektu,» saka Inga Šķestere, biedrības «Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi» valdes priekšsēdētāja.

Viņas skatījumā sveču darbnīca ir lieliska aktivitāte cilvēkiem ar smagiem kustību traucējumiem, jo to iespējams sadalīt dažādos posmos, lai ikviens spētu darboties savu iespēju robežās. Apmeklējot darbnīcas, jaunieši piedalās dažādos sveču tapšanas procesos – lauž parafīna plāksnes, pilda sveču formas utt. «Jaunieši darba procesā strādā, lai sniegtu patīkamas emocijas sveču saņēmējiem. Katrs jaunietis rada unikālas sveces, kas sniedz mīlestību, neviltotu prieku un lepnumu par paveikto,» teic I. Šķestere.

Ēku Baznīcas ielā 7 uzskata par vecāko koka ēku Kuldīgā. Tā vairākkārt ir pārbūvēta. Savu pašreizējo apjomu ēka ieguva 1742.gadā, bet 19.gadsimta sākumā - tipisko klasicisma stila veidolu, kāds tas ir saglabājies līdz mūsdienām.

1982. gadā tika veikta ēkas atjaunošana pēc arhitektes Tatjanas Vītolas projekta. Tās gaitā tika labotas gan nesošās konstrukcijas, gan apdares detaļas.

Mājā šobrīd ir apdzīvoti visi pieci dzīvokļi. Biznesa portāls Db.lv viesojās vienā no tiem. Kuldīdzniece Līga Raituma savā dzīvoklī ēkas otrajā stāvā izveidojusi apartamentus un jau desmito gadu uzņem viesus gan no Latvijas, gan ārvalstīm. Viņa atzīst, ka kā laba reklāma strādā tas, ka šī ēka ir arī vecākā koka ēka visā Kurzemē. Uz ēkas ir senais vēja rādītājs ar vienradzi, kas parasti ir dažādās UNESCO spēlēs, bērnu konkursos un orientēšanās sacensībās.

Sievietes bērnībā dzīvoklis piederējis viņas krustmātei. «Es šo māju atceros no savas bērnības. Kad plānoju atgriezties no studijām ārzemēs, šo dzīvokli no viņas nopirku, jo vēlējos dzīvot tieši vecpilsētā,» stāsta kuldīdzniece. Dzīvoklis iegādāts pašu vajadzībām, taču ar laiku kļuvis par šauru. To bijis žēl pārdot, tāpēc meklēts risinājums, kā šo dzīvokli paturēt, bet arī no īpašuma iegūt. Tas ticis remontēts un veidots kā sev, bet palaists apritē, kamēr izaugs bērni.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.

Aptuveni 40% milēniuma (tūkstošgades paaudze) paaudzes jauniešu Rīgā un Pierīgā sapņo par mājas iegādi, bet patiesā aina rāda, ka jaunieši vecumā no 25 līdz 34 gadiem spēj iegādāties tikai 60 kvadrātmetrus plašu īpašumu.

To rāda nekustamā īpašuma kompānijas Latio un pētījumu un konsultāciju kompānijas KANTAR TNS veiktais pētījums par Rīgas un Pierīgas jauno, pirktspējīgo auditoriju.

Kā liecina pētījums, 40% milēniuma paaudze sapņo par mājas iegādi, 26% vēlas dzīvot jaunajos projektos, kas celti pēc 2000.gada, bet 17% sērijveida dzīvokļos, taču reālā situācija rāda, ka jaunieši spēj finansiāli iegādāties tikai 60 kvadrātmetrus lielu dzīvojamo platību.

Šajā vecuma grupā Rīgā un Pierīgā dzīvo aptuveni 150 000 jauniešu. Vidējie ienākumi vienam cilvēkam šajā grupā: 37% ir līdz 700 eiro, 33% 701 līdz 1000 eiro, bet 34% 1001 un vairāk eiro.

Pētījumā mūsdienu jaunieši raksturoti kā aktīvi, droši, prasīgi, individuāli, uzņēmīgi un tehnoloģiju pratēji. Aptuveni 62% milēniuma paaudzes pārstāvju plāno dzīvot Latvijā, bet 28% dzīvos Latvijā, taču, ja rastos iespēja, brauktu prom.

No rītdienas, 1. novembra, stājas spēkā Eiropas Savienības regula par riepu marķēšanu. Uz jaunās uzlīmes ar skaidrām un viegli saprotamām piktogrammām būs attēlota informācija par trīs svarīgiem riepas parametriem (degvielas patēriņa efektivitāte, saķere uz slapjas ceļa virsmas un ārējais rites troksnis), kas palīdzēs patērētājiem, pērkot riepas, tās izvēlēties, pamatojoties uz pilnīgāku informāciju.

Tāpat kā visiem zināmā sadzīves tehnikas energoefektivitātes marķējuma gadījumā preces veiktspēju klasificēs skalā no «G» (slikta) līdz «A» (vislabākā).

Tā kā riepas nosaka 20 līdz 30 % no transportlīdzekļa kopējā degvielas patēriņa, izvēloties «A» klases riepu pēc tās degvielas patēriņa efektivitātes, gadā var ietaupīt 170-230 eiro par degvielu, salīdzinot ar visvājākās veiktspējas modeli, informē Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā. Ņemot vērā to, ka «A» klases riepas maksā dārgāk nekā «G» klases riepas (240-320 eiro par četru riepu komplektu), kritiskais punkts tiek sasniegts otrajā gadā pēc to iegādes, t. i., labu laiku pirms augstas kvalitātes riepu kalpošanas laika beigām.

Piektdien lielākajos degvielas uzpildes (DUS) stacijas tīklos par 0,5 - 1 santīmu kāpusi degvielas cena.

95. markas benzīnu Lukoil iespējams nopirkt par 0,742 latiem litrā, kas ir par 0,8 santīmiem dārgāk nekā ceturtdien un par santīmu dārgāk nekā trešdien. Latvija Statoil DUS šīs markas benzīns piektdien no rīta maksāja 0,749 latus litrā, kas ir par 0,5 santīmiem dārgāk nekā divas dienas iepriekš, tomēr salīdzinājumā ar ceturtdienu šī cena ir samazinājusies par 0,5 santīmiem.

Par pussantīmu pieaugusi arī degvielas cena Viada DUS, kur 95. markas benzīns maksā 0,739 latus litrā. Savukārt Neste stacijās šis benzīns maksā 0,737 latus litrā.

Statoil degvielas mazumtirdzniecības vietās dīzeļdegviela piektdien saglabājusies tādā pašā cenā kā ceturtdien – 0,707 lati litrā, bet Lukoil DUS tā pieaugusi par 0,8 santīmiem un maksā 0,712 latus litrā.

Kad aizdomas tiek izteiktas par dažiem, tad iedzīvotāji to attiecina uz visiem – tā var teikt par Veselības inspekciju, kas pēc saņemtas sūdzības veica pārbaudes aptiekās, lai konstatētu, vai netiek pārsniegts maksimālais pieļaujamais uzcenojums pretgripas medikamentiem. Taču sakot, ka dažās aptiekās ir pārkāpumi, šaubu ēna tiek mesta uz pilnīgi visām, kas patlaban iedzīvotāju vidū rada vēl papildu neizpratni un pat naidīgumu.

Aptieku bizness ir viens no regulētākajiem mūsu valstī, jo ar likumdošanas normām ir noteikts, cik liels ir maksimālais uzcenojums konkrētām zālēm. Un tad aptiekāra uzdevums ir saprast, kāds uzcenojums faktiski ir piemērojams, lai varētu segt visas izmaksas, kas saistītas ar telpu uzturēšanu, algām darbiniekiem, kā arī nodrošināt kaut nelielu peļņu, lai uzņēmums varētu attīstīties.

Līdz šim pavisam reti dzirdētas iedzīvotāju sūdzības par to, ka notikuši ļoti būtiski pārkāpumi un medikamenti maksātu dārgāk nekā to nosaka valsts atbildīgā iestāde. Taču brīdī, kad Latvijā arvien palielinās saslimušo skaits ar AH1N1 vīrusu jeb tā saukto cūku gripu, valsts institūcijas izplatījušas paziņojumu medijos par to, ka ir bijuši pārkāpumi aptiekās, jo pretgripas medikamentiem atsevišķās vietās maksājuši par dažiem santīmiem dārgāk nekā tas atļauts.