Eksperti

Eirozonas algu mistērija: nekas vairāk par reģionālu specifiku?

Latvijas Bankas ekonomists Vents Vīksna, 14.09.2018

1. attēls. Darba tirgus rādītāji un cenu dinamika eirozonā

Avots: Eurostat datubāze, Latvijas Bankas aprēķins.

Jaunākais izdevums

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

Šajā rakstā aplūkots, kā pēdējo desmit gadu laikā eiro zonā mainījusies nodarbinātība, vidējās algas līmenis un produktivitāte, cik atšķirīga ir situācija eiro zonas valstīs, kādi faktori mudina darba devējus pārskatīt atalgojumu un kāpēc kopumā stagnējošā atalgojuma dinamika eiro zonā rada galvassāpes monetārās politikas lēmējiem. Pēckrīzes periodā sakarība starp darba tirgus noslogojumu un algām šķietami vājinājās, jo kopš atgūšanās no finanšu krīzes un tai sekojošās eiro zonas parādu krīzes algu kāpums eiro zonā ir bijis ārkārtīgi vājš, kaut arī bezdarbs krities par vairākiem procentu punktiem. Šķiet, ka uzņēmēji vienkārši nav gatavi atkāpties no tirgū esošās cenas bez spēcīga iemesla.

Vācija ar vidēji 2.6% algu pielikumu ir vienīgā valsts eiro zonā, kurā algu pieauguma temps 2017. gadā pārsniedza pirmskrīzes perioda vidējo līmeni. Šai gadījumā gan jānorāda, ka pirmskrīzes periodā vācu uzņēmumi teju vispār necēla algas – to vidējais kāpums no 2000. gada līdz 2008. gadam bija 1.2% pret 2.6% eiro zonā. Valūtas blokā kopumā darbinieku atalgojums pagājušajā gadā pieauga par 1.6%, kas ir netipiski maz, ņemot vērā, ka bezdarbs gada laikā samazinājās par vienu procentu punktu jeb nedaudz vairāk kā par pusotru miljonu darba meklētāju.

Eiro zonas stagnējošā atalgojuma dinamika ir galvassāpju iemesls ārkārtīgi daudziem, jo īpaši monetārās politikas lēmējiem. Bez stabila algu kāpuma eiro zonas lielākajās ekonomikās nav sagaidāma noturīga inflācija pie Eiropas Centrālās bankas (ECB) mērķa likmes (gada inflācijas līmenis zem 2%, bet tuvu šim rādītājam). Bez noturīgas inflācijas iedzīvotājiem nebūs motivācijas palielināt patēriņu, kas savukārt bremzēs ražošanas apjomu pieaugumu, jo valstī trūks pieprasījuma pēc papildu precēm. Tam attiecīgi būs otrās kārtas iespaids uz jaunu darbinieku algošanu. Lai patiesi izprastu šobrīd valdošo algu dinamiku, vispirms jāapskata faktori, kas veicina darba devēja motivāciju pārskatīt atalgojumu. Vissvarīgākais ir jau iepriekš minētā darba tirgus vide – tas, cik viegli darba devējam iespējams aizpildīt vakances, ņemot vērā šī brīža algu līmeni.

Arī produktivitāte rada nozīmīgu iespaidu uz algām – ja tiek izdomāti inovatīvi veidi, kā efektīvāk izmantot darbinieka iemaņas, tie ir pelnījuši arī tikt atbilstoši atalgoti. Kā redzams 3. attēlā, reālā produktivitāte eiro zonā aug straujāk nekā algas – darbinieki saražo proporcionāli vairāk preču vai pakalpojumu, vai rada jaunu pievienoto vērtību, kas augstāka nekā to algu pielikumi. Šāda dinamika ilgtermiņā ekonomikā rada netaisnīgu labklājības pārdali, jo uzņēmumi patur lielu daļu produktivitātes augļu – peļņu – pie sevis. Līdz ar to šo rīcību uzņēmumi nevar ilgtermiņā saglabāt un kādā mirklī darba ņēmēju neapmierinātība pieprasīs algu proporcionālu kāpumu.

Darbojas vēl citi faktori, piemēram, arodbiedrību ietekme valsts ekonomikā. Ja valstī darbinieki ir apvienojušies gana lielās arodbiedrībās, to kopējā balss var būt spējīga ietekmēt uzņēmumu lēmumus gandrīz jebkurā ar darbu saistītā jomā. Piemēram, Londonas Universitātes koledžas pētnieku grupa norāda, ka tieši arodbiedrību ietekmes dēļ Francija ir eiro zonas valsts ar vismazāko ilgtermiņa atšķirību starp produktivitātes pieaugumu un algu kāpumu.

Respektīvi, franču arodbiedrības laika gaitā vienmēr bijušas spējīgas nodrošināt algu pielikumus. Tomēr Francija šajā ziņā ir izņēmums – nevienā citā eiro zonas valstī arodbiedrības nav panākušas šādu algu kāpumu. Kaut gan šogad Vācijas arodbiedrības sasparojās, lai cīnītos ar stagnējošajām algām, valstī kopumā joprojām ir liela plaisa starp ilgtermiņa produktivitātes un algu pieaugumu. Protams, ir iemesli, kāpēc arodbiedrības nav vienlīdz ietekmīgas visās valstīs, – tās padara darba tirgu mazāk elastīgu un recesiju laikā apgrūtina darba devēju spējas atlaist darbiniekus vai samazināt tiem algas. Lai arī šāda drošība ir patīkama darba ņēmējiem, valsts ekonomikai tas kopumā nozīmē lēnāku atkopšanos. Ja valstī nav plašs atbalsts arodbiedrību darbam, tās nespēs radīt atsvaru darba devējiem.

Ļoti nozīmīgs ir arī uzņēmēju skatījums par nākotni, jo no tā ir atkarīgi algu pielikumu apmēri un jaunu darbinieku meklējumi. Šķiet, ka lielākajā daļā eiro zonas krīzes radītās bažas par nākotni nav pazudušas līdz ar ekonomikas atkopšanos, jo uzņēmumi bijuši ārkārtīgi negribīgi palielināt algas. Uz to norāda arī Eiropas Komisijas uzņēmumu un patērētāju aptaujas, kuras liecina, ka darbaspēka trūkums eiro zonā šobrīd ierobežo ražošanu vairāk nekā jebkad iepriekš. Teju 18% uzņēmumu izrāda šaubas par spēju atrast darbiniekus pie esošajiem tirgus nosacījumiem. Lai arī bezdarbs eiro zonā ir samazinājies pēdējos gados, tas joprojām ir salīdzinoši augsts – aptuveni 8.8% šī gada pirmā ceturkšņa beigās. Ja eiro zonā ir tik daudz darba meklētāju, kāpēc uzņēmumi sūdzas par darbinieku trūkumu?

Par šo lielāku skaidrību var iegūt, apskatot šo pašu aptauju valstu griezumā. Šādā dalījumā var novērot, ka eiro zonas kopējā dinamika neatspoguļo uzņēmēju domas katrā valstī atsevišķi. Ņemot vērā šīs aptaujas rezultātus un darba tirgus situāciju atsevišķās valstīs, eiro zonas valstis var iedalīt trīs grupās: (i) valstis, kurās uzņēmēji jūt lielu nepieciešamību pēc papildu kvalificēta darbaspēka; (ii) valstis, kurās darba devēju skatījumā nepieciešamība pēc papildu darbaspēka pēdējā gada laikā sākusi pieaugt, bet vēl atrodas normas robežās; (iii) valstis, kurās ir augsts bezdarbs un darba tirgus ir gana vaļīgs, lai darba devējiem bažas nerastos.

Pirmajā grupā ietilpst Vācija, Nīderlande, Austrija, Somija Slovākija, Slovēnija, Latvija, Lietuva, Igaunija un Malta. Šīs valstis veido 38% no eiro zonas kopējās darbspējīgās populācijas, un tajās ir augstāka nodarbinātība nekā pārējā eiro zonā. Neskaitot Nīderlandi, Austriju, Somiju un Maltu, šajā valstu grupā atalgojums pieaug izteikti ātrāk nekā pārējā eiro zonā. Turklāt šajās valstīs ir ārkārtīgi zems bezdarbs iedzīvotājiem ar augstāko izglītību, kas norāda uz kvalificēta darbaspēka trūkumu. Piemēram, Vācijā bezdarbs starp augsti izglītotiem iedzīvotājiem ir 2%. Šo valstu rūpniecības industriju pārstāvji pēdējo 12 mēnešu laikā arvien vairāk norāda, ka palielināt ražošanas apjomus traucē darbaspēka trūkums, šobrīd ar nepietiekama darbaspēka problēmu saskaras vidēji katra ceturtā kompānija attiecīgajās valstīs. Spēju darbaspēka trūkumu segt valstu iekšējā tirgū ierobežo šo valstu augstā darbspējīgo aktivitāte – šo valstu grupā vidēji 76% darbspējīgo aktīvi iesaistās darba tirgū. Tātad ir samērā racionāli sagaidīt, ka darba devējiem attiecīgajās valstīs šobrīd ir problemātiski atrast jaunus darbiniekus, nepiedāvājot tiem augstākas algas. Tomēr, lai arī šajās valstīs darba tirgus ir ārkārtīgi ciešs, tikai Vācijā, Slovākijā un Baltijas valstīs algu kāpums sasniedza vai pārsniedza produktivitātes pieaugumu pagājušajā gadā. Tātad ir faktori, kas liek uzņēmējiem izvairīties no algu kāpināšanas pat izteikti spiedīgos apstākļos.

Otrajā grupā ietilpst Francija, Beļģija un Īrija. Šīs valstis veido 24% no kopējā eiro zonas darbaspēka, un tajās bezdarbs ir augstāks par eiro zonas vidējo līmeni. Beļģijas un Īrijas darba tirgus situācija atšķiras no Francijas – lai arī Francijā ir lielāks bezdarbs, nodarbinātības līmenis ir līdzīgs. Tas tāpēc, ka darba tirgū iesaistās lielāks skaits Francijas iedzīvotāju[6] nekā Beļģijā un Īrijā. Šajā grupā, līdzīgi kā pirmajā, uzņēmēji pēdējā gada laikā ļoti strauji sākuši norādīt uz darbaspēka trūkumu kā ražošanas bremzētāju. Produktivitāte 2017. gadā Francijā un Beļģijā pieauga par attiecīgi 2.1% un 0.4%, bet algas par 1.9% abās valstīs. Tas nozīmē, ka franču strādājošie saņēmuši gandrīz visu sevis nopelnīto algas pielikumu un beļģi pat ieguvuši vairāk, nekā teorētiski paredzēts. Darba tirgū šo valstu grupā ir samērā liels daudzums darba meklētāju, līdz ar to var minēt, ka darba devēji pie šī brīža produktivitātes kāpuma nevēlas palielināt algas, lai piesaistītu darbiniekus. Īriju šajā kontekstā nevar interpretēt tāpat kā pārējās valstis tās ekonomikas īpatnības dēļ. Daudz starptautisku uzņēmumu izvēlas Īriju kā savu juridisko mītni, lai samazinātu nodokļu slogu. Tā rezultātā Īrijā veidojas pievienotā vērtība, kas pilnībā neatspoguļojas valsts ekonomikā vai darba tirgū.

Trešajā grupā ietilpst Itālija, Spānija, Grieķija, Portugāle un Kipra. Šo valstu darba tirgi veido 38% no eiro zonas kopējā darbaspēka, un tajās saglabājas augsts bezdarbs. Šajos darba tirgos ir viegli atrast darbiniekus, un nepārsteidz, ka uzņēmēji neuzskata, ka darba tirgus situācija ierobežo ražošanas apjomus. Attiecīgi nav pārsteidzoši, ka šajās valstīs algu kāpums faktiski nav noticis – kopš krīzes algas ir samazinājušās par vidēji 0.4% gadā. Produktivitāte šajās valstīs kāpj strauji – no 1.9% Itālijā līdz 4.2% Kiprā. Tomēr, lai arī produktivitāte ceļas, darba devējiem tirgū joprojām ir pārāk plaša izvēle, lai tie nozīmīgi celtu algas.

Lielākoties iemesli algu stagnācijai katrā valstī atšķiras, tomēr ir arī visā eiro zonā kopīgi iemesli. Daļā valstu darba devēji nav gatavi dalīties ar produktivitātes kāpuma radītajiem ienākumiem. Citās valstīs joprojām darba tirgus ir pārāk plašs, lai darba devējiem būtu vērts celt algas. Citur algas kāpj tuvu produktivitātes pieaugumam, un darba devēji nejūt iemeslu celt algas ātrāk. Pārējās valstīs vai nu algas jau aug strauji, vai to augšanas tempa trūkumam grūti noteikt vienu svarīgāko faktoru.

Starp izmaiņām, kas vieno ne tikai eiro zonas valstis, bet arī ASV un Eiropas Savienību, var minēt īstermiņa un nepilna laika darbu. Kopš krīzes nepilna laika nodarbināto daļa no kopējā darba tirgus ir izteikti pieaugusi. Ja 2009. gada pirmajā ceturksnī 18.9% nodarbināto strādāja nepilnu slodzi, tad šobrīd šis skaitlis ir 21.3%. Turklāt pēdējo četru gadu laikā ir pieaudzis arī īstermiņa darba līgumu skaits – no 12.7% 2014. gada pirmajā ceturksnī līdz 13.9% šobrīd. Statistika rāda, ka par nepilnas slodzes darbu stundā maksā vidēji 10-20% mazāk nekā par salīdzināmu pilna laika darbu. Savukārt pagaidu līgumiem ir mazāk sociālās apdrošināšanas aspektu nekā nenoteikta laika līgumiem. Tas norāda, ka, šai dinamikai turpinoties, var sagaidīt mazāku spiedienu uz algu kāpumu, nekā gaidāms, balstoties vēsturiskajā pieredzē.

Kopš 2008. gada sākuma Eiropas Savienībā tiek ievākti dati par paplašināto bezdarbu. Tas tiek iedalīts trīs daļās: (i) nepilna laika nodarbinātie, kas vēlētos strādāt vairāk stundu; (ii) personas, kas ir gatavas un spējīgas strādāt, bet darbu nemeklē; (iii) personas, kas meklē darbu, bet nav gatavas strādāt tuvāko divu nedēļu laikā. Tradicionāls bezdarba aprēķins neņem vērā šīs cilvēku grupas, tā neparādot patieso darba tirgus situāciju. Eiro zonā, ietverot arī personas, kas gatavas strādāt vai vēlētos strādāt vairāk, bezdarba līmenis gandrīz divkāršojas no 8.8% līdz 16.8%, kas padara paplašināto bezdarbu 2018. gada pirmajā ceturksnī augstāku, nekā tas bija krīzes laikā[13] (skatīt 5. attēlu). Pēc krīzes izteikti pieauga pirmās paplašinātā bezdarba apakšgrupas pārstāvju skaits – nepilnas slodzes darbinieki, kas vēlas uzņemties vairāk stundu. Līdz 2014. gadam to skaits pieauga par 1.9 miljoniem no 5.5 miljoniem 2008. gadā. Šobrīd šajā grupā ietilpst 6.3 miljoni eiro zonas iedzīvotāju. Šie cilvēki jau aktīvi iesaistās darba tirgū, līdz ar to tiem ir salīdzinoši viegli uzsākt papildu darba meklēšanu, tādējādi mazinot spiedienu uz algu kāpumu.

Kā jau iepriekš minēts, eiro zonā ir salīdzinoši augsta iedzīvotāju iesaiste darba tirgū – 73% no darbspējīgo populācijas visā valūtas blokā. Turklāt šī rādītāja dinamika pēdējo desmit gadu laikā ir bijusi augšupejoša, darba tirgum arvien vairāk piesaistot darbspējīgos (skatīt 5. attēla līkni). Iepriekš neaktīvu darbspējīgo piesaiste darba tirgum mazina spiedienu uz algām, jo darba devējiem paplašinās iespēju loks. Jāņem arī vērā, ka, ilgstoši atrodoties ārpus darba tirgus, neaktīvo iedzīvotāju kvalifikācija un iemaņas noveco, neradot lielu motivāciju darba devējam piedāvāt augstāku atalgojumu šiem cilvēkiem.

Galu galā izveidojas situācija, kur algas uz augšu spiež produktivitātes pieaugums un daļā valstu zemais bezdarbs, bet uz leju – arodbiedrību vājums, iedzīvotāju aktivitātes pieaugums, nepilnas slodzes un pagaidu darba līgumu kāpums, paplašinātā bezdarba izmēri, uzņēmēju bažas par nākotni u.c. faktori. Nav iespējams viennozīmīgi noteikt, kurās valstīs, cik drīz un kā ietekmē attiecīgās valsts bremzējošie mainīgie sāks izsīkt. Tomēr sagaidāms, ka valstis ar plašiem darba tirgiem – kā Spānija vai Itālija – zaudēs savu brīvo kapacitāti, kad to ekonomikas aktīvāk griezīsies, kā rezultātā vajadzētu sekot straujākam algu pieaugumam. Tāpat arī Vācijas, Nīderlandes u.c. valstu produktivitātes un algu kāpuma diverģence nevar noturēties mūžīgi – vai nu darbinieki agresīvāk sāks pieprasīt pielikumus, vai tie deleģēs šo varu arodbiedrībām un ļaus tām nodrošināt taisnīgāku darba augļu pārdali.

Lai arī eiro zonā kopumā šobrīd šķiet, ka bezdarba sarukums neveido algu kāpumu, tas vairāk balstās uz iespaidīgajām reģionālajām atšķirībām starp eiro zonas valstu darba tirgiem nekā uz kādu fundamentālu problēmu mūsu ekonomikas izpratnē. Tāpēc arī ECB var atļauties būt optimistiski par inflāciju vidējā termiņā – ekonomikai attīstoties un algām kāpjot, inflācijas pieaugums neizpaliks.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Minimālās algas paaugstināšana veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos

LETA, 02.12.2022

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā 40% uzņēmēju plāno palielināt darbinieku algas; daļa uzņēmēju to varēs paveikt, pateicoties veiktajiem uzlabojumiem produktivitātē un investīcijām attīstībā. Tomēr liela daļa uzņēmēju norāda, ka algu kāpums ietekmēs uzņēmuma peļņu un cenas klientiem, liecina bankas Citadele sadarbībā ar SKDS veiktais Citadele Index pētījums.

No tiem, kas plāno algu palielinājumu, 50% uzņēmēju to var atļauties, pateicoties līdzšinējām investīcijām attīstībā un efektivitātes uzlabojumiem - liecina Citadele Index pētījums. Lielākā daļa jeb 60% uzņēmēju atzinuši, ka algu kāpums visdrīzāk samazinās uzņēmuma peļņu. Savukārt 52% uzņēmēju norādījuši, ka algu kāpuma dēļ ir tikušas vai tiks celtas cenas klientiem. To, ka algu kāpumu kompensēs ar cenu celšanu, visbiežāk norādījuši būvniecības nozares uzņēmumi (74%). Teju ceturtā daļa no tiem, kas plāno algu palielinājumu, jeb 23% uzņēmēju atbildējuši, ka algu palielināšana apdraud uzņēmuma darbību.

«Ir skaidrs, ka mūsdienās uzņēmēji darba tirgū konkurē ne tikai ar citiem Latvijā strādājošiem uzņēmumiem, bet ar visu pasauli un jo īpaši citām Eiropas valstīm. Iedzīvotāji var brīvi izvēlēties savu darba vietu teju jebkurā no valstīm. Tādēļ mums jārēķinās, ka arī konkurētspējīgam atalgojumam ir un arī turpmāk būs tendence pieaugt. Ilgtspējīgai uzņēmuma darbībai nepietiks ar izdevumu samazināšanu un darbinieku atalgojuma nodrošināšanu uz uzņēmuma peļņas rēķina. Risinājums ir investīcijas produktivitātes un procesu efektivitātes uzlabošanā. Piemēram, Citadeles kredītlīdzekļus uzņēmēji ir izmantojuši jaunāku un modernāku iekārtu iegādei, kas lielu daļu procesu ļauj automatizēt, kā arī ļauj palielināt ražošanas jaudu un ātrumu, izmantojot mazāk energoresursu,» saka bankas Citadele valdes locekle Santa Purgaile.

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Jākoncentrējas nevis uz vidējo algu, bet darba samaksas kāpumu

Rūta Kesnere, DB komentāru nodaļas redaktore, 03.12.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par to, ka Latvijā 3. ceturksnī vidējā alga bruto ir sasniegusi 1006 eiro, tradicionāli izraisīja skeptiskas un indīgas piezīmes. Piemēram, ja Jānītis vakariņās apēd divas vistas, bet Anniņa – nevienu, tad vidēji katrs ir apēduši pa vienai vistai. CSP Darba samaksas statistikas daļas vadītāja Lija Luste skaidro, ka vidējā alga patiešām ir aritmētisks jēdziens un neraksturo iedzīvotāju labklājību, jo tas neko nepasaka par ienākumu sadalījumu.

Daudz precīzāks rādītājs ir tā sauktā algas mediāna, kas aprēķināta, izslēdzot galējās vērtības. Pašlaik algas mediāna ir 760 eiro. Kā redzams, atšķirība starp vidējo algu un algas mediānu ir gana būtiska. Ja algas mediāna ir būtiski zemāka par vidējo algu, tad tas nozīmē, ka vairāk ir zemo algu saņēmēju.

Labā ziņa ir tā, ka algu kāpumā procentuāli vislielākais īpatsvars ir mazāk pelnošajām nozarēm un reģioniem.

Lai saprastu, kas notiek ar darba samaksu, līdztekus algas mediānai ir vērts pievērst uzmanību algu kāpumam un sadalījumam pa nozarēm. Šā gada 3. ceturksnī algu kāpums salīdzinājumā ar 2017. gada 3. ceturksni ir bijis 8%. Indīgajiem skeptiķiem jāteic, ka, aplūkojot darba samaksas pieauguma struktūru, redzams, ka tas nav uz «biezā gala» rēķina, jo vislielākais pieaugums bijis veselības un sociālajā aprūpē (15,9%), izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos (11,6%) un ieguves rūpniecībā un karjeru izstrādē (10,6%). Vismazākais algu kāpums bijis finanšu un apdrošināšanas nozarē (0,4%), kurā ir vislielākās algas. Tas liecina, ka lielo algu saņēmēji lielā mērā savus griestus ir sasnieguši, tāpat kā reģionālā griezienā rīdzinieki ir tie, kuriem algu kāpums ir viszemākais – 7,1%. Ja raugāmies absolūtos skaitļos, tad, protams, bažas rada situācija ēdināšanas un izmitināšanas nozarē, kur vidējā alga ir viszemākā valstī – 720 eiro, un izglītībā, kur tā sasniedz vien 822 eiro. Salīdzinājumam vislabāk apmaksātajā nozarē – finansēs un apdrošināšanā – vidējā alga ir 1932 eiro, kam seko informācijas un komunikāciju pakalpojumi ar 1584 eiro. Reģionālā griezumā viszemākās algas tradicionāli ir Latgalē – 708 eiro. Salīdzinājumam, Rīgā vidējā alga ir 1124 eiro. Tomēr, lai saprastu attīstību un darba samaksas dinamiku, visefektīvāk ir koncentrēties uz algu kāpumu, kur nozaru griezumā kā jau minēts, vislielākais tas ir zemāk apmaksātajās nozarēs, bet reģionu griezumā dominē Kurzeme ar 11% kāpumu, kam seko Pierīga un Latgale. Protams, arī Rīgā ir vērojams algu pieaugums, kas liek domāt, ka darba samaksas ziņā plaisa starp galvaspilsētu un pārējo Latviju tik drīz nesašaurināsies.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Jaudīgais algu kāpums drīz atkal apsteigs inflāciju

Līva Zorgenfreija, Swedbank ekonomiste, 30.05.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pēc piezemētākas algu izaugsmes pērn, nu atkal esam atpakaļ pie divciparu skaitļiem algu kāpuma rādītājos.

Centrālās statistikas pārvalde ziņo, ka pirmajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1462 eiro – par 160 eiro jeb 12.3% lielāka nekā gadu iepriekš. Algu kāpums šī gada sākumā joprojām bija mazāk straujš nekā cenu pieaugums - tādejādi strādājošo iedzīvotāju reālā neto alga jeb pirktspēja samazinājās par 6.1%. Prognozes par algu un inflācijas attīstību gan liek secināt, ka pavisam drīz – iespējams, jau gada 3. ceturksnī sāksim novērot patīkamāku ainu. Straujais algu kāpums turpināsies, bet, inflācijai sarūkot, darba ņēmēja pirktspēja beidzot atkal augs.

Algu pieaugumu 1. ceturksnī turpināja veicināt sarūkošais bezdarba līmenis un darbaspēka trūkums. Vienīgā nozare, kur darbaspēka trūkums uzņēmējus uztrauc krietni mazāk nekā pirms gada, ir apstrādes rūpniecība, savukārt darba roku trūkums saglabājas augsts pakalpojumu sektorā, mazumtirdzniecībā, un ļoti ievērojams – būvniecībā. Vidējo darba samaksu celt palīdzēja arī minimālās algas palielināšana par 24% (līdz 620 EUR). Minimālās algas kāpuma ietekme uz vidējo algu visvairāk bija jūtama Latgalē, kur lielāka daļa strādājošo saņem minimālo algu, vai tuvu tai. Latgalē gada pirmajā ceturksnī algas auga pat par 16.4%, tomēr joprojām saglabājās par 29% zemākas nekā vidēji Latvijā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eiropas Komisija (EK) piedāvā minimālās algas Eiropas Savienībā (ES) rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Vai pirmais likmju samazinājums tomēr būs jāgaida ilgāk?

Simona Striževska, CBL Asset Management ekonomiste, 14.02.2024

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Jaunākie notikumi ASV darba tirgū un inflācijas frontē likuši investoriem visā pasaulē pārskatīt savas likmju prognozes gan ASV, gan eirozonā. Kā notikumi ASV var ietekmēt kredītlikmes Eiropas Savienībā, un kādas ir jaunākās tirgus prognozes par pirmo gaidāmo likmju samazinājumu eirozonā?

Investoru prognozes par procentlikmju samazinājumu februāra sākumā sašūpojis ASV darba tirgus. Proti, redzot, ka ASV pēdējo divu mēnešu laikā radītas vairāk nekā 300 tūkstoši darba vietas un algu pieauguma temps paātrinās, tirgus dalībnieki “izcenojuši” no savām prognozēm nedaudz vairāk nekā vienu likmju pazemināšanu ASV 2024. gadā. Šonedēļ likmju prognozes ASV paspieda uz augšu arī inflācijas cipari, kas bija spēcīgāki nekā gaidīts. Jaunākās prognozes paredz, ka šogad FRS varētu samazināt likmes par vidēji 1 procenta punktu. Turklāt investori vairs nav tik droši, ka pirmā pazemināšana notiks jau šā gada maijā.

Notikumi ASV ietekmē arī likmju prognozes eirozonā. Arī šeit prognozētā likmju trajektorija pēdējās nedēļas laikā pavirzījusies uz augšu. Jaunākās prognozes liecina, ka pirmā likmju samazināšana ar lielāku varbūtību varētu notikt jūnijā, nevis, kā iepriekš gaidīts, aprīlī.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas iedzīvotāji 2.ceturksnī par nostrādāto stundu saņēma par 3,9% vairāk nekā pirms gada. Taču kopējais algu fonds samazinājās par 3,3%.

Šis pretstatījums palīdz saprast, kāpēc algas turpināja augt, par spīti tam, ka ekonomikā bija pandēmijas izraisītā krīze. Vidējās algas palielinājās gan tāpēc, ka daļa nozaru turpināja sekmīgi attīstīties, gan politisko lēmumu dēļ, gan tāpēc, ka mainījās ekonomikas struktūra. Šī gada 2.ceturksnī vidējā bruto alga sasniedza 1118 eiro, bet vidējā alga pēc nodokļu nomaksas bija 824 eiro.

Vidējās darba samaksas gada pieaugums – 3,9% 

2020. gada 2. ceturksnī, salīdzinot ar 2019. gada 2. ceturksni, vidējā mēneša bruto darba...

Lielo nozaru starpā algas visstraujāk auga komercpakalpojumos, palielinoties par 8% līdz 1313 eiro. Šajā nozarē strādājošie guva labumu no tā, ka tās eksportu pandēmija skāra maz. Turklāt attīstība nesenā pagātnē bija ļoti sekmīga un tāda varētu būt arī nākotnē, kas noteikti attur uzņēmumus no lēmumiem, kas varētu veicināt darbinieku aiziešanu. Līdzīgi var teikt par informācijas un sakaru nozari, arī tajā algu kāpums pārsniedza vidējo, palielinoties par 4,8% līdz 1813 eiro. Arī būvniecības nozare, kurā algas auga par 6,0%, no krīzes cietusi samērā maz, tās tuvākās nākotnes perspektīvas ir lieliskas. Valsts pārvaldē strādājošo algu pieaugums par 6,5% atspoguļo budžeta veidošanas laikā pieņemtos lēmumus, šeit lielu īstermiņa svārstību nav un tās nebija gaidāmas. To pašu var teikt par medicīnu un izglītību, kur algas pieauga vienādi, par 4,6%, tātad straujāk par vidējo tempu.

Algas visstraujāk ir samazinājušās nozarē, kur tās jau iepriekš bija viszemākās – sabiedriskajā ēdināšanā un izmitināšanā, tur atalgojums ir samazinājies par 16,5%. Šī notikuma tiešā ietekme uz algu līmeni, protams, ir negatīva, taču šīs nozares un arī tās darbavietu īpatsvara straujā samazināšanās algu līmeni kopumā ir ietekmējusi pozitīvi. Piemēram, ASV vīrusa radītā krīze ir daudz dziļāka nekā Latvijā, bet tur algu pieaugums paātrinājās, nevis samazinājās, kā pie mums. Iemesls ir darbinieku atlaišana nozarēs ar zemu atalgojuma līmeni. Šī gada 2.ceturksnī algas strauji (par 5,1%) samazinājās arī transportā, kas daļēji skaidrojams ar nozares iekšējās struktūras maiņu, samazinoties labi atalgoto aviācijas darbavietu skaitam. Šeit ietekme ir arī tranzītbiznesa krīzei.

Šogad krasi atšķiras algu pieaugums Baltijā. Lietuvā 2.ceturksnī vidējā alga auga par 8%, gan pateicoties mazākajam ekonomikas kritumam, gan minimālās algas celšanai šogad, kā arī dāsnajam valsts atbalstam ienākumiem, tātad arī patēriņam un nodarbinātībai, tai skaitā t.s. helikoptera naudai — papildus 200 eiro katra pensionāra kontā, neuzdodot liekus jautājumus. Kāpēc gan ne, ja tuvojas vēlēšanas? Igaunijā algas 2.ceturksnī gada griezumā auga par 1%, bet jāatzīmē, ka tur bija arī mazākais bezdarba pieaugums, par spīti lielākam tūrisma īpatsvaram ekonomikā, kas varētu būt skaidrojams ar izvēlētajiem valsts atbalsta instrumentiem. Mazinot atlaišanu zemo algu nozarēs tie arī mīkstināja ekonomikas struktūras izmaiņu augšupvērsto ietekmi uz algu līmeni.

Vidējo algu pieaugums Latvijā šogad ir piebremzējies, globālās krīzes ietekme būs jūtama arī nākamgad. Ja pērn vidējās algas palielinājās par 7,2%, tad šogad kāpums varētu būt ap 5%. Maijā algu kāpums noplaka līdz 2,5%, jau jūnijā tas bija 5,6%, bet gada 2.pusē varētu atkal piebremzēties epidēmijas otrā viļņa dēļ. Taču tālākā nākotnē algu pieaugums būs straujš, kas stiprinās Latvijas kā dzīvesvietas pievilcību, bet arī sagādās milzu izaicinājumus darba devējiem. Pār Latvijas ekonomiku nolīs milzīga investīciju straume, kuru baros ES finansētais krīzes pārvarēšanas fonds, "RailBaltica", pieaugošas ES fondu finansējums. Nebūs naudas trūkuma, būs grūtības to apgūt, izvairīties no ekonomikas pārkaršanas un nepamatotiem izmaksu kāpumiem. Pandēmija nākotnē varētu labvēlīgi ietekmēt arī eksporta attīstību. Tiešā ietekme uz svarīgākajām nozarēm, izņemot transportu, ir bijusi diezgan maiga, bet krīzes radītie satricinājumi piegādes ķēdēs rada jaunas iespējas mūsu uzņēmumiem. Krīze jau ir stimulējusi vairāku eksporta nozaru – pārtikas pārstrādes, elektronikas, farmācijas un informācijas tehnoloģiju attīstību. Tām visām vajadzēs cilvēkus, cīņa par vietu Latvijas darba tirgū kļūs arvien asāka.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Minimālajai algai ir jābūt vienā līmenī ar neapliekamo minimumu

Vita Zariņa, Dr.oec., Ekonomikas un kultūras augstskolas profesore, 23.01.2023

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Attīsta tehnoloģiju biogāzes ieguvei nākotnē

RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta vadošais pētnieks Francesco Romagnoli un pētnieks Maksims Feofilovs, 22.12.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Radot simbiozi starp biogāzes ražošanu un mikroaļģu audzēšanu, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pētnieki attīsta nākotnes tehnoloģiju biogāzes un inovatīvu materiālu ražošanai izmantojamu izejvielu ieguvei.

Mikroaļģēm ir liels potenciāls enerģētikā un augstas pievienotās vērtības produktu izgatavošanā pārtikas rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, lauksaimniecībā, akvakultūrā un medicīnā. Ar aļģu biomasu varētu arī aizstāt fosilas izejvielas, piemēram, plastmasas izgatavošanā. Šobrīd pasaulē tiek aktīvi pētīta to izmantošana, Eiropā aļgu audzēšana ir plaši attīstīta Francijā, kur izveidoti lieli aļģu audzēšanas lauki. Mūsu platuma grādos mainīgo klimatisko apstākļu, temperatūras svārstību un sezonalitātes dēļ šis virziens nav attīstīts, lai gan mikroaļģes uzskatāmas par nozīmīgu nākotnes resursu.

Mikroaļģes ir samērā mazprasīgas, kas labvēlīgos apstākļos strauji vairojas. To augšanai nepieciešams siltums, gaisma, barības vielas un CO2. Meklējot risinājumus, kā vērīgās mikroaļģes audzēt Ziemeļvalstīs, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) zinātnieki projektā SMARB (“Integrēta CO2 biofiltra un mikroaļģu biomasas ražošanas tehnoloģija biogāzes stacijām, izmantojot inovatīvu saliktu modulāru atvērtu riņķplūsmas baseinu pieeju”, Nr.lzp-2018/1-0232) izveidojuši inovatīvu hibrīdu mikroaļģu kultivēšanas sistēmu, apvienojot tajā īpašības, kādas ir gan atklātiem audzēšanas baseiniem, gan slēgtiem fotobioreaktoriem.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Eirozonas izveide, neraugoties uz grūtībām, ar kurām tā ir saskārusies, ir jāuzlūko kā veiksmes stāsts, tostarp arī Latvijas pieci gadi ir eirozonā ir jāvērtē kā veiksmīgi, atzina Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.

Vienlaikus viņš atzina, ka pirms 20 gadiem, kad sāka darboties eirozona, daudzi neiedomājās, cik tas ir sarežģīts projekts. «Kā parādīja iepriekšējā krīze, virkne lietu nebija atrisinātas, par tām pat neviens nebija iedomājies. Tādēļ ir jāsaprot, ka šis ir ļoti komplicēts projekts un tas, ka pēc 20 gadiem šī zona joprojām eksistē, eiro ir otra lielākā starptautiskā rezervju valūta un ir valstis, kuras eirozonā grib iestāties, ir veiksmes stāsts,» uzsvēra Kazāks.

Viņš arī norādīja, ka pēc iepriekšējās krīzes daudz kas vēl ir jādara, lai eirozonas darbību uzlabotu, bet ļoti daudz ir arī paveikts. Turklāt krīze skaidri parādīja, ka Eiropā ir griba monetāro savienību saglabāt. «Tas gan nenozīmē, ka eirozonas izveidē viss jau ir izdarīts. Rīga vēl nav gatava. Izaicinājumu vēl aizvien ir ļoti, ļoti daudz,» atzina Kazāks.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Cik vietas Latvijas ekonomikā būs Latvijas uzņēmumiem

Pēteris Strautiņš, "Luminor" ekonomists, 02.03.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

2020.gadā vidējās algas par nostrādāto stundu pieauga par 6,6%. Šajā ziņā pērnais gads bija pilnīgi "normāls", taču pandēmija spēcīgi ietekmēja darba ņēmēju kopējos ienākumus.

Pērn kopējais algu fonds palielinājās par 2,0%, kamēr iepriekšējo trīs gadu laikā tas vidēji auga par vairāk nekā par 8%. Vidējā mēneša alga pērn pieauga par 6,2%, sasniedzot 1143 eiro, savukārt vidējā alga "uz rokas" pērn sasniedza 841 eiro, darbinieku reālajai pirktspējai palielinoties par 5,9%.

2020.gadā algas samazinājās tikai divās pandēmijas visvairāk skartajās nozarēs - izmitināšanā un ēdināšanā (-5,3) un transportā (-0,3%). Dažās nozarēs algu kāpums bija pat ļoti straujš. Profesionālajos pakalpojumos, kuru eksports ir turpināja plaukt, darbinieki par stundu saņēma pat par 11,1% vairāk. Nozarē "citi pakalpojumi", kas galvenokārt ir mazo uzņēmumu sniegtie pakalpojumi privātpersonām, algas auga pat par 14%.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Algu pieaugums satraucoši augsts vēl pirms ekonomikas atveseļošanās

Agnese Buceniece, Swedbank vecākā ekonomiste, 02.03.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mazajos uzņēmumos ar nodarbināto skaitu līdz 20 strādājošajiem darbiniekiem aptuveni 64% saņem dažādas neoficiālas piemaksas, secināts Latvijas Bankas pētījumā, kuru pirmdien diskusijā "Aplokšņu algu ēna pandēmijā krīt divreiz" prezentēja Latvijas Bankas ekonomists Konstantīns Beņkovskis.

Savukārt vidēja izmēra uzņēmumos šis īpatsvars ir zem vienas trešdaļas, bet lielajos - tikai par 8,2% darbinieku pastāv liecības par aplokšņu algām, stāstīja Beņkovskis.

Izsakot aplokšņu maksājumus pret oficiālo neto darba algu jeb algu, ko darbinieks saņem "uz rokas", Latvijas Bankas pētījumā secināts, ka mazajos uzņēmumos aplokšņu maksājumi veido aptuveni 21% no oficiālās algas. Liela un vidēja izmēra uzņēmumos šis rādītājs ir būtiski zemāks.

Sekas augstai aplokšņu algu sastopamībai neaprobežojas ar nenomaksātajiem nodokļiem vien, teica Beņkovskis, norādot, ka vēl viena aplokšņu algu blakne ir konkurences kropļošana. Izvairīšanās no nodokļiem ļauj uzņēmumam samazināt ražoto preču un sniegto pakalpojumu cenas un iegūt priekšrocību pār konkurentiem, kas no nodokļu nomaksas neizvairās.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Inflācijas augstākais punkts Latvijā varētu tikt sasniegts rudenī, prognozē banku analītiķi, komentējot piektdien publiskotos datus par patēriņa cenu izmaiņām jūnijā.

"SEB bankas" makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norāda, ka tik augsta inflācija nav bijusi kopš 90-to gadu sākuma, kad ekonomika izdzīvoja vērienīgus pārmaiņu laikus. Arī pārējās eirozonas valstīs inflācijas līmenis, kaut zemāks nekā Baltijas valstīs, ir sasniedzis daudzu pēdējo desmitgadu augstāko līmeni.

"Šobrīd var novērot visai atšķirīgas inflācijas tendenču prognozes. Tas ir saprotams, jo nenoteiktība ir ļoti augsta. Visticamāk, ka augstākais inflācijas punkts tiks piedzīvots rudenī. Nākamgad temps palēnināsies, kas nozīmē, ka sasniegtais cenu līmenis turpinās augt, bet lēnāk. To noteiks ekonomikas izaugsmes vājināšanās un tam sekojošās izmaiņas patēriņā un primāri enerģijas un pārtikas cenu dinamika," teica D.Gašpuitis.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Nepilnus trīs mēnešus pēc jaunās prasības darba sludinājumos obligāti norādīt algu vai atalgojuma diapazonu, Valsts ieņēmumu dienests šo publiski pieejamo informāciju analizē kontekstā ar ēnu ekonomikas apkarošanu, - vēstīja raidījums LNT TOP10.

Uzņēmumiem, kas dažādu iemeslu dēļ iekļuvuši Valsts ieņēmumu dienesta risku kategorijā, tiek meklēti šobrīd vai iepriekš publicētie darba sludinājumi. Aizdomas rodas, ja ir starpība starp sludinājumos norādīto summu un ko uzņēmums vēlāk iesniedz atskaitēs kā it kā reāli izmaksāto.

«Ja sludinājumā alga ir 500 eiro, tad mums rodas jautājums, kāpēc mūsu datubāzēs un uzņēmuma iesniegtajās atskaitēs atrodama 300 eiro alga. Saprotams, ka ir aizdomas par aplokšņu algu starpības apmērā, ja vien uzņēmums nespēj pierādīt starpības pamatojumu» saka VID Nodokļu pārvaldes direktora vietniece Ilze Borance.

VID sākotnēji nevērš sankcijas, bet lūdz uzņēmumus iesniegt paskaidrojumus vai aicina pārskatīt deklarācijās norādītās informācijas korektumu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dažādās nozarēs darbaspēka cenu izaugsme atšķiras no šā gada pirmā ceturkšņa, un uzņēmēju aptaujas liecina, ka dažviet augstais pieprasījums sola labu pieaugumu – pat tādu, kas varētu segt inflācijas skaitļus. Taču citviet, īpaši ražojošās nozarēs, darbinieku algas stāv uz vietas, jo pārāk lielu daļu produkcijas pašizmaksas pieaugumā paņem enerģijas un materiālu cenas, bet pārdošana nespēj garantēt lielākus ieņēmumus algu palielināšanai.

Pagaidām vēl nav skaidrības skaitļos, jo esam aptaujājuši pārāk maz uzņēmēju, tomēr zināms, ka darbinieki prasa algas pielikumu. Kopumā situācija vēl nav kardināli mainījusies,” atklāj Latvijas eksportētāju asociācijas The Red Jackets valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Tiknuss, piebilstot, ka pakalpojumu sektorā un mazumtirdzniecībā šobrīd ir pieejami arī Ukrainas strādājošie, kas bremzē strauju algu pielikumu.

Algu pieaugums nesedz inflācijas prasības

Tas, ka strādājošie prasa lielākas algas faktiski visās nozarēs, kļuva skaidrs pēc nelielas Dienas Biznesa veiktas aptaujas, runājot ar 10 dažādās nozarēs strādājošiem, kuri visi bez izņēmuma apstiprināja, ka ir vai nu apsvēruši prasīt algas pielikumu, vai arī to izdarījuši, vai arī darba devējs algu nesen palielinājis. Jāteic, tikai vienā gadījumā pielikums bijis pēdējo divu mēnešu laikā, lai gan preču un pakalpojumu sadārdzinājums ik mēnesi ir vienmērīgi liels. Tas, ka algu pieaugums ir nepietiekams, apstiprinās arī Latvijas Bankas ekonomista Viļņa Purviņa 29. jūnijā publicētajā rakstā Tēriņi aug, uzkrājumi dilst. “Inflācijas kāpums un no tā atpaliekošais darba samaksas pieaugums, tātad reālo ienākumu sarukums, kā arī praktiski neierobežotās pēcpandēmijas tēriņu iespējas mainījušas vairāk nekā divus gadus ilgušo tendenci – veidot uzkrājumus. Pēdējo mēnešu laikā turpinājis mazināties iekšzemes noguldījumu gada kāpuma temps,” raksta V. Purviņš.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Neatbilstoši aprēķinātas algas dēļ daļai uzņēmēju kavēsies atbalsta izmaksa

LETA, 22.12.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Uzņēmējiem, kas veikuši Darba likumam neatbilstošas darbinieku darba samaksas izmaiņas, lēmuma pieņemšana par algu subsīdijas vai apgrozāmo līdzekļu granta atbalsta piešķiršanu ir pagarināta līdz tam laikam, kad tiks pieņemti nepieciešamie grozījumi Ministru kabineta noteikumos, pavēstīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pārstāvji.

Laika posmā no 22.novembra līdz 20.decembrim VID ir saņēmis 9172 pieteikumus apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai krīzes skartajiem nodokļu maksātājiem, kā arī 21 849 pieteikumus algu subsīdiju izmaksai.

Vēl pirms tika saņemts Eiropas Komisijas saskaņojums abām šīm atbalsta programmām, VID speciālisti izvērtēja iesniegumus, lai būtu gatavi sākt izmaksu nekavējoties.

Izvērtējot saņemtos subsīdiju pieteikumus tika konstatēts, ka uzņēmumi oktobrī ir norādījuši būtiski mazākas algas, nekā vidēji trīs iepriekšējos mēnešos.

Līdz ar to var veidoties situācija, ka darbiniekam vidējā bruto darba samaksa jūlijā, augustā un septembrī ir, piemēram, 1200 eiro, atbalsts algu subsīdijai ir 600 eiro, bet darba devēja ziņojumā par oktobri aprēķinātā bruto darba samaksa ir 100 eiro.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Trīs receptes nodokļu ieņēmumu palielināšanai

Latvijas Bankas ekonomisti Klāvs Zutis, Kārlis Vilerts, Ludmila Fadejeva, 03.12.2019

1. attēls. Darbaspēka nodokļu ieņēmumi (2017) un darbaspēka nodokļu slogs (2018) OECD sastāvā esošajās ES dalībvalstīs

Avots: Eurostat un OECD

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Diskutējot par veidiem, kā mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzību Latvijā, nedrīkst aizmirst, ka nodokļi nodrošina lauvas tiesu no valsts budžeta ieņēmumiem un ir nozīmīgākais finansējuma avots valdības izdevumiem, tai skaitā pabalstiem un citiem sociālās aizsardzības instrumentiem.

Jo vairāk pieejamo līdzekļu valsts budžetā, jo lielāku atbalstu var sniegt sociāli mazāk aizsargātajiem. Ne velti valstīs, kurās nodokļu ieņēmumi ir salīdzinoši augsti, arī ienākumu nevienlīdzība un nabadzība ir caurmērā zemāka. Tā kā nodokļu ieņēmumi Latvijā ir ievērojami mazāki nekā vidēji Eiropas Savienībā (ES), augstie ienākumu nevienlīdzības un nabadzības rādītāji nešķiet tik pārsteidzoši. Drīzāk rodas jautājums – kāpēc nodokļu ieņēmumi Latvijā ir tik zemi un kā to var mainīt? Par to arī šajā rakstā.

Zemi ieņēmumi ≠ zems nodokļu slogs

Zemi nodokļu ieņēmumi nebūt nenozīmē, ka arī nodokļu slogs Latvijā ir zems. Gluži pretēji – par vidējās algas saņēmēju Latvijā nodokļos tiek samaksāts vairāk nekā lielā daļā ES dalībvalstu. Līdz ar to radusies visai savdabīga situācija, ka vairākās ES dalībvalstīs, neskatoties uz zemāku darbaspēka nodokļu slogu, ir lielāki nodokļu ieņēmumi nekā Latvijā (1. attēls).

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Nabadzību nevar mazināt tikai ar nodokļu atvieglojumiem

Rūta Kesnere - DB komentāru nodaļas redaktore, 23.09.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saistībā ar 2020. gada budžetu un nevienlīdzības mazināšanu viens no aktuālākajiem jautājumiem ir par diferencētā neapliekamā minimuma (DNM) piemērošanu.

Vairums ekspertu, piemēram, Pēteris Leiškalns no Latvijas Darba devēju konfederācijas, atkārtoti ir izteikušies, ka DNM nav efektīvs un taisnīgs, jo lielāku labumu dod strādājošajiem bez apgādājamajiem. Tā rezultātā vairāk saņem vientuļš strādājošais ar zemu algu nekā, piemēram, māmiņa ar augstāku algu, bet ar diviem apgādājamajiem. Līdz ar to tiek atbalstīta atgriešanās pie viena noteikta neapliekamā minimuma, turklāt proponējot, ka ir jāpaaugstina tieši neapliekamais minimums, nevis minimālā alga, kas Latvijā ir viszemākā Baltijā. Tas, protams, ir vislabvēlīgākais variants uzņēmējiem.

Taču ne tik labvēlīgs mazāk pelnošajiem, jo, tiklīdz neapliekamais minimums pārsniedz minimālo algu, tās saņēmēji to pilnā mērā nevar izmantot. Savukārt, ja neapliekamais minimums ir vienāds ar minimālo algu, tas automātiski nozīmē, ka tās saņēmējs ir IIN nemaksātājs un nekvalificējas nedz atvieglojumiem par apgādājamajiem, nedz attaisnotajiem izdevumiem. Skaudrā patiesība ir tāda, ka zemo algu saņēmējiem ir tikai nosacīts labums no neapliekamā minimuma, taču atvieglojumus par apgādājamajiem un attaisnotajiem izdevumiem tie izmantot vispār nevar, jo nav IIN maksātāji.

Komentāri

Pievienot komentāru