«Tas ir sprādziens, nekā līdzīga nav nekur,» par pašas radīto metodi zobārstniecībā saka stomatoloģe Alēna Butkēviča. Inovācija miljardiem vērtajā stomatoloģijas biznesā vēl jāpārbauda un zinātniski jāpamato, tomēr mediķe ir pārliecināta par tās veiksmi.
A. Butkēviča aizrautīgi demonstrē rentgena attēlus citu aiz cita, modelējot problēmsituācijas, ko viņas atklājums spēj atrisināt. «Šis ir mans bērns un manas mājas,» viņa smejas, rādot uz savu privātpraksi.
Viņas radītā ķirurģijas un ārstēšanas metode ievērojami atvieglos periodontozes pacientu dzīvi. Pasaulē vidēji zoba ārstēšanai smagas periodontozes saslimšanas gadījumā ir nepieciešamas četras operācijas, bet kopējais ārstniecības ilgums ir divi gadi. Par veiksmīgiem tiek atzītas divas trešdaļas gadījumu. Katrai no šīm operācijām ir nepieciešama narkoze, ķirurģiska iejaukšanās un atkārtota antibiotiku lietošana. Turpretim A. Butkēvičas izstrādātā ārstniecības tehnoloģija ļauj šo pašu procesu veikt divu stundu laikā. Tehnoloģijas pamatā ir medikamentu kombinācija kaula implantācijas vietas sagatavošanai, kā arī kaula atjaunošana.
«Kad tu kļūsti par ārstu un sāc protezēt, tad izrādās, ka nav jau daudz, ko protezēt, jo zobi ir izrauti,» atzīst ārste. Raušanas rezultātā pazūd ne tikai zobs, bet arī kauls. Šī problēma nodarbināja viņas prātu, jo pēc neatkarības atjaunošanas, parādoties pirmajiem brīvajiem līdzekļiem, cilvēki vēlējās protezēt zobus, bet «tā kaula ir tik maz, ka palikusi tikai tāda olas čaula, un tur neko nevar izdarīt, jo mute nav jau ziemassvētku eglīte, kur var kaut ko ar bantīti piesiet». Galu galā jaunā ārste devās uz ASV, jo Latvijā iespējas nodarboties ar protezēšanu bija ļoti ierobežotas. Sākumā A. Butkēviča šajā valstī tikai mācījās – kas nemaz nebija viegli, viņa atceras. «Lekcijas reizēm sākās pulksten septiņos no rīta, un pēdējā lekcija sākās pulksten septiņos vakarā, un darbiem bija jābūt gataviem, jo citādāk tevi ātri izmestu. Tolaik mācību maksa bija 36 tūkstoši dolāru gadā, kas bija milzīga nauda. Protams, būtu arī kauns zaudēt tādu iespēju. Es turp aizbraucu ar augstiem papēžiem, bet mani ātri nolika zempapēžu kurpītēs,» viņa smejas. Trīs mācību gados A. Butkēviča novēroja, ka ļoti bieži implantēšana bija neveiksmīga, jo «kronīši» dažkārt tika likti uz zoba saknes, kas kustējās, un galu galā pēc pāris gadiem zobs izkrita ar visu «kroni». Tādēļ mediķe sāka pētīt, kā nostiprināt balstu, uz kura varētu veikt protezēšanu, kas ļautu protēzei kalpot 20 gadus.
Pēc mācību beigšanas, A. Butkēviča saņēma uzaicinājumu pasniegt lekcijas Bostonas universitātē. Tur viņa sapratusi, ka problēmu ar implantiem ir daudz: tie mēdz neieaugt un neizturēt slodzi, smagana atkāpjas un parādās implantu malas. «Ir septiņi implantu pamatveidi un tiem ir dažādas variācijas: tad, kad es rakstīju disertāciju, bija vairāk nekā 50 patentētas variācijas, bet tagad to jau ir vairāk. Es sāku salīdzināt implantus un pētīt, kas tad ir tas, kas traucē.» Šie pētījumi rezultējās vairākās publikācijās, un A. Butkēviča sāka pārstāvēt Bostonas universitāti starptautiskās konferencēs un kongresos. Vismaz reizi vai divas gadā viņa varēja starptautiskas ekspertu publikas priekšā prezentēt savus atklājumus. «Protams, tie nebija Nobela prēmijas vērti atklājumi, bet trīs no pieciem tika novērtēti kā labākie attiecīgā gada atklājumi. Te nu es iegrimu zinātnē, kas no maģistra grāda pārplūda doktora grādā, es sāku pasniegt arī studentiem, kas mācījās doktorantūrā.»
Neraugoties uz veiksmīgo karjeru ASV, viņa nolēma atgriezties Latvijā. «Amerikā ir drausmīgs ēdiens, cilvēki ģērbjas šausmīgi, tur pat nav, kur pastaigāties. Es nevarēju savu dzīvi tur iedomāties. Un, ārstējot zobus, es nekad neguvu tādu gandarījumu kā šeit,» pamato A. Butkēviča.
Strādājot ar pacientiem, stomatoloģe konstatējusi, ka strupceļā jānonāk tajos gadījumos, kad kaulu ap zobiem skārusi periodontoze – iekaisums noārda kaulu. «Pacienti vēlas divas lietas: viņi grib saglabāt savus zobus un viņi vēlas smaidīt,» saka A. Butkēviča. «Bet, lai nezaudētu zobu, ir jāatgūst kauls. Jautājums ir, kā ataudzēt kaulu?»
Atbildes uz šo jautājumu tiekot meklētas visā pasaulē un ir panākts zināms progress. Līdzīgi kā kauli saaug lūzuma gadījumā, arī liekot breketes kādā punktā kauls noārdās, bet citā – uzaug, organisma procesus ilustrē stomatoloģe. Tajā mutes dobuma daļā, kur kauls pieaug, organisms pats rada pilnīgi jaunus audus – cementu jeb zoba saknes, ligamentu jeb saitītes un kaulu. Šie procesi, gan nedarbojas, ja zobs ir izrauts un kaula tik pat kā vairs nav, tādēļ radītas metodes, kā «apmānīt» organismu un likt nepieciešamajā vietā radīt trūkstošos audus.
Pašlaik šim mērķim tiek izmantots materiāls kaulu reģenerācijai, kura lietošana 74% gadījumu ir veiksmīga, tomēr visu trīs audu grupu «ataudzēšanas» process aizņem gadu, turklāt to var izmantot tad, kad «caurums» ir ķīļveidīgs un to no divām pusēm ieskauj kauls. Bet, ko darīt, ja kaula apkārt nav? Ir nepieciešama matrica, uz kuras trūkstošos audus audzēt. A. Butkēvičas izstrādātajai metodei vēl nepieciešama izpēte, tomēr jau tagad skaidrs, ka interese par to pasaulē ir milzīga. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtu uzsākta šīs metodes zinātniskā pētniecība. «Viņiem zināšanas par cilmes šūnām ir ļoti spēcīgas, un kopā mēs varētu izstrādāt šo produktu,» cer A. Butkēviča. «Šis ir pasaules līmeņa projekts, tāpēc te ir iespējas arī starptautiskai sadarbībai.»
Pasaulē trešdaļa iedzīvotāju cieš no periodontozes. Savukārt tirgū esošā kaulu reģenerācijas materiāla – vielas, kurai alternatīvu ārstniecības metodi šobrīd izstrādā A. Butkēviča, – ražotājs, tikai no šī preparāta pārdošanas vien pērnā gada pirmajos deviņos mēnešos nopelnīja 518 miljonus eiro. Turklāt šī viela palīdz pieaudzēt tikai līdz diviem milimetriem kaula, kad dažkārt nepieciešami pieci vai septiņi milimetri. Šobrīd, izmantojot šo metodi, jau ir veiktas vairāk nekā simts veiksmīgas operācijas. «Šo metodi nevar pārdot, ja citi ārsti to nevar atkārtot,» norāda ārste. «Turklāt jābūt zinātniskiem pierādījumiem un pamatojumam. Jāpārbauda, vai nav blakus parādības. Jāveic histoloģisks – šūnu līmeņa – pamatojums. Un, protams, ietekmei jābūt tikai pozitīvai.» Tāpat ir jānovēro arī pacienti kādu periodu pēc procedūras, kā arī jānovērtē tas, cik vērts varētu būt šis patents jeb, precīzāk, virkne savstarpēji saistītu patentu. Jautājums ir arī par to, kur un kā šis produkts tiks ražots. A. Butkēviča atklāj, ka ļoti priecātos, ja to varētu ražot tepat Latvijā, tomēr par to varēs domāt tad, kad būs nostiprināta zinātniskā bāze. Nāksies risināt arī dažādus juridiskus jautājumus, kā arī lemt par to, vai metodes pielietošanas apmācībai būs jāatklāj skola.
«Cilvēki ļoti labi zina par iespējām, viņi liek keramiku, kronīšus, plāksnītes. Tomēr tas ir nulle, ja to visu nav, uz kā likt. Šis izgudrojums atrisina problēmas pamatu. Turklāt tas arī nozīmē, ka zinot, ka tāda iespēja pastāv, cilvēki pārstās bezjēgā raut zobus ārā,» skaidro A. Butkēviča.
Metodes pilnveidošanai un zinātniskajam darbam A. Butkēviča un LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūts vēlas piesaistīt Eiropas Reģionālās attīstības fonda finansējumu 2,6 miljonu latu apmērā. Tā noslēgums plānots 2015. gadā.
Vairāk lasiet jaunākajā biznesa žurnāla LD numurā!
