Viedokļi

Viedoklis: Vai esam gatavi pārkāpt vidēju ienākumu slazdam?

Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs, 14.06.2016

Jaunākais izdevums

Latvijas tautsaimniecība 2016. gada sākumā par mata tiesu ir izvairījusies no tehniskās recesijas (pēc negatīva iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma 2015. gada 4. ceturksnī - vien 0.1% izaugsme 2016. gada 1. ceturksnī), prognozes turpmākajai izaugsmei atkal pārskatītas lejup.

Sliktajiem pēdējā laika rezultātiem ir savi skaidrojumi – Eiropas Savienības (ES) fondu ciklu pārrāvums, vāja ārējā vide un citi faktori, tomēr ietekme ir arī iepriekš nepadarītajiem mājasdarbiem. Kopējais noskaņojums gan ir tāds, ka nekas, gan jau beigsies šo faktoru iedarbība, un tad atkal izaugsme atjaunosies. Neapšaubāmi, izaugsme būs. Jautājums vien par tās apjomu un noturīgumu, kas gan rada bažas.

Sabiedrības, mediju un ekonomikas politikas veidotāju uzmanības fokuss ikdienā galvenokārt vērsts uz aktuālajiem, bet bieži īstermiņa notikumiem, kas arī loģiski, jo tos vieglāk pasniegt, izskaidrot. Nepamet sajūta, ka valstī joprojām trūkst redzējuma par lielo ekonomikas kopbildi ilgtermiņa perspektīvā. Lai arī ir neskaitāmi ilgtermiņa plānošanas dokumenti (kas būsim godīgi – nav diez ko populāri un maz ticams, ka sabiedrība tos vispār ir lasījusi), nepamet sajūta, ka ekonomiskās politikas veidotājiem nav skaidras vīzijas par to, kur gribam būt pēc dažām desmitgadēm un vēl svarīgāk – nezinām pareizos paņēmienus vīzijas īstenošanai.

Joprojām esam apsēsti ar to, kā sastiķēt nākamā gada budžetu, atliekot ilgtermiņa problēmu risināšanu uz aiznākamā gada budžetu (vai vēl vēlāk), jo nākamā gada budžetā ir svarīgākas lietas. Tas nekas, ka tikai pamainot pieeju budžeta veidošanai (nulles budžets), varētu efektivizēt budžeta izdevumus. Un tam nav vajadzīgi papildu izdevumi, bet gan griba (politiskā?).

Joprojām daudz un aktīvi diskutējam par ilgtermiņā maznozīmīgām tēmām (Stambulas konvencija, manuprāt, tam ir izcils piemērs), kas, būsim godīgi, nenoteiks to, kur Latvija uz Eiropas sociālekonomiskās kartes atradīsies pēc 2-3 dekādēm.

Tajā pašā laikā trūkst diskusiju par patiesi svarīgiem un sarežģītiem jautājumiem – industriālo politiku (t.sk. enerģētiku), reģionālo un arī imigrācijas politiku, nozaru attīstības virzieniem utt. To, ka tiek plānots ekonomiskais izrāviens, zina visi, tik nav skaidrs, no kurienes šis izrāviens nāks. Informatīvajā telpā pārsvarā dominē ziņas par ekonomikas īstermiņa un vidēja termiņa prognozēm. Jā, vidējā termiņa prognozes Latvijai šobrīd ir visnotaļ pozitīvas, tomēr tās vairāk atkarīgas no cikliska rakstura, nevis strukturālajiem faktoriem. Ekonomikai piebremzējot šogad, jau nākamgad sagaidāma straujāka tās atkopšanās (pie nosacījuma, ka ārējā vidē nav jaunu satricinājumu), un, iespējams, arī nākamajos 2-3 gados ekonomika augs salīdzinoši strauji. Par to parūpēsies jaunais ES fondu plānošanas periods, zināma atkopšanās kreditēšanā, ekonomikas dalībnieku noskaņojuma uzlabošanās, kas laidīs apgrozībā iepriekš veiktos piesardzības uzkrājumus. Tomēr uztraukumu rada apstāklis, ka šāda ekonomikas izaugsme būs galvenokārt ciklisku faktoru, nevis Latvijas tautsaimniecības strukturāla spēcīguma dēļ. Turklāt cikliska rakstura izaugsmei ir viena nepatīkama blakusparādība – tendence veidot ekonomiskās nesabalansētību jeb, tā sauktos, burbuļus.

2014. gadā Latvijas IKP pēc pirktspējas paritātes veidoja 64% no ES vidējā līmeņa (salīdzināšanai: Igaunija – 76%, bet Lietuva – 75%). Kolēģi-ekonomisti neļaus samelot - IKP pēc pirktspējas paritātes ir pietiekami šķobīgs ekonomikas koncepts, lai uz tā nebalstītu fundamentālus secinājumus, bet virzienu tas, neapšaubāmi, parāda. Līdz ES vidējam rādītājam Latvijas tautsaimniecībai vēl ļoti tāls ceļš ejams. Turklāt jāņem vērā, ka katrs nākamais konverģences procentpunkts ir arvien grūtāk sasniedzams. Pēdējā laikā arvien biežāk atkal dzird jautājumus un spriedelējumus par to, cik gados Latvija sasniegs ES vidējo līmeni. Diemžēl spriedelējumi galvenokārt ir par to, kad sasniegs, nevis kā. Konverģences esamība tiek pieņemta kā pati par sevi pastāvoša parādība. Tam daļēji var piekrist – ir mehānismi (darbaspēka izmaksu diferenciāļi, ārējā tirdzniecība), kas tiešam nodrošina konverģences norisi arī bez būtiskiem ekonomiskās politikas lēmumiem. Tomēr, raugoties uz to, kas ar tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmes potenciālu ir noticis pēdējos gados, atliek vien nopūsties, kārtējo reizi dzirdot runas par to, ka Latvija pēc n-tiem gadiem sasniegs vidējo ES līmeni. Būtu vērts sev godīgi atzīt, ka Latvijas šā brīža tautsaimniecības izaugsmes fundamentālie faktori nav pietiekami, lai sasniegtu ES vidējo līmeni. Līdzšinējo konverģences procesu, gribam mēs to atzīt vai nē, ir noteikuši darbaspēka izmaksu diferenciāļi starp Latviju un konverģences grupu, t.i. šajā gadījumā - ES. Mazākā mērā to ir noteicis apstāklis, ka mēs mākam/spējam kaut ko darīt (ražot/sniegt pakalpojumu) labāk/ātrāk/produktīvāk, nekā citi (lai arī, protams, nevar noliegt, ka ir atsevišķi arī ļoti pozitīvi piemēri).

Pēdējā laikā Latvijā arvien populārāki kļūst dažādi zvanu, datu centri, backoffice lieliem starptautiskajiem uzņēmumiem un citi centri, kuru galvenais darbības princips ir tāds, ka citu valstu komersanti pārceļ daļu savu funkciju uz valstīm ar lētāku darbaspēku. Šim fenomenam ir pozitīvi faktori – tie bieži nodrošina vietējā darbaspēka izglītošanu (valodu apmācības, jaunu zināšanu apguve utt.). Vai tie ļaus sasniegt ES līmeni? Protams, ka nē. Tiklīdz algu diferenciāļi mazināsies, tā šie pakalpojumu centri dosies tālāk – uz valstīm ar vēl zemākām darbaspēka izmaksām. Mēs nevaram kļūt tikpat turīgi kā Zviedrija, Vācija vai Francija, ja par lētāku naudu izpildām viņu darbus. Latvijai ir jāvirzās daudz augstāk pa pievienotās vērtības ķēdi, ja vēlamies sasniegt mērķi būt vismaz ES vidējā līmenī (kaut gan personīgi uzskatu, ka mērķim būtu jābūt daudz ambiciozākam).

Es ļoti labi saprotu, ka jēdziens strukturālās reformas jau pretendē uz apnikušākā un nīstākā vārdu savienojuma titulu Latvijā. Sauciet šo procesu, kā vēlaties, bet ir nepieciešamas pārmaiņas valsts ekonomiskā potenciāla plānošanā un pārvaldībā. Jebkurš ekonomikas students būs saskāries ar augsmes teoriju, kurā vienkāršākie tautsaimniecības izaugsmi raksturojošie modeļi balstās uz šādiem faktoriem – kapitālu, darbaspēku, kopējo faktoru produktivitāti (KFP). Diemžēl visi trīs minētie faktori šobrīd Latvijai ir nelabvēlīgi. Kapitāla akumulācija jeb investīciju aktivitāte pēdējos gados ir bijusi izteikti vāja, kas nav veicinājis kopējā kapitāla pieaugumu. Taču uzkrātajam kapitālam ir liela nozīme izaugsmē – iedomājieties, ja tirgū konkurē divi uzņēmumi – viens, kuram gadu gaitā ir izdevies būtiski uzkrāt kapitālu (darbagaldus, iekārtas, izejmateriālus, naudas līdzekļus vai jebkādus citus aktīvus) un vienu, kam kapitāls jāsāk krāt no nulles. Skaidrs, ka ekonomiskās priekšrocības ir pirmajam uzņēmumam, un otram uzņēmumam jābūt ļoti izmanīgam (galvenokārt – inovatīvākam), lai šajā cīņā uzvarētu.

Arī darbaspēka faktora ietekme turpmāk būs negatīva. Jau šobrīd nodarbinātības pieaugums ir tuvs nullei, darbaspēka ekonomiskā aktivitāte ir vēsturiski augstākajā līmenī. Ja vēl ņemam vērā demogrāfisko "bedri", kas arvien nenovēršamāk tuvojas, tad perspektīvas šajā jautājumā nav diez ko pozitīvas. Kopējā faktoru produktivitāte – tas, kā mēs mākam savienot ekonomikas izaugsmes fundamentālos faktorus – kapitālu un darbaspēku ar idejām, zināšanām, inovācijām un radīt pievienotu vērtību gudri, produktīvi, labāk nekā citi utt.

Nav liels noslēpums, ka diemžēl inovāciju jomā esam diezgan tālu aiz mūsu konverģences grupas konkurentiem, pārējām ES valstīm. Neapšaubāmi Latvijā ir labi piemēri tam, ka ir uzņēmumi, kas spējuši salauzt nelabvēlīgos vides faktorus, ņēmuši iniciatīvu savās rokās un par minētajiem faktoriem parūpējušies paši. Tomēr nebūtu slikti, ja arī valsts no savas puses varētu palīdzēt tiem, kas nav tik spējīgi. Tāpat kā mans kolēģis Gundars Dāvidsons raksta savā blogā, piekrītu, ka nav jau tā, ka Latvijai nav izredžu sasniegt nospraustos mērķus. Latvija ir skaista zeme ar saviem resursiem, no kuriem galvenais ir – cilvēks. Mums ir gudri, attapīgi iedzīvotāji, kuriem, šķiet, brīžiem trūkst atbalsta un redzējuma par to, kādi tad vēlamies būt un kā to sasniegt. Iespējams, ka pie vainas politiskās pārmantojamības trūkums (mainoties politiskajiem spēkiem, netiek turpināti iesāktie darbi), bet tas nevarētu būt par iemeslu attaisnojumam – politiskie spēki mainās arī citās valstīs. Acīmredzot tas ir vienkārši apņēmības trūkums.

Tātad, kas būtu jādara? Manā redzējumā (kas nebūt nepretendē uz absolūto patiesību – cik ekonomistu, tik viedokļu) Latvijai šajā attīstības stadijā ir jāattīsta tās galvenais resurss – cilvēks. Bez cilvēkiem jeb to kvalitātes (atvainojos par triviālu kvalitātes jēdziena piedēvēšanu cilvēkam) pārējiem faktoriem nebūs īsti nozīmes. Ko es domāju ar "cilvēka kvalitāti"? To, lai cilvēks būtu vesels un izglītots ar tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmei nepieciešamo zināšanu, spēju un prasmju komplektu. Jā, no ekonomista skatupunkta raugoties – cilvēks (cilvēkkapitāls) ir resurss, turklāt galvenais. No šī izriet nepieciešamība pēc veselības un izglītības sistēmu sakārtošanas. Par to šobrīd sabiedrība aktīvi diskutē, izskatās, ka varētu sekot arī kādas reformas. Piesardzīgu gan dara apstāklis, ka pēdējo 20 gadu laikā aktīvi runājam ne pirmo reizi, būtu vēlams sarunas novest pie kāda rezultāta. Pie šī vairāk neuzkavēšos, par to rakstīts un runāts daudz. Bet, raugoties uz ilgtermiņa izaugsmi, ir vēl virkne jautājumu bez cilvēkkapitāla attīstības, kuri beidzot ir jāuzdod, neatkarīgi no tā, cik ļoti par tiem negribas runāt – jautājumu nerisināšana tikai padziļinās problēmas.

Šie jautājumi politiskajā dienaskārtībā līdz šim ir bijuši kā karsts kartupelis – neviens tos nav vēlējies cilāt, jo jautājumi ir jutīgi un neapšaubāmi neviens politiķis nevēlas asociēties ar nepopulāriem lēmumiem. 2008. gada krīzes laikā, kad šos jautājumus pie reizes varēja risināt, iespēju palaidām garām. Attiecīgi vai nu jābūt lielai apņēmībai tagad, vai jāgaida jauna krīze. Jautājumu saraksts ir garš, bet, manuprāt, būtu jāsāk ar šādiem:

Reģionālā politika. Beidzot ir jābūt kādam (politiskajam?) spēkam, kas atļausies pateikt, ka cīņa pret atsevišķu Latvijas reģionu depopulāciju ir neatgriezeniski zaudēta. Pretējā gadījumā valsts budžeta un ES fondu nauda vienkārši tiek tērēta neefektīvi. Tiek būvēti ceļi, slimnīcas, skolas, elektrolīnijas u.c. infrastruktūra, bieži neņemot vērā, apkārtējo reģionu infrastruktūrās pieprasījumu/piedāvājumu.

Ir jāatzīst, ka Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa izaugsmes ietekmē, visticamāk, pakāpeniski turpināsies urbanizācijas process. Manuprāt, ir tikai loģiski to atzīt un attiecīgi koriģēt ilgtermiņa reģionālo politiku. Šobrīd esošās 119 pašvaldības, manuprāt, ir daudz par daudz – katra cīnās par to, lai pie viņiem būtu skola, poliklīnika, bibliotēka utt. Panākot lielāku pašvaldību kooperēšanos (t.sk. apvienojot tās) un koncentrējot resursus lielākās pašvaldībās, izdotos panākt efektīvāku resursu lietojumu.

Plašāk raugoties – vienīgais veids, kā cīnīties pret urbanizāciju, ir dabūt reģionos iekšā uzņēmējdarbību un līdz ar to darbavietas – rūpniecību, pakalpojumu sniedzējus utt. Šobrīd uzņēmēji raujas uz Rīgu/Pierīgu un lielajām pilsētām. Ja tomēr patiešām politiski lemjam par decentralizētas attīstības turpināšanu, tad jābūt arī skaidriem tiem mehānismiem, uz kuru rēķina šāda attīstība būtu īstenojama. Iespējams, tā ir reģionu politikai adaptēta nodokļu politika, iespējams, atbalsts rūpniecisko teritoriju iekārtošanai vai citi instrumenti. Bet būtu jāsāk ar kārtīgu izvērtējumu tam, ko tad īsti vēlamies.

Industriālā politika. Pēdējo 20 gadu laikā industriālā politika ir bijusi tik haotiska, ka tagad ir pilnīgi nesaprotams, kādas ir valsts prioritātes šajā jomā. Vienubrīd tika izvirzītas prioritārās nozares, tad šis koncepts tika veiksmīgi aizmirsts. Virknē nozaru vispār nav jēdzīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijas. Kādu laiku apstrādes rūpniecība tika likta Latvijas ilgtermiņa izaugsmes pamatā. Tagad, skatoties, kā veicas ar energointensīvo nozaru atbalsta mehānismu izstrādi, skaidrs, ka apstrādes rūpniecība vismaz šobrīd nav ekonomiskās politikas veidotāju prioritāte. Par pakalpojumu nozarēm nemaz nerunājot. Pakalpojumu nozares ir pamestas novārtā, par spīti tam, ka atsevišķos gadījumos pievienotās vērtības rādītāji tajās ir augstāki nekā apstrādes rūpniecībā. Nav īsti stratēģijas, kā nodrošināt profesionālo pakalpojumu turpmāku attīstību, nav redzējuma par to, kā turpmāk attīstīsies transporta nozare (ar to domāju, kā aizvietosim sarūkošo Krievijas preču plūsmu dzelzceļā un ostās) utt.

Imigrācijas politika.

Imigrācijas politika. Jau šobrīd, runājot ar uzņēmējiem, arvien biežāk atskan viedoklis, ka agri vai vēlu, lai paplašinātu savu darbību, ar vietējo darbaspēka resursu būs par īsu. Daži jau šobrīd nodarbina imigrantus no tuvējām valstīm – Baltkrievijas, Ukrainas. Un te nav runa par izmaksām – šie imigranti bieži vien izmaksā dārgāk nekā vietējais darbaspēks. Bieži ir gadījumi, kad attiecīgo speciālistu Latvijā vienkārši nav, tādēļ, jo agrāk sāk runāt par labojumiem imigrācijas politikā, jo labāk. Un te es nerunāju par bēgļiem vai imigrantiem, kas atņems mums darbu. Es runāju par imigrācijas likuma grozījumiem, lai augsti kvalificētus speciālistus varētu piesaistīt ātri un bez liekas birokrātijas. Zinu vairākus piemērus, kad uzņēmums Latvijā ir izvēlējies nepaplašināties/neuzsākt darbību, jo trūcis 1-2 šaura profila speciālistu. Un tas ir liedzis radīt 100 papildu darbavietas, ko aizņemtu vietējie iedzīvotāji.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Kā mazināt ienākumu nevienlīdzību Latvijā?

Latvijas Bankas ekonomistes Līva Zorgenfreija un Ludmila Fadejeva, 12.11.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

Komentāri

Pievienot komentāru
Viedokļi

Imigrējošs darbaspēks: ko tas varētu nozīmēt Latvijas dzīves līmenim?

Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula, 13.10.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas tautsaimniecība patlaban aug lēni, šā gada otrajā ceturksnī gada izaugsmes tempam sasniedzot vien 0.8%, arī izaugsmes prognoze šim gadam ir samazināta. Taču Latvijas tautsaimniecībā novērtētā faktiskā un potenciālā ražošanas apjoma starpība ir tuva nullei jau pāris gadus, un bezdarba līmenis ir tuvs dabiskajam. Tas nozīmē, ka, ja vēlamies tālāk palielināt Latvijas ekonomiku, būtu vajadzīgas kā papildu investīcijas, tā papildu darba rokas.

Protams, vienmēr var diskutēt par to, cik lielu savu tautsaimniecību iedomājamies (pat populācijai sarūkot) un kā/vai to izaudzēt lielāku? Taču arī 9.5% bezdarba līmenis, ja to uzskatām par tuvu dabiskajam līmenim, reti kurā attīstītā valstī tiktu uzskatīts par t.s. frikcionālo bezdarbu, kurš raksturo darba vietas maiņas procesā esošo darbaspēka daļu. Jā, atliek vēl strukturālā daļa: vairākās nozarēs vakanču skaits ir audzis, bet atbilstošus darbiniekus ilgāku laiku neizdodas atrast. Kā risināt darbaspēka pieprasījuma un piedāvājuma savietojamību? Ko darīt, ja darbaspēks specifiskā jomā vajadzīgs jau tūlīt?

Kā viens no risinājumiem ir minēta pārdomāta migrācijas politika. Tomēr vienas no lielākajām bažām šajā jautājumā ir par to, kā varētu mainīties kopējais ienākumu līmenis, jo izskan šaubas - raug, kopējā ekonomika varbūt arī augtu, bet vai līdzi augs arī vidējie ienākumi, ja Latvija raudzīsies pēc lētāka darbaspēka piedāvājuma? Un kas tad notiks ar dzīves līmeņa konverģenci (izlīdzināšanos ar attīstītākām valstīm)? Latvijai kopš neatkarības atgūšanas šajā jomā nav bagātas pieredzes, tādēļ ir vērts paraudzīties, kā ienākumu līmenis saistībā ar migrāciju attīstījies citviet un ko Latvija no šāda pasākuma varētu gaidīt. Par to, kā arī par Latvijas iespējām novērst nepieciešamību lūkoties pēc darbaspēka ārvalstīs, šajā rakstā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Tekošā konta deficīts atgriežas: vai tas uz labu?

Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula, 15.02.2019

1. attēls. ES valstu, Islandes, Šveices un Norvēģijas IKP, ekonomikas atvērtība un tekošā konta saldo vidēji 2013.-2017. gadā; burbuļa lielums – IKP

Datu avots: Eurostat

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vēl ne tik senā pagātnē ir laiks, kad Latvijas tautsaimniecības ārējā sektora analīzes pastāvīgs rūpju objekts bija ievērojama apmēra tekošā konta deficīts. Ar «ievērojams» domāti caurmērā padsmit un ap 20% no iekšzemes kopprodukta (IKP) laika periodā no 2005. līdz 2008. gadam.

2018. gada decembra sākumā publiskotie 3. ceturkšņa maksājumu bilances dati atklāja, ka Latvijā izveidojies tekošā konta deficīts 5.7% no IKP apmērā. Jāatzīst, šis jēdziens vai vismaz tā nozīmīgums no aprites bija teju izzudis jau labu brīdi. Šāds deficīts netika vērots kopš 2011. gada vidus, un arī tad tas bija vien īslaicīgs izņēmums. Vai tas nozīmētu, ka jaunākie dati ir satraucoši?

Šajā rakstā par to, ko rāda tekošā konta saldo un par ko ir vērts piedomāt, vērtējot tā lielumu un pārmaiņu virzienu, tostarp Latvijā.

Tekošā konta saldo: kas notiek pasaulē

Tekošais konts ir maksājumu bilances daļa, kas atspoguļo preču, pakalpojumu, sākotnējo ienākumu un otrreizējo ienākumu plūsmas starp konkrētas valsts rezidentiem un pārējo valstu rezidentiem. Tekošā konta atlikums jeb saldo parasti ir negatīvs situācijās, kad uzkrājumu apjoms valstī nespēj segt tajā veiktās investīcijas, un otrādi – pārpalikums atspoguļo situāciju, kad tiek veikti uzkrājumi, kas netiek ieguldīti vai tūlīt izlietoti patēriņam.

Komentāri

Pievienot komentāru
Bankas

Kā kreditēšanas tendences vērtē uzņēmumi un kā - bankas?

Žanete Hāka, 05.01.2018

1. attēls. MVU pieprasījums pēc kredītiem banku un uzņēmumu vērtējumā

(par pieprasījuma pieaugumu ziņojošo banku neto skaits un par finansējuma vajadzību pieaugumu ziņojošo uzņēmumu neto skaits, %)

Piezīmes:

1 – vidēji 1. un 2. gada ceturksnī;

2 – līdz 2014. gadam ir pieejami dati par banku vērtējumu par uzņēmumu pieprasījumu kopumā, neizdalot MVU sektoru;

3 – vidēji banku kredītiem un banku kredītlīnijām, overdraftiem, kredītkartēm 1. pusgadā;

4 – aptaujas dati par uzņēmumu finansējuma pieejamību publicēti par 2009., 2011. un 2013. - 2017. gadu Eiropas Komisijas mājas lapā.

Datu avots: Latvijas Bankas dati, Eiropas Komisijas mājas lapa, autora aprēķini

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Mūsdienās spēcīga tautsaimniecības attīstība nav iedomājama bez finanšu sektora līdzdalības. Lai tautsaimniecība varētu sekmīgi attīstīties, uzņēmumiem, jo īpaši maziem un vidējiem (MVU), nepieciešamas ārējais finansējums. Lai gan pieejami dažādi alternatīvi finansējuma avoti, Latvijā ierastākā uzņēmumu finansējuma forma ir banku kredīti, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Vija Mičūne.

Latvijā uzņēmumu kreditēšana pēdējo gadu laikā pakāpeniski atkopjas, taču vienmēr var vēlēties ko labāku. Tajā pašā laikā vairākās eiro zonas valstīs uzņēmumu kredītu procentu likmes ir zemākas un kredītu atlikuma pieaugums straujāks. Kas nosaka Latvijas uzņēmumu kreditēšana attīstības tendences?

Vairāki avoti sniedz atbildi uz jautājumiem par uzņēmumu kredītu pieprasījumu un piedāvājumu, kā arī tos iespaidojošiem faktoriem. Viens no šādiem avotiem ir eiro zonas banku kreditēšanas aptauja, kurā sniegts banku viedoklis par dažādiem kredītu veidiem, tostarp aizdevumiem uzņēmumiem. Eiro zonas bankas jau kopš 2003. gada katru ceturksni novērtē uzņēmumu kredītu piedāvājuma un pieprasījuma pārmaiņu virzienu un relatīvo lielumu, kā arī šīs pārmaiņas ietekmējošus faktorus [1]. Raksturojot kredītu standartus, kā arī piedāvājumu, bankas sniedz viedokli arī par kredītiem MVU.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Piecas globālas tendences un to nozīme Latvijas kontekstā

Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds, 11.06.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvija saskaras ar būtisku globālās ārējās vides nenoteiktību. Ir daudz dažādu faktoru, kas to veicina: plaisas pasaules kārtībā, kāda tā bija izveidojusies pēc aukstā kara, straujas klimata un tehnoloģiju pārmaiņas, pastāvīga urbanizācija un ekonomiskās aktivitātes ģeogrāfiskā koncentrācija, demogrāfiskās pārmaiņas un populisms.

Tie ir tikai daži no galvenajiem faktoriem, tāpēc grūti noformulēt nākotnē gaidāmo pārmaiņu bāzes scenāriju. Tomēr ārējo vidi veido un arī turpmāk veidos vairākas ilgāka termiņa tendences, kas politikas veidotājiem ļauj izdarīt svarīgus secinājumus. Šī raksta mērķis ir aplūkot atsevišķas globālās tendences, kuras varētu ietekmēt Latviju, un piedāvāt atbilstošus politikas pasākumus, ko nenāksies nožēlot.

Attīstīto valstu vidusslāņa negatīvais viedoklis par globalizāciju

Pēdējā Eiropas un ASV vēlēšanu ciklā kandidāti ar nacionālistisku noskaņojumu un negatīvu viedokli par globalizāciju guva nozīmīgu sabiedrības atbalstu vai pat tika ievēlēti amatā. Visspilgtākais piemērs ir Donalda Dž. Trampa (Donald J. Trump) ievēlēšana ASV prezidenta amatā, sabiedrībai atbalstot viņa aicinājumu īstenot nacionālistiskāku ekonomisko politiku un solījumu pārskatīt svarīgāko ASV parakstīto tirdzniecības līgumu nosacījumus. Trampa administrācija jau izstājusies no Klusā okeāna reģiona partnerības (TPP), apturējusi sarunas par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerību (TTIP) ar Eiropas Savienību (ES), kā arī pārskata Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības nolīguma (NAFTA) noteikumus.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pandēmijas laika un Ukrainas kara krīzes ietekme vairojusi sabiedrības noslāņošanos, tostarp nabadzību kopumā, kas savukārt pastiprina dažādu cilvēktiesību neievērošanu.

To Dienas Biznesam norādīja Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas nodaļas vadītājas vietnieks Raimonds Koņuševskis, atbildot uz jautājumiem publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru Dienas Bizness realizē ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu. Eksperts uzsver, ka Tiesībsarga funkcijas ir cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošanas uzraudzība, nevis noslāņošanās sabiedrībā, kas vairāk ir sociālekonomiska parādība.

Ieņēmumi dilst - palīdzības saucienu vairāk

Publikāciju sērijā jau apskatījām Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par mājsaimniecību ieņēmumiem. Atbilstoši 2021. gada CSP datiem vairāk nekā piektdaļai Latvijas mājsaimniecību ir samazinājušies ienākumi, bet 18,5% tie ir pieauguši. Proti, pandēmijas laiks vairojis sabiedrības noslāņošanos. Pērnajā Tiesībsarga gada pārskatā ir norāde, ka jautājumi par sociālo nodrošinājumu ir otrajā vietā pēc skaita un konsultāciju daudzuma, kas gada laikā sniegts, piemēram, 253 juridiskās konsultācijas par šo tēmu, ko pārspēj vien jautājumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Dienas Biznesa jautājums tiesībsargam ir: “Vai tā ir pieaugoša tendence, un kas tam par iemeslu? Vai sabiedrībā ir vairāk cilvēku, kuri zemāku ieņēmumu dēļ saskata grūtības realizēt savas tiesības?”

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Iesniedzot gada deklarāciju, iespējams atgūt arī naudu par bērnu pulciņiem un diferencēto neapliekamo minimumu

Žanete Hāka, 28.02.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Šogad gada ienākumu deklarāciju plāno iesniegt vien katrs otrais iedzīvotājs jeb 57%, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā iedzīvotāju aptauja.

Trešdaļa iedzīvotāju norādījuši, ka deklarāciju šogad neiesniegs, savukārt katrs desmitais (13%) vēl šaubās. Iedzīvotāji visbiežāk norāda (54%), ka neplāno iesniegt deklarāciju, jo gada laikā nav bijuši deklarējami izdevumi. Taču šāds priekšstats varētu būt maldīgs, jo šogad iedzīvotājiem ir iespēja atgūt pārmaksāto iedzīvotāju ienākumu nodokli ne tikai par ārstniecības izdevumiem, izglītību un uzkrājumiem privātajai pensijai, bet arī par bērnu pulciņiem jeb interešu izglītību un diferencēto neapliekamo minimumu, kas pārsniedz mēnesī piemēroto.

Biežāk nekā vidēji deklarāciju plāno iesniegt sievietes (62% pretstatā 52% vīriešu) un iedzīvotāji vecumā no 40 līdz 49 gadiem (66%). Izteikti maza interese iesniegt gada ienākumu deklarāciju (to plāno vien 35%) vērojama iedzīvotāju grupā, kuri saņem zemus ienākumus (līdz 280 eiro pēc nodokļu nomaksas), savukārt ievērojami aktīvāki (70%) uz pārmaksātā iedzīvotāju ienākumu nodokļa atgūšanu ir iedzīvotāji ar vidējiem ienākumiem (500 līdz 700 eiro).

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Latvijas tautsaimniecība simtgades krustcelēs

Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutkaste, 18.05.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Gadskārtās bieži mēdzam atskatīties uz notikušo un padomāt par nākotnē darāmo. Valsts simtgade kā simboliski piesātināta gadskārta liek paraudzīties uz norisēm filozofiskāk, paceļoties pāri ikdienas kņadai un veltot laiku pārdomām par lietu būtību.

Tādēļ arī Latvijas Bankā nolēmām valsts simtgades gaidās uzsākt sarunu par būtisko valsts tautsaimniecības attīstībai ilgākā laika posmā, lai Latvija nākamajā gadu simtā beidzot piepildītu sapni par pārtikušu labklājības valsti.

Savu vērtējumu par dažādiem Latvijas attīstības aspektiem un veicamajiem uzdevumiem sniegs Latvijas Bankas vadošie ekonomisti. Vienlaikus aicinām arī citu institūciju ekonomistus, ekspertus, uzņēmējus, visu sabiedrību iesaistīties šajā Latvijas nākotnei būtiskajā diskusijā.

Ievadot rakstu sēriju «Latvijas tautsaimniecība: ar skatu uz nākamajiem 100», izvērtēšu Latvijas tautsaimniecības līdzšinējo attīstību un ieskicēšu galvenos nākotnes izaicinājumus.

Komentāri

Pievienot komentāru
Viedokļi

Viedoklis: Kādas attīstības dēļ dzīvojam?

Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula, 26.04.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pasaulē ir daudz dažādu vērtējumu, kas mēra šķietami neizmērāmo – mūsu dzīves kvalitāti un attīstības progresu.

Latvijas vieta šajos mērījumos ir dažāda. Piemēram, Latvijai 180 pasaules valstu vidū ir 20. brīvākā ekonomika (kāpums par 16 vietām). Ir augusi arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi, ierindojot valsti 54. vietā no 155 (kāpums par 12 vietām). Par to liecina jaunākie Heritage Foundation un World Happiness Report novērtējumi.

Bez šiem topiem vēl ir daudz citu vairāk vai mazāk zināmu mērījumu, kas raksturo tautsaimniecības attīstību, cilvēku dzīves kvalitāti un apmierinātību ar dzīvi. Tos pārlapojot, dažreiz rodas sajūta, ka mēs sekotu līdzi sporta sacensībām. It kā dzīvotu tādēļ, lai kāds no analītiskajiem radītājiem būtu tieši tik vai vismaz tik liels. Dzīves kvalitāte nemainās atkarībā no tā, vai zinām par šiem vērtējumiem, taču tie var palīdzēt veidot ekonomiskās politikas īstenošanai noderīgu priekšstatu par to, kurp tautsaimniecība virzās. Šajā rakstā par to, kā tautsaimniecības attīstība sasaucas ar labklājības izpratni un tās mērīšanu.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Aizejošais 2018. gads Latvijai bijis ekonomiskās izaugsmes gads – audzis iekšzemes kopprodukts, nodarbinātības līmenis, darba samaksa valstī, kā arī piedzīvota vērienīga nodokļu reforma, kas īstenota ar mērķi vairot gan valsts, gan iedzīvotāju labklājību, norāda Swedbank Finanšu institūta eksperti.

Lai gan ekonomikas eksperti šo gadu finanšu jomā vērtē pozitīvi, Latvijas iedzīvotāji ir krietni piesardzīgāki un viņu noskaņojums nav tik optimistisks.

Teju puse jeb 42% iedzīvotāju uzskata, ka viņu finanšu situācija šajā laikā nav būtiski mainījusies, un tikai 28% – ka tā ir uzlabojusies, liecina

«Šis gads bijis bagāts ar dažādiem valstiska mēroga notikumiem, kas ietekmējuši mājsaimniecību finanses. Vērienīgā nodokļu reforma izmaiņas viesusi dažādu ienākumu veidu un apmēra saņēmējiem, tāpat mainītas pievienotā vērtības nodokļa likmes, akcīzes nodokļi, kā arī saņemšanas kārtība un apjoms virknei pabalstu. Visas iepriekšminētās pārmaiņas Latvijas iedzīvotāji varēja sajust gan ienākumu, gan arī izdevumu jomā, jo, par spīti tam, ka kopējā finanšu situācija uzlabojusies – ienākumi, nodarbinātības līmenis, mājsaimniecību noguldījumu un kopējo uzkrājumu līmenis audzis, sasniedzot aizvien jaunus rekordus, palielinājušies arī izdevumi. Atsevišķas preces un pakalpojumi iedzīvotājiem šogad izmaksājuši dārgāk nekā pērn, piemēram, degviela, siltumenerģija, dažādas pārtikas preces un veselības aprūpe, tādēļ arī kopējais vērtējums ir mērenāks,» skaidro Swedbank Finanšu institūta eksperte Evija Kropa.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijas ekonomikai turpinot stabilu izaugsmi, pēdējo gadu laikā auguši gan iedzīvotāju ienākumi, gan kopējais labklājības līmenis valstī, ļaujot sabiedrības vidusslānim pakāpeniski kļūt spēcīgākam.

Šobrīd vairāk nekā puse jeb 53% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka pieder pie sabiedrības vidusslāņa, tomēr pašu izvirzītos vidusslāņa mājsaimniecības kritērijus izpildīt var vien retais – liecina Swedbank Finanšu institūta veiktais pētījums.

Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, Latvijā visvairāk vidusslānim piederīgi jūtas iedzīvotāji vecumā līdz 45 gadiem, ar augstāko izglītību un vidēji augstiem vai augstiem ienākumiem. Krietni retāk šādu viedokli pauž seniori, iedzīvotāji ar pamatizglītību, kā arī ar vidēji zemiem un zemiem ienākumiem. Savukārt starp dažādu Latvijas novadu iedzīvotājiem viedokļu atšķirību nav un jautājumā par piederību vidusslānim valda zināma vienprātība. Interesanti, ka, lai gan vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju sevi asociē ar vidusslāni, vērtējot kopainu valstī, vairums iedzīvotāju jeb 60% norāda, ka Latvijā vidusslāni veido ne vairāk kā 30% mājsaimniecību.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Augstākā tiesa atstājusi negrozītu apgabaltiesas spriedumu lietā par akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveidi Kalnciemā, vienlaikus norādot, ka lietā pārsūdzētais iestādes lēmums nedod galīgu atļauju darbības īstenošanai.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 7.maijā atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas 2016.gada 21.decembra spriedumu, ar kuru noraidīts pieteicēju – Kalnciema pagasta iedzīvotāju – pieteikums par Jelgavas novada domes 2015.gada 28.janvāra lēmuma atcelšanu. Ar šo lēmumu akceptēta trešās personas SIA EcoLead paredzētā darbība – nolietotu svina akumulatoru pārstrādes rūpnīcas izveide – Jelgavas novadā, Kalnciema pagastā, Kalnciemā, Jelgavas ielā 21.

Augstākā tiesa skaidro, ka paredzētās darbības akcepts ir lēmums, ar kuru konceptuāli tiek atbalstīta konkrētās darbības īstenošana tam paredzētajā vietā. Augstākā tiesa norāda, ka vienlaikus šis lēmums ir nošķirams no paredzētās darbības īstenošanas procesā turpmāk pieņemamiem lēmumiem. Lēmums par paredzētās darbības akceptu pats par sevi nedod galīgu atļauju veikt ierosināto darbību. Uzsākot paredzētās darbības īstenošanu, tās ierosinātājam jebkurā gadījumā ir jāievēro normatīvo aktu prasības gan būvniecības uzsākšanai, gan piesārņojošās darbības veikšanas uzsākšanai. Konkrētajā gadījumā SIA EcoLead, lai tā varētu īstenot paredzēto darbību, vēl nepieciešams saņemt būvatļauju un atļauju piesārņojošas darbības veikšanai. Savukārt šo procesu ietvaros tiks izvirzīti patstāvīgi nosacījumi gan būvniecības, gan piesārņojošās darbības veikšanai, un arī šajos procesos sabiedrībai ir tiesības līdzdarboties.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

LDDK: Labklājības ministrijas plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai ir pietiekami piezemēts

LETA, 17.03.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Labklājības ministrijas (LM) sagatavotais pasākumu plāns minimālo ienākumu palielināšanai nabadzības visbiežāk skartajām iedzīvotāju grupām ir pietiekami piezemēts, aģentūrai LETA sacīja Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) sociālo lietu un sociālās drošības eksperts Pēteris Leiškalns.

Viņš teica, ka LM ir izpildījusi ministrijai doto uzdevumu un sagatavojusi pasākumu plānu minimālo ienākumu palielināšanai nabadzības visbiežāk skartajām iedzīvotāju grupām. Plāna īstenošanas ātrums, apmērs un tam nepieciešamie likuma grozījumi ir valdības un parlamenta pārziņā. Politiķiem ir dots pamata uzmetums, ar ko strādāt. Kopumā ņemot, plāns ir pietiekami piezemēts, atzina Leiškalns.

Pēc Leiškalna teiktā, plānā ir vairāki problēmpunkti. Tostarp tajā nav vērtējuma saistībā ar plānoto nodokļu reformu, jo tā izstrādes laikā nodokļu reformas projekts vēl nebija gatavs. Tāpat saskaņā ar LM plānu minimālās pensijas bāze jeb sociālā nodrošinājuma pabalsts tiks palielināts, nemainot sasaistes koeficientu. Tādējādi, piemēram, personai ar 29 gadu darba (apdrošināšanas) stāžu pensija būs tikai par 30% lielāka pensija nekā citai personai, kurai vispār nav darba (apdrošināšanas) stāža.

Komentāri

Pievienot komentāru
Nodokļi

Lai izvairītos no soda, IIN parāds jāsamaksā līdz 17.jūnijam

Zane Atlāce - Bistere, Māris Ķirsons, 01.03.2019

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likums pašreiz paredz, ka šī nodokļa samaksas termiņš ir 15 dienas pēc deklarācijas iesniegšanas termiņa (1.jūnijs), līdz ar to 2019. gadā termiņš, kad vajadzētu samaksāt šo nodokli, iestāsies 17. jūnijā.

Pēc šī datuma jau parādniekam jārēķinās ar nokavējuma naudu par nesamaksāto summu.

Tiesa, valdība šonedēļ lēma, ka iedzīvotāji, kuri palikuši valstij parādā, IIN parādu varēs samaksāt līdz 2020.gada 1.decembrim. Lai šādas izmaiņas stātos spēkā, par tām vēl jānobalso Saeimai, līdz kurai šis jautājums pašlaik vēl nav nonācis.

Iespēja izveidojušos IIN parādu sadalīt un samaksāt pakāpeniski pašlaik paredzēta tikai tiem, kam parāds ir 640 eiro un vairāk. Tie būs tiesīgi to sadalīt trijos vienādos maksājumos: pirmais – līdz 17. jūnijam, otrais – līdz 16. jūlijam un trešais – pēdējais – līdz 16. augustam. Tiesa, Valsts ieņēmumu dienesta Nodokļu pārvaldes direktora vietniece Kristīne Prusaka-Brinkmane DB norāda, ka algota darba darītājiem 640 eiro piemaksa valsts budžetam varētu izveidoties tikai kādos īpašos gadījumos.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ekonomika

Papildināta - Pētījums: Ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina samazināties

LETA, Žanete Hāka, 10.05.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina samazināties, intervijā Latvijas Radio sacīja SSE Riga Ilgtspējīga biznesa centra direktors Arnis Sauka, atsaucoties uz jaunākā pētījuma Ēnu ekonomika Baltijas valstīs 2009-2016 datiem.

«Ēnu ekonomika Latvijā turpina samazināties vairāk vai mazāk saskaņā ar politikas veidotāju izstrādāto plānu, kas ir apmēram viena procentpunkta samazinājums gadā,» sacīja Sauka.

Vienlaikus viņš norādīja, lai gan Latvijā joprojām ēnu ekonomikas īpatsvars ir lielāks nekā Lietuvā un Igaunijā, šī plaisa sarūk un šobrīd ir apmēram 4-5 procentpunktu apmērā, kamēr pirms vairākiem gadiem šī starpība bija būtiski lielāka.«Iepriekšējos gados ir aktīvi strādāts pie ēnu ekonomikas apkarošanas plāna, kas, acīmredzot, jau dod kaut kādus rezultātus,» piebilda Sauka.

Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš intervijā LTV raidījumam Rīta Panorāma šorīt atzīmēja, ka Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars, lai arī ne ļoti krasi, bet mazinās. Tāpat Latvija ēnu ekonomikas īpatsvara ziņā tuvojas līmenim, kāds ir pārējās Baltijas valstīs.«Šā gada datos, tāpat kā iepriekšējā gadā, faktiski lielākā atšķirība ir jautājumā par peļņas slēpšanu, tostarp īpaši starp Latviju un Igauniju,» atzīmēja Endziņš. Vienlaikus viņš piebilda, ka vakar valdības apstiprinātās nodokļu politikas vadlīnijas paredz būtiskas reformas, tajā skaitā uzņēmuma ienākuma nodoklī un 0% likmes noteikšanu reinvestētajai peļņai. «Ja izdosies to šogad apstiprināt, tad, ja ne nākamā gada rādījumā, tad pēc diviem gadiem mums ēnu ekonomikas īpatsvars būs par kārtu mazāks,» uzsvēra LTRK valdes priekšsēdētājs.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Krīzi gaidot

Latvijas Bankas ekonomists Mārtiņš Bitāns, 15.03.2019

1. attēls. Reālās algas un darba ražīguma indeksi (2005. gada 1. cet. = 100)

Avots: Centrālā statistikas pārvalde, Latvijas Bankas aprēķini

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima ceturtdien pēc aptuveni diennakti garas sēdes, debatēs pavadot arī visu nakti, galīgajā lasījumā pieņēma šā gada valsts budžetu un budžeta ietvaru nākamajiem trim gadiem.

Par budžetu nobalsoja 52 deputāti, bet pret bija 39 parlamentārieši.

Budžeta skatīšanas gaitā parlaments noraidīja visus opozīcijas priekšlikumus, bet atbalstīja vairākus valdības un ministriju priekšlikumus par izmaiņām kopā ap 10 miljonu eiro apmērā. Tāpat nolemts ap 135 000 eiro piešķirt Centrālās vēlēšanu komisijas darbinieku atalgojuma palielināšanai.

Darbs pie budžeta likumu pakotnes galīgajā lasījumā un ar to saistīto jautājumu skatīšanas sākās 8.martā plkst.9 no rīta. Debatēm iestiepjoties naktī, tika saīsināts izteikšanās ilgums un daudz repliku veltīts darba kvalitātes trūkumam šādos apstākļos, taču budžeta skatīšana tika turpināta. Iepriekšējos gados līdzīga prakse - budžeta skatīšana visu nakti - ir saņēmusi nopēlumus kā neauglīga, ir mēģināts no tās atteikties un budžetu skatīt vairākas dienas pēc kārtas, taču šoreiz deputāti atgriezās pie "nakts sēdes tradīcijas".

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Saeima 17.februārī konceptuāli atbalstīja valdības virzīto likumprojektu "Par valsts budžetu 2023.gadam un budžeta ietvaru 2023., 2024. un 2025.gadam", kurā 2023.gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 12,721 miljarda eiro apmērā, savukārt izdevumi - 14,673 miljardu eiro apmērā.

Kā priekšlikumu iesniegšanas pēdējā diena noteikta pirmdiena, 20.februāris.

Tāpat deputāti konceptuāli atbalstīja grozījumus vairākos saistītajos likumos - Pasta likumā, likumā "Par piesārņojumu", Izglītības likumā, likumā "Par valsts pensijām", Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, Bērnu tiesību aizsardzības likumā, Valsts sociālo pabalstu likumā, Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumā, Valsts kultūrkapitāla fonda likumā, Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likumā, likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām", likumā "Par sociālo drošību" un Ceļu satiksmes likumā.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Publiski izskanējusi neoficiāla informācija, ka Krievijas tiešsaistes pakalpojumu operators Yandex.Taxi, iespējams, jau pavisam drīz varētu uzsākt savu darbību Rīgā. Taksometru nozares pārstāvji gan atzīmē, ka Yandex.Taxi jau pāris gadus taisās darboties Latvijā, bet tā arī tas nav noticis.

Taksometru izsaukšanas platformas Taxify vadītājs Latvijā Juris Krūmiņš uz jautājumu, kā vērtē jauna spēlētāja ienākšanu, DB norāda, ka visu laiku kāds baumo par ārzemju aplikāciju ienākšanu Latvijā. Arī Uber jau 2014. gadā plānoja sākt darbību Latvijas tirgū, tomēr to vēl nav izdarījuši.

«Konkurentu ienākšanu nozarē vērtējam pozitīvi, jo konkurence uzlabo pakalpojuma kvalitāti iedzīvotājiem. Tirgus ir pietiekami liels vairākiem spēlētājiem. 98% braucienu notiek ar privāto transportlīdzekli vai sabiedrisko transportu, tāpēc ir kur augt. Turklāt liela daļa iedzīvotāju joprojām izmanto dispečeru pakalpojumus, lai izsauktu taksometru. Tas viss nākamo gadu laikā mainīsies. Taxify tirgū ir nostiprinājis savu pozīciju un strādā pie citiem inovatīviem risinājumiem, lai uzlabotu konkurētspēju,» piebilst J. Krūmiņš.

Komentāri

Pievienot komentāru
DB Viedoklis

Redakcijas komentārs: Par ko vēsta tiesneša dibens

Raivis Bahšteins - DB galvenās redaktores vietnieks, 29.01.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

#Par laimi, tiesu vidē ir alkas pēc paradigmas maiņas par to, ka sabiedrība ir pelnījusi caurspīdīgākus spriedumus.

Saskaņā ar SKDS apkopojumu, katrs otrais Latvijas iedzīvotājs uzskata, ka sabiedrības viedoklī tiesnešiem jāieklausās vairāk. Tas būtu saprotams. Tikmēr 69% aptaujāto uzskatot, ka tiesas lēmumiem vajadzētu būt balstītiem likumos, jo pūļa viedoklī saskata arī bīstamību nonākt pie netaisnīga sprieduma. Arī tas ir saprotams.

Par vēlēšanu rezultātiem mēdz teikt, ka sabiedrībai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Nedomāju, ka šo līdzību var absolutizēt, runājot par tiesu varu un konkrētiem tiesnešiem. Turklāt, nedefinējot, kas īsti ir netveramais sabiedrības viedoklis, grūti iedomāties, kā to likt lietā. Vai kurnēšana dīvānos pie Panorāmas ir sabiedrības viedoklis? Ja ir, tad kā to izmērīt un apkopot? Vai «cepšanās » komentāros internetā ir sabiedrības viedoklis? Mūsdienās, kad trāpīgs ieraksts Twitter atstāj lielāku ietekmi, nekā dzīvu roku turēti plakāti pie Saeimas nama, sabiedrības viedokļa loma un ietekme mainās. Tiesneši lielāko spiedienu izjūtot no medijiem un sabiedrības.

Komentāri

Pievienot komentāru
Karjera

Aptauja: 57% jauniešu par savām zināšanām un prasmēm atbilstošu algu uzskata vismaz 800 eiro mēnesī

LETA, 15.09.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Latvijā vairāk nekā puse jeb 57% jauniešu par savām zināšanām un prasmēm atbilstošu algu uzskata vismaz 800 eiro mēnesī, liecina SEB bankas aptaujas dati.

Vienlaikus 32% aptaujāto jauniešu par sev vēlamo ikmēneša atalgojumu nosauc 801 līdz 1000 eiro, bet 25% - vairāk nekā 1000 eiro mēnesī. Savukārt 29% jauniešu par atbilstošu uzskata atalgojumu no 501 līdz 800 eiro, bet 13% būtu gatavi strādāt par zemāku atalgojumu, proti, saņemot no 301 līdz 500 eiro.

Atbilstoši aptaujas datiem vairāk nekā 80% jauniešu 18 līdz 19 gadu vecumā galvenais ienākumu avots ir vecāku vai radinieku dotā nauda un ikmēneša ienākumu summa nepārsniedz 300 eiro. Vidēji 20 gadu vecumā jaunieši sāk strādāt un par galveno ienākumu avotu kļūst darba alga, proporcionāli samazinoties vecāku atbalstam.

Komentāri

Pievienot komentāru
Viedokļi

Viedoklis: Tūrisma nozare Latvijā kā ekonomikas spogulis

Latvijas Bankas ekonomiste Linda Vecgaile, 20.12.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Lai gan tūrisma nozarei Latvijas tautsaimniecības ienākumu struktūrā nav salīdzinoši nozīmīga loma, tomēr tā veic sociālekonomiski svarīgu funkciju.

Tā nodrošina darbu ne vien klasiskajās ar tūrismu saistītajās vietās - viesnīcās, restorānos, pasažieru pārvadājumos, gidu pakalpojumu jomā u.tml., bet veicina ienākumu plūsmu valstī arī netieši, proti, nodrošinot ienākumus tūrisma nozarei piesaistītajām precēm un pakalpojumiem (piemēram, suvenīru tirdzniecība, dažādi izklaides pasākumi, medicīnas pakalpojumi, vides labiekārtošana u.c.).

Ierasts, ka biežāk vērtējam tūrismu, vadoties pēc šajā nozarē gūtajiem ienākumiem. Tomēr, kas notiek sētas otrā pusē? Proti, kāda ir Latvijas iedzīvotāju ceļošanas paradumu tendence? Cik daudz tērējam ceļošanai? Un - vai ceļošanas aktivitātes varētu ko liecināt par Latvijas ekonomikas stāvokli? Par to šajā rakstā.

Komentāri

Pievienot komentāru
Eksperti

Cilvēks kā valsts galvenais resurss, dārgums un mērķis

Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, 24.07.2018

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Latvija iedzīvotāji visneapmierinātākie ar savu finansiālo situāciju Baltijā

Žanete Hāka, 26.10.2016

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Vairāk nekā 40% Latvijas iedzīvotāju nav apmierināti ar savu pašreizējo finansiālo situāciju, secināts SEB bankas veiktajā aptaujā.

Latvijā apmierinātība ar finansiālo situāciju kopumā ir viszemākā starp Baltijas valstīm – vien 4,3 punkti desmit baļļu sistēmā. Līdzīgs vērtējums ir Lietuvā (4,4 punkti), savukārt finansiāli visdrošāk jūtas Igaunijas iedzīvotāji (5,4 punkti).

Aptaujas rezultāti liecina, ka visdrošāk jūtas Igaunijas iedzīvotāji – 46% respondentu atbildējuši, ka ir apmierināti ar pašreizējo finanšu situāciju, ņemot vērā ienākumus, izdevumus un parādsaistības. Latvijā apmierinātību pauduši 24% aptaujāto, savukārt vismazāk apmierināto ar pašreizējo situāciju ir Lietuvā – vien 20% iedzīvotāju. Savukārt visvairāk finansiāli neapmierināto iedzīvotāju ir Latvijā (41%), tai seko Lietuva (38%) un Igaunija (27%).

Komentāri

Pievienot komentāru