Caur bankām grauj arī tranzītu

2018. gada 04. aprīlis plkst. 7:50
Autors: Sandris Točs - speciāli DB
Dalies ar šo rakstu

Laikraksta Dienas Bizness rīcībā ir nonākusi informācija, ka pret Latvijas bankām uzsāktās kampaņas rezultātā tiek slēgti ne tikai «čaulas uzņēmumu», bet arī pavisam reālu tranzīta nozares uzņēmumu konti.

«Varu atklāti pateikt, ka arī mums aizvēra ciet kontus kompānijām, kuras ir saistītas ar Krieviju. Pagājušā gada decembrī bez īpašiem paskaidrojumiem Swedbank aizvēra ciet kontus diviem kopuzņēmumiem,» saka Ivars Sormulis, kurš ir privātā dzelzceļa uzņēmuma AS Baltijas Tranzīta serviss valdes priekšsēdētājs. Viņš ir tas retais, kuram ir drosme to pateikt atklāti. Taču laikraksta rīcībā ir informācija arī par citiem tranzīta jomas uzņēmumiem, kuriem pēdējā laikā ir radušās problēmas banku kontu sakarā. Grūtajā situācijā, kādā starptautiskās politikas dēļ atrodas Latvijas tranzīta nozare, mazākais, kas tai ir vajadzīgs, ir problēmas ar banku pakalpojumiem mūsu valstī. Tā vien šķiet, ka kāda neredzama roka ir nolēmusi pielikt punktu ne tikai Latvijas bankām, bet arī tranzītam, kas ir vēl viena miljardu nozare. Bet varbūt tā nav sveša roka, bet mūsu pašu provinciālisms un gļēvums? Patiešām traki būtu, ja izrādītos, ka mūsu bankas un tranzīts ir iznīcināts nevis kādu ģeopolitisku lēmumu rezultātā, bet tikai tāpēc, ka Latvijas valdībai gribējās kārtējo reizi iztapt, bet banku ierēdņiem neko vairāk kā «mazāk problēmu».

Swedbank jau ir ievērojami samazinājusi šī gada Latvijas iekšzemes kopprodukta pieauguma prognozi – no sākotnēji prognozētajiem 4,2% līdz 3,0%. Tā jaunākajā Swedbank ekonomikas apskatā skaidro bankas galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks. Ņemot vērā to, ko laikrakstam stāsta uzņēmēji, kas sūdzas par kontu slēgšanu, varam uzdot jautājumu – vai paši ierobežo un paši samazina prognozi?

Vai tranzīta nozares iznīcināšana ir zviedru banku apzināta politika vai šo banku vietējo ierēdņu paranojas sekas?

Protams, bankas var teikt, ka pilda valsts politikas uzstādījumus, ka tā nav pašu banku izvēlēta politika. No vienas puses, it kā ir skaidri redzams, ka pašreiz notiekošais banku nozarē sākās ar impulsu no ASV, pēc kura steidzīgi tiek noformēti tagadējie Latvijas valdības un parlamenta lēmumi. No otras puses, mēs līdz šim brīdim nezinām, ko konkrēti Latvijas partneriem ASV partneri teica. Nezinām, kādas bija iespējas, varianti, tajā skaitā iespēja nepiekrist. Mēs redzējām, ka Luksemburgas tiesa atcēla to ECB lēmumu, kura pamats bija ASV pārmetumi. Varbūt cita finanšu ministre un cits premjers būtu varējuši aizstāvēt Latvijas intereses?

Tāpat mēs nezinām, cik tālu bankas savā aizdomīgumā pret nerezidentiem vadās no regulatora dotiem uzstādījumiem un cik tālu tā ir pašu banku politika. Ja premjers Māris Kučinskis, piemēram, tiktos ar zviedru banku bosiem, viņam būtu iespēja šo jautājumu uzdot.

Būtu svarīgi uzzināt, vai tā ir zviedru banku iniciatīva - nogriezt Latvijai stratēģiski svarīgas tautsaimniecības nozares, vai arī tā ir tikai vietējo filiāļu ierēdņu pašiniciatīva, kuri darbojas pēc vecā birokrātu principa, «labāk, lai nekas nenotiek, nekā notiek kaut kas, kas var radīt problēmas». Noteikti vēl vajadzētu pajautāt – vai vienas un tās pašas bankas politika Latvijā un Zviedrijā atšķiras? Vai atšķiras procenti, par kuriem izsniedz kredītus zviedriem un latviešiem, un iespējas tos saņemt? Skandināvi lepojas ar saviem augstajiem morālajiem standartiem sadzīvē un politikā. Mums ir jāzina – vai tranzīta nozares iznīcināšana ir zviedru banku apzināta politika vai šo banku vietējo ierēdņu paranojas sekas.

Taču ir pilnīgi skaidrs, ka Swedbank prognozētajam Latvijas ekonomikas izaugsmes sarukumam nav cita pamata kā šī mākslīgi inscenētā krīze banku sektorā. Pērn Latvijas ekonomika pieredzēja straujāko izaugsmi pēdējo sešu gadu laikā – iekšzemes kopprodukts pieauga par 4,5%. 2017.gadā Latvijā ļoti strauji ieplūda tiešās ārvalstu investīcijas, kuru uzkrātais apjoms pārsniedza 14 miljardus eiro, kas ir vairāk par 50% no Latvijas IKP.

Paturot prātā skaitļus par ārvalstu investīciju apjomu, vēlreiz ieklausīsimies finanšu ministres D.Reiznieces-Ozolas deklarētajā, ka ir jāsamazina ne tikai «čaulas kompāniju» skaits, bet ka nerezidentu bizness Latvijā vispār nedrīkst pārsniegt 5%. Ak, jūs arī nodomājāt, ka runa ir par ofšoriem un «čaulām»? Signāli, ko saņem laikraksta redakcija, liecina, ka ne tikai. Un patiesi. Ministre taču skaidri runā par nerezidentu biznesu vispār, kas iekļauj ne tikai transakcijas, bet arī investīcijas. Jo ārvalstu investīcijas Latvijā veic ne viens cits kā nerezidenti. Paziņot, ka jebkurš uzņēmējs ir aizdomīgs tikai tāpēc, ka ir nerezidents, mūsdienu pasaulē valstij nozīmē pašnāvību. Tādas nozares kā tranzīts, starptautiskā tirdzniecība vispār balstās kopuzņēmumos, kur kāds no partneriem noteikti nav rezidents tajā valstī, kur notiek bizness. Taču ārvalstu investors necīnīsies ar bankas ierēdni. Viņš vienkārši savu kontu un biznesu atvērs tajā valstī, kur viņam ir ērti un labi. Latvijas priekšrocība cīņā par tranzītu bija bankas, tagad mums to nebūs. Te skaidri jāsaprot, ka mēs pašlaik aizgriežam nevis kaut kādu svešo nerezidentu kontus, bet griežam nost paši savus ienākumus.

Dalies ar šo rakstu