Sauklis, kas vēsta, ka Latvijai būtu jārealizē savs reemigrācijas plāns, šķiet, ir viena no pēdējā laika populārākajām lietām. To var arī saprast – statistikas dati liecina, ka pēdējo 20 gadu laikā no Latvijas izbraukušo iedzīvotāju skaits ir mērāms simtos tūkstošus, turklāt šis process vēl nebūt nav apstājies – laiku pa laikam pamainās tikai valstis, kurās publicētie darba sludinājumi atrod dzirdīgas ausis pie mums.
Savukārt pēdējā laikā pamazām jau var sākt runāt par kādu citu tendenci, nelielu, bet progresējošu – pie mums uz dzīvi pārceļas cilvēki no Ķīnas. Tas viss liek domāt par to, ka beidzot ir jāsper noteikti soļi, lai cilvēki atgrieztos vai vismaz apsvērtu šādu iespēju. Un, lai cik tas ciniski arī skanētu, dažādi saukļi par nacionālā pašlepnuma celšanu, apelēšana pie latviskās pašapziņas un tamlīdzīgiem aspektiem ir tikai lirika, ko varam izmantot, lai visi kopīgi pagaustos par mūsu sūro likteni, bet ne vairāk. Nu, ne jau tāpēc cilvēki atgriezīsies Latvijā, ka, dzīvošana un strādāšana Vācijā, Lielbritānijā vai kaut kur citur pasaulē, viņiem apgrūtina iespēju piedalīties Dziesmu svētkos, nekalpos par iemeslu tam, lai pakotu mantas un atgrieztos dzimtenē.
Lai saprastu, kā panākt šo cilvēku atgriešanos, pirmām kārtām ir būtiski atcerēties, kāpēc viņi ir aizbraukuši. Atbilde daudzos gadījumos ir viena un tā pati – citās valstīs viņi spēj nopelnīt. Nevis saņemt algu tādā līmenī, ka «savilkt galus» izdodas tikai reizēm, bet gan nopelnīt tādā līmenī, lai pienācīgi spētu uzturēt ģimeni, un vēl sūtīt naudu uz mājām vecākiem. Protams, ir ne mazums deģenerātu, kuri nespēj strādāt šeit un aizbrauc, piemēram, uz Lielbritāniju, lai nestrādātu arī tur, bet tādu nav vairākums. Pārsvarā gadījumu tomēr runa ir par cilvēkiem, kuri ir gatavi daudz strādāt, bet nav gatavi to darīt par zemu samaksu. Šos cilvēkus nevajag nosodīt, jo darbu ārzemēs gan celtnieki, gan sportisti, gan zinātnieki izvēlas viena iemesla dēļ – tur maksā vairāk. Šajā kontekstā, atgriežoties pie vēl topošā reemigrācijas plāna, jāteic, ka panākt aizbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos ir iespējams tikai vienā veidā – jādod viņiem iespēja nopelnīt tik, cik pietiek cilvēka cienīgai dzīvei. Nevis Bentley markas automašīnai un mājai Saulkrastos, bet gan normālai dzīvei.
Un te jau sākas stāsts par jautājumiem, ko DB ir akcentējis gadiem ilgi – uzņēmējdarbības vidi, valsts attieksmi pret investoriem, nodokļu politiku un tamlīdzīgām lietām. Skaidrs, ka valsts neradīs darba vietas – tas jādara uzņēmējiem. Bet valstij ir jārada nosacījumi, lai biznesam to būtu interesanti darīt tieši Latvijā, it īpaši tā dēvētajās nišas jomās. Tās ir sen zināmas un, taisnību sakot, jau kārtīgi nolietotas frāzes, kuru patieso būtību valsts politikas veidotājiem acīm redzami neizdodas iestāstīt jau gadiem ilgi. Tieši uzņēmējdarbības vides attīstīšana tepat uz vietas būtu īstais reemigrācijas plāns, jo, kā zināms, ja cilvēkam ir iespēja vienu un to pašu naudas summu nopelnīt savu māju tuvumā vai pāris tūkstošus kilometru tālāk, viņš nekur prom nebrauc.
