«Mēs joprojām varam cerēt, ka eirozonas līderi atradīs risinājumu eirozonas krīzei. Pagaidām viņu darbība nepārliecina un situācijas pasliktināšanās ir ļoti iespējama,» sacījis DNB bankas valdes priekšsēdētājs Andris Ozoliņš.

«Taču es prognozēju, ka Latvija nekādos apstākļos nepiedzīvos vēlreiz tādu ekonomikas samazināšanos, kāda bija 2008.-2009. gadā, kad divos gados IKP samazinājās par 24%. Ja krīze notiek pēc scenārija, kurā Grieķija organizēti iziet no eirozonas un tiek minimizēti domino efekti, tad eirozonas IKP samazinājums tiek prognozēts aptuveni 3%. Ja būs neorganizēts, diezgan haotisks krīzes attīstības scenārijs, tad pašas ļaunākās prognozes ir mīnus 10%. Tātad runa ir starp 3% līdz 10%. Trešais scenārijs ir, ka no krīzes vispār izdodas izvairīties. Latvijas eksporta tirgi stipri atšķiras no eirozonas, un tie arī līdz šim ir veiksmīgi izvairījušies no skarbiem kritumiem. Protams, eirozonas krīzei padziļinoties, arī šie tirgi cietīs daudz nopietnāk. Domāju, ka tad varēsim runāt par mūsu IKP pieauguma tempu samazinājumu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā skaidrojis eksperts.

«Tas nozīmē, ka pie scenārija - eirozonā IKP samazinājums par 3% - Latvijā IKP pieauguma temps varētu samazināties par dažiem procenta punktiem, bet sliktākajā - eirozona -10% scenārijā - Latvijas IKP varētu būt 0% vai -1%. Ar to gribu teikt, ka Latvija savu jau ir samaksājusi un pat ļoti negatīva scenārija gadījumā nepiedzīvosim tādu kritumu, kāds tika pārdzīvots,» uzskata A. Ozoliņš.

Jautāts, vai mums šādā situācijā būtu izdevīgāk atrasties eirozonā vai pēc iespējas tālāk no tās, A. Ozoliņš laikrakstam teicis: «Viss, ko mēs darām, lai savu finanšu māju sakārtotu, ir mūsu interesēs. Mēs esam sakārtojuši pašas lielākās lietas. Tagad mums jāiet cauri vēlreiz, istabai pēc istabas, un viss jāsakārto vēlreiz, jo lielais haoss ir salikts pa vietām, bet vēl ir ļoti daudz ko darīt. Laimīgā kārtā, tas, kas vajadzīgs, lai kvalificētos eiro, nav pretrunā ar to, kas ir jādara, lai mēs paši sakārtotu savas finanses. Šīs abas lietas veiksmīgi sakrīt un pārklājas. Mums tas jādara nevis eiro dēļ, bet gan pašiem sevis dēļ. Tajā brīdī, kad būsim sakārtojuši savas finanses un līdz ar to arī būsim gatavi eiro, tad mums ir jāapskatās apkārt, kas īsti ar eiro notiek. Kas tas ir par eiro? Vai eiro ir tas, kura modeli pārstāv Vācija, Nīderlande, Somija, Igaunija, vai arī tas ir tas eiro, kuru pārstāv Grieķija un varbūt vēl viena otra dienvidvalsts. Vai tas ir eiro, kur disciplinētās valstis uzņemas mazāk disciplinēto valstu parādsaistības? Scenāriji var būt ļoti dažādi, un mums ir jāsaglabā alternatīvas un manevra iespējas.»