Šobrīd ir 2012. gada nogale, bet situācija ar valsts atbalstu zinātnes jomai ir turpat, kur 2003. gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, norāda Valsts zinātnisko institūciju asociācijas priekšsēdētājs, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš.
Viņš LNT raidījumā 900 sekundes sacīja, ka valsts nepilda pašas pieņemtos likumus, jo «Valsts zinātniskās darbības» likums no brīža, kad tas tika pieņemts, paredzēja katru gadu palielināt finansējumu zinātnei par 0,15% no iekšzemes kopprodukta (IKP) līdz brīdim, kad valsts ieguldījums zinātnē sasniegtu 1% no IKP.
«Tas netika darīts. Līdz ar to mēs pēc finansējuma esam laikam šobrīd pēdējā vietā Eiropas Savienībā. No mums prasa spīdošus rezultātus, bet vai neiznāks tā, kā anekdotē tam čigānam ar zirgu - pie neēšanas jau pieradināja, bet pie nedzeršanas neizdevās - nosprāga,» tā Kalviņš.
Viņš uzskata, ka reformas pašas par sevi neko nedod. «Ir nepieciešama saskaņota rīcība, kur ir skaidrs - ja mēs izdarīsim kādas izmaiņas, tad mēs panāksim labāku rezultātu. Ja mēs skatāmies, kas nosaka zinātnes attīstību pasaulē, tās ir trīs lietas: pašu zinātnieku kvalifikācija, atvēlētais finansējums darbam un infrastruktūra jeb iekārtas, uz kurām strādāt,» skaidro Kalviņš.
«20 gadus Latvijas zinātne tika turēta bada diētā, tā saucamā, izdzīvošanas režīmā, līdz ar to uz kādu 2003., 2004. gadu Latvijas zinātniskā infrastruktūra bija vienkārši neglābjami novecojusi. Līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā situācija uzlabojās, jo bija pieeja Eiropas fonda naudām. Tikai skatītājiem vajadzētu ņemt vērā to, ka Eiropas naudas izlietojums ir ierobežotai sfērai paredzēts - to var lietot, lai veiktu teorētiskus pētījumus, bet nekādā gadījumā neko praktiski pielietojamu. Lai to varētu darīt, Latvijai būtu bijis jāiegulda līdzfinansējums vismaz 50% apmērā no projekta summas, ko valsts nedarīja. Ir atsevišķi projekti, kuros Latvijas zinātniskās institūcijas pašas ar savu nopelnīto naudu mēģinājušas darboties, tāpēc arī mums, Latvijas Organiskās sintēzes institūtam, ir tāda infrastruktūra, kuru mēs drīkstam pielietot,» saka Kalviņš.
Atbildot uz jautājumu, vai Latvijā ir nepieciešams kvalitātes pētījums zinātnes jomā, Kalviņš sacīja, ka kvalitāti var pētīt vienmēr un to prasa zinātnāniskās darbības likums - ka zinātniskā darbība instiutūtos un universitātēs ir jāizvērtē reizi sešos gados.
«Diemžēl mums ministrija to nav izdarījusi. Tam [pētījumam] bija jābeidzas šī gada 30. novembrī. Tas nav izdarīts, vēl pat nav uzsākts. Līdz ar to kavējās arī iespēja zinātniekiem aizstāvēt savas tiesības, jo neesot jau vērtējuma. Līdz ar to mums [zinātniekiem] nav argumentu, lai pierādītu, ka esam cienīgi saņemt valsts atbalstu un esam devuši pietiekoši daudz. Tā vietā tiek izmantots tāds populistisks sauklis - «mēs tagad reformēsim»,» skaidro Kalviņš.
Skaidrojot, aas līdz šim pētīja zinātnes kvalitāti Latvijā, Valsts zinātnisko institūciju asociācijas priekšsēdētājs norādīja, ka 90. gadu sākumā bija pirmais starptautiskais Latvijas zinātnes kvalitātes pētījums, ko veica Dānijas starptautiskā ekspertīze. Šis diezgan senais pētījums parādīja, kuras ir Latvijas zinātnes stiprās puses, kuras - vājās, kā arī deva rekomendācijas. Neviena no šīm rekomendācijām vērā netika ņemta, apgalvo Kalviņš.
2003. gadā notika Pasaules Bankas pētījums, pēc kura veikšanas atkal tika dotas rekomendācijas, kā vajadzētu attīstīties. Arī šīs rekomendācijas netika ņemtas vērā, un tā tas turpinās, saka Valsts zinātnisko institūciju asociācijas priekšsēdētājs, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš.



























