«Latvijas uzņēmēji ir bijuši ES valstu līdzīga profila uzņēmumos un secinājuši, ka mūsu ražošana nebūt nav sliktāka,» uzsver Latvijas kokapstrādes uzņēmēju un eksportētāju asociācijas prezidents A. Domkins. Viņš norāda, ka pēc Lauksaimniecības universitātes profesora Henna Tuherma aplēsēm Latvijas kokzāģētavas strādā rentablāk nekā Skandināvijas zāģētāji. Zviedrijā 1 m3 zāģmateriālu ražošanai nepieciešamo izejmateriālu cena ir aptuveni 1000 SEK jeb 62 Ls, bet Latvijā — vidēji 46 Ls. Darba alga Zviedrijas kokzāģētavās 1 m3 zāģmateriālu ražošanai ir vidēji 280 SEK jeb 17,4 Ls toties Latvijas kokzāģētavās svārstās robežās no 5 līdz Ls 8 Ls, kas ir 2 — 3 reizes zemāka, salīdzinot ar darba algu Zviedrijas kokzāģētavās. Līdz ar to pagaidām Latvijas kokzāģētavas var strādāt rentabli arī tad, ja netiek iegūti maksimāli iespējami ienākumi no kokzāģēšanas blakusproduktu realizācijas. Faktiski pēc A. Domkina teiktā minētie skaitļi pierāda, ka Latvijas nelielie kokzāģētāji strādā efektīvāk nekā analogas kompānijas Zviedrijā.

Nenoliedzami, ka vētra ir radījusi zaudējumus mežu īpašniekiem, tomēr tajā pašā laikā ir devusi jaunas iespējas kokzāģētājiem, jo īpaši nelielajiem un vidējiem, kuri atradās pirmsbankrota stāvoklī vai arī apsvēra aiziešanu no kokzāģēšanas. To atzīst vairāki aptaujātie speciālisti, kā arī paši nelielo kompāniju vadītāji. Vētra uz laiku ir noņēmusi Damokla zobenu, kurš karājas virs daudziem kokrūpniekiem,» uzsver kokmateriālu tirdzniecības un ražošanas SIA Marko līdzīpašnieks Māris Peilāns. Viņš norāda, ka. Šādus secinājumus M. Peilānam liek izdarīt fakts, ka, krītoties no vētrā cietušas koksnes iegūto baļķu cenām, kas pēdējo gadu laikā bija tikai augušas un atsevišķos sortimentos sasniegušas pat Eiropas cenu līmeni, nelielie kokzāģētāji tos varēs iegādāties, un ražos zāģmateriālus, kas lielākoties nav konstrukciju materiāls. M. Peilāns arī atzīst, ka vissmagāk zāģbaļķu cenu kāpumu līdz šim ir izjutuši vidēja lieluma zāģētāji, kuri ir apgrūtināti ar dažādām saistībām — kredītiem, lielu skaitu darbinieku, noslēgtiem līgumiem ar pircējiem utt., taču daudz elastīgāki tirgū ir mazie kokzāģētāji, kuri var atļauties pat kādu brīdi nestrādāt, turklāt, ļoti ātri spēj pārorientēties uz citu uzņēmējdarbības jomu. «Esmu pārliecināts», saka M. Peilāns «ka tik daudz kokzāģētāju, cik bija deviņdesmito gadu vidū Latvijā nekad nebūs.» Pie tam M.Peilāns uzskata, ka vētras rezultātā palielinoties apaļkoku piedāvājumam, cenu kritums ir tikai loģisks, tomēr tas būs īslaicīgi un šo dabas doto laiku mazajiem un vidējiem uzņēmumiem vajadzētu izmantot lietderīgi, lai atrastu savu nišu kokapstrādē.

Krievijas valsts dabasgāzes gigants "Gazprom" nonācis grūtībās, uzņēmumam nespējot kompensēt Eiropas tirgus zaudēšanu pēc Maskavas izvērstā pilna apmēra kara Ukrainā, vēstī laikraksts "Financial Times".

Pagājušā gada nogalē, kad "Gazprom" ziņoja par rekordlielu pārdošanas apjomu Ķīnā, Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija sajūsmināts un sacīja uzņēmuma vadītājam un savam ilggadējam sabiedrotajam Aleksejam Milleram: "Tas ir lieliski, es apsveicu jūs ar jūsu darba rezultātiem."

Taču Putina uzslavas, par kurām nekavējās ziņot Krievijas propagandas mediji, ir pretrunā ar uzņēmumā valdošo krīzi, kuru izraisījusi lielākā tirgus zaudēšana.

Eiropa, pārtraucot atkarību no Krievijas gāzes, ir spējusi sagraut Maskavas cerības, ka notiks pretējais, un "Gazprom", kas bija Putina trumpis, kad viņš uzsāka atkārtotu iebrukumu Ukrainā, ir kļuvis par vienu no lielākajiem uzņēmumiem, kas kļuvis par upuri šajā karā, raksta "Financial Times".

Paredzams, ka tuvākajos gados Baltijā pieaugs elektroenerģijas ģenerējošo jaudu deficīts, tāpēc jādomā par jaunu jaudu uzstādīšanu, to intervijā DB norāda Rīgas Tehniskās universitātes enerģētikas institūta direktors, profesors Antans Sauhats.

Viņš atklāj, ka pēc Ignalinas atomelektrostacijas (AES) slēgšanas Baltijā izveidojies elektrības jaudu deficīts, kas līdz ar iespējamo Igaunijas degslānekļa elektrostaciju slēgšanu tuvākajā nākotnē varētu tikai palielināties. Nākotnes izaicinājumus enerģētikas nozarē profesors saista arī ar atjaunojamo energoresursu (AER) un koģenerācijas atbalsta shēmas pilnveidošanu, siltumapgādes sektora liberalizāciju, enerģētikas, transporta, rūpniecības un citu ekonomikas sektoru elektrifikāciju, viedo tehnoloģiju ieviešanu un Baltijas valstu tīklu sinhronizāciju ar Eiropu.

Fragments no intervijas

Kā vērtējat enerģētikas nozares attīstību pēdējos gados – kas būtu nozīmīgākie notikumi, raugoties, piemēram, piecpadsmit gadus tālā pagātnē?

Japānas ekonomika pasaules krīzē ir izrādījusies daudz ievainojamāka nekā tās galvenās sāncenses ASV, Eiropas lielvalstis un Ķīna, šodien raksta avīze Dienas bizness.

Krasais pasaules otrās lielākās ekonomikas kritums pagājušā gada beigās liecina, ka šajā ceturksnī tā var sarukt par 20% gada izteiksmē. Šādu prognozi izteikuši Japānas valdības ekonomisko un sociālo pētījumu institūta eksperti, vēstī aģentūra Bloomberg. Japānas iekšzemes kopprodukts (IKP) 2008.gada ceturtajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo periodu gadu iepriekš, samazinājās par 12.7%. Institūta prognoze šim gadam balstās uz Japānas Tirdzniecības ministrijas datiem, saskaņā ar kuriem ražošanas apjoms šā gada janvārī valstī ir sarucis par 9.1%, bet šā mēneša pirmajās divās nedēļās —par gandrīz 5%.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Par jauno Zīda ceļa iniciatīvu un to, kādēļ DHL vēlas sadarboties ar Latviju, intervijā DB stāsta DHL Global Forwarding Greater China pievienotās vērtības pakalpojumu vadītājs Zafers Engins

Fragments no intervijas, kas publicēta 21. septembra laikrakstā Dienas Bizness:

Kā jaunā Zīda ceļa un jostas (road and belt) iniciatīva ir izmainījusi starptautisko pārvadājumu ainavu? Kādas pārmaiņas tā sola kravu pārvadātājiem un klientiem?

Jaunā iniciatīva ir nozīmīga starptautiskās ekonomikas veicinātāja, tā palīdz valstīm attīstīt savstarpējos transporta savienojumus, padarot ātrāku un efektīvāku preču plūsmu starp tām. Kopsavelkot, jaunais modernais Zīda ceļš savieno Āziju un Eiropu, izmantojot dzelzceļu. Senos laikos tirdzniecība starp Āziju un Eiropu notika, izmantojot kamieļus, tagad mēs to darām pa dzelzceļu. Zīda ceļš ir veicinājis nozīmīgas pārmaiņas, jo tas sniedz papildus alternatīvas iespējas klientiem. Pašlaik no Ķīnas uz Eiropu jūras pārvadājumi no durvīm līdz durvīm ilgst piecas līdz septiņas nedēļas, gaisa pārvadājumi – vienu nedēļu, savukārt dzelzceļa pārvadājumi – divas līdz trīs nedēļas. Klienti nevēlas gaidīt teju septiņas nedēļas, preci vedot pa jūru, bet nevēlas maksāt arī augsto cenu par gaisa pārvadājumiem, tādēļ izvēlas dzelzceļu, kas ir ātrāks par kuģi, bet lētāks par lidmašīnu. Zīda ceļa dzelzceļa pārvadājumu mērķis ir pārvadāt kravas viena miljona TEU apmērā 2020. gadā, kas, manuprāt, ir viegli sasniedzams.

Eiropas Parlaments (EP) ar nelielu balsu vairākumu otrdien apstiprinājis Eiropas Komisijas (EK) prezidenta amatā bloka dalībvalstu līderu izvēlēto kandidāti Urzulu fon der Leienu.

Par līdzšinējo Vācijas aizsardzības ministri balsoja 383 no 747 EP deputātiem, 327 balsoja pret, bet 22 atturējās.

1.novembrī 60 gadus vecā Leiena nomainīs amatā Žanu Klodu Junkeru.

«Uzdevums, kas mūs gaida, liek man justies necienīgai,» atzina Leiena, vienlaikus izskatot pateicību tiem deputātiem, kas izšķīrušies viņu atbalstīt.

Pirms balsojuma, pēdējo reizi cenšoties pārliecināt EP deputātus, balsot par savu kandidatūru, Leiena solīja «klimata neitrālu Eiropu līdz 2050.gadam, sociālāku un konkurētspējīgāku Eiropu, Eiropu, kas izmanto visu savu potenciālu, Eiropu, kas ieguvusi jaunu eiropeiskās demokrātijas impulsu, un stipru Eiropu, kas aizsargā mūsu eiropeisko dzīvesveidu».

Latvijas eksporta veicināšanai nepieciešama valsts politikas fokusu maiņa no zemu izmaksu paradīzes uzturēšanas uz eksporta atbalstu.

Latvijas nākotnes viens no izaicinājumiem ir spēja kāpināt pērn pieklusušo eksporta preču konkurētspēju, rēķinoties, ka Latvijā algu un izmaksu līmenis turpinās pieaugt. Lai veicinātu konkurētspēju, kura pērn dažu Latvijai nozīmīgo eksporta preču tirgos tika zaudēta, iespējams, zaudējot cenu konkurencē lēto izmaksu valstīm, Latvijai nepieciešamas preču eksporta strukturālas izmaiņas. Lai veicinātu konkurētspēju, iespējams, jāpievēršas nišas produktiem, iespējami tuvinoties potenciālo klientu specifiskajām vēlmēm. Šādus ieteikumus izteica Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes galvenais ekonomists Uldis Rutkaste pētījumā par Latvijas preču eksporta attīstības vērtējumu. Tie radušies no pirmajiem secinājumiem, veicot tirgus daļu analīzi par Latvijas eksportu uz 25 ES valstīm, uz kurām eksports ir virs 75 % no Latvijas kopējā eksporta. Pētījumam veltītajā ekspertu diskusijā vai visi dalībnieki bija vienisprātis, ka eksporta attīstībai nepieciešams valsts atbalsts, kas var izpausties gan kā vietējā tirgus aizsardzība, gan valsts garantijas. U. Rutkaste pētījumā secinājis, ka kopumā no 2000. gada līdz 2006. gadam eksporta pieaugumu aptuveni līdzīgā mērā noteica gan ārējā pieprasījuma pieaugums, gan Latvijas eksportētāju konkurētspējas kāpums. Tomēr situācija būtiski mainījās pērn, kad Latvijas konkurētspēja pretstatā iepriekšējo gadu tendencei faktiski vairs nepieauga un eksporta izaugsmi nodrošināja tikai spēcīgais pieprasījums ārvalstu tirgos. "Šāda attīstība šķiet satraucoša saistībā ar Latvijas pēdējā laikā strauji augošajām darbaspēka vienības izmaksām," tā U. Rutkaste. Pētnieks secināja, ka preču eksporta kāpums, ko noteica pievienošanās ES, 2006. gadā palēninājās. Negatīvās preču tirdzniecības bilances noteiktais tekošā konta deficīts sasniedzis lielu apmēru.

Lauksaimniecības universitātes profesors H. Tuherms savā pētījumā «Perspektīvās celulozes rūpnīcas ietekme uz Latvijas Republikas meža nozari» atzīst, ka Latvijas kokzāģētavas strādā rentablāk nekā Skandināvijas zāģētāji. Tā Zviedrijā 1 m3 zāģmateriālu ražošanai nepieciešamo izejmateriālu cena ir aptuveni 1000 SEK jeb 62 Ls, bet Latvijā - vidēji 46 Ls. Darba alga Zviedrijas kokzāģētavās 1 m3 zāģmateriālu ražošanai ir vidēji 280 SEK jeb 17,4 Ls toties Latvijas kokzāģētavās — svārstās robežās no 5 līdz Ls 8 Ls, kas ir 2 — 3 reizes zemāks, salīdzinot ar darba algu Zviedrijas kokzāģētavās. Līdz ar to pagaidām Latvijas kokzāģētavas var strādāt rentabli arī gadījumā, ja netiek iegūti maksimāli iespējami ienākumi no kokzāģēšanas blakusproduktu realizācijas. Tuvākajā perspektīvā, sakarā ar prognozējamo apaļkoksnes cenu pieaugumu, savas darbības rentabilitātes nodrošināšanai, Latvijas kokzāģētājiem jāinvestē tehnoloģijas pilnveidošanai, lai varētu realizēt par izdevīgu cenu kokzāģēšanas blakusproduktus, sevišķi šķeldu veidā perspektīvai celulozes rūpnīcai, secina H. Tuherms. Viņš norāda, ka Latvijas vidējās un mazajās kokzāģētavās ražošana nereti ir atkarīga no īstermiņa pasūtījumiem un cenu svārstībām. Šādā situācijā pastāv nenovēršama tendence mazākām kokzāģētavām pārstrukturēties par specializētiem uzņēmumiem, bet tos mazos uzņēmumus, kuri nebūs atraduši savu vietu tirgū, gaida bankrots. Lai iegūtu vai saglabātu savu konkurētspēju, mazajām kokzāģētavām vajadzētu vairāk sadarboties (kooperējoties), jo tās priekšrocības, ko pašreiz vēl sniedz zemās izejmateriāla un darbaspēka izmaksas, tuvāko gadu laikā tiks izsmeltas. Mazo kokzāģētavu apvienībām ir iespējams, specializējoties, pievērst lielāku uzmanību augstākās pievienotās vērtības radīšanai, kas prasa mazākas vai lielākas papildu investīcijas dārgākas produkcijas ražošanai.

Valsts mežu apsaimniekotāja a/s „Latvijas valsts meži” (LVM) Ziemeļlatgales mežsaimniecības Balvu iecirkņa vadītājs Artūrs Luksts septembra beigās aizturējis meža zagļus, norādīts a/s Latvijas valsts meži Komunikācijas daļas vadītāja Tomasa Kotoviča informācijā. Meža zādzības, īpaši attālākajos Latvijas nostūros, ir visai bieža parādība, un tās lielākoties ir salīdzinoši grūti atklāt, jo nelikumīgi nocirstos kokus parasti ātri realizē un arī ātri pārstrādātā. Tomēr aizvien biežāk nelikumīgie koku zāģētāji tiek noķerti pie rokas, un tad nu liegšanās un taisnošanās maz ko līdz. Tā šoreiz noticis Ziemeļlatgales mežsaimniecībā, kad Balvu iecirkņa vadītājs agrā rīta stundā atklājis nelikumīgu cirti, norādīts a/s Latvijas valsts meži Komunikācijas daļas vadītāja Tomasa Kotoviča informācijā . Iecirkņa vadītājs uzreiz izsauca policiju un VMD pārstāvjus, kuri likuma pārkāpējus aizturēja ar siltiem zāģiem rokās, jo tie nebija gadījuši, ka tik agri kāds pamanīs viņu nelikumīgās darbības. Nelūgtie viesi bija paspējuši nozāģēt jau 10 labas priedes un pat sagarumot tās baļķos. Nepaspēja tikai iecelt kokvedējā, kas turpat jau stāvēja, un aizvest prom. Abi nelikumīgie zāģeri ir vietējie Rugāju pagasta iedzīvotāji. Par notikušo ir ierosināta krimināllieta, un policija veic izmeklēšanu, norādīts a/s Latvijas valsts meži Komunikācijas daļas vadītāja Tomasa Kotoviča informācijā.

To, ka vides prasības ir būtiskas un tās ir jāievēro neviens kokrūpnieks nenoliedz, tomēr viņi izteica cerību, ka šīs prasības nav stingrākas nekā konkurentiem, piemēram, Somijā vai Zviedrijā. Tomēr, pastāv bažas, ka šajā projektā ir pārspīlējumi vai faktiski neizpildāmas prasības, ko neprasa un nespēj pildīt arī kokzāģētavas attīstītajās valstīs. Piemēram, projekts prasa gaisu no nosūcošās ventilācijas pirms izplūdes attīrīt ciklonos vai filtros, lai novērstu putekļu izkliedi apkārtējā vidē. «Manuprāt, šī prasība ir attiecināma uz virsnormatīva putekļu izkliedi apkārtējā vidē, jo nav tādu tehnoloģiju, kuras varētu nodrošināt 100 % visu putekļu savākšanu,» secina viena no lielākajiem Latvijas kokzāģētājiem un lielākā zāģmateriālu eksportētāja uz Japānu no Latvijas SIA Vika Wood direktors Andris Krecers. Viņš atzīst, ka ļoti dārgi izmaksās — ap 1 milj. Ls — šo vides prasību ieviešana, ja uzņēmumā tiks pieprasīts visu teritoriju noklāt ar cieto segumu un aprīkot ar ūdeņu savākšanas sistēmu. Turklāt neesot skaidrs, kā jāattīra un jāsavāc šie ūdeņi. A. Krecers norāda, ka noteikumi paredz, ka emisijas izplūdes punkts atrodas ne zemāk kā 2 m virs iekārtas ēkas augstākā jumta kores, bet ražotnēs Latvijā un ārzemēs tie esot zem jumta kores. A. Krecers atzīst, ka šobrīd nav iespējams prognozēt, cik daudz līdzekļu šo noteikumu izpildei būtu jāinvestē, jo daudz kas būs atkarīgs no tā, kā šo noteikumu prasības traktēs un piemēros Reģionālā vides pārvalde, piemēram, kas ir apdzīvota vieta, kā jāsavāc un jāattīra notekūdeņi, vai ar cieto segumu jāpārklāj visa teritorija utt. «Īpašnieki, veidojot ražotni, nav rēķinājušies ar milzīgiem papildu kapitālieguldījumiem jaunu vides prasību nosacījumu ievērošanai,» secina A. Krecers. Viņš norāda, ka minētais nebūt nenozīmē, ka Vika Wood nevēlas uzlabot vides stāvokli uzņēmumā, jo pašreiz strādā pie ISO 14 001 ieviešanas uzņēmumā. «Vides prasībām ir jābūt, taču tās ir jāsabalansē ar zāģētavu iespējām, it īpaši situācijā, kad zāģētāji cīnās par izdzīvošanu, izstrādātais noteikumu projekts apgrūtinās daudzu kokrūpnieku dzīvi,» secina kokapstrādes SIA BSW Latvia komercdirektors Inesis Ārgalis.

Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) aicina darba devējus aktīvāk pieteikt sezonas brīvās darba vietas.

Piesakot sezonas vakances NVA filiālēs, darba devēji ātri atradīšot nepieciešamos darbiniekus, jo NVA reģistrēti dažādu profesiju pārstāvji, kuru pieredze, zināšanas un darba iemaņas noderēs sezonas darbu veikšanai.

Sezonas vakances darba devēji var pieteikt arī patstāvīgi, publicējot tās NVA CV/Vakanču portālā (http://cvvp.nva.gov.lv/).

Sezonas rakstura darbi ir saistīti, piemēram, ar pludmaļu, publisko peldētavu, kempingu, dabas tūrisma infrastruktūras un atpūtas vietu uzturēšanu un uzraudzību, mazumtirdzniecību, darbu kafejnīcās, peldētavās, kempingos, atpūtas vietās un parkos, ainavas elementu vai kultūrvēsturisko objektu sakopšanu, meža darbiem, sēju, stādīšanu, lopu ganīšanu, zivju audzēšanu u.c.

Ja ir viena svarīgākā lieta, kas jāsaka par Makita instrumentiem, tad tā ir to uzticamība un daudzfunkcionalitāte. Šie instrumenti ir lieliska darbarīku izvēle un nodrošina efektivitāti un precizitāti gan mājas remontdarbos, gan dārza kopšanas darbos. Ar savu vieglo instrumentu svaru un jaudīgo barošanas sistēmu tie kļūst par neaizstājamu palīgu jebkuram mājas īpašniekam vai dārzniekam.

Makita instrumentus meklē šeit: https://220.lv/lv/search?q=makita

Izvēloties Makita instrumentus, iegūsiet augstas kvalitātes produktus ar ilgu kalpošanas laiku. Turklāt šie instrumenti piedāvā plašu klāstu - no akumulatora urbjiem līdz dažādiem elektroinstrumentiem - apmierinot dažādas darbu vajadzības.

Makita instrumentu kvalitāte un drošība

Makita instrumenti izgatavoti no augstas kvalitātes materiāliem, kas nodrošina to ilgstošu izturību. Piemēram, daži instrumenti izgatavoti no alumīnija un magnija sakausējuma, kas padara tos vieglus, bet ļoti izturīgus.

Drošības funkcijas

SIA Swedwood Latvia tirdzniecības vadītājs Ronalds Jurevics un citi kokrūpnieki norāda, ka visām iespējām ir savi «griesti» — gan ražošanas apjomiem, gan resursu pieejamībai Latvijā, gan izmaksu samazināšanai. Viņaprāt baļķu cenām būtu jāseko zāģmateriālu cenām. «Tuvāko gadu laikā, ja nebūs vēl kāda vētra, kokzāģētavu sektorā būs nopietnas pārmaiņas, jo Latvijā būs grūti nopelnīt, tikai pārdodot dēļus, bet peļņas avots ir zāģmateriālu dziļākas pārstrādes produkti,» uzsver R. Jurevics. Viņš norāda, ka šķeldas, skaidu un mizas pārdošana ir Skandināvijā un Baltijā izvietoto zāģētavu priekšrocība pret Krievijā esošajām, kur lielākai daļai nav kur realizēt šos koksnes atlikumus, kas sastāda 50 % no iznākuma pēc baļķa sazāģēšanas. R. Jurevics atzīst, ka vissmagāk zāģbaļķu cenu kāpumu līdz šim ir izjutuši vidēja lieluma zāģētāji, kuri ir apgrūtināti ar dažādām saistībām — kredītiem, lielu skaitu darbinieku, noslēgtiem līgumiem ar pircējiem utt., taču daudz elastīgāki tirgū ir mazie kokzāģētāji, kuri var atļauties pat kādu brīdi nestrādāt, turklāt ļoti ātri spēj pārorientēties uz citu uzņēmējdarbības jomu.

Iepriekš plaukstošā nekustamā īpašuma nozare sāpīgi atspēlējas bankām, kurām var nākties zaudēt daļu no uzkrātajiem 340 miljoniem latu.

Nekustamā īpašuma nozares uzņēmumi, pateicoties kuriem iepriekšējos gados attīstījās nekustamā īpašuma tirgus un strauji brieda banku kredītportfeļi, šobrīd ir arī lielākie zāģētāji banku biznesam. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) dati liecina, ka operācijām ar nekustamiem īpašumiem no tautsaimniecības nozarēm pērnā gada nogalē bija izsniegts visvairāk kredītu - 2.5 mljrd. Ls, no kuriem par 25% jeb 618 milj. Ls tika kavēti maksājumi. T.sk. ar kavējumiem no 31 un vairāk dienām kredītu apjoms sasniedzis 361 milj. Ls. Situācija būtiski pasliktinājās 2008.g., jo vēl 2007.g. beigās šīs nozares darboņu kavējumi bija par 39 milj. Ls.

Par sava veida starptautisku biznesa un zinātnes saskares vietu, jo īpaši inovatīvu zinātnisko pētījumu pārnesē uz biznesu un otrādi – biznesa tehnoloģiju pieprasījumu realizēšanā, ir kļuvis Latvijas inovāciju rosināšanas centrs. Tiesa, Latvijas inovāciju rosināšanas centra iespējas lielākoties izmanto Latvijas vidējie un mazie uzņēmumi, kuriem pašiem uz savu roku ir grūti atrast vajadzīgas tehnoloģijas savu ražojumu vai pakalpojumu konkurētspējas paaugstināšanai, kā arī jaunu sadarbības partneru meklēšanai. «Šobrīd Latvijas inovāciju rosināšanas centra pakalpojumus aktīvi izmanto nelielie pārtikas pārstrādātāji, metālapstrādātāji, mašīnbūvētāji, informācijas tehnoloģiju uzņēmumi, kokrūpnieki utt.,» skaidro Latvijas inovāciju rosināšanas centra projektu vadītāja Gundega Lapiņa. Viņa norāda, ka centra misija ir saistīt biznesu ar zinātni starptautiskā mērogā un veicināt inovatīvu tehnoloģiju pārnesi. Tā Latvijas zinātnieku izgudrojumi tiek pārnesti uz ārzemēm, savukārt labākās ārvalstu inovatīvās tehnoloģijas uz Latvijas uzņēmumiem. Ieguvēji no šādas starptautiskās pārneses ir gan Latvijas zinātnieki, gan arī nelielie uzņēmēji, atzīst G. Lapiņa. G. Lapiņa uzsver, ka Latvijas inovāciju rosināšanas centrs ir Eiropas Savienības un Latvijas kopprojekts, ko realizē Latvijas Tehnoloģiskais centrs. Kopumā 30 Eiropas valstīs ir 68 inovāciju rosināšanas centri, kuru pamatuzdevums ir starptautiskā tehnoloģiju pārnese. Projekts darbojas kopš 1995. gada un pastāvēs, pēc G. Lapiņas domām, vismaz līdz 2008. gadam. Jāņem vērā, ka šobrīd projekta beigu termiņš ir 2004. gada 31. martam, tomēr jau tiek rakstīts pieteikums par šī projekta darības termiņa pagarināšanu līdz 2008. gadam. Tiesa, ar 2004. gadu Eiropa plāno samazināt projekta finansējumu par 5 %. Tā kā otru projekta finansējuma pusi dod Latvijas valdība, tad centra finansējums samazināsies par 10 %, atzīst G. Lapiņa.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Lolita Bemhena, augļu un dārzeņu pārstrādes uzņēmuma Spilva vadītāja.

Trīs svarīgākie fakti par Jūsu pārstāvēto uzņēmumu?

Septembrī svinēsim Spilvas 22 gadu jubileju. Šo gadu laikā strādājot Latvijā, esam ievērojami paplašinājuši ražotni, investējuši daudzus miljonus un strādājam 9 kategorijās. Joprojām Latvija ir mūsu galvenais noieta tirgus. Jau 10 gadus ietilpstam starptautiskā uzņēmumu grupā Orkla, kas mums ir sniegusi neatsveramas zināšanas, pieredzi un arī nodrošinājusi investīcijas uzņēmuma attīstībai.

Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Lai arī bieži vien tiek prognozēts, ka no tirgus kokapstrādē tiks izspiesti nelielie uzņēmumi, tomēr attīstīto valstu pieredze ne vienmēr apliecina minētā fakta patiesumu. Tā uzskata samērā neliela Latvijas uzņēmuma SIA Frip īpašnieka un direktors Babkens. Fatunzs. Viņš uzskata, ka uzņēmējdarbībā, arī kokzāģēšanā, svarīgākais nav kvantitāte, bet gan kvalitāte. Pēdējo gadu laikā Vācijā savu darbību ir izbeiguši vairāki lieli uzņēmumi logu ražošanā. Austrijā divas reizes samazinājies kokapstrādes uzņēmumu skaits, nekā tas bija pirms 10 gadiem. Konkurence ir saasinājusies, taču ne mazums nelielu uzņēmumu ir izdzīvojuši un turpina strādāt. Neliela uzņēmuma mīnuss ir novirzīšanās no industriālās ražošanas pieejas, bieži vien, veicot dziļāku pārstrādi, uzņēmums pāriet uz «amatniecisko ražošanu», secina SIA Frip īpašnieks. Vēl viens no savrīgiem aspektiem pēc B. Fatunza domām ir kvalificēta personāla efektīva izmantošana, piespiedu kārtā iestājas universalitātes princips – viens veic vairākus darbus, tādējādi cieš kvalitāte. Liels uzņēmums var atlauties speciālistus konkrētiem uzdevumiem, taču arī nelielajiem uzņēmumiem ir savs pluss — vieglāk izveidot un sagatavot komandu. Lieliem uzņēmumiem, it sevišķi lauku apvidū, ir problēmas ar kvalificētiem darbiniekiem. Ir vēl viens svarīgs moments par labu lielajiem uzņēmumiem — lai nodrošinātu vienas vai divdesmit žāvēšanas kameru darbību, ir nepieciešams viens kurinātājs. Nelielam uzņēmumam ir vieglāk kontriolēt produkciju un tās kvalitāti. Nelielām zāģētavām ir nepieciešams neliels resursu apjoms, tas atvieglo zāģbaļķu iegādi un samazina izdevumus, skaidro B. Fatunzs. Viņaprāt Latvijā būs nelielie uzņēmumi, pie tam vairāki jau ir sasnieguši un sasniegs tādus rezultātus, kas neatpaliks no lielo uzņēmumu panākumiem. Latvijas iekšējais tirgus nav liels un pat mazie uzņēmumi savu produkciju eksportē. Tā, piemēram, Vācijā un Austrijā kokapstrādes uzņēmumi strādā vietējam tirgum, un šeit viens no galvenajiem priekšnoteikumiem līdztekus fleksibilitātei ir tuvināšanās patērētājam. Latvijas kokrūpniekiem ir būtisks trumpis — ģeogrāfiskais stāvoklis, ir dota liela iespēja izvēlēties pircēju. «Ir jāizdara pareizā izvēle — iziet pasaules tirgū vai kļūt par vienu no posmiem vietējās ražošanas ķēdē. Pasaules tirgū darbojas lieli uzņēmumi, kuriem nav jēgas nodarboties ar visiem sortimentiem,» norāda B. Fatunzs. Salīdzinot lielu un nelielu uzņēmumu, kas ir līdzīgi efektivitātes ziņā, izdevīgākā pozīcijā var atrasties arī nelielais uzņēmums. Kurš efektīvāk strādāja vai strādās, tas arī var iegūt un atļauties apaļkoksnes resursus, uzsver F. Fatunzs.

Sava veikala uzturēšana ne katram ir pa spēkam, kaut arī faktiski ļoti daudzos uzņēmumos ir savas saražotās produkcijas demonstrāciju zāles vai izstādes. «Nelielie uzņēmumi nevar uzturēt savus veikalus, to var atļauties darīt tikai lielie, jo reti kuram ražotājam šis veikals atmaksājas,» situāciju skaidro Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas prezidents Guntis Strazds. Viņš uzsver, ka savs veikals atmaksājas, piemēram, Laumai, bet tas diez vai var atmaksāties ļoti nelielam tekstilizstrādājumu ražotājam. Savs veikals ražotājam vairāk kalpo kā reklāma nekā saražotā pārdošanas vieta. «Manuprāt, lai veikals atmaksātos, tā gada apgrozījumam būtu jābūt vairāku simtu tūkstošu latu apjomā,» norāda G. Strazds. Viņš arī atzīst, ka augsto veikala uzturēšanas izmaksu dēļ vairāki ražotāji no saviem veikaliem ir atteikušies. Tā kā laukos ir zemākas veikalu uzturēšanas izmaksas, tad vairāki tekstilnieki savus veikalus uztur Latvijas mazpilsētās, norāda G. Strazds. Viņš arī atzīst, ka, lai arī ideja par vienotu veikalu, kur tiktu tirgoti tikai Latvijā ražotie vieglās rūpniecības izstrādājumi, ir, tā joprojām dažādu iemeslu dēļ nav materializējusies. Nelielie ražotāji savu produkciju pamatā cenšas pārdot ar dīleru vai vairumtirgotāju starpniecibu. Kā vēl vienu iemeslu, kāpēc Latvijā savu saražoto ir grūtāk tirgot nekā ārzemēs, G. Strazds min faktu, ka Latvijā norēķini par tirdzniecībā nodoto preci notiek 30 – 60 dienu, bet citreiz arī vēl ilgāk, tad ārzemnieki reizēm ne tikai norēķinās ātrāk ar Latvijas ražotāju, bet dažreiz pat veic daļēju pasūtījuma priekšapmaksu. Turklāt, realizējot savu preci caur Latvijas tirgotājiem ir bijuši nepatīkami gadījumi, kad par preci samaksu saņemt neizdodas.

«Tas, ka Lietuva un Igaunija rūpnieciskās ražošanas apjomu pieaugumu ziņā atrodas vadošajās vietās 25 ES valstu saimē, būtiski apsteidzot Latviju, ir Latvijas rūpnieciskās politikas trūkuma rezultāts,» secina Latvijas Rūpnieku konfederācijas valdes priekšsēdētājs Aldis Zicmanis. Viņš norāda, ka Lietuvā valsts, savu iespēju robežās, centās saglabāt savu rūpniecības potenciālu, kā arī tam pievērsa lielāku vērību un rezultāti neizpaliek. Arī Igaunijā, kur ieguldījimi tika atbrīvoti no aplikšanas ar peļņas nodokli, būtiski stimulēja rūpnieciskās ražošanas izaugsmi. Savukārt Latvijā tikai lielajiem investoriem, kuri tris gados iegulda ne mazāk kā 10 milj. Ls un saņēmuši valdības atbalstu savam investīciju projektam, likumā ir paredzēta norma par 40 % lielu uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi. Pagaidām no ražošanas uznēmumiem tikai bērza saplākšņa ražotāja a/s Latvijas Finieris investīciju programmu 16.09 milj. Ls apmērā A. Bērziņa vadītā valdība 2001. gada nogalē atzina par atbalstāmu, un pēc šīs programmas realizācijas uzņēmums pēc pārbaudēm varēs saņemt 6,4 miljonus Ls lielu uzņēmuma ienākuma nodokļa atlaidi. Vairāki nelielie uzņēmēji Db gan atgādināja, ka peļņas nodokļa samazināšana no 25 % līdz 15 % ir izdevīga miljonus pelnošajiem uzņēmumiem, bet nevis nelielajiem, kuriem tomēr izdevīgāka būtu vai nu atbrīvošana no peļņas nodokļa par visām investīcijām attīstībā, vai vismaz 40 % apmērā. A. Zicmanis norāda, ka tikai tagad beidzot veidojas rūpniecības pamatnostādņu projekts par ražošanas attīstību uz kura pamata tad arī tiks izstrādāts konkrēts rīcības plāns. Tiesa, vairāki ražotāji atzīst, ka viena lieta ir radīt labas programmas un koncepcijas uz papīra, bet otra, daudz sarežģītāka ir to ieviešana, jo bieži vien naudas trūkuma dēļ labas idejas paliek tikai un vienīgi ideju līmenī. Turklāt vairāki nelielie ražotāji norāda uz to, ka valsts izdodot dažādus normatīvos aktus,nosaka normas, kuras daudz vieglāk ir izpildīt lielajiem uzņēmumiem, bet ļoti grūti nelielajiem, tādējādi faktiski bremzējot šo nelielo attīstību.

Valsts, nosakot izdevumu griestus uzņēmējiem, kuri maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, ir sarežģījusi un pasliktinājusi biznesa vidi.

Uzņēmēji (i/k, i/u, z/s, arī fiziskās personas, kuras veic saimniecisko darbību, piemēram, prakses ārsti, tiesu izpildītāji utt.), kuri maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli, ir pārsteigti par noteiktajiem izdevumu griestiem pamatlīdzekļu nolietojumam, kā arī auto un telefona izdevumu faktiskajām izmaksām.

Daudzi uzzina no Db

Tas nav godīgi, ja ienākuma nodokļa likmi plānots samazināt tikai ar 2008. gadu, bet jau ar 2007. gadu grozījumos likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" tika palielināta ar nodokli apliekamā bāze, sašutuši atzina vairāki nelielie uzņēmēji, jo tiek samazināta to izmaksu daļa, kas atskaitāma, nosakot ar iedzīvotāju ienākumu nodokli apliekamo ienākumu no saimnieciskās darbības.

Lielākai daļai rūpnieku izvirzītās prasības kredītu saņemšanai tikai pieaugot, bet baņķieru aprindās par riskantajiem atzītās meža nozares — jo īpaši nelielajiem uzņēmējiem — kredītu saņemt esot ļoti grūti, bieži vien pat neiespējami. To neformālās sarunās ar Db atzina ne viens vien rūpnieks, jo īpaši nelielie kokrūpnieki. Lai arī nekādi oficiāli paziņojumi no banku puses nav izdarīti, tomēr vairāki nelielie kokrūpnieki atzina, ka bankās, kurās viņi griezušies, nav bijis pretenziju par viņu bilancē atspoguļotajiem skaitļiem, taču tiklīdz tika noskaidrota nozare, kurā uzņēmēji darbojas, tā runas par kredīta piešķiršanu ir pārtrauktas vai arī izvirzīti uzņēmējam nepieņemami nosacījumi – augsti kredītprocenti, neizdevīgs kredītlīgums utt.

«Lielie nozares uzņēmumi koksnes atliekas vai nu izmanto savās katlumājās vai arī pārdod, tāpēc koksnes atliekas uz izgāztuvēm ved tikai mazie uzņēmumi,» secina SIA Tukuma šķelda valdes priekšsēdētājs, a/s Talsu MR prezidents, a/s Tukuma MRS valdes priekšsēdētājs, SIA Cord Meža resursu departamenta vadītājs Nikolajs Iškovs. Viņš atzīst, ka nelielie uzņēmumi, ja arī ved uz izgāztuvi koksnes atliekas, tad tikai tāpēc, ka to apjoms nav liels un starpnieki ar tik nelieliem apjomiem negrib «krāmēties». Savukārt nelielie neredz lielu jēgu izpildīt visas prasības, lai varētu koksnes atliekas pārdot, piemēram, kurināmā šķelda nevar būt ar zemes piejaukumu, utt., pretējā gadījumā tā vars nav prece. «Galvenais ekonomiskais faktors, kas koksnes atliekas neļautu vest uz izgāztuvi, ir to cenas pieaugums,» uzsver N. Iškovs. Viņš arī norāda uz ekspertu atzinumiem, ka ekonomiski izdevīgāk ir kurināt ar koksnes atliekām (arī šķeldu) nekā izmantot mazutu vai akmeņogles, tomēr daudzi šādus aprēķinus joprojām izliekas neredzam.