Ideja, kas iemirdzas kā zvaigzne. Tad seko fanātisks atjaunošanas darbs. Ja liktenis ir labvēlīgs, ideja saaug ar biznesu un kļūst dzīvotspējīga - aptuveni šādiem posmiem iet cauri katrs, kurš iegādājies muižu un ķēries pie tās atjaunošanas.

Tāds ir arī Liepupes muižas saimnieces stāsts. Latvijā netrūkst sendienās celtu namu, kas burtiski izdziest no mūsu zemes ainavām. Taču trūkst uzņēmīgu cilvēku, kas ir gatavi ziedot daļu savas dzīves, lai vēstures mantojumu saglābtu no droša posta.

Kultūra un graudi

«Kurš cits, ja ne es?» tā Egita nodomājusi, kad pirmo reizi apsvēra iespēju iegādāties un savest kārtībā astoņpadsmitā gadsimta vidū būvēto baroka pērli, no kuras pāri bija palikušas tikai sienas un jumts. «Neskatoties uz to, kaut kā šī vieta mani uzrunāja – ieraudzīju un iemīlēju.» Vecajā vīna pagrabā atkal glabājas vīns, zem mūra velvēm darbojas muižas spa zona ar masāžas telpu, tvaika pirti, baļļu. Muižas greznās zāles ar podiņu krāsnīm, gleznām un antīkām mēbelēm izstaro tādu mieru, ka tā, tāpat kā zaļā harmonija aiz senās ēkas logiem, šķiet kā radusies pati no sevis. Tomēr atjaunotās ēkas, trīs hektāru plašais parks ar briežu dārzu, skaistie apstādījumi un muižas saimniecība kopumā prasa lielu ieguldījumu. Ikdienas rūpes gan nav salīdzināmas ar investīcijām un entuziasmu, kas šeit ieguldīti pirms 15 gadiem, kad uzņēmēju Lausku ģimene pieņēma lēmumu glābt tolaik vienu no simt apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā.

Padures muižas saimnieka lielais plāns un nākotnes vīzija ir ierīkot šeit gardēžu viesnīcu-restorānu, kur augšstāvā izvietoti viesu numuriņi, bet pamatstāvā virtuve, kurā viesi mācītos gatavot dažādus ēdienus pēc XVIII gadsimta pavārgrāmatām.

Padures muiža, kas atrodas netālu no Kuldīgas, ir īpaša ar to, ka tās vēsture saistāma ar skotu, nevis baltvācu (kā Latvijā ierasts) muižniecību. Latvijas brīvvalsts periodā Padures muižas ēkā darbojās lauksaimniecības skola, Otrā pasaules kara laikā īsu brīdi te bija izvietots vācu hospitālis, savukārt pēc kara pilī tika izvietota Lejaskurzemes lauksaimniecības izmēģinājumu stacija, kas pastāvējusi līdz pat 1995. gadam. No 2007. gada Padures muižas īpašnieks ir Jānis Lazdāns, kurš, kā pats atklāj, muižu iegādājās izsolē par 200 tūkstošiem latu. Viņš stāsta, ka padomju laikā muiža tikusi ļoti labi uzturēta, cokolstāvā un mansardā bija ierīkoti nelieli dzīvokļi, ēka bijusi kopta un kārtīgi apsaimniekota. Lielākais posts Padures muižai, līdzīgi daudzām citām muižām, ticis nodarīts tieši 90. gados, kad viss tika pamests, piegružots un izdemolēts.

Gandrīz pilnībā atjaunotais Berķenes muižas komplekss Jelgavas novada Ziedkalnē ir Alda un Ilzes Melgalvju dzīves neprātīgākais (un dārgākais) piedzīvojums

«Krusta velve, kad to ieraudzījām, šķita kā pasakā. Protams, ja neņem vērā, ka zem tās bija metru biezs atkritumu un mēslu slānis,» Berķenes muižas saimnieks Aldis Melgalvis DB izdevumam Biznesa Plāns stāsta par brīnišķīgo klēti, kas, atjaunojot muižas kompleksu, iejūtīgi un harmoniski savienota ar galveno ēku. Vecā akmens klēts tagad papildina dzīvojamo ēku funkcionāli un arhitektoniski, bet iepriekš klēts namiņš līdzinājās gruvešiem – pat skaistās velves bija vairākās vietās iebrukušas. Tuvu iznīcībai.

Nav neviena foto

Sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī bija arī citas 19. gadsimta sākuma muižas kompleksa ēkas, kad muižu apskatīt ieradās tās teju aprautā dzīvības pavediena turpinātāji – Aldis un Ilze Melgalvji. Matemātiķis, kas strādājis vadošos amatos nekustamo īpašumu kompānijās, un organizācijas Papardes zieds kādreizējā vadītāja, kas paralēli muižas atjaunošanas procesam apguvusi universālo dizainu un ēku pielāgošanu senioru vajadzībām.

Viss īpašums ir sakārtots! Tā pēc gariem rekonstrukcijas gadiem var sacīt Mazmežotnes muižas saimniece Iveta Burkāne.

Jau sākumā sapratu, ka šī vieta jāatjauno nevis privātām vajadzībām, bet jāveido vieta, kur cilvēki var svinēt dzīvi.

Kad šeit pirmo reizi ierados pirms 12 gadiem, mani sagaidīja ar krūmiem aizaugusi vieta, apkārt mētājās sadzīves atkritumi. Visas ēkas bija nolaistas,» šeit toreiz valdošo atmosfēru uzbur Iveta. Neticami, ka muiža, kurai pieder varbūt visizteiksmīgākās ainavas Latvijā, bija mata tiesu no pazušanas un sabrukuma. Tas šķiet neticami no šodienas perspektīvas, kad muižas teritorija, dārzi un ēkas nevainojami sakārtoti un tiek atbildīgi uzturēti.

Spoža pērle

Muižas dārza dobēs līkņā restorāna virtuves darbinieki, gatavojoties pasākumam, – tūliņ šeit uz tikšanos ieradīsies Baltijas ārlietu ministri. Mierpilnā un plašā Rundāles novada ainava no Zemgalei neraksturīga pakalna līdzās Lielupei rada neizdzēšamu iespaidu par šo vietu kā spožu ne tikai Bauskas apkaimes arhitektūras mantojuma pērļu virtenē, bet kā vienu no sakārtotākajām muižām visā Latvijā. Pāri Lielupei kā gleznā vīd Mežotnes pils stūris un blakus tai arī Mazās Mežotnes pils ēka. Vēsturiski Mežotnes pils komplekss un Mazmežotnes muiža bija viens īpašums, kur abpus Lielupes krastiem saimniekoja muižkungu Līvenu dzimta. Pēc agrārās reformas Līveniem atsavināja Mežotnes pili, augstdzimušajai ģimenei atstājot vien saimniecisko Mazmežotni. Tādējādi tika dota iespēja Šveices stilā celtajai muižas pārvaldnieka mājai kļūt par īstu kungu māju, kas pēc pamestības gadiem rekonstruēta un atguvusi tās vēsturisko veidolu. Šovasar jūlijā iznāks bagātīgi ilustrēta grāmata par Mazmežotnes muižu, «sākot no senākajiem laikiem līdz pat mūsdienām, kad varam šeit tā skaisti sēdēt», paskaidro Iveta.

Abgunstes muiža trīs gados no pamestas saimniecības ir pārvērtusies par viesmīlības un radošuma saliņu Zaļenieku pagastā – svētki, viesi un radošās darbnīcas ir šejienes ikdiena.

Abgunstes muižu Jelgavas novada Zaļenieku pagastā 2016. gada jūnijā sāka apsaimniekot Jānis un Asnāte Avotnieki – tobrīd vēl bijusī muižas kungu māja bija pamesta, bez ūdens, elektrības un apkures. Muižu ģimene iegādājās tiesu izpildītāja izsolē, jo iepriekšējam īpašniekam ar tās apsaimniekošanu pagalam nebija veicies. Kā atminas Jānis, muižai bija pieteikušies vēl seši citi solītāji, taču zvaigznes sastājušās tā, ka neviens no tiem citiem Avotniekus nepārsolīja. Muižas iekštelpās jaunie īpašnieki gan varējuši ienākt tikai pēc izsoles – līdz tam drīkstēts tikai ieskatīties pa logiem. «Kad te ienācām, pirmais, ko ieraudzījām, bija padomju laika interjers un atkritumu kalni, kuru izvākšana tad arī bija mūsu pirmais darbiņš šeit – pirms vēl ieguvām pirmā projekta apstiprinājumu un varējām nolīgt brigādi, lai veiktu fundamentālākus darbus,» stāsta Asnāte.

Vārenbrokas (Vārnavas) muižas īpašniece Ilga Miezaine-Mustermane nevar sūdzēties ne par entuziasma, ne par labu ideju trūkumu.

Lielākais izaicinājums un arī lielākais kavēklis pamatīgāku darbu sākšanai ir pagaidām ne īpaši sekmīgie mēģinājumi piesaistīt muižas atjaunošanai nepieciešamo finansējumu. Taču plinti krūmos neviens nemet – visam ir savs laiks, un lielie īpašuma sakārtošanas plāni pamainās vien laika nogrieznī, ne pēc satura vai būtības.

Par Vārenbrokas muižas īpašnieci Ilga kļuva vairāk apstākļu sakritības, ne tik daudz plānotas rīcības dēļ. «Muižu iegādājās mans tētis pirms aptuveni 20 gadiem. Daudzas pašvaldības tolaik mēģināja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no šādiem objektiem, un tētis, kurš tolaik strādāja Viesītē, ieguva tiesības Vārenbroku privatizēt. Man kā bērnam tolaik tas viss maz interesēja – vien zināju, ka mums kaut kur laukos ir kaut kāds īpašums, bet tas arī viss. Tai laikā tētis aktīvi darbojās, brauca pļaut zāli, tika veikta arī muižas mākslinieciskā izpēte, taču pienāca krīze un visi lielie plāni izčibēja, un pēc kāda laika, kad biju izaugusi, sapratu, ka kaut kas ir jādara, citādi viss aizies bojā. Teicu tētim, ka esmu gatava sākt kaut ko darīt, un tā nu tiku pati pie savas muižas. Nu jau nepilnus trīs gadus tas ir mans privātīpašums, un, lai varētu to apsaimniekot un gatavot projektus, esam izveidojuši biedrību,» pieredzē dalās Ilga. Viņa atminas, ka pirmajā gadā ķērusies pie lietas ar lielu maksimālismu – licies, ka būs viegli rakstīt projektus, dabūt līdzekļus, taču līdz šim sanācis vien apdedzināties. Neviens projekts pagaidām nav apstiprināts – tie atzīti par labiem esam, bet līdzekļu nepietiek, lai tos atbalstītu.

Ērmaņu muiža Alūksnes novada Malienas pusē ir Prauliņu dzimtas īpašums jau no pagājušā gadsimta 20. gadiem.

Pēc padomju laikā atņemto īpašumtiesību atjaunošanas tagad šeit jau apmēram 10 gadu saimnieko komponists Uģis Prauliņš un viņa dzīvesbiedre arhitekte Inga Prauliņa, kuri palēnām atjauno seno ēku, kā arī rūpējas par Ērmaņu muižas aktīvu iekļaušanos kultūras dzīves apritē.

U. Prauliņš zina stāstīt, ka viņa vecvectēvs Dāvids Praule šai vietā ieradies ap 1913. gadu kā muižas rentnieks (pēc citām ziņām – kā pārvaldnieks). Uzvārds Praule bijis mantots no dzimtas Vidzemes lībiešu priekštečiem; tas ticis latviskots kaut kad Latvijas brīvvalsts laikā – visticamāk, uz vispārējā nacionālā pacēluma viļņa.

Pati Ērmaņu muižas kungu māja ir būvēta ap 1823. gadu un sākotnēji piederēja fon Fītinghofu dzimtai, vēlāk tā pārdota Konstantīnam fon Knoringam, vēl pēc tam nonākusi Apes muižas īpašnieka barona Aksela fon Delviga īpašumā, kura meita ap 1920. gadu esot pārdevusi muižu Latvijas valstij, no kuras to vēlāk 20. gadu otrā pusē atpirkuši agrākie rentnieki (vai pārvaldnieki) Prauliņi.

Par spīti COVID-19 karantīnai līdz 6.aprīlim turpinās ziedojumu vākšanas kampaņa Padures muižas portika atjaunošanai, pastāstīja Padures muižas īpašnieks ir Jānis Lazdāns.

Šī projekta ietvaros pirmo reizi Latvijā sadarbībā ar Francijas pūļa finansēšanas platformu tiek vākti līdzekļi kādam no Latvijas kultūras un arhitektūras pieminekļiem.

Pašlaik saziedoti 694 eiro. Kopumā 27 ziedotāji ir no 5 valstīm.

Visu ziedotāju vārdi tiks ielikti kapsulā un iemūrēti muižas sienā, tā saglabājot piemiņu par viņu palīdzību. Minimālā ziedojuma summa ir 5 eiro.

Padures muižā vēlas ierīkot gardēžu viesnīcu-restorānu 

Padures muižas saimnieka lielais plāns un nākotnes vīzija ir ierīkot šeit gardēžu...

Padures muižas kungu māja ir viena no skaistākajām klasicisma stila ēkām Latvijā, kura ir saglabājusies nemainīga cauri gadu simtiem. Apskates vērti ir zīmējumi uz sienām, kas ir visās istabās. Pie muižas ir vēsturisks parks ar simtu astoņdesmit gadus vecu liepu aleju. Ēka ir uzskatāma par unikālu 19. gadsimta 2. ceturkšņa būvmākslas paraugu Latvijas mērogā, kā arī tās arhitektonisko vērtību vairo 19. gadsimta 2. puses un 20. gadsimta sākuma interjeru apdares.

Padures muižā kopš 2015.gada notiek atjaunošanas darbi, kā arī kopumā notikuši 48 kultūras un izklaides pasākumi.

Par lielākiem ziedojumiem ir paredzētas pateicības dāvanas. Ziedojot 15 EUR vai vairāk, būs iespēja doties muižas apskatē kopā ar tās īpašnieku un saņemt pateicības pastkarti, par 50 EUR un vairāk ziedotājs saņems 2 kredītkartes aizsargājošus maciņus ar Padures muižas attēlu, par 100 EUR - vīna degustāciju muižā, kuras laikā būs iespēja nobaudīt Smilškalnu saimniecības vīnus un klausīties aizraujošos stāstos par to pagatavošanu.

Ja summa pārsniegs 500 EUR, tad ziedotāju sagaidīs neaizmirstama nakšņošana muižā un putnu dziesmas no rīta, baudot uz terases pasniegtās brokastis, savukārt par 999 EUR un vairāk – 4 cilvēku kompāniju gaidīs ekskluzīvas vakariņas Padures muižas dārza terasē.

Dartagnans.fr ir franču pūļa finansēšanas platforma, kuru 2015. gada septembrī izveidoja Romāns Deloms (Romain Delaume) un Bastiens Gulards (Bastien Goullard) ar mērķi saglabāt Francijas kultūrvēsturisko mantojumu. Kopš tās dibināšanas, pūļa finansēšanas platforma ir sākusi atbalstīt arī starptautiskus projektus. Plašāku atpazīstamību platforma ieguva, pateicoties veiksmīgajām "Mothe-Chandeniers" un "Ébaupinay" piļu renovācijām Francijā. Līdz šim tajā ir īstenoti vairāk kā 400 projekti, kuriem ir izdevies piesaistīt 8 miljonus eiro lielu finansējumu.

Depkina jeb Rāmavas muižas nomas tiesības izsolē ieguvusi SIA "Pine Cargo", informē Ķekavas novada pašvaldība.

Kopumā izsolē piedalījās trīs dalībnieki. Nomas tiesības uz 10 gadiem piešķirtas "Pine Cargo", kas piedāvāja maksu 4490 eiro mēnesī bez pievienotās vērtības nodokļa.

Plānots 15 darba dienu laikā parakstīt līgumu ar izsoles uzvarētāju.

"Pine Cargo" reģistrēta 2015.gadā. Uzņēmums vienādās daļās pieder Uģim un Līvai Priedēm. Pērn tas strādāja ar 9850 eiro apgrozījumu un 1120 eiro zaudējumiem. Kā darbības veidi uzņēmumam norādīta kravu pārvadājumi pa autoceļiem un reklāmas aģentūru darbība.

Muižas nomas izsole notika 18.janvārī. Objekta sākumcena bija noteikta 2090 eiro mēnesī bez pievienotās vērtības nodokļa.

Īpašuma lietošanas mērķis paredzēts rekreācijas pakalpojumu sniegšana, publisku pasākumu, tai skaitā kāzu un svinīgu svētku organizēšana.

Ar Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) finansējuma atbalstu Elejas muižas parkā būs iespējams restaurēt autentisko Tējas namiņu un arkveida mūra žogu, kas patlaban ir kultūrvēsturiskie pieminekļi avārijas stāvoklī.

Jelgavas novada pašvaldības Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dace Kaņepone informēja, ka Jelgavas novada pašvaldība ir saņēmusi apstiprinājumu projektam, ko iesniedza EEZ finanšu instrumenta programmā Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana.

Ar šīs programmas atbalstu būs iespējams restaurēt Elejas muižas parka ansambļa autentisko kādreizējās Elejas pils Tējas namiņu un Zemgales reģionā tik reto arkveida mūra sienu, kas ir kultūrvēsturiskie pieminekļi un patlaban nonākuši avārijas stāvoklī.

Kaņepona skaidroja, ka Elejas muižas ansamblis - savulaik Kurzemes klasicisma pērle, izcilais būvniecības paraugs Eiropā - ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, bet diemžēl patlaban tā objekti ir avārijas stāvoklī.

Katram ir sava Latvija. Viens gūst enerģiju, esot tuvāk dabai, cits – iepazīstot mūsu valstī esošās baznīcas, pilis, mazo pilsētu arhitektūru.

Svarīgākā ir vēlme izzināt un meklēt līdz šim neiepazīto. DB uzrunāja vairākus uzņēmējus, un katram no tiem bija sava formula Latvijas apceļošanai.

Jūras vilināti

Finalmente piedzīvojumu vadītāja Baiba Ābelniece ir pārliecināta, ka Latvijas dabas lielā vērtība ir jūras krasts. Šogad izveidots maršruts Jūrtaka, kas palīdz plānot pārgājienu gar visu Latvijas piekrasti. Jūrtakas mājaslapā var iepazīties ar ieteikumiem un uzzināt, kur labāk iet gar pašu jūras krastu un kur plānot maršrutu pa kāpām, šajās vietās arī izveidota marķēta distance (norādes uz kokiem). Interesanti, ka, vidēji dienā veicot 15–20 km, visu Latvijas jūras piekrasti var noiet 30 dienās. Jūras vilināta tikusi arī reputācijas vadības kompānijas Lejiņa un Šleiers vadītāja Dagnija Lejiņa, kura Latviju apceļo, dodoties pārgājienos, visbiežāk – gar jūru, tos mēro gan viena, gan kopā ar draugiem.

Deviņi jauni Latvijas tūrisma produkti atzīti par daudzsološiem piedāvājumiem eksportam un izvirzīti “Eksporta un inovācijas balvai 2023” kategorijā “Eksportspējīgākais jaunais tūrisma produkts”.

“Šogad priecājamies par pārdomātiem un spēcīgiem tūrisma piedāvājumiem reģionos no pašvaldību puses. No 21 pieteikuma deviņus esam izvirzījuši otrajai kārtai un seši no tiem ir biedrību, pašvaldību un nodibinājumu grupā. Redzam, ka gan pašvaldības, gan komersanti iegulda savus līdzekļus ilgtspējīgos tūrisma piedāvājumos, kas ietver gan infrastruktūru, gan izglītošanās un izklaides iespējas ar nozīmīgu eksporta potenciālu. Komersantu grupā aktivitāte šogad bija zemāka, taču arī šeit ir spēcīgi piedāvājumi,” saka konkursa žūrijas pārstāve, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Tūrisma departamenta direktore Inese Šīrava.

Kategorijā “Eksportspējīgākais jaunais tūrisma produkts” žūrija vērtē, vai produkts ir inovatīvs un ar augstu pievienoto vērtību, vai tas tiek veidots, saglabājot vietējos resursus un tiek attīstīts, ņemot vērā vietējo kultūras, dabas, sociālos un ekonomiskos faktorus, kā arī tiek ņemti vērā citi aspekti.

Patiesība ir skaudra – muiža prasa nepārtrauktas rūpes un ieguldījumus, bet ar peļņas nešanu nesteidzas , trešdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šķita, ka vecās un kādreiz tik krāšņās muižu ēkas drīz vien tiks pārdotas, atjaunotas un pārveidotas par prestižām viesnīcām, saietu namiem un dzīvojamām ēkām, bet tagad ir redzams, ka šī Latvijas kultūrvēstures daļa tiek pakļauta arvien lielākiem pārbaudījumiem un lielākā daļa no tās acīmredzot lemta pazušanai.

Cita sistēma

Atbilstīgi to senatnīgajai godībai muižas nespēj uzturēt ne pašvaldības, ne privātīpašnieki un vēl jo vairāk to apgrūtina arhitektūras pieminekļa statuss. Līdz ar agrāro reformu pagājušā gadsimta divdesmitajos gados praktiski tika iznīcināta muižas kā saimnieciski neatkarīgas lauksaimnieciskas vienības pastāvēšana, un neviens no DB aptaujātajiem privātajiem muižu īpašniekiem nespēja pat iedomāties, kā muiža mūslaikos varētu funkcionēt tās vēsturiskajā veidā. «Agrāk bija tā ‒ jo muižai vairāk zemes, jo vairāk tā izsūca no vides, lauksaimniecības un īpašuma, bet šodien tas ir otrādi – jo tev ir lielāka muiža, jo vairāk tā izsūc no tevis,» tieši tik skaudra ir Zēlustes muižas, Lāņu muižas un Ēdoles pils īpašnieka Kaspara Viškinta atziņa.

Gluži kā pasakās, kāzas pilī ir nemainīga vērtība. Kāzu rīkošana tajās neiziet no modes, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Arī salīdzinoši lielās izmaksas nav šķērslis jaunajiem pāriem priecīgo notikumu atzīmēt kā princim un princesei. DB apkopotā informācija liecina, ka pilis un muižas izvēlas aizvien vairāk precēties gribētāju. Nepieciešamā budžeta minimums ir 5000 eiro. Tālāk – bez robežām.

«Viesu nami un pilis joprojām ir klasika,» stāsta pieredzējusī kāzu rīkotāja Dace Miezīte. Tieši pirmās viņas vadītās SIA Kāzu aģentūra Mīlestība organizētās precības bija pilī. Kā Dace pati smej, laikam tālab nekur tālu no tām nevar un negrib aizmukt. Gadā vismaz puse no uzņēmuma organizētajām kāzām notiek pilīs un muižās. Populārākās ir Mežotnes, Bīriņu, Dikļu, Jaunmoku un Mālpils. Taču ir arī tieši kāzām specializējušies viesu nami, piemēram, Debesu bļoda Ogres novadā, Bebru nams Ķekavas novadā, Brūtes Valmieras rajonā. No budžeta viedokļa pilis un šādi viesu nami ir viens no izdevīgākajiem risinājumiem, jo tajos uz vietas ir galdi, krēsli, ēdinātāji. Izvēloties skaistas telpas, ietaupās līdzekļi telpu dekorējumam.

“VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) uzsākusi atklātu, elektronisko izsoli vēsturiskajam Igates pils kompleksam Limbažu novadā.

Saskaņā ar SIA “VCG Ekspertu grupa” 2022.gadā veikto kompleksa vērtējumu, tā vērtība šobrīd ir 910 000 eiro, informē VNĪ valdes loceklis Andris Vārna.

Valstij piederošais Igates pils komplekss, kas atrodas Limbažu novada Vidrižu pagasta Igatē, sastāv no būvēm ar 3290 m2 platībā un zemes gabala 89260 m2 platībā - saimniecības daļas ar klēti, pārvaldnieka māju, brūzi un kūti, parādes daļas ar kungu māju, kalpu māju un parku.

Īpašums ir piemērots viesmīlības uzņēmējdarbības veidošanai, pils telpās atrodas 23 viesu numuri.

Blakus kungu mājai atrodas 19. gadsimta beigās veidots romantisks ainavu parks ar dīķiem un senām ūdensdzirnavām. 2022.gada pirmajā pusē neatkarīgs vērtētājs - SIA “VCG Ekspertu grupa” veikusi kompleksa novērtēšanu, saskaņā ar ekspertu lēmumu tā tirgus vērtība šobrīd ir 910 00 eiro.

Anniņmuižas vēsturisko ēku Rīgā, Jūrmalas gatvē 76 (oficiāli - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis «Anniņmuižas dzīvojamā ēka») šobrīd iecerēts pārdot, savukārt, Anniņmuižas biedrība «Riga Annenhof» saskata tajā potenciālu kļūt par visas apkaimes kultūras vietu.

Anniņmuižas izcelsme ir sena. Pirmās rakstītās ziņas saistās ar 17. gadsimta pirmo pusi, taču ēka, par kuru ir šis raksts, ir jaunāka un nav uzcelta vecajā muižas vietā, bet gan novirzīta nedaudz uz Rīgas pusi teritorijā, ko pirms tam aizņēma muižai piederošs mežs. Par Jaun-Anniņmuižas celtniecības laiku var uzskatīt 19. gadsimta otro pusi - laiku pēc 1865. gada un, visai iespējams, pat pēc 1875. gada. Katrā ziņā 1904. gada shematiskais plāns parāda, ka ir uzcelta jaunā dzīvojamā ēka un eksistē parka teritorija un teritorija ap celtni tā, kā to detalizēti parāda vēlākie plāni, liecina Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā esošais objekta vēsturiskās izpētes materiāls.

“Ja esi 15 gadus veltījis ēku atjaunošanai, tad cilvēkiem tas

ir jārāda. Lai viņi nelien pāri žogam, bet cēli ienāk pa vārtiem un priecājas par paveikto,”

domā Nurmuižas saimnieks Oļegs

Fiļs ar draudzeni Kristīni.

Foto: Matīss Markovskis

Uzņēmējs Oļegs Fiļs no likvidācijas procesā esošā banku biznesa pievērsies savam mūža projektam - Latvijas lielākā muižas kompleksa Nurmuižas atjaunošanai, kurā drīzumā durvis vērs restorāns - krogs un viesnīca.

Talsu novada Laucienes pagastā esošo muižas kompleksu baņķieris iegādājās 2004. gada beigās, un aizvadītā gada nogalē apritēja 15 gadi, kopš tur uzsākta renovācija. "Tas, kāpēc iegādājos tieši šo muižas kompleksu, ir garš stāsts, bet īsumā viss ir vienkārši. Pirms 15 gadiem biju krietni jaunāks, ar darbu un ģimenes apstākļiem viss bija labi. Sāku interesēties par Latvijas vēsturi un pamanīju, ka Latvijā ir ap 1000 pilīm, muižām, pusmuižām. Sāku pētīt to vēsturi, iedvesmojos un vispirms apskatījos pavisam citas muižas un ēkas. Pēkšņi man piezvanīja un teica: "Oļeg, tev jāredz!"" atceras O.Fiļs.

Muižas kompleksu veido 33 ēkas, un savulaik Nurmuižas pilij piederēja 17 000 hektāru zemes. O.Fiļs joko, ka šodien tas ir viss Laucienes pagasts. Dažas no ēkām sākotnēji pat nebija pamanāmas un bija ļoti nolaistas. Iepriekšējie īpašnieki Firksu dzimta, kuri šo īpašumu mantoja, nespēja to pārvaldīt, nemaz nerunājot par to, ka viņiem nebija finansiālu līdzekļu muižas kompleksa renovācijai. Tiesa, Firksu dzimta joprojām regulāri sazinās ar tagadējo īpašnieku, izsakot viņam lielu pateicību.

Par 2 950 000 eiro piedāvā iegādāties Krimuldas muižas ēku kompleksu, liecina sludinājums nekustamo īpašumu portālā «City24.lv».

Muižas galvenās ēkas platība ir 2735 kvadrātmetri, tai ir trīs stāvi, pagrabs, kā arī veranda. Zemesgabala platība ir 53 hektāri, bet muižas ēku kompleksa kopējā platība ir aptuveni 7000 kvadrātmetru.

Sludinājumā minēts, ka Krimuldas muiža kā firstu Līvenu dzīvojamā māja celta 1822.gadā. Lielākā daļa saimniecības kompleksā esošo ēku tapušas laika posmā starp 1893. un 1902. gadu. No kādreizējās muižas kompleksa apskatāma pārvaldnieka māja, stallis – ratnīca, klēts, kalte un kādreizējā Šveices māja ar kokgriezumiem. Šveices māja ir viens no retajiem ēku paraugiem pansijas tipa būvei, kas bija raksturīga Siguldas, Krimuldas un Turaidas pusei 19. gadsimtā.

Noplukusi, veca ēka ceļa malā, kam viegli pabraukt garām, pat kārtīgi neuzmetot skatienu. Tāds varēja būt uzņēmēja Kaspara Bramaņa iespaids par Turkalnes muižas klēti. Taču viņam, Turkalnes patriotam, bija cits redzējums.

Ēka ir atjaunota un ieguvusi jaunu funkciju – 30. aprīlī Kaspars vērs ēkas pamatīgās durvis tūristu grupām, lai iepazīstinātu ar paša iekārtoto alus, sidra un vīna darītavu. Šeit iecerēts ražot arī kalvadosu un no alus gatavot savu viskiju.

Jauna pietura tūrismam

Ēku Ikšķiles novadā Kaspars iegādājās pirms pieciem gadiem un nekavējoties salāpīja cauro šīfera jumtu. Viņam Turkalnes muižas teritorija domās bijusi jau sen. Lai gan lepnā kungu māja uzspridzināta 2. pasaules kara laikā, muižas teritorijā ir saglabājušās vairākas sendienu ēkas, tostarp jancīgu kalpu namiņu rinda. Atlikušās ēkas šeit gandrīz sagrāvusi nevis munīcija, bet cilvēku attieksme un vienaldzība. Tā kā Kaspars iegādājies daļu muižas teritorijas un kopumā septiņas ēkas, viņš vēlas palēnām savest kārtībā tās visas, katrai no ēkām atrodot savu funkciju. Kaspars ir izpētījis muižas vēsturi, un viņu dziļi personīgi saista šis īpašums, kuru 1928. gadā bija iegādājušies turīgās Taubes dzimtas pārstāvji kā lauku īpašumu, bet kara laikā bija spiesti to atstāt. Kungu mājā kara laikā bija ierīkota diennakts telefona centrāle – iespējams, tas bija pietiekams iemesls tam, lai kungu māju uzspridzinātu.Ikdienā Kaspars darbojas netālajā atpūtas kompleksā Turbas – Bramaņu ģimenes uzņēmumā ar vairāk nekā 25 gadu vēsturi. «Ja parēķinu, cik līdzekļu ieguldīts šajā ēkā, saprotu, ka izdevīgāk būtu bijis Turbās uzcelt jaunu brūzi. Tomēr šī vēsturiskā muiža ir mūsu novada un ciema vēstures daļa jau kopš XVII gadsimta sākuma. Ja es nerīkotos, nevajadzētu daudz, lai ēkas aizietu bojā. Piemēram, muižai bija ļoti skaists stallis, bet tas ir pārvērties drupās. Tāds liktenis piemeklētu visas muižas kompleksa ēkas,» uzskata Kaspars. «Līdzīgi kā tēvam savulaik bija interese uzcelt Turbas, arī es vēlos izdarīt ko līdzvērtīgu.»

Iepriekš aizmirstībā grimusī izcilā arhitektūras pērle atdzimst, pirmie sakārtoti vīna pagrabi, kur šogad sāks rūgt jaunizveidotās Kabiles vīna darītavas sidrs un augļu vīns

Sidra ražotni Kabiles muižā attīsta arhitekte Agate Eniņa un tāllēcēja Lauma Grīva. Agate ikdienā ir sertificēta arhitekte birojā Mark arhitekti un docētāja Rīgas Tehniskajā universitātē, bet muižas restaurācija ir viņas «saldais ēdiens».

Muižas atdzimšana ir Agates «ģimenes kopprojekts », kā viņa pati to definē. Muižu ģimene iegādājusies pirms diviem gadiem (īpašnieks ir Agates patēvs, zviedrs Jans Gustafssons), lēnā garā izejot projektēšanas procesu, un tagad sākušies reālie atjaunošanas darbi. Pagaidām muižas teritoriju no parka ainavas atdala žogs, kas vēlāk, ģimenei šeit uzturoties biežāk, tiks aizvākts, jo arī vēsturiski tā šeit nav bijis.

Odzienas muiža nav ne lepnā Rundāle, ne Mežotne, tomēr tai ir savs īpašais šarms un, pats galvenais, liela perspektīva. Ilgus gadus pamestajā Odzienas muižas pilī nu atkal skan mūzika, logos deg gaisma, un uz svētkiem aizvien biežāk pulcējas cilvēki

Varbūt mazliet banāli ir salīdzināt Odzienas muižu un pili ar Fēniksu, kas atdzimst no pelniem, tomēr ļoti tālu no patiesības tas nav. Varam arī vilkt paralēles ar kādu vecu anekdoti „ar bārdu”, sakot, ka Odzienā beidzot ir sākusies 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara postījumu novēršana. Un arī tas nav tālu no patiesības, jo pēc 1905. gada lielās dedzināšanas Odzienas muižas pils tā arī nekad vairs nav tikusi atjaunota kādreizējā godībā, lai gan visos laikos tā tikusi kaut daļēji apsaimniekota. Pēdējos gados pils ēka bija pamesta likteņa un laikapstākļu varā, un tas, protams, nav palicis bez sekām.

Tagad, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, pilī un citās senajās muižas ēkās atgriežas cilvēki un dzīvība. 2014. gada rudenī pils labā spārna logos pirmoreiz pēc ilgiem gadiem atkal iedegās gaisma – un, lai arī tie tobrīd esot bijuši tikai celtnieku gaismekļi, dažam labam, kas to pamanīja, šis skats licis pat pa asarai nobirdināt. Muižas pils ir tikusi pie otrās elpas, un tai līdzi arī vecais muižas krogs, alus brūzis, mantu klēts un citas ēkas, kas vēl saglabājušās no tiem – vecajiem labajiem – laikiem.

Mežotnes pilij jāpiesaista pieczvaigžņu viesnīcas operators, bet Igates pils ir jāiznomā vai jāpārdod, ja neizdodas piesaistīt nomnieku, teikts šodien valdībā izskatītajos dokumentos.

VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) un VNĪ meitasuzņēmums SIA VNĪ pilis izstrādājuši koncepciju par Mežotnes pils un Igates pils turpmāko darbību. Mežotnes pils ilgtermiņa attīstības scenārijs paredz līdzšinējās darbības attīstīšanu atbilstoši Mežotnes pils kultūrvēsturiskajam statusam, veicot neatliekamus ieguldījumus kompleksa ēku tehniskā stāvokļa saglabāšanai un piesaistot sadarbības partneri - pieczvaigžņu viesnīcas operatoru. Līdz sadarbības partnera piesaistei VNĪ pilis turpinās veikt pilnvarnieka pienākumus.

Izskatīšanai valdībā iesniegtajos dokumentos teikts, ka šogad un nākamā gada pirmajā pusē būtu jāiegulda Mežotnes pils ēku tehniskā stāvokļa saglabāšanā, līdz 2016.gada pirmajai pusei būtu jāpiesaista sadarbības partneris - pieczvaigžņu viesnīcas operators, kā arī jāizstrādā sadarbības modelis un jādefinē sadarbības nosacījumi. No 2016.gada līdz 2018.gadam kopā ar piesaistīto partneri būtu jāveic ieguldījumi, proti, jāattīsta pašreizējā četrzvaigžņu viesnīca pieczvaigžņu viesnīcas līmenī pils ēkas trešajā stāvā, jāpapildina interjers un jāierīko Mežotnes pils muzejs pils ēkas otrajā stāvā, kā arī jāizveido augstākās klases restorāns pils ēkas pirmajā stāvā.

Miljards elementu summa. Tā Imants Lancmanis raksturo mūsdienu demokrātiju, un tā varētu apzīmēt arī viņa mūža darba vietas – spožās Rundāles pils – restaurācijas un iekārtošanas pabeigšanu tieši valsts simtgadē

Pašlaik Imants Lancmanis Rundāles pils direktora amatā vada pēdējās nedēļas, turpmāk viņš ir iecerējis pievērsties rakstīšanai un gleznošanai.

Fragments no intervijas, kas publicēta 16. novembra laikrakstā Dienas Bizness:

Nosauciet dažas pilis vai muižas, kuras tagad būtu jāglābj par katru cenu!

Labi zinu, ko maksā atjaunot ēku. Un tāpēc neloloju lielas cerības kaut ko izglābt. Viens piemērs ir Kaucmindes muiža – tā ir postaža. Esmu gan redzējis – olalā! – veselu rindu muižu glābēju ar lielām idejām. Arī tajā pašā Kaucmindē, kad 1990. gadā šeit ieradās grāfs Seržs fon der Pālens ar mērķi muižu atjaunot. Taču viņam nepatika līdzās uzceltās balto ķieģeļu mājas. Pēc tam sekoja Māris Gailis seniors un Māris Gailis juniors, tagad atkal īpašnieki un beidzot ar labu ieceri. Būtībā neviens ieguldījums kādā pilī, lai ierīkotu viesnīcu, nekad nevar atmaksāties. Mālpils un Rūmene ir gadījumi, kad īpašnieki var atļauties sev to kā prieku. Viņi nekad neatgūs visu, kas ieguldīts. Pie manis ir braukuši daudzi cilvēki mirdzošām acīm. Pf! Kaucminde ir spoža, un tagad ir iecere tur veidot medicīniska tipa iestādi senioriem, kādas ir ļoti izplatītas Vācijā. Bet! Vispirms ir jāiegulda liela nauda, taču rentēšana sāksies tikai ar ļoti lielu gaidīšanu.

Uz valsts nozīmes ceļa Gulbene-Lejasciems 1,1 kilometru gara posma, kas Beļavas pagastā ved gar Augulienas muižas kompleksu, pirms neilga laika ir uzliets asfalts. Tādējādi ieguvēji ir iedzīvotāji, kuru mājas atrodas netālu no Augulienas muižas kompleksa, kā arī tie, kas uz Lejasciemu brauc pa grants seguma brauktuvi, raksta reģionālais medijs Dzirkstele.

«Asfalta segumu uzklājām viena kilometra un simts metru garumā. Normālā Eiropas valstī valsts ceļš nebūtu jāasfaltē privātīpašniekam par saviem līdzekļiem, bet gan valstij par savu naudu. Tas ir stulbums, ka mums tas jādara,» stāstījis SIA Augulienas muiža īpašnieks Jānis Sprinovskis.

«Visas darbības pirms darbu uzsākšanas SIA Augulienas muiža īpašnieki saskaņoja ar akciju sabiedrību Latvijas valsts ceļi. Mēs no savas puses sakārtojām autobusu pieturvietu un nedaudz veicām caurteku remontu pirms ceļa seguma pastiprināšanas darbiem. Par brauktuves posma asfaltēšanas darbiem īpašnieki slēdza pasūtījuma līgumu ar Latvijas valsts ceļiem. Asfaltēšana tika finansēta no SIA Augulienas muiža līdzekļiem. Domāju, ka īpašniekiem pašiem nepatika, ka sausā laikā grants seguma brauktuve rada lielus putekļus. Šobrīd kompleksa īpašnieki turpina arī īpašuma sakārtošanu. Katrā ziņā asfalta seguma uzklāšana aptuveni kilometru garam ceļa posmam nav lēts darbs,» teicis akciju sabiedrības Latvijas valsts ceļi Vidzemes reģiona Gulbenes nodaļas vadītājs Laimonis Aumeisters.