«Man nav intereses naudu izdot muļķīgās luksusa lietās, braukt ar dārgām mašīnām» 

Pasaulē lielākās klavieres latvietis Dāvids Kļaviņš pirmo reizi prezentēja 1987. gadā, bet tikai pēdējos gados tās gūst plašāku atzinību mūziķu pasaulē, kam lielā mērā palīdzējis internets un tehnoloģiju attīstība

Anda Asere, 01.10.2018

Dāvids Kļaviņš

Foto: Edijs Pālens/LETA

Dāvida Kļaviņa būvēto klavieru digitālā versija iekļauta mūzikas kompānijas Native Instruments skaņu bibliotēkā un ļauj mūziķiem kaut vai savā dzīvojamajā istabā radīt darbus, ko pārdot visā pasaulē.

Fragments no intervijas, kas publicēta 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness:

Cik tālu ir aizceļojuši jūsu instrumenti?

Mans tālākais klients ir Ņujorkā. Klienti ir visā Eiropā, vesela virkne no tiem ir Francijā, šķiet, ka francūžiem mani instrumenti visvairāk iet pie sirds. Ir arī klienti Anglijā, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā. Ir arī pasūtījumi no Brazīlijas, Malaizijas. Instrumenti nav lēti, dažiem ilgāku laiku jākrāj nauda, pirms tos pasūtīt. Domāju, ka Ķīnai es nespētu sabūvēt, tāpēc tur domāju atrast uzņēmumu, kas ražotu pēc licences. Kad īstais laiks būs pienācis, tas ir reāli izdarāms.

Šobrīd tos galvenokārt pazīst profesionālā mūziķu pasaule un privātā publika lielā mērā vēl neko nav dzirdējusi. Ar katru instrumentu situācija mainās, jo mūziķi tos izmanto publikai redzamā veidā. Esmu pārliecināts, ka laika gaitā privāti klienti uzzinās par tiem un vienam otram iepatiksies.

Latvijas mūziķi ir labi zināmi, un pēdējos gados veidojas ar mūzikas instrumentiem saistīti uzņēmumi – Erica Synths modulārie sintezatori, Gamechanger Audio skaņas paildzināšanas pedāļi, audio tehnoloģiju jaunuzņēmums Sonarworks. Kāpēc tas notiek tieši tagad?

Zināms, ka latviešu gēnos mūzika ir tā iekodēta, ka bez tās mēs nevaram, tāpēc ir loģiski, ka šajā jomā attīstās viss iespējamais. Latvijā ir daudz kreatīvi domājošu cilvēku, kuriem vajag tikai impulsu un iespējas.

Cilvēki attīstītajās valstīs sāk vairāk ciest no mūsu dzīves un darba tempa un spiediena, izdeg. Tādā situācijā cilvēkiem rodas lielāka vēlēšanās pēc atslodzes, kaut kā skaista, kas kompensē šo nenormālo darba ritmu. Tāpēc pieaug interese par mūziku. Varbūt dažiem mūzika un kultūra ir bēgšana no realitātes. Esmu pārliecināts, ka eksistē arī šāds moments un caur mūziku ļaudis novēršas no neglītā, biedējošā un pievēršas kaut kam skaistam un atslodzi radošam – ne tikai mūzikai, bet visdažādākajām kultūras jomām.

Un digitālo instrumentu pasaule paver pilnīgi jaunas iespējas veidot skaņas, radoši strādāt un izmantot iespējas, ko nesniedz dabiskie instrumenti. Akustiskā un digitālā instrumenta versija ir pilnīgi ideāls variants, kas daudzus cilvēkus iedvesmo. Viņi redz, piemēram, Nilsu Frāmu, kurš ir sekmīgs tajā, ko dara. Par laimi, globalizācija ir arī padarījusi mūs par lielas saimes sastāvdaļu, kur cits no cita mācās, noskatās.

Jau pirms Saeimas vēlēšanām Jaunā Konservatīvā partija solīja, ka visas trīs Latvijas lielās ostas ir jāpaliek zem valsts jumta, tādēļ ASV sankcijas pret Aivaru Lembergu un vairākām juridiskajām personām ir uzlūkojamas kā politisko solījumu pildīšana un vienlaikus politiskās varas pārvēršana ekonomiskajā.

Parasti par mūziku runā kā par kultūru un mākslu, ne tik daudz kā par normālu biznesu. Kā jūs uz to skatāties?

Manā skatījumā kultūra un māksla ideālā gadījumā nes naudu, un mūsu gadījumā tas ir iespējams. Instrumenti un skaņu ieraksti komerciāli dod atdevi. Ja cilvēks ir tik naivs un optimistisks kā es, viņš uzskata, ka šī atdeve ir jāiegulda atkal kultūrā. Ir ārkārtīgi svarīgi subsidēt un atbalstīt kultūras un mākslas projektus, kuri sevi neatpelna. Mana pamata interese ir līdzekļus, ko nopelnu ar uzņēmumu, ieguldīt citos kultūras projektos. Mans sapnis ir izveidot fondu. Ja mans bizness veiksmīgi attīstīsies, tas varētu būt ārkārtīgi sekmīgs un mierīgi ienest miljonu ienākumus. Man nav ne mazākās intereses tos izdot muļķīgās luksusa lietās, braukt ar dārgām mašīnām. Mani tas interesēja manā pirmajā jaunībā, bet tagad vairs ne. Esmu ieinteresēts visus līdzekļus un spēkus ieguldīt labos projektos kultūras jomā.

Es mazāk saprotu mūziku, mazliet vairāk biznesu, un īpaši mani interesē tehnoloģiju bizness. Pastāstiet vairāk par šiem virtuālajiem instrumentiem – kā tie īsti darbojas?

Vienalga, vai tās ir klavieres, ģitāra vai vijole, viss balstās uz to, ka ieraksta šo instrumentu skaņu ārkārtīgi precīzi – klasikā gadījumā vismaz 12 dinamikas pakāpēs, vēlams – 20. Tad programmatūras eksperti šīs skaņas dažādi modificē. Šajās dienās elektroniskās pasaules attīstības dēļ ir daudz iespēju, kā skaņu ar dažādiem paņēmieniem pārveidot. Piemēram, tai liek klāt sfēriskas atbalsis, ir neierobežotas iespējas pievienot dažādas skaņas telpas oriģināli ierakstītam instrumentam.

Elektroniskie instrumenti, piemēram, vijoles skaņas bibliotēka, paver iespējas to darbināt ar taustiņiem. Tā neskan īsti dabiski, bet eksperti, piemēram, viens anglis ir attīstījis skārienjutīgu sistēmu ar sensoriem, ko uzlīmē klaviatūrai, un tā var spēlēt instrumentu tā, ka normāls cilvēks nedzirdētu, ka tā nav dabiskā vijole.

Instrumentu digitālās versijas tos padara pieejamus tik daudz cilvēkiem, kuriem citādi nebūtu iespējas tos iegādāties. Šodien katrs mūziku var producēt jebkur – ja kreatīvs cilvēks sapērk šīs bibliotēkas, var radīt mūziku dzīvojamajā istabā un pārdot visā pasaulē caur YouTube un citiem kanāliem.

Ir arī digitāla ieraksta un atskaņošanas sistēma, kas paver jaunas sadarbības iespējas ar māksliniekiem citos pasaules nostūros – viņi sēž pie saviem instrumentiem un pārraida uz koncertzāli signālus, ko ievada lielajās klavierēs, kuras atskaņo konkrēto mūziku. Papildus rāda video, kā japānis Tokijā spēlē, savukārt viņam rāda video no mūsu gala, kā cilvēki bauda koncertu. Digitālā ieraksta sistēma paver iespēju pārraidītā koncerta signālu ierakstīt digitāli un vēlāk, kad ir piemēroti apstākļi, atskaņot un veikt ierakstu. Nospied pogu, un vēlreiz perfekti atskan pianista spēle. Protams, viss atkarīgs no tā, cik jutīga un cik precīzi ieregulēta un kalibrēta ir atskaņošanas sistēma. Ja tā ir ideāli iekārtota, faktiski nedzird starpību starp oriģinālo spēli un atspēli. Viss ir precīzi tā, kā pianists nospēlēja. Ja gadījusies kļūdiņa, to var izlabot un vēlreiz elementāri palaist.

Visa intervija Reizēm jāpagaida 30 gadi lasāma 28. septembra laikrakstā Dienas Bizness.

Pērc avīzi elektroniski DB HUB vietnē.