SIA Monetizator (maksājumu aplikācijas Monea īpašnieks un izplatītājs) iesniegusi sūdzību Konkurences padomē par iespējamu AS Swedbank pārkāpumu saskaņā ar Konkurences likuma 13. pantā noteikto aizliegumu ļaunprātīgi izmantot atrašanos dominējošā stāvoklī, informē Monea.

Monea lūdz Konkurences padomi ierosināt lietu par iespējamu Konkurences likuma 13.pantā noteiktā aizlieguma pārkāpumu AS Swedbank darbībās, un, konstatējot pārkāpumu, piemērot AS Swedbank atbildību par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

«Savā ikdienas darbībā mums ir jāspēj nodrošināt sekmīga sadarbība ar komercbankām. Līdz ar to bankas mums ir neizbēgamas sadarbības partneres. Jau no savas darbības uzsākšanas brīža mēs ikdienā sadarbojamies ar četrām lielākajām komercbankām Latvijā – AS Swedbank, AS Citadele banka, AS SEB banka un AS Luminor Bank Latvijas filiāle. Ņemot vērā, ka visas iepriekš minētās bankas sniedz Monea identiskus pakalpojumus, tad mums ir lieliska iespēja salīdzināt un novērtēt četru banku piemēroto cenu atšķirības,» skaidro Monea pārstāvis Mārtiņš Kalniņš.

Nereti nākas uzklausīt, kam gan tiek būvētas visas jaunās biroju ēkas Rīgā, kas tās aizpildīs?

Un patiešām šobrīd tirgū ir bezprecedenta situācija – ir augsta biroju centru būvniecības aktivitāte un tieši šogad ekspluatācijā tiks nodoti vairāki apjomīgi projekti. Šis vilnis vēl turpināsies nākamajā un 2025. gadā.

Tik apjomīgs biroju telpu pieplūdums līdz šim tirgū nav novērots. Iepriekš šie viļņi bija mazāki, kad vienlaikus tika pabeigtas vien dažas ēkas vai tikai kāds apjomīgāks biroja centrs.

Nav visaptverošas statistikas, cik ilgā laikā, cik ātri iepriekš izdevies aizpildīt biroju ēkas, tomēr tās, kuras ekspluatācijā tika nodotas pirms 5-7 gadiem, pabeigšanas brīdī bija iznomātas par aptuveni 45%, kas tajā laikā tika uzskatīts par panākumu.

Lai arī tirgū valda liela nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus.

To intervijā Dienas Biznesam stāta AS Reģionālā investīciju banka Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Armands Kokainis.

Kāda ir situācija kreditēšanā?

Nenoliedzami, ka tirgū valda nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus. Vēl vairāk – virknei tirgus spēlētāju vēlme kreditēt pat ir palielinājusies, gribam sevi pieskaitīt pie šo banku loka. Vienlaicīgi jaunajā realitātē atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem ir grūtāk piesaistīt finansējumu, jo ir liela neskaidrība par nākotni un valda piesardzība. Būtībā esam posmā, kurā daudzi uzņēmēji ir nogaidošā pozīcijā un vēlas pārziemot, lai virzītos uz priekšu ar saviem investīciju plāniem.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) faktiskajās cenās 2022. gadā bija 39.08 miljardi eiro. Tas raksturo Latvijas ekonomikas lielumu. Savukārt Latvijas ēnu ekonomikas lielums, saskaņā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā (SSE Riga) Ēnu ekonomikas indeksa pētījumu, pērn bija 26.5% no IKP. Pie tam, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina augt – 2016. gadā tas bija 20.7%.

Kā viens no biežāk minētiem ēnu ekonomikas cēloņiem Latvijā tiek minēts nedeklarētie skaidras naudas darījumi. Pie ēnu ekonomikas īpatsvara 26.5% apmērā, tas monetārā izteiksmē ir 10.36 miljardi eiro. Šī ir naudas masa, kas paliek ārpus Latvijas nodokļu sistēmas administrācijas uzraudzības. Tā rezultātā nesaņemtie nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pie efektīvas nodokļu likmes 20% (IIN, UIN, kapitāla pieauguma nodoklis ir 20%, bet PVN – 21%) ik gadu sastāda vismaz ap diviem miljardiem eiro. Šī summa būtu svarīgs pienesums Latvijas kopbudžetam, lai varētu samazināt budžeta deficītu, Latvijas ārējo parādu un papildus iegūtu līdzekļus aizsardzības, veselības, izglītības un citu nozaru stiprināšanai.

Lai gan Saulkrastu restorāns Saltwater atrodas «tālākajā galā» – Zvejniekciemā, kur tūristu skaits nav tik liels kā centrā, tā saimniecei Dagnijai Bižānei darba netrūkst.

Pavāra profesijā Dagnija Bižāne strādā jau 24. gadu. Sākotnēji kopā ar draudzeni devušās uz Vecrīgu darba meklējumos. «Bijām plānojušas pieteikties par trauku mazgātājām, taču Melnajos mūkos mūs pieņēma darbā par pavārēm. Tolaik šefpavārs bija Rolands Veide, kurš laikam manī saskatīja potenciālu, un tā arī sāku savu pavāra karjeru – sākotnēji strādāju par pavāra palīgu, bet mācījos un lēnām profesionāli augu,» viņa iezīmē karjeras sākumu. 2005. gadā darba līkloči aizveduši uz jaundibināto Lilastes restorānu Medzābaki, kur sākumā strādājusi par pavāri, vēlāk kļuvusi par šefpavāri. Drīz vien sākusies krīze un strādāt kļuvis grūti, līdz viņa nolēmusi iet savu ceļu – piedāvājusi banketu galdu klāšanu, un galu galā kopā ar draugiem iegādājusies krodziņu Zandarts Valmieras šosejas malā. Pēc kāda laika ceļi ar partneri šķīrušies un viņa pieteikusies darbā par pavāri Saulkrastu kafejnīcā Zap Lounge, kas iepriekš atradās Saltwater vietā. Tomēr īpašnieki nolēmuši darbu pārtraukt un kafejnīca nonākusi D. Bižānes īpašumā – sākot biznesu, viņa secinājusi, ka viegli nebūs un darba būs daudz, taču gaidāmās grūtības nav biedējušas. «Šādā mazā vietā pašam ir jābūt saimniekam, citādi nav iespējams strādāt. Tagad Saltwater strādā četri viesmīļi, trīs palīgi un seši pavāri. Strādāt sanāk bez brīvdienām, cīnāmies arī ziemā,» viņa atzīst. Tajā pašā laikā viņas pieredze liecina, ka nav nepieciešami lieli līdzekļi, lai sāktu darbu. «Pati šeit atnācu ar 600 eiro, man nebija liela finansējuma, lai uzsāktu darbu, taču viss izdevās – visu darījām paši. Nebija pat naudas, lai iegādātos galdus, tādēļ atradām vadu ruļļus, nolakojām tos, atradām paletes, ko sastutējām, – visus galdus un letes izgatavojām pašas. Vajag vien vēlēties, un tad arī viss izdosies, jābūt vien ļoti lielam gribasspēkam. Esmu cilvēks, kurš baidās no kredītiem. Šīs vietas izveidei tos neņēmu, līdz ar to nav tik liels spiediens un stress – labāk lēnām augu, nevis ņemu aizņēmumu, jo nav zināms, kas notiks rītdien,» saka D. Bižāne.

Igaunijas lauku lietu ministrs Marts Jerviks plāno novirzīt 100 miljonus eiro Lauku attīstības fondam, lai atbalstītu cilvēku pārcelšanos uz dzīvi laukos.

Kā norādījis ministrs, kas pārstāv Konservatīvo tautas partiju (EKRE), saskaņā ar šo plānu fonds par 50 miljoniem eiro iepirktu zemi, lai tad to iznomātu vai pārdotu cilvēkiem, kuri būs gatavi pārcelties uz laukiem, bet vēl 50 miljoni eiro tiktu izmantoti, lai dotu viņiem aizdevumus.

«Lai fonds varētu iegādāties zemi, nepieciešami likuma grozījumi, un naudu nevar piešķirt tieši no valsts budžeta,» viņš sacījis ziņu aģentūrai BNS, piebilstot, ka šajā procesā var iesaistīt jaunā budžeta perioda aizdevumu līdzekļus vai Eiropas Savienības naudu un novirzīt to fondam.

Pusi naudas paredzēts izmantot zemes pirkšanai, turklāt privātpersonām, kas pārdos zemi, nebūs jāmaksā ienākuma nodoklis, ja tiks veikti attiecīgi grozījumi likumā, izteicies Jerviks.

Nedrīkst pret visiem cilvēkiem, kuri Krievijā ir veiksmīgi attīstījuši biznesu, attiekties kā pret noziedzniekiem (iekļaut sankciju sarakstos), kuri veicinājuši, atbalstījuši pašreizējo režīmu un tā iebrukumu Ukrainā, jo tas neatbilst patiesībai.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Krievijas opozīcijas (Sojuz pravih sil) politiķis Leonīds Gozmans, kurš bija apcietināts par savu pozīciju – iestāšanos pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, kas ilgst jau gadu.

Kāpēc Krievijas biznesa elites vidū nav vienprātības, daži atbalsta vai klusē, bet citi neatbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā, bet nenosoda to? Vai tie, kas nosoda karu Krievijā, vienkārši nezaudēs savu biznesu?

Jautājums ir ne tikai par to, vai uzņēmējiem, kuri kritizē karu, netiks atņemti uzņēmumi (aktīvi), kurus viņi daudzus gadus ir lolojuši, bet arī tas, vai tie netiks iznīcināti. Tāpat kā uzņēmējiem citās pasaules valstīs, arī Krievijas uzņēmējiem ir atbildības apziņa par saviem darbiniekiem, par viņu radīto rūpnīcu, veikalu. Es nedomāju, ka ir daudz uzņēmēju, kas apzināti atbalstītu karu. Gluži pretēji - bizness mīl mieru, nevis karu. Jā, varbūt ir cilvēki, kas gūst labumu no kara, jo karš viņiem ir izdevīgs, bet es nedomāju, ka šī kategorija veido ievērojamu uzņēmēju daļu. Daudzi uzņēmēji šādā situācijā dod priekšroku klusēšanai un vienkārši publiski neizpauž savu negatīvo attieksmi pret karu. Galu galā aktīva pretkara nostājas izpaušana var novest pie īpašuma konfiskācijas vai gadu gaitā radītā iznīcināšanas.

Rakstu sērijas noslēgumā laikraksts Diena pēta, kuri ir ieguvēji un kuri – zaudētāji, Baltkrievijai organizējot nelegālās imigrācijas plūsmu uz kaimiņvalstīm.

Vismaz 5000 nelegālajiem migrantiem 2021. gadā saskaņā ar oficiālajiem datiem tranzītā caur Baltkrieviju izdevies nokļūt Vācijā. Tomēr reālie skaitļi, visticamāk, ir ievērojami lielāki nekā oficiālie un plašsaziņas līdzekļos minētie.

"Turcijas teritorijā ir ļoti daudz sīriešu, kuri uzskata – viņi varētu dzīvot arī labāk, taču nevis Turcijā, bet gan Eiropā," laikrakstam Novaja Gazeta pauž tūrisma firmas darbiniece. "Zinu, ka kopš maija Baltkrievijas konsulāts Ankarā pieņēma no viņiem pa 800 iesniegumiem dienā vīzu saņemšanai. Atteikumu vispār nebija. Un kad saka, ka bēgļu nometnē pie robežas ir divi tūkstoši cilvēku, man smieklīgi to klausīties. Kādi divi tūkstoši?! Ļoti daudz cilvēku līdz šim brīdim dzīvo hoteļos un nogaida. Milzīgs daudzums jau pārgājis robežu bez jebkādiem pavadoņiem, caur purviem. Un cik daudzi palikuši šajos purvos – baidos, ka nekad nesaskaitīsim. Tikai vienam manam partnerim, ar kuru strādāja firma, nomira septiņi cilvēki pēdējos divos mēnešos, neņemot vērā tos, kuri vienkārši vairs neizgāja uz sakariem – vai nu nomira, vai arī tomēr pārgāja robežu. Un kad piezvanīju šim cilvēkam, kurš pie mums sūtīja klientus, un teicu: "Klausieties, varbūt tomēr viņus sūtīt legāli, bet nevis caur purviem – droši vien varianti pastāv?" viņš atbildēja: "Man nospļauties, vai viņi nomirst vai ne, naudu viņi jau samaksājuši."

SIA Marine Digital System mērķis ir automatizēt procesus ostās, jūrniecības pakalpojumos

Ivans Ladans no Krievijas savu uzņēmumu SIA Marine Digital System attīsta Latvijā, jo te ir jaunuzņēmumiem pateicīgāka biznesa vide.

«Šo projektu sākām pirms dažiem mēnešiem, bet šajā nozarē neesam pavisam iesācēji. Pēdējos divos gados Krievijā esam strādājuši jūrniecības pakalpojumu automatizācijas jomā,» teic I. Ladans. Līdzīgi kā daudziem cilvēkiem Krievijā arī viņam Latvijā ir daudz paziņu. Viņš ir pazīstams ar LIAA jaunuzņēmumu eksperti Olgu Barretu-Gonsālvisu un Ļevu Basu no Blokķēdes asociācijas, kuri pastāstīja par nozares attīstību valstī, un tā radās doma pamēģināt attīstīt biznesu Latvijā. «Šobrīd Krievijā jaunuzņēmumiem ir daudz barjeru. Ja es uzrakstīšu vēstuli uz Hamburgu no Krievijas kompānijas, būs sarežģīti iegūt investīcijas vai līgumu, jo neviens nevēlas strādāt ar nestabilu reģionu. Lielākā daļa manu draugu no citiem jaunuzņēmumiem ar lielu potenciālu ir pārcēlušies uz Latviju, citām Eiropas valstīm, ASV, jo IT kompānijām ir labāk atrasties valstīs, kur ir vieglāk veidot biznesu. Piemēram, Latvijā pagāja vien divi mēneši, lai sāktu pilotprojektu ar vietējo uzņēmumu. Grūti iedomāties, ka kaut kas tāds būtu iespējams jaunizveidotai kompānijai Krievijā. Esam pārcēlušies, lai veidotu uzņēmumu biznesam draudzīgākā vietā. Pagaidām izskatās, ka tas ir bijis pareizi darīts. Mans produkts Latvijas ekonomikā iekļaujas ļoti labi, jo loģistika ir nozīmīga nozare, un varu te veikt pilotprojektu. Te ir viegli strādāt, viss ir tuvu, un pārcelties ar visu komandu uz Rīgu ir lētāk nekā, piemēram, uz Somiju. Man šķiet, ka te ir draudzīgāka attieksme pret cilvēkiem no Austrumeiropas nekā Lietuvā,» saka I. Ladans.

Arvien biežāk novērojama tendence, ka trešo valstu pilsoņi mūsu valsti izmanto kā platformu nepieciešamo darba atļauju saņemšanai un dodas labākas dzīves meklējumos uz bagātākām Eiropas valstīm.

To atzīmē starptautiskā personāla nomas uzņēmuma SIA Aveluk grupa vadītāja Kristīne Kuļeva. Lai risinātu darbaspēka trūkuma jautājumu, nereti vietēji uzņēmēji darba rokas meklē trešajās valstīs - Uzbekistānā, Tadžikistānā un Moldovā, taču nereti šie viesstrādnieki Latviju izmanto tikai kā tranzītvalsti, norāda K.Kuļeva. Viņa stāsta, ka gandrīz ikviens komersants, kurš kādreiz darbā ir pieņēmis viesstrādniekus, kaut reizi ir saskāries ar situāciju, kad darbinieki bez brīdinājuma pazūd, tādēļ uzņēmējs ir spiests steidzami meklēt jaunus strādniekus. To apstiprina arī robežsargi - trešo valstu pilsoņi izmanto Baltijas valstis, lai nokārtotu visus vajadzīgos dokumentus un dotos uz kādu attīstītāku valsti, piemēram, Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, teic K.Kuļeva, apstiprinot, ka darbaspēka šobrīd trūkst visā Eiropā, ne tikai Latvijā.

Efektīvi strādāt uzņēmuma valdē kļūst arvien grūtāk. It sevišķi, ja tas ir liels, kotēts vai valstij piederošs uzņēmums.

Tas tādēļ, ka digitalizācijas, pandēmijas, ilgtspējas jautājumu un dažādu normatīvo prasību pieauguma rezultātā ir mainījies gan darba saturs, gan slogs. No valdes tiek gaidīts viss tas, kas agrāk, bet tiek izvirzītas vēl vesela virkne jaunu prasību.

Šeit piedāvāšu četrus secinājumus par situāciju šobrīd un četras tendences, kas maina valdes dienaskārtību un darbu. Šie ir novērojumi, kurus esam apsprieduši ar EY kolēģiem ārvalstīs un redzam, ka tie būtiski neatšķiras atkarībā no uzņēmuma darbības valsts, proti, tie ir tikpat izteikti kā Latvijā, tā Vācijā vai ASV.

4 secinājumi par situāciju šobrīd

Pirmkārt, novērojama “juridiskā pārslodze”, kas valdes darbu pārpludina ar arvien jaunām likumdošanas prasībām un risku novēršanas dienaskārtību. Tas nozīmē, ka valdes pastiprināti strādā, lai pildītu dažādas normatīvās prasības, kamēr laika un enerģijas stratēģiskai vadībai kļūst arvien mazāk.

Krīze ir īstais laiks, kas nostāties aci pret aci ar saviem tēriņiem, atteikties no liekā un beidzot sākt uzkrāt.

Šobrīd daudzi ir attapušies krietni citādā ikdienā un apziņā, ka vairs nevar dzīvot tāpat, kā iepriekš.

"Nekrīzes laikā jau nevienam negribas darīt ķēpīgos darbus, analizējot savus tēriņus. Šis noteikti ir lielisks laiks, lai apsēstos un paskatītos acīs savam konta izrakstam un saprastu, vai tas, kam mēs tērējam, atbilst mūsu dzīves vērtībām un vai tas ir tik ļoti nepieciešams, lai saglabātu savu laimi un līdzsvaru. Apzinoties, kam tērējam, var saprast, ka no daudziem izdevumiem var atvadīties un tas nesagādā lielas sāpes," saka Karīna Kulberga, sieviešu finansiālās neatkarības veicināšanas platformas "She Owns" dibinātāja.

Par finansiālo neatkarību viņa runā savā "Instagram" profilā @sheowns_by_k, kur gada laikā sapulcējusi vairāk nekā divarpus tūkstošus sekotāju.

Krievijas iedzīvotāji no ekonomiskā kraha draudu māktās valsts masveidā emigrē ne tikai uz Turciju un Gruziju, bet arī Vidusāzijas valstīm, kas Ukrainas kara un Rietumu sankciju dēļ pēkšņi kļuvušas par pievilcīgām biznesa iespēju un civilizācijas zemēm, vēsta Krievijas tīmekļa izdevums "Medialeaks".

Daudzi Krievijas iedzīvotāji prezidenta Vladimira Putina pret Ukrainu sāktā kara dēļ, kā arī bažījoties par politiskajām un ekonomiskajām sekām, nolēmuši valsti pamest.

Pirmie emigranti metās uz Turciju un Gruziju, bet drīz vien šie "atkāpšanās ceļi" kļuva mazāk pieejami un pārmērīgi dārgi. Biļete tiešajam reisam uz Turciju var maksāt 200 000 rubļu (orientējoši 1500 eiro).

Turklāt vienā no lielākajām Gruzijas bankām "Bank of Georgia" jaunos Krievijas klientus gaida pārsteigums - viņiem jāparaksta dokuments, ka piekrīt Tbilisi nostājai par Putina karu Ukrainā, pretējā gadījumā kont netiek atvērts.

Pēdējā laikā Gruzijā ieradies pārāk liels Krievijas iedzīvotāju skaits - 25 000, pavēstīja Gruzijas ekonomikas ministrs Levans Davitašvili.

Pakāpeniski samazinoties sasirgušo skaitam ar COVID izraisīto infekciju, esam neziņā, vai daļēji uzvarot cīņā, nebūsim pilnībā sagrāvuši Latvijas ekonomiku, sekmējot otro emigrācijas vilni, kas varētu būt līdzvērtīgs iepriekšējai krīzei, kad no valsts aizbrauca 170 000 darbspējīgie iedzīvotāji.

Šis periods izrādījies sarežģīts neskaitāmām nozarēm, tajā pašā laikā krīzes skarti, mēs esam spējuši saskatīt sektorus, tai skaitā starptautisko biznesa pakalpojumu nozari, kas spējuši sekmīgi turpināt darbu krīzes apstākļos. Biznesa pakalpojumu nozares asociācija "ABSL Latvia" sagatavojusi priekšlikumus Latvijas valdībai par to, kā veicināt Latvijas ekonomikas attīstību un pārvarēt krīzes radītās sekas, veidojot biznesa vidi, kas pievilcīga gan starptautiskiem investoriem un uzņēmumiem, gan augsta līmeņa speciālistiem no ārvalstīm.

Tieši krīzes laikā iezīmējās, ka eksportējoši uzņēmumi ir būtisks Latvijas ekonomikas dzinējspēks, īpaši vērts atzīmēt starptautisko biznesa pakalpojumu nozari, kas eksportē augsta līmeņa biznesa pakalpojumus tādās jomās kā informāciju tehnoloģijas, grāmatvedība un finanses, klientu serviss, iepirkumi u.c. Tie ir uzņēmumi, kas nodrošina labi apmaksātas darba vietas ar vidējo atalgojumu 1 657 eiro pirms nodokļu nomaksas, starptautiskas karjeras iespējas, modernu birojus, sociālās garantijas un virkni citu labumu, kas nav mazsvarīgi, domājot par dzīves un darba vides kvalitāti.

Vienota klientu apkalpošana, iestādes un procesu efektivitāte, draudzīga un izaugsmi veicinoša vide, brīva informācijas apmaiņa, sadarbība un radošums – tā ir tikai daļa no izstrādātā Latvijas valsts Nākotnes biroja koncepta priekšrocībām. Ko īsti grib valsts, un kas to realizēs, un kā tas izskatīsies dabā?

Lai saprastu, kādēļ valsts biroji vairs nevar būt klasiskie kabineti ar rakstāmgaldu un krēslu un kas īsti tuvāko piecu gadu laikā pamazām taps to vietā, Dienas Bizness uz sarunu aicināja Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski un VAS Valsts nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētāju Andri Vārnu. Abu organizāciju sinerģijā savijas pasūtītāja vēlmes un valsts praktiskās iespējas.

Fragments no intervijas, kas publicēta 19. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Kāpēc kaut kas ir jāmaina valsts ierēdņu darba vidē?

J.Citskovskis.: Jebkurā darba vietā ir vēlme sasniegt maksimāli labāko darba rezultātu, un tā tas ir arī valsts pārvaldē. Būtiska loma darba procesā ir tieši darba videi. Tas, ka vide ir jāmaina, parādās darbinieku aptaujās. Valsts kanceleja pērn veica visu valsts iestāžu iesaistes pētījumu, un secinājām, ka tas ir nepieciešams.

Glāzgovas klimata konferences laikā vairākas valstis pauda gatavību tuvāko 10 gadu laikā kļūt klimatneitrālas. Kaut arī dažas lielvalstis apgalvo, ka šī mērķa sasniegšana varētu aizņemt vēl pusgadsimtu, daudzas mazākas pārmaiņas ir īstenojamas kaut vai tūlīt, un tās neprasa milzīgas izmaksas jaunas klimata politikas ieviešanai.

Būtisks spēlētājs te var izrādīties strauji augošā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) nozare.

IKT nozares ekoloģiskais nospiedums – kā vidēja izmēra pilsētai

Saskaņā ar 2021. gada Eiropas Komisijas DESI (Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksu) IKT jomā nodarbināto skaits Latvijā ir 3,7% no kopējā nodarbināto skaita (salīdzinājumam – Eiropas Savienības vidējais rādītājs ir 4,3%). Tie ir vairāk nekā 30 000 cilvēku. Lai to labāk iztēlotos, tas ir apmēram tikpat, cik, piemēram, visi Ventspils iedzīvotāji. Strauji augošajā nozarē, kurā strādājošo skaits kopš 2008. gada ir divkāršojies, vēl pēc 10 gadiem tas, visticamāk, būs vēl vismaz divreiz lielāks. Turklāt saskaņā ar Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas prognozēm* līdz 2030. gadam Latvijā var trūkt pat līdz 9000 augstākās kvalifikācijas speciālistu dabaszinātnēs, IKT, inženierzinātnēs un matemātikā, kas savukārt nozīmē, ka uzņēmumiem arvien biežāk var nākties meklēt jaunus darbiniekus ārpus Latvijas.

Savs bizness daudziem šķiet vilinoša iespēja, kā pelnīt iztiku, vienlaikus esot noteicējam par savu laiku.

Netrūkst to, kuri izvēlas biznesu uzsākt lielās pilsētās, un tas ir saprotams – vieglāk sasniedzami klienti, lielāks apgrozījums utt. Uzņēmējdarbība reģionos nenoliedzami prasa gan misijas apziņu, gan patriotismu, jo līdz šim reģioni ir bijusi izaicinoša vide uzņēmējiem, kur tikai ar lielu entuziasmu apveltīti cilvēki ir gatavi īstenot savas idejas.

Lielākā daļa izvēlas vieglāko ceļu – pārcelties uz Rīgu un veidot uzņēmumu tur vai atstāt Latviju un sākt uzņēmējdarbību citā valstī. Taču reģionos biznesa potenciāls ir pietiekams, par ko liecina arī “Narvesen” franšīzes ņēmēju pieredze. Cits jautājums – vai ir pieejama atbilstoša infrastruktūra un vietējo pašvaldību atbalsts.

Ekonomikas ministrijai un tās padotības iestādēm nevajadzētu pārcelties uz ēku Elizabetes ielā 2, pirmdien intervijā LNT raidījumam "900 sekundes" pauda ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (KPV LV).

"Uz bijušās komunistiskās partijas ēku, kas atrodas Elizabetes ielā, mums pārcelties nevajadzētu. Jāskatās dažādi varianti, varbūt to ēku vispār ir jājauc nost," sacīja ministrs.

Viņš arī atzīmēja, ka šobrīd tiek vēl izvērtēts jautājums par Ekonomikas ministrijas un tās padotības iestāžu iespējamo pārcelšanos uz vienu ēku. "Process pašreiz ir izvērtēšanas stadijā," teica Nemiro.

Tāpat viņš norādīja, ka jautājums par Ekonomikas ministrijas un tās padotības iestāžu apvienošanu vienuviet nav "degošs".

"Varbūt ar laiku būtu jāpārvācas, bet kur tas notiktu, vai tā būtu ēka Elizabetes ielas ēka, vai kāda cita, vēl ir jābūt vērtējumam. (...) Tas nav aktuāls, degošs jautājums. Aktuāli tas būtu tāpēc, lai iedzīvotājiem būtu ērtāk pakalpojumus saņemt vienā ēkā, bet tas nenozīmē, ka mēs tagad kaut kur skrienam, pa galvu, pa kaklu," uzsvēra ministrs.

Šī gada martā mūsu visu dzīves un ikdienas gaitas negaidīti un neatgriezeniski mainījās. Pēc ierobežojumu un drošības prasību ieviešanas mēs vairs nevaram ceļot, tikties, strādāt, iepirkties un socializēties kā bijām raduši to darīt iepriekš.

Covid-19 ieviestie drošības pasākumi ir kaut kas iepriekš nepiedzīvots un mums visiem līdz šim nezināms. Daudz uzņēmumiem iepriekš neplānoti bija īsā termiņā jānodrošina iespēja saviem darbiniekiem strādāt attālināti vai maiņās, ievērojot ārkārtas stāvokļa ierobežojumus un jānodrošina visas nepieciešamās drošības prasības darba vietā tiem darbiniekiem, kas nevarēja strādāt attālināti.

Šī gada sākumā lielākā daļa no mums uzskatīja, ka Covid-19 krīze uz ieviestie ierobežojumi ir kas īslaicīgs un ātri pārejošs. Tagad līdz ar Covid-19 pandēmijas otro vilni un atkārtotajiem ierobežojumiem, aizliegumiem mums nākas pieņemt, ka Covid-19 nekur nepazudīs un ar jauno lietu kārtību ir jāiemācās sadzīvot ilgākā laika periodā.

Par Latviju kā ārvalstu uzņēmējiem pievilcīgu valsti liecina ik gadu augošās uzkrātās investīcijas, kas šogad sasniegušas 16,35 miljardus eiro.

Izmērā un ekonomikas apjoma ziņā nelielām valstīm – tādām kā Latvija – investīciju piesaiste ir izšķiroši svarīga, lai nodrošinātu izaugsmi. Mums nav spēcīga vietējā patēriņa vai citu faktoru, kas varētu stimulēt attīstību neatkarīgi no piesaistīto investīciju apjoma.

Arvien vairāk valstu, tostarp arī Lietuva, ir pārskatījusi savu investīciju piesaistes stratēģiju, veidojot tā sauktos "zaļos koridorus" augstas pievienotās vērtības investīciju projektiem. Lietuva jau ir pieņēmusi lēmumu ar 2021.gada janvāri būtiski uzlabot savu piedāvājumu stratēģiskajiem investīciju projektiem, paredzot virkni priekšrocību. Šādu lēmumu Lietuva pieņēma pēc tam, kad Latvija bija izstrādājusi ātrās relokācijas piedāvājumu Baltkrievijas uzņēmējiem. Latvija šo investīciju piesaistes aktivitāšu kopumu balstīja uz "zaļā koridora" principu imigrācijas jautājumos. Salīdzinoši īsā laikā mums izdevās piesaistīt 17 IT vai augsto tehnoloģiju jomā strādājošus uzņēmumus, kuri pārskatāmā nākotnē mūsu valstī izveidos aptuveni 1000 labi apmaksātas darba vietas. Šis piemērs apliecina, ka Latvijai ir jāpārskata investīciju piesaistes stratēģija arī ikdienas režīmā, mobilizējot visus spēkus stratēģiski nozīmīgu investīciju projektu realizācijai.

Veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas sekmē cilvēku veselības pratību, efektīvi ārstē saslimušos, novērš potenciālo darba nespēju un ir neaizstājams ekonomikas pamatkapitāls.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta veselības ministre Līga Meņģelsone. Viņa norāda, ka Latvijā agrāk vai vēlāk būs jāveic pārkārtošanās — jārada stabils veselības aprūpes finansēšanas modelis ar ilgtspējīgu budžetu, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Fragments no intervijas

Kāda ir situācija veselības aprūpes sistēmā?

Vienā vārdā - smaga, jo ar pašreizējo situāciju ir neapmierināti ne tikai pacienti, bet arī mediķi. Tautsaimniecībai ir vajadzīgi veseli, darbspējīgi cilvēki, bet šobrīd saslimušajiem uz valsts apmaksātiem izmeklējumiem vai konsultācijām pie speciālistiem jāgaida nevis nedēļas, bet pat mēneši. Tāpat valstī ir ievērojams veselības aprūpes personāla trūkums. Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma Eiropā tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, kas ļautu būtiski saīsināt rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, novērstu medicīnas personāla došanos strādāt uz ārzemēm un citas samilzušās veselības aprūpes problēmas.

Jau pavisam drīz, 1. oktobrī, Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE) tiks atklāta izstāde EXPO 2020 – notikums, kam Dubaija ir gatavojusies desmit gadus.

Tas būs viens no šī gada lielākajiem notikumiem pasaulē: kaut arī Covid-19 dēļ izstāde sāksies gadu vēlāk, nekā bija plānots sākotnēji, tās rīkotāji plāno uzņemt 25 miljonus apmeklētāju.

Arī Latvija dalīsies ar pārējo pasauli inovācijās un iespējās, kādas varam sniegt tikai mēs. Investīcijas, jauni sadarbības partneri, plašākas iespējas, pateicoties digitalizācijai, un Latvija kā augsne inovatīviem, ilgtspējīgiem risinājumiem – uz Dubaiju dodamies ar lieliem mērķiem, lielām cerībām un spēcīgu pieteikumu. Un es gribētu apgalvot, ka Tuvo Austrumu tirgus, kaut arī sarežģīts un nepazīstams, nebūt nav Latvijai nepieejams.

Šis EXPO no visiem iepriekšējiem atšķirsies ar to, ka tas būs pirmais lielais klātienes pasākums uzņēmējiem kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, līdz ar to uzņēmēju interese par šo notikumu ir milzīga. Latviju dažādos formātos pārstāvēs ap 200 dalībnieku: 120 uzņēmēju dosies uz Dubaiju, lai piedalītos pasaules izstādē klātienē, 80 to darīs neklātienē, un vēl daudz vairāk piedalīsies pastarpināti. Sešu mēnešu laikā īstenosim 13 tirdzniecības misijas, un mums būs astoņi nacionālie stendi EXPO prioritārajās nozarēs. Līdz ar to jaunu tirgu atrašana Tuvo Austrumu reģionā, kas līdz šim ir salīdzinoši maz apgūts, un vēl tālāk no vēlmes ir kļuvusi par reālu iespēju un vienu no Latvijas lielajiem mērķiem šajā pasākumā.

Uģim Zaļkalnam mežs ir dzimtā, saknēs, asinīs. Abi vecāki ir mežsargi, no bērna kājas gājis viņiem līdzi darbos un jau mazotnē zinājis, ko nozīmē dastošana, stigošana, mežu stādīšana, priežu ravēšana ar kapli.

Tāpēc grūti man sevi iedomāties Rīgā, birojā sēžot,» viņš atzīst. Tagad Uģis ir uzņēmuma Meža vērtētājs īpašnieks.

Dodot bērniem brīvību

Tūkstošgades sākumā, uzreiz pēc studijām, Uģis sāka strādāt meža inventarizācijas jomā. Darbu atrada Gundara Skudriņa uzņēmumā, kas taksēja gan VAS Latvijas valsts meži, gan privātos mežus. Taču pēc laika Valsts meži sāka to darīt paši saviem spēkiem. Pakalpojums vairs nebija tik pieprasīts, taksēt privātos mežus vien nebija izdevīgi. Daudzi taksatori sāka veidot savus uzņēmumus, apvienojoties mazās grupiņās vai sākot strādāt patstāvīgi. Tas bija 2006. gadā. Uģis izveidoja SIA Meža vērtētājs. Sākumā uzņēmumā bija vairāki darbinieki, bet tagad viņš strādā viens. Neatkarība ir noteicošais faktors, kāpēc izvēle krita par labu savas firmas dibināšanai. Šādi var plānot pats savu laiku – gan darbalaiku, gan brīvos brīžus, uzsver Uģis. Ir bijušas iespējas strādāt Valsts mežos, darīt to pašu darbu, ko tagad, taču negribas būt «piesietam». Dibināt uzņēmumu tieši Pāvilostā izvēlējās ne tāpēc, ka šeit apkārt daudz mežu. Vietai, kur reģistrēta šāda profila firma, patiesībā nav lielas nozīmes, īpašnieks apgalvo. Darbs pārsvarā ir izbraukumā. Kādreiz dzīvoja Liepājā, braukāja taksēt mežus gan uz Pāvilostu, gan Rucavu un citām tuvējām vietām. Tā kā pats dzimis, audzis pāvilostnieks, izvēlējās šeit dzīvot. No pilsētas pārcelties atpakaļ uz dzimto vietu nolēma, jo vecākais dēls izauga līdz bērnudārza vecumam, piedzima otrs puika. «Pats esmu no lauku vides, gribējās arī viņiem to pašu dot – lai var skriet visu dienu apkārt, lai man kā vecākam nav daudz jāuztraucas, kur un ar ko pavada savu laiku. Šeit ir drošības sajūta, kādu Liepājā nevaru iedomāties,» saka Uģis.

Viens no valsts pastāvēšanas stūrakmeņiem ir darba vietas. Strādājošie ne tikai pelna savai un ģimenes iztikai un maksā nodokļus, bet arī vienlaikus rada pieprasījumu pēc valsts pakalpojumiem – izglītības, veselības aprūpes, drošības, kā arī pēc infrastruktūras – ceļiem, tiltiem un sakariem.

SIA Lursoft pētījuma dati rāda satraucošu ainu – uzņēmumi 2021. gadā nodarbināja 709 595 strādājošos, kas ir par 64 179 strādājošo jeb 8,3% mazāk nekā 2014. gadā, salīdzinoši strauji nodarbināto skaits sarucis pēdējo gadu – Covid-19 pandēmijas – laikā.

Protams, pēdējo gadu laikā arī ir sarucis kopējais iedzīvotāju skaits valstī, taču strādājošo skaita kritumu nevar norakstīt vienīgi uz to, ka cilvēki kļūst veci un nomirst un dzimstība ir maza. Nederēs arī atruna, ka zinātniski tehniskais progress paplašina jomas, kurās cilvēka iesaiste ir arvien mazāk nepieciešama un tas ar vajadzīgo investīciju palīdzību ļauj būtiski paaugstināt darba ražīgumu, vienlaikus dodot iespēju maksāt darbiniekam ievērojami augstāku atalgojumu.

Viena no aktuālākajām sociāli ekonomiskajām problēmām, kas vairo nevienlīdzību un kavē darbaspēka mobilitāti, ir ekonomiskās klases īres dzīvokļu trūkums, īpaši Rīgā.

To varētu risināt, sakārtojot normatīvo bāzi. Uzsvars īpaši jāliek uz ekonomiskās klases īres dzīvokļu pieejamību, jo lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju, īpaši reģionos, kuri darba meklējumos vēlētos pārcelties uz Rīgu, lielākais šķērslis ir augstās īres maksas.

Ne vairāk par 30%

Franču sociālģeogrāfs Kristofs Guijī saistībā ar dzelteno vestu protestiem Francijā, kas pārsvarā ir nelielo pilsētu jeb «perifērās Francijas» iedzīvotāju kustība, rakstīja, ka mūsdienu lielpilsētas līdzinās viduslaiku cietokšņiem, tikai nocietināto mūru vietā ir augstas mājokļa izmaksas, kas lielpilsētas padara par nepieejamiem cietokšņiem lielai daļai valsts iedzīvotāju. Šie par Franciju teiktie vārdi pilnā mērā var tikt attiecināti arī uz Latviju.