Ir apritējuši pieci gadi kopš Covid-19 pandēmijas sākuma, kuri ir būtiski ietekmējuši mūsu dzīvi un radījuši tādu iepriekš nepieredzēto “jauno normu” kā attālinātais darbs. Tagad, kad jau ir iegūta pieredze, tas arvien vairāk izraisa diskusijas, un iniciatīvas atgriezties pie klātienes darba izskan gan pasaulē, gan Latvijā.

Pašlaik varam vērot, ka atgriešanās birojā notiek ASV, un šādas iniciatīvas no valsts pārvaldes puses ir arī Latvijā. Kā liela uzņēmuma darbības atbilstības kontroles vadītāja sekoju šīm pārmaiņām, no kurām ir atkarīgi uzņēmuma procesi un tā darbība. Uzskatu, ka notiekošais ir pilnīgi loģisks pavērsiens, jo pēdējie gadi ir atklājuši arī attālinātā darba negatīvās puses, kuras iepriekš netika novērtētas pieredzes trūkuma dēļ.

Neapšaubāmi, tehniski īstenot attālināto darbu vairs nav problēma. Pieredze rāda, ka attālinātais darbs nav risinājums ne uzņēmumiem un institūcijām, ne pašiem darbiniekiem. Iemesli tam ir daudzi, minēšu vairākus.

Pirmkārt, ar attālināto darbu darbinieki paši sevi padara par “ražošanas transakcionāliem resursiem”, kas agri vai vēlu kļūst bezpersoniski un aizvietojami. Attālināti praktiski nav iespējams profesionāli augt un veidot karjeru, kas rezultāta negatīvi ietekmē gan paša darbinieka motivāciju un izaugsmi, gan uzņēmuma attīstību.

Kopējiem ieguldījumiem Latvijas ekonomikā šogad jāsasniedz 3,7 miljardi eiro, teikts Ekonomikas ministrijas (EM) informatīvajā ziņojumā, kuru otrdien uzklausīja valdība.

Lai to panāktu, tiks būtiski uzlabota finansējuma pieejamība komersantiem un aktīvi piesaistītas investīcijas tautsaimniecībai, skaidro EM.

Tostarp izvirzīts mērķis, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai investīciju projektos jāpiesaista viens miljards eiro, bet kreditēšanā un privātajās investīcijās jāpiesaista 1,5 miljardi eiro.

EM ziņojumā teikts, ka rīcības plāns kapitāla tirgus attīstībai un finanšu pieejamībai tautsaimniecībā paredz līdz 2029.gadam palielināt nefinanšu sabiedrībām izsniegto kredītu atlikumu no 14% līdz 17% no iekšzemes kopprodukta (IKP) un dubultot uzkrāto ārvalstu tiešo investīciju apjomu Latvijas uzņēmumu pašu kapitālā līdz 32 miljardiem eiro.

Meklējot līdzekļu ietaupījumu, Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) atkal apsver iespēju bērnus uz 1.klasi sūtīt sešu gadu vecumā, intervijā Latvijas Televīzijas raidījumā "Rīta panorāma" atklāja izglītības ministre Dace Melbārde (JV).

IZM patlaban mēģina identificēt funkcijas, kas tai nebūtu jādara un būtu samazināmas, lai varētu rast finanšu līdzekļu ietaupījumu. Viena no diskusijām saistīta ar profesionālo izglītību, kur patlaban jāmācās četrus gadus. IZM skatās uz iespēju mācības organizēt "3+1" modelī, samazinot prasības un apjomu vispārējā izglītībā un dodot iespēju vispārējās izglītības apjomu apgūt tiem jauniešiem, kuri izlēmuši pēc profesionālās izglītības tomēr turpināt mācības augstskolā.

Liela diskusija ir arī par mācību gada sākšanu agrāk, no sešu gadu vecuma. Tas, kā skaidroja ministre, nozīmētu sinhronizāciju ar pārējo Eiropas izglītības telpu, kur bērni skolas gaitas sāk sešu gadu vecumā. Tas nozīmētu iespēju skolu beigt gadu ātrāk - 18 gadus veci jaunieši nevis turpinātu mācības, bet studētu augstskolā vai iesaistītos darba tirgū. Tas nodrošinātu vienu gadu ekonomijas, apgalvoja politiķe.

Profesionālās un personīgās dzīves līdzsvars – frāze, ko pēdējos pāris gadus dzird gandrīz ikviens. No talantiem un personālvadības profesionāļiem. No vietējiem darba devējiem līdz starptautiskām organizācijām. Skaistos saukļos un mērķtiecīgās aktivitātēs.

Tiesa, realitātē darbinieku atbalstoša kultūra un vide ir sastopama retāk nekā formāli uzņēmumu apgalvojumi un maldīgas puspatiesības. Vai un kāpēc darba tirgus tomēr piespiedīs visus mainīties?

Bieži vien karjera mūsu dzīvē tiek izvirzīta par prioritāti. Cilvēka tieksme gūt profesionālus panākumus aizēno rūpes par sevi un personīgo labsajūtu, kas tieši iespaido fizisko veselību un mentālo labbūtību. Smagnēja darba kultūra jeb “hustle culture”, klusā aiziešana jeb “quiet quitting” un nespēja apturēt lielo atkāpšanos ir satraucošas darba tirgus tendences, kurām starptautiski ir veltīti jauni apzīmējumi. Šie jēdzieni raksturo problēmas, kas lielākoties radušās Covid-19 izplatības un ierobežojumu laikā. Tās pašlaik cenšas novērst organizācijas visā pasaulē, lai mazinātu darbinieku izdegšanas līmeni un radītu gan labvēlīgāku, gan iekļaujošāku darba vidi.

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Pasaulē runā par jauno fenomenu darba tirgū – “mūžīgo darbaspēka trūkumu” (Forever Labor Shortage), kas ir tieši saistīts ar demogrāfiju.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika piedzīvots demogrāfiskais sprādziens jeb augsta dzimstība (darbspējīgo iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieauga par 17%, bet nākamajā desmitgadē – vēl par 19%), uzņēmumi ir bijuši priviliģētā stāvoklī, ilgstoši baudot darbaspēka pārpilnību.

Šobrīd šie darbinieki ir devušies vai dodas pensijā, savukārt dzimstība samazinās un darbaspēka trūkums, ar kuru saskaras lielā daļā valstu, visticamāk, tāds saglabāsies un, iespējams, vēl pasliktināsies, veidojot to, ko var saukt par “mūžīgo darbaspēka trūkumu”. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijā, tāpēc aktuāls ir jautājums – kā uzņēmumiem to risināt?

Saimnieciskās darbības pārskatus par 2019. gadu iesnieguši teju 85 000 uzņēmumu, kas salīdzinājumā ar analogu laiku pērn ir par 24 507 mazāk, jo martā izsludinātās ārkārtas situācijas dēļ gada pārskatu iesniegšanas termiņi tika pagarināti.

Pēc SIA "Lursoft" datiem, uzņēmumu, kuri iesnieguši pārskatus par 2019. gadu, kopējais apgrozījums pērn bijis 40,43 miljardi eiro, bet peļņa – 2,87 miljardi eiro, savukārt gada pārskatu iesniegušo uzņēmumu apgrozījums 2018. gadā – 64,55 miljardi eiro un 4,05 miljardus eiro liela kopējā peļņa.

Iepriekšējos gados jūlija beigās, pēc "Lursoft" datiem, jau bija iesniegti teju 110 000 gada pārskatu.

Visu rakstu lasiet 4. augusta žurnālā "Dienas Bizness".

Abonējiet, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās.

Eksperimentālajā ražotnē "SpirulinaNord" spēj ražot 3 kg svaigas spirulīnas nedēļā un cer ik pa dažiem mēnešiem šo apjomu dubultot.

Latvijas ziemeļu klimatā uzņēmums var audzēt spirulīnu 12 mēnešus gadā pretēji aptuveni sešu mēnešu sezonai Francijā un deviņu mēnešu sezonai Āfrikā. Baltijā un tuvākajā reģionā neviens neaudzē mikroaļģes biofotoreaktoros. Uzņēmums strādā pie ceturtās fotobioreaktora versijas, kas būs efektīvāka, ražīgāka, aizņems mazāk vietas.

Zinātnē un pētniecībā arī ir savas modes tendences, un, saprotot, ka viņas iepriekš apskatītā tēma – implanti no stikla keramikas – šobrīd īsti nav aktuāla, kā arī to, ka, lai tos komercializētu, ir vajadzīgas desmitgades, "SpirulinaNord" līdzdibinātāja un Rīgas Tehniskās universitātes Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes Vispārīgās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētniece Agnese Stunda-Zujeva vēlējās nomainīt pētniecības tēmu. Otra līdzdibinātāja – RTU Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas vadošā pētniece Kristīne Veģere – zināja, ka mikroaļģes ir modē un būs arvien pieprasītākas, jo tā ir strauji augoša biomasa un ir pat tādas sugas, kas dubulto biomasu reizi dažās stundās.

Eiroparlamentārietis Roberts Zīle (NA) ievēlēts par vienu no Eiropas Parlamenta (EP) priekšsēdētājas Robertas Metsolas vietniekiem, kļūstot par pirmo Baltijas pārstāvi šajā amatā, informē Nacionālajā apvienībā (NA).

EP deputāti 18.janvārī tā pilnvaru termiņa vidus ciklā Strasbūras plenārsēdes laikā ievēlēja jaunu parlamenta vadību, tostarp Maltas deputāti Metsolu parlamenta priekšsēdētājas amatā.

Zīle, kuru kā frakcijas viceprezidentu amatam nominēja Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa, kļuvis par pirmo Baltijas valstu deputātu augstajā EP viceprezidenta amatā. NA atzīmēja, ka viņu partijas pārstāvis esot vienlaikus arī viens no pieredzes bagātākajiem Baltijas deputātiem parlamentā, kurš tajā ievēlēts un strādā kopš 2004.gada.

Eiroparlamentārietis kā koordinators vada frakcijas darbu transporta komitejā, kā arī strādā ekonomikas un monetāro lietu, nodokļu jautājumu un budžeta komitejās un pārstāv frakciju EP prezidentu konferencēs.

Latvijai jāpaātrina atlikušo Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas fonda (AF) reformu un investīciju īstenošanas temps, piektdien AF trešā maksājuma saņemšanas pasākumā sacīja Eiropas Komisijas (EK) Eiropas ekonomikas un produktivitātes, īstenošanas un vienkāršošanas komisārs Valdis Dombrovskis (JV).

Piektdien Latvijas valsts budžets saņēma AF trešo maksājumu 293 miljonu eiro apmērā. Šis maksājums ir daļa no kopā Latvijai pieejamajiem 1,97 miljardiem eiro. Maksājums veikts pēc tam, kad EK izvērtēja un apstiprināja Latvijas izpildītos 38 AF plānā noteiktos reformu un investīciju rādītājus, kas tika iesniegti izvērtēšanai 2024.gada nogalē. Tādējādi līdz ar trešo maksājumu Latvija kopā budžetā ir saņēmusi jau vairāk nekā 1,1 miljardu eiro jeb aptuveni 55% no kopējā AF piešķīruma.

Dombrovskis pasākumā uzsvēra, ka EK vērtējumā Latvija ir īstenojusi plašu reformu un investīciju kopumu, kas ļauj Latvijai saņemt 293 miljonus eiro. Kā piemērus investīcijām, par kurām tiek veikts trešais maksājums, Dombrovskis minēja industriālo parku izbūvi Daugavpilī, Jelgavā un citur, vairāk nekā 35 000 klēpjdatoru nodrošināšanu skolēniem, aptuveni 450 zemas īres mājokļu būvniecību reģionos un zinātnes konkurētspējas veicināšanu.

Pēc 10 gadu prombūtnes un mācībām Kopenhāgenas Viesnīcu un restorānu skolā, kā arī darba pasaules labākajos "Michelin" restorānos, šefpavārs Uvis Janičenko ir atgriezies Rīgā, lai sāktu savus kulinārijas projektus Latvijas galvaspilsētā un atvēris savu pirmo restorānu "Rūme".

Restorāns atrodas atjaunotajā vecā brūža pagalmā Dzirnavu ielā. "Rūmes" virtuve balstās austrumu un rietumu ēdienu kultūrā, apvienojot to ar Latvijas ražotāju piedāvājumu. Kopš vasaras vidus šajā pašā pagalmā maizi un kafiju piedāvā arī U.Janičenko maiznīca un brokastu vieta "Mīkla".

"Kad devos studēt, biju sev izvirzījis mērķi - 10 gadus mācīties, gūt pieredzi un ceļot. Gan studiju laikā, gan pēc tām, izvēloties prakses, stažēšanās un darba vietas, es meklēju tās labākajos restorānos, kādi ir atrodami konkrētajā valstī," stāsta U.Janičenko.

"Kopenhāgenā nodzīvoju četrus gadus, mācoties un iegūstot pavāra diplomu. Tur arī iepazinos ar japāņu pavāru Shinichiro Takagi un sapratu, ka vēlos apgūt Japānas virtuvi. Pirmā mana prakses vieta bija Shinichiro Takagi restorānā "Zeniya", kas atrodas Kanazavas pilsētā. Restorānam ir divas "Michelin" zvaigznes. Japānas kultūra un darba tikums sākotnēji, protams, ir liels izaicinājums un pat šoks. Taču ar laiku es tajā sāku justies labi un kopumā pavadīju Japānā divus gadus, strādājot divos izcilos restorānos kopā ar labākajiem pavārmākslas meistariem," par savām gaitām stāsta šefpavārs.

Vecās Ostmalas Biznesa Parkā (VOBP), Liepājā ielikts pamatakmens vēl vienai jaunai ražotnei - jau rudenī plānots ekspluatācijā nodot ēku, kur savu rūpnīcu izvietos Zviedrijas uzņēmums "Care of Sweden", informē Liepājas speciālās ekonomiskās zonas pārvalde.

VOBP jaunā ražošanas angāra platība ir 3000 m² un šajā projektā kopumā plānots investēt 1,7 milj. eiro.

"Jaunās ražotnes būvniecība ir būtisks nākamais solis, kas tiek sperts ”Vecās Ostmalas Biznesa Parks” attīstībā. Turpinām ievērot tradīciju un katru gadu mūsu parkā attīstīt kādu jaunu projektu. Priecājamies šo jauno ražotni būvēt Liepājā un arī Latvijā jaunam investoram - Zviedrijas medicīnisko matraču ražotājam, kas jau šī gada nogalē plāno sākt ražošanu jaunizveidotā rūpnīcā,” savā uzrunā pauda VOBP valdes priekšsēdētājs Jānis Siliņš.

“Ja kultūra ir Liepājas sirds, tad ražošana ir tās asinsrite. Pēdējo piecu gadu laikā mūsu pilsētā ir uzceltas 20 jaunas ražotnes. Tūlīt aiz galvaspilsētas esam otra lielākā pilsēta pēc saražotā apjoma. Ir liels gandarījums, ka vēl šogad mūsu pilsētā darbu uzsāks pavisam jauns zviedru kapitāla investors, radot atkal jaunas darba vietas un ceļot mūsu ekonomiku. Tāpat neviltots prieks par “Vecās Ostmalas Biznesa Parka” straujo, mērķtiecīgo attīstību, piesaistot un spējot nodrošināt tik augsta kaluma uzņēmumus!” gandarījumā dalās Liepājas valstspilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.

Pēdējo gadu laikā ir kļuvis skaidrs, ka darbs vairs nav vieta – tas ir process un sadarbība. Tieši tāpēc aizvien vairāk uzņēmumu visā pasaulē izvēlas attālinātu vai hibrīdu darba modeli.

Pretēji apgalvojumiem, ka attālinātais darbs apdraud uzņēmuma kultūru un darbinieku attīstību, pieredze rāda, ka šis darba veids var stiprināt motivāciju, dot iespēju strādāt cilvēkiem ar dažādām vajadzībām un dzīves apstākļiem, kā arī veidot iekļaujošāku darba vidi.

Uzņēmuma kultūru veido attieksme, nevis biroja sienas

Uzņēmuma kultūra nav atkarīga no biroja sienām, kafijas automāta vai sarunām liftā. Tā veidojas no tā, kā mēs izturamies cits pret citu, kā komunicējam, pieņemam lēmumus un risinām sarežģītas situācijas. Kultūra ir vērtību un uzvedības kopums, kas pastāv neatkarīgi no tā, vai mēs atrodamies vienā telpā vai strādājam attālināti. Stipra organizācijas kultūra balstās uz savstarpēju uzticēšanos, pārdomātu komunikāciju un regulāru atgriezenisko saiti. Tieši šie elementi – nevis fiziskā klātbūtne – nosaka, vai darbinieki jūtas iesaistīti, dzirdēti un motivēti.

Vienota banku pieeja visiem klientiem nav iespējama, jo dažādos biznesa līmeņos jāsaskaras ar dažādām riska pakāpēm, trešdien Finanšu nozares asociācijas diskusijā "Atbilstības kultūra - ilgtspējīgas attīstības pamats" sacīja Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) valdes locekle Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

"Klientu atbilstības kultūra nerodas uzreiz, tā tiek veidota piecu, desmit, vai vairāk gadu laikā. Jāpieļauj arī iespēja, ka kādam paslīd kāja, bet no tā visi mācīsies. Tāpat arī jāsaprot, ka katram klientam jāveido cita pieeja un tas jāsabalansē," skaidroja Elksniņa-Zaščirinska.

Viņa norādīja, ka viena pieeja būs vietējā kapitāla uzņēmumiem, cita - būvniecības uzņēmumiem, vēl cita - ārvalstu investoriem vai "FinTech" uzņēmumiem.

Tāpat Elksniņa-Zaščirinska stāstīja, ka Latvijā ir dubultais risku profils - viens ir saistīts ar vēsturi, kuru nevar mainīt un var strādāt tikai ar tās sekām, savukārt otrs riska profils ir nākotne, un tas vistiešākajā veidā ir saistīts ar ēnu ekonomiku.

Dienas Biznesa uzmanība pievērsta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā ilgstoši skatītam likumprojektam Grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kā arī tam pakārtotiem likumprojektiem Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā un Grozījumi Publiskās un privātās partnerības likumā.

Detalizētāk par to lasiet Jāņa Goldberga rakstā. Šeit vairāk pieskarsimies diviem būtiskiem aspektiem. Pirmais – tā dēvētās Cancel kultūras izplatība likumdošanā, subjektīvā faktora nozīmes pieaugums lēmumu pieņemšanā.

Otrs – teju vai slimīgā raušanās, kā vien var, izdabāt kaut kādiem ārzemniekiem, tos uztverot par ideāliem, tajā pašā laikā demonstrējot nevērību pret vietējo uzņēmēju.

Lai rosinātu izlasīt Jāņa Goldberga rakstu un lai labāk būtu skaidrs, par ko ir runa, iekļausim te nelielu citātu: “Publiskais pasūtītājs pretendentu no iepirkuma izslēdz, ja tā rīcībā ir Konkurences padomes lēmums par konkurences pārkāpumiem vai arī saņemta Konkurences padomes atsauksme, ka konkrētajā iepirkuma procedūrā pasūtītāja norādes tiešām liecina par aizliegtu vienošanos. /../No grozījumu satura skaidri saprotams, ka tiesā apstiprinātiem lēmumiem un līdz ar to tiesu darbam kopumā vairs nebūs īpašas jēgas un pietiks ar Konkurences padomes lēmumu vai pat atsauksmi, lai pretendents no konkursa tiktu izslēgts. Praktiski tas nozīmē, ja vien pretendenta reputācija ir kaut kādā veidā konkurences jomā apšaubīta, tad viņš ir izslēdzams no iepirkuma neatkarīgi no tā, vai viņa vaina tiesā ir pierādīta vai nē.”

Ja mums būtu iespēja salīdzināt vienu darba dienu teju jebkurā no profesijām šodien un pirms nieka 20 gadiem, - mēs novērotu būtiskas atšķirības.

Digitalizācija ir ietekmējusi un mainījusi gan dažādu speciālistu ikdienu un nepieciešamās kompetences, gan arī darba kultūru uzņēmumā.

Veiksmīga uzņēmuma un tā pakalpojumu digitalizācija nav tikai brutāla tehnoloģiju ieviešanu uzņēmumā. Proti, ja tehnoloģiju ieviešana nav saskaņota ar uzņēmuma vērtībām un darbinieku uzvedības paradumiem, tas var radīt papildu riskus organizācijai. Tādēļ ir svarīgi veikt visaptverošus pasākumus, lai digitalizācija būtu veiksmīga un no tā iegūtu uzņēmums, tā darbinieki un galu galā arī klienti. Digitālās transformācija pamatā ir stāsts par cilvēkiem.

Darbinieku iesaistes līmenis ikvienas organizācijas darbā ir viens no nozīmīgākajiem nosacījumiem tās pastāvēšanai un sekmēm. Tikai iesaistīti un ieinteresēti darbinieki spēj paveikt to, ko ir iecerējusi organizācijas vadība. Šodienas digitalizētajā pasaulē panākt darbinieku iesaisti ir tikai šķietami vienkāršāk (ērta, ātra cilvēku sasniedzamība). Plašie komunikācijas rīki vieni paši nenodrošina tik vērtīgo emocionālo piesaisti organizācijai, jo svarīgs ir gan saturs, ko darbinieki saņem, gan arī šo vēstījumu pasniegšanas veids un organizācijas darba vide kopumā.

Vairākās ministrijās būs jauni parlamentārie sekretāri, daļu no viņiem rotējot, otrdien pēc valdošās koalīcijas partiju sadarbības sanāksmes žurnālistiem sacīja Ministru prezidente Evika Siliņa (JV).

Siliņa atzīmēja, ka šādas otrā politiskā līmeņa izmaiņas, viņasprāt, ir ļoti būtiskas, lai ienestu "jaunu elpu", jauna veida politisko cilvēkresursu valdības politiskajā darbā.

Līdztekus premjere pauda, ka vairāk jaunumi "valdības restartā" nav gaidāmi.

Siliņa norādīja, ka premjeres parlamentārā sekretāre turpmāk būs līdzšinējā Finanšu ministrijas (FM) parlamentārā sekretāre Karīna Ploka.

Savukārt FM parlamentārais sekretārs turpmāk būs Valmieras novada domes deputāts Jānis Upenieks (JV).

Veselības ministrijas (VM) parlamentārā sekretāre būs līdzšinējā Siliņas parlamentārā sekretāre Dace Kļaviņa.

Ārlietu ministrijas parlamentārais sekretārs būs līdzšinējais VM parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis (JV).

Jau pēc gada, 2026. gada 7. jūnijā, visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tostarp Latvijā, stāsies spēkā Taisnīga atalgojuma direktīva (EU Pay Transparency Directive 2023/970), kas paredz konkrētas prasības darba devējiem, lai veicinātu atalgojuma caurspīdīgumu un mazinātu dzimumu atalgojuma plaisu.

Šī direktīva ir būtisks stimuls uzņēmumiem pārskatīt un pilnveidot savu atalgojuma politiku, kas daudziem nozīmē ne tikai sarežģītu datu apkopošanu un analīzi, bet arī būtiskas izmaiņas darba kultūrā un vadības pieejā. Taču kāpēc šīs pārmaiņas ir svarīgas ne tikai taisnīguma dēļ?

Jaunā direktīva būs katalizators sistēmiskām pārmaiņām – taisnīga atalgojuma direktīvas galvenais mērķis ir nodrošināt caurspīdīgumu un mazināt dzimumu atalgojuma atšķirības, kas joprojām saglabājas teju visās nozarēs. No 2027. gada uzņēmumiem ar vairāk nekā 150 darbiniekiem būs jāziņo par dzimumu algu plaisu, un, ja tā pārsniedz 5 % un nav pamatota, šo atšķirību jānovērš sešu mēnešu laikā. Prasības attieksies arī uz bonusiem un atalgojuma struktūru kopumā.

Ēdināšanas uzņēmums "Lido" vērtē attīstības iespējas Lietuvas tirgū, intervijā aģentūrai LETA sacīja "Lido" valdes priekšsēdētāja Rita Auziņa.

"Mēs redzam "Lido" visās Baltijas valstīs. Šobrīd notiek padziļināta Lietuvas tirgus izpēte, gan par patēriņa paradumiem, gan par ēdienu kultūru," teica atzina Auziņa.

Viņa arī atzīmēja, ka Lietuva, lai kā negribētos to atzīt, šobrīd ir vadošā Baltijā ēdināšanas jomā. "Viņi ir malači un izdarījuši daudz - Covid-19 laikā samazināja pievienotās vērtības nodokli (PVN), ir investējuši inovācijās, attīstījuši jaunas idejas," sacīja Auziņa.

Tāpat viņa norādīja, ka Covid-19 laikā Lietuva rīkojās ļoti mērķtiecīgi, valdībai pieņemot PVN samazināto likmi ēdināšanai. "Samazinātais PVN deva nozarei lielu grūdienu, un tā pakāpās vismaz piecus soļus priekšā Latvijai un Igaunijai, kas šajā laikā stagnēja. Lietuvieši ir attīstījušies, realizējuši jaunas idejas, investējuši jaunos restorānos. Mēs diemžēl kā ēdināšanas nozare neaizklauvējāmies līdz valstsvīriem un nespējām viņiem pierādīt veiksmīgo Lietuvas pieredzi," skaidroja Auziņa.

Krīze ir īstais laiks, kas nostāties aci pret aci ar saviem tēriņiem, atteikties no liekā un beidzot sākt uzkrāt.

Šobrīd daudzi ir attapušies krietni citādā ikdienā un apziņā, ka vairs nevar dzīvot tāpat, kā iepriekš.

"Nekrīzes laikā jau nevienam negribas darīt ķēpīgos darbus, analizējot savus tēriņus. Šis noteikti ir lielisks laiks, lai apsēstos un paskatītos acīs savam konta izrakstam un saprastu, vai tas, kam mēs tērējam, atbilst mūsu dzīves vērtībām un vai tas ir tik ļoti nepieciešams, lai saglabātu savu laimi un līdzsvaru. Apzinoties, kam tērējam, var saprast, ka no daudziem izdevumiem var atvadīties un tas nesagādā lielas sāpes," saka Karīna Kulberga, sieviešu finansiālās neatkarības veicināšanas platformas "She Owns" dibinātāja.

Par finansiālo neatkarību viņa runā savā "Instagram" profilā @sheowns_by_k, kur gada laikā sapulcējusi vairāk nekā divarpus tūkstošus sekotāju.

Gandrīz katrs informatīvais materiāls par drošību izceļ iedzīvotāju individuālo atbildību par savu gatavību krīzes situācijām, piemēram, sagatavot un uzturēt pirmās nepieciešamības krājumus vai nokomplektēt 72 stundu ārkārtas gadījumu somu.

Tam visam ir sava loģika, jo Latvijai, tāpat kā citām visaptverošās aizsardzības valstīm, valsts noturības un aizsardzības pasākumos ir jāiesaista visa sabiedrība. Praksē iedzīvotājiem vajadzētu būt gataviem pašu spēkiem izdzīvot krīzē 72 stundas vai pat septiņas līdz desmit dienas, līdz atnāk palīdzība. Pastāvot šādām noteiktām prasībām iedzīvotājiem, rodas jautājums: vai līdzīgas prasības ir arī uzņēmējiem un iestādēm?

Vai uzņēmumi krīzē spētu turpināt darboties trīs līdz septiņas dienas tieša valsts apdraudējuma gadījumā – izdzīvot 72 stundas pašu spēkiem? Daļa no organizācijām, vispirms jau kritiskās infrastruktūras dalībnieki, noteikti spētu turpināt darboties arī krīzē, jo no kritiskās infrastruktūras organizācijām tiek prasīts izstrādāt darbības nepārtrauktības plānus rīcībai krīzes situācijās. Šai Ziemeļvalstīm raksturīgajai krīzes vadības pieejai fokusā ir kritisko funkciju nodrošināšana ar plānošanas pieņēmumu, ka tad, ja tiks nodrošināti kritiskie pakalpojumi (elektroenerģija, sakari un internets, ūdens piegāde u.tml.), privātais sektors spēs adaptēties un nodrošināt darbu arī krīzē. Līdzīgi tas notika COVID–19 laikā vai šobrīd – Ukrainā, kara laikā. Cits jautājums, vai gatavības un darbības nepārtrauktības prasības, tostarp cik dienas būtu jāspēj darboties pašu spēkiem, ir vienādas vai vismaz sinhronizētas starp visiem kritiskās infrastruktūras objektiem? Vai līdzvērtīgas 72 stundu gatavības prasības ir arī minēto kritiskās infrastruktūras objektu apakšuzņēmējiem un partneriem, no kuriem tieši atkarīgs kritiskās infrastruktūras darbs?

Pavisam nesen Rīgas Centrāltirgū tika atvērts Rūpniecības preču paviljons, kurā pārcēlusies liela daļa preču, kas iepriekš tika tirgotas nojumēs Gogoļa laukumā. Turpinoties drēbju bodīšu un importēto augļu uzvaras gājienam Centrāltirgū, Rīga neatgriezeniski zaudēs ne tikai vērienīgu tūrisma objektu, bet arī vietu, kur rīdzinieku ģimenes varētu iegādāties pašmāju zemnieku un amatnieku produkciju.

Aicinu Rīgas domes un tirgus vadību sēsties pie saruna galda un definēt vienotus tirgus attīstības mērķus un stratēģiju.

Situācijā kļūst aizvien sliktāka

Kamēr daudzās vecās Eiropas valstīs tirgus joprojām ir vieta, kuru apmeklē tūristi, lai iepazītu tradicionālās garšas, kā arī iegādātos zemnieku un amatnieku produkciju, kā arī vieta, kur brīvdienās var doties ģimenes, kas dod priekšroku pašmāju produktiem, situācijā Rīgā kļūst aizvien sliktāka. Vairāk nekā desmit gadus Rīgas Centrāltirgus soli pa soli degradējas, degradējot vidi un apdraudot tirgus kultūru kopumā.

No vēstures mantojuma par lupatu bodi

Centrālais tirgus nav tikai vieta, kur iepirkties – tas ir UNECSO mantojums. Tie ir paviljoni ar interesentu vēsturi, kuros nav vietas veikalu tīkliem, nekvalitatīviem apģērbiem vai lētām precēm no Ķīnas. Nav māksla pārvērst vēstures mantojumu par lupatu bodi, bet attīstīt, lai tas būtu ne tikai atbalsts Latvijas zemniekiem un ražotājiem, bet arī tūristu magnēts. Šaubos, vai tūristi vēlēsies apskatīt drēbju bodes un augļus no vairumtirdzniecības bāzēm?!

Vienas formulas, kā turpmāk strādāsim, nav, katram uzņēmumam jāatrod sava pieeja. Visticamāk neatradīsim arī miljons iemeslu, kāpēc birojs izkonkurēs darbu mājās, taču iemeslu noteikti ir gana daudz – gan uzņēmumu, gan darba ņēmēju pusē.

Kāpēc uzņēmumi vēlas atgriezties birojos?

Pirms pandēmijas daudzi uzņēmumi domāja un veidoja savu iekšējo kultūru tā, lai darbinieks pēc iespējas vairāk laiku pavadīja birojā, nevis otrādāk. Veidoja modernus birojus, jaunas darba vides un apaudzēja tās ar dažādiem pasākumiem un izglītošanās iespējām. Viņi domāja kā darbiniekus piesaistīt, iesaistīt darba un ārpus darba aktivitātēs. Attiecīgi ir pamats domāt, ka vienā brīdī, kad apstākļi būs labvēlīgi, šie uzņēmumi mēģinās atkal radīt vidi darbiniekiem, lai viņi gribētu nākt uz darbu klātienē. Birojā darbiniekiem būs viss nepieciešamais, lai varētu efektīvāk, labāk, patīkamāk strādāt, nevis censties palikt mājās. Birojs paliks uzņēmuma saimnieciskās darbības centrā, un, domājot uz priekšdienām, darbinieki tiks virzīti uz šo centru.

DNB Latvijas filiāles vadītāja Svetlana Kočerova sevi droši var saukt par “gandrīz norvēģieti”. Viņas darba vieta jau vairāk kā 10 gadus ir DNB Bank ASA Latvijas filiālē, un tieši šeit viņas karjera izaugusi no koordinatora līdz pat filiāles vadītājai. Šobrīd DNB Rīgas filiālē strādā ciešā sadarbība ar Norvēģijas organizāciju un nodarbina vairāk kā 400 darbinieku, kas ik dienu pavada Norvēģijas darba vidē, Rīgā. Sarunā atskatījāmies uz DNB Latvijas filiāles izaugsmes lēcienu pēdējā gada laikā, darbinieku labbūtību, kā arī to, kā 24 stundās paspēt visu – darbu, ģimeni, doktora grādu un izbrīvēt mirkli arī sev.

DNB Latvijas filiālē ir pagājis ļoti jaudīgs gads. Ar kādām sajūtām un plāniem tu pagājušajā gadā atsāki strādāt jaunajā amatā, un kādas ir sajūtas šī gada noslēgumā?

Pagājušā gada janvārī man bija liels prieks atgriezties darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un atsākt strādāt DNB. Iesākumā mans uzdevums bija nodrošināt filiāles veiksmīgu turpmāko darbību, sakārtot iekšējos procesus, pielietojot LEAN metodi, kas arī ir mana specialitāte un doktora darba tēma. Šajā laikā man bija skaidrs, ka Rīgas filiāle var daudz, un ar šo pārliecību arī gāju uz priekšu, kopā ar komandu ieviesām vērienīgas pārmaiņas iekšējā kultūrā un procesos, vienlaikus pārliecinot mūsu vadītājus Norvēģijā, ka esam spēcīgs atbalsts. Būtiski bija arī veidot DNB kā laba darba devēja tēlu Latvijā, jo, atšķirībā no Norvēģijas, kur DNB ir vislielākā un atpazīstamākā banka valstī, un ikviens darbinieks ļoti labi apzinās organizāciju, kurā strādā, Latvijā šīs atpazīstamības un sajūtas bija jārada un jāattīsta. Pavasarī Norvēģijas DNB bija gatavi pie mums, Latvijā, atvērt papildu nodaļas, tāpēc jau vasarā sākās aktīvas izaugsmes posms, kad ik mēnesi mūsu darbinieku skaits sāka pieaugt. Atskatoties varu teikt, ka kopumā šis ir bijis straujas izaugsmes gads ar lielu fokusu uz skandināvu darba kultūru un vērtībām, par ko ļoti priecājos, jo tas norāda uz to, ka kopā mēs varam daudz, arī mainīties. Rīgā ir daudz spējīgu profesionāļu, izcilu vadītāju un mūsu komandas darbs patiesi ir rezultatīvs, pateicoties visu faktoru svstarpējai mijiedarbībai.

Starptautiskajā sūtījumu piegādes uzņēmumā Venipak iecelts jauns izpilddirektors, informē uzņēmums.

Justu Šablinsku (Justas Šablinskas), kurš uzņēmumā nostrādāja astoņus gadus, nomainīs Andrius Ladausks (Andrius Ladauskas). Līdz šim Ladausks strādājis vairāku lielu Lietuvas uzņēmumu vadībā.

“Savu ceļu Venipak sāku kā finanšu direktors, pēc tam pārņēmu grupas uzņēmumu vadību Lietuvā un ārvalstīs. Lepojos ar panākumiem, kurus kopā esam sasnieguši šo gadu laikā — sākot ar starptautiskas komandas izveidi, kurā darbojās vairāk nekā 1000 cilvēku, un paplašināšanos jaunos tirgos līdz pat jaunu biznesa virzienu uzsākšanai pirms pandēmijas, tā būtiski ietekmējot e-komercijas jomu. Mēs veiksmīgi pielāgojāmies patērētāju paradumu maiņai un turpinājām augt arvien konkurētspējīgākā tirgū. Nostrādājot gandrīz desmit gadus vienā uzņēmumā, pieņēmu loģisku lēmumu atkāpties no amata. Esmu pateicīgs komandai par visu, ko kopā paveicām, un nešaubos, ka šīs pārmaiņas iezīmē jauna, aizraujoša posma sākumu,” saka J. Šablinsks.