Nesen publiskotā, izglītības un darba tirgus tematikai veltītā «DnB NORD Latvijas barometra» pētījums sniedz vielu interesantām pārdomām par to, kā iedzīvotāji valstī notiekošo saista ar savu personisko materiālo situāciju un ko paši ir gatavi darīt, lai to uzlabotu ja ne tūlīt, tad pārskatāmā nākotnē.
Kopš 2008. gada aprīļa, kad pirmoreiz veikts «DnB NORD Latvijas barometra» pētījums, līdz 2011. gada jūnijam kritisko vērtējumu valstī notiekošajiem procesiem vienmēr bijis vairāk nekā pozitīvo. Tomēr jāatzīst, ka ekonomiskajai situācijai valstī vērtējums ir krietni kritiskāks (ekonomikas stāvokļa indekss svārstās no -78 līdz -42) nekā respondentu ģimenes materiālā stāvokļa novērtējums (tā rādītāji ir robežās no -38 līdz -16).
Skaidrojot šīs nesakritības, jāņem vērā, ka iedzīvotāji savus priekšstatus par situāciju valsts ekonomikā visticamāk veido, balstoties uz informāciju viņu izmantotajos masu informācijas līdzekļos. Līdz ar to vairāk vai mazāk spēcīgu ietekmi uz sabiedrisko domu atstāj arī priekšvēlēšanu un pēcvēlēšanu retorika – piemēram, lielāko «uzrāvienu» pēdējo trīs gadu laikā ekonomikas stāvokļa izmaiņu virziena indekss piedzīvoja ap 10. Saeimas vēlēšanu laiku.
Tikmēr ar iedzīvotāju vērtējumu ģimenes materiālajam stāvoklim ir citādi. Tas vairāk tiek vērtēts, ņemot vērā savus priekšstatus par to, ko nozīmē dzīvot «labi», vai, kā nereti mēdz teikt, «cilvēka cienīgu dzīvi», un salīdzinot savus dzīves apstākļus ar šo ideālu. Šajā situācijā gribētu pieminēt cilvēka, kurš personiski saskāries ar ikdienas dzīvi Āfrikā, – Lindas Jākobsones reakciju uz «DnB NORD Latvijas barometra» Nr. 36 rezultātiem , paužot izbrīnu par to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju pielīdzina savu situāciju dzīvei Āfrikas valstīs, un uzdodot jautājumu - vai tā ir nezināšana vai cinisms?
Tomēr perception is reality (uztvere ir realitāte) – ja 47% Latvijas iedzīvotāju jūnijā uzskatīja, ka viņu ģimenes materiālais stāvoklis ir drīzāk slikts vai ļoti slikts un 79% aptaujāto šādu viedokli pauda arī par Latvijas ekonomisko situāciju, tad nepārsteidz, ka kopumā 87% aptaujāto jūnijā kritiski vērtēja valdības darbu, bet 94% vēlētāju referendumā nobalsoja par Saeimas atlaišanu. Par ko šie cilvēki nobalsos ārkārtas Saeimas vēlēšanās – to diemžēl īsti droši prognozēt nevar.
Līdzās ekonomikas un ģimenes materiālās situācijas novērtējumam viens no kritiskākajiem vērtējumiem jau ilgstoši vērojams arī jautājumā par to, cik lielas iespējas, pēc iedzīvotāju domām, ir atrast Latvijā labu darbu. Šajā indeksā jau ilgstoši kritiski noskaņotas ir aptuveni četras piektdaļas respondentu, kas ir ļoti nopietns rādītājs. Tieši tādēļ šajā «DnB NORD Latvijas barometra» mēnesī, kad aktuāls arī jaunā skolas gada sākums, esam īpašu uzmanību pievērsuši tam, cik liela nozīme, pēc respondentu domām, darba tirgū ir viņu iegūtajai izglītībai.
Runājot par pašu izglītības iegūšanas procesu, pētījuma dati liecina, ka vairākums aptaujāto domā – augstākās izglītības iestādes un vidējās profesionālās izglītības iestādes darba tirgum sagatavo kopumā labi (šādiem apgalvojumiem piekrīt attiecīgi 57% un 51% aptaujāto). Grūti pateikt, vai tas ir daudz vai maz, tomēr, ņemot vērā publiskajā telpā tik bieži dzirdētos paziņojumus, ka Latvijā piedāvātā izglītība ir nekvalitatīva, tas šķiet visnotaļ pozitīvs vērtējums. Tiesa gan, ņemot vērā jau bieži novēroto sabiedrības gatavību akceptēt kritiskos vērtējumus un izdarīt savus secinājumus, var tikai cerēt, ka šoreiz tas būs – «izglītības kvalitāte ir jāuzlabo», nevis «mums šāda izglītība nav vajadzīga».
Savukārt, nonākot darba tirgū, vismaz daļa aptaujāto ir pārskatījusi iegūtās izglītības vērtību – 12% aptaujāto atzīst, ka nekad nav strādājuši iegūtajā profesijā, un vairāk nekā viena ceturtdaļa Latvijas iedzīvotāju (28%) uzskata, ka viņiem izglītība darba tirgū vispār nav palīdzējusi. Šajā situācijā interesanti raksturot iedzīvotāju vērtējumu darba devēju attieksmei pret izglītību – nedaudz mazāk nekā puse aptaujāto (49%) izglītību minējuši starp pieciem galvenajiem faktoriem, kam, viņuprāt, darba devēji pievērš uzmanību, pieņemot cilvēkus darbā. Taču, runājot par faktisko darba devēja attieksmi, 30% aptaujāto atbildējuši, ka pēdējo 10 gadu laikā priekšniecība nav nedz aktīvi (nodrošinot apmācību vai apmaksājot kursus), nedz pasīvi (attaisnojot kavējumus, kas radušies mācību dēļ) veicinājusi mācīšanos vai kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumus.
Neviennozīmīgā attieksme pret izglītību darba tirgū acīmredzot veicinājusi situāciju, ka naudas un laika ieguldīšana izglītībā, pēc iedzīvotāju domām, nav «pareizā atbilde» vai vismaz ne dominējošā stratēģija, domājot par izaugsmi darba dzīvē. Patlaban šādi gatavi rīkoties vien 20% darbspējīgo iedzīvotāju (apmēram tikpat bieži kā risinājums savas materiālās un nodarbinātības situācijas uzlabošanai izrādīta gatavība pārcelties dzīvot uz citu vietu).
Citiem vārdiem, ja, salīdzinot valsts un personisko materiālo stāvokli, iedzīvotājiem personiskā situācija šķiet nedaudz pozitīvāka un reālāk ietekmēja, tad izglītības un darba tirgus jomā vērtējumi ir gluži vai pretēji – izglītības kā vispārīgas vērtības nozīmi atzīst vairums aptaujāto, bet personiskajā dzīvē saskārušies ar skarbāku realitāti, kad «vērtība» ir citiem faktoriem un ieguldījumi acīmredzot nav īsti atmaksājušies. Tas noteikti ir iemesls pārdomām arī valsts līmenī.
Plašāk ar pētījuma rezultātiem var iepazīties DnB NORD mājas lapā.
