Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Ministru prezidenta amata kandidāta Krišjāņa Kariņa (JV) topošās valdības partneri šorīt parakstīja koalīcijas sadarbības līgumu, valdības deklarāciju un fiskālās disciplīnas līgumu.

Dokumentus parakstīja partiju un frakciju vadītāji, klātesot arī topošās valdības ministriem, kuri parakstīja valdības deklarāciju.

Parakstīšana notika Saeimas nama Sarkanajā zālē. Saeima šodien plkst.12 lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru vadītu Kariņš.

Savukārt pusstundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes beigām Viesu zālē plānota Kariņa preses konference. Pēc valdības apstiprināšanas tā plānojusi arī pulcēties uz pirmo svinīgo sēdi valdības mājā.

Topošo valdību varētu atbalstīt 61 deputāts - tātad stabils labēji centrisks vairākums, iepriekš lēsa Kariņš.

Valdību veidos piecu politisko spēku pārstāvji - «Jaunā Vienotība» (JV), Jaunā konservatīvā partija (JKP), «KPV LV», «Attīstībai/Par» (AP) un «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK (VL-TB/LNNK). Valdību vadīs politiķis no JV, lai arī šī partija vēlēšanās ieguva vismazāko mandātu skaitu Saeimā.

Pēdējā laikā tiek plaši diskutēts jautājums par cukurbiešu audzēšanu un cukura ražošanu Latvijā ar arvien jūtamāku ievirzi attaisnot tās izbeigšanu, atstājot šī jautājuma izlemšanu cukurfabriku īpašnieku ziņā.

Pirmkārt, ja paši cukuru neražosim, mums tas būs jāiepērk, vismaz par 25 – 30 miljoniem latu gadā, palielinot jau tā nenormālo importa pārsvaru pār eksportu. Kāpēc būtu jāieved tas, ko mēs paši varam saražot? Kāpēc būtu vajadzīgs kārtējais malēniskais risinājums. Latvijā cukuru ražo par trešdaļu mazāk nekā ir tā patēriņš un tas nekādi nedeformē cukura tirgu. Lai cukura ražošanu samazina valstis, kurās tā ir krietni lielāka par pašu vajadzībām, piemēram, Vācija, kas ražoja par 40% vairāk cukura, nekā vajadzīgs pašapgādei un tāpēc liekais cukurs bija jāeksportē maksājot par to eksporta subsīdijas. Kāpēc Latvijai par to būtu jācieš? Kāpēc mums jābūt peramajam zēnam par citu pārkāpumiem? Nesaprotami, kāpēc mūsu valsts vadītāji un atbildīgie darbinieki to nav pratuši izskaidrot ES vadītājiem. Bet varbūt, atsevišķu personu savtīgo interešu dēļ, kā tas pavīd dažās ziņās, to nav gribējuši. Varbūt vēl tagad var protestēt pret šo Latvijai netaisnīgo lēmumu un panākt nosacījumu mīkstināšanu.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns parakstījis rīkojumus par 13.11 miljonu LVL dotācijas piešķiršanu novadus veidojošajām pašvaldībām infrastruktūras attīstībai, Db.lv informēja reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra preses sekretāre Dace Kārkliņa.

Ar ministra rīkojumu 200 000 latu piešķirti Aizputes novadu veidojošajam Kalvenes pagastam, kas valsts atbalstu izmantos pamatskolas sakārtošanai, pagasta padomes ēkas rekonstrukcijai, kultūras nama remontam un ielu apgaismojuma ierīkošanai.

712 000 latu dotācija piešķirta Krustpils novadu veidojošajām pašvaldībām. Kūku pagasts valsts atbalstu izmantos autobusa iegādei skolēnu pārvadāšanai, siltumtīklu rekonstrukcijai, Vīpes pagasts remontēs kultūras manu, labiekārtos pakalpojumu sniegšanas punktu, veiks dažādus remontdarbu pamatskolā, Mežāres pagasts renovēs iedzīvotāju pakalpojumu punktu, sakārtos pašvaldības ielas, Variešu pagasts renovēs kultūras manu, Atašienes pagasts nomainīs jumtu vidusskolai, veiks pasākumus siltumenerģijas zudumu mazināšanai un ūdensapgādes uzlabošanai. Visas pašvaldības daļu no finansējuma izmantos novada administratīvās ēkas celtniecībai.

SEP arhitektūras birojs lauksaimnieciskās ražošanas infrastruktūras būvniecībā nāk ar principiāli jaunu, kompleksu piedāvājumu – zemniekiem tiek piedāvāts viss, sākot no priekšizpētes, finansējuma piesaistes stratēģijas izveides un atbalsta tā realizācijā, projektēšanas, tehnoloģisko iekārtu piegādes un beidzot ar būvniecību, Dienas Biznesam atklāja SEP lauksaimniecības projektu direktors Oļegs Mihailovskis.

Kā veiksmīgu piemēru SEP prezentē projektēšanu un būvniecību uzņēmumam Balticovo, kurā radīta gan unikāla tehnoloģija vistu mēslu pārstrādei biogāzē, gan biogāzes attīrīšanas sistēma, iegūstot biometānu, gan tā ievadīšana gāzes tīklā, lai būtu iespējama gāzes ar zaļo sertifikātu pārdošana Eiropas tirgū. SEP šobrīd projektē un vada būvniecības procesu 12 kūtīm vistu turēšanai ārpus sprostiem, novietnes jaunputniem. Mērogam – vienā vistu kūtī mitinās ap 165 000 putnu. Līdzīgi projekti ir Igaunijā un Lietuvā. SEP projektētāji saredz iespēju iegūto pieredzi piemērot visdažādākajās lauksaimnieciskās ražošanas nozarēs, jo īpaši uzsverot biogāzes ražošanas izdevīgumu laukos.

Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību - Nacionālajai izaugsmei un vienotībai

Mēs esam vienojušies strādāt Latvijas nacionālajai vienotībai un izaugsmei. Veidot Latviju, kuras sabiedrība ir izglītota, vesela, pārtikusi un droša par nākotni. Nostiprināt Latviju kā nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti, kuru raksturo laba pārvaldība, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tiesiskums un sociālais atbildīgums, kas ietver arī rūpes par cilvēkresursu atjaunošanu un tautas ataudzi.

Mūsu pienākums ir nostiprināt latviešu valodu, latvisko kultūrtelpu un nacionālo identitāti, vienlaikus esot tolerantiem un rūpējoties par visu Latvijā dzīvojošo tautību kultūras pienesumu, jo daudzveidība ir bagātība.

Latvijas ekonomikas izaugsmes dzinējspēks meklējams inovācijās, kuru pamats ir zinātne, pētniecība un tur iegūto zināšanu komercializācija. Tā īstenošanai jau ir sperti pirmie soļi, taču ar tiem vien nepietiek, turklāt ir vajadzīga visu iesaistīto – uzņēmēju, zinātnieku, valdības – sekmīga sadarbība.

Tādi secinājumi skanēja diskusijā, kas notika 7. Starptautiskā ekonomikas foruma priekšvakarā. Šī pasākuma fokusā — jaunas tendences inovāciju pasaulē, zinātnes sasniegumi digitālās ekonomikas jomā, kā arī ekonomikas attīstība strauji mainīgas ģeopolitiskās situācijas kontekstā.

Trūkumi tiek lēnām novērsti

„Kopumā ar inovācijām Latvijā sokas labi, vienlaikus esam savdabīgā izaugsmes stadijā. Ir jautājums par to, kā uzskaitām inovācijas, jo realitātē to apjoms pārsniedz tos skaitļus, kuri summējot rodas pēc uzņēmēju nosauktajām inovācijām. Birokrātija, kura iet līdzi inovāciju uzskaitei, nodara kaitējumu statistikai, tāpēc pašlaik kopā ar Centrālo statistikas pārvaldi strādājam, lai uzņēmējiem skaidrotu un palīdzētu inovāciju uzskaitē, tādējādi iegūstot patiesu ainu par inovācijām, to apjomu valstī,” skaidro ekonomikas ministrs Viktors Valainis. Viņš paredz, ka iecerētie darbi inovāciju uzskaitē būs paveikti jau šā gada laikā. „Inovācijām būtiskākais ir brīvība, lai tās varētu attīstīties, tām būtu pieejams kapitāls (finansējums), taču problēmas gan Latvijā, gan visā Eiropas Savienībā rada pārregulācija, kas liedz inovācijām to attīstību,” uzsvēra V. Valainis. Viņš norāda, ka varam veikt dažādus pētījumus, taču, tiklīdz tos vēlamies komercializēt un iegūt globālu tvērumu, tā šis inovācijas zaudē savu nozīmi attiecībā pret citām ekonomikām.

2023. gadā Latvija, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, bija ceturtajā vietā pasaulē pēc ienākumiem no dažādu koka mēbeļu eksporta.

To liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija). Mēbeļu rūpniecībai Latvijā bija izcila pagātne. Pašlaik šī ir viena no ļoti svarīgām meža produkcijas ražošanas nozarēm, kurā tiek ražotas preces ar ļoti augstu pievienoto vērtību. Ja daudzās ekonomikas jomās Latvijai būtu jāmācās no Igaunijas pieredzes, tad mēbeļu ražošanā un eksportā Latvijai būtu jāvadās no izcilā Lietuvas piemēra. Vērtējot Lietuvas izcilos panākumus koka mēbeļu eksportā, svarīga daļa no šiem panākumiem attiecas arī uz Latviju. Latvijā ražotais saplāksnis, kokskaidu un kokšķiedru plātnes, kā arī cita meža nozares produkcija ir neaizstājams pamats Lietuvas izcilajiem panākumiem mēbeļu ražošanā un eksportā. XXI gadsimtā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā visām rūpniecības nozarēm bija jādarbojas apstākļos, kad ir brīva preču apmaiņa, kas nozīmē brīvu importa preču konkurenci ar Latvijas ražojumiem. Latvijas mēbeļu rūpniecības lielākais izaicinājums bija izmantot Eiropas Savienības dotās iespējas, lai attīstītu mēbeļu eksportu. Tomēr dažādās mēbeļu grupās Latvijas panākumi ir visai atšķirīgi.

Apstrādes rūpniecības izlaide pēc pieklājīga izrāviena par 8,2% 2017. gadā pērn vairāk nekā uz pusi samazināja izaugsmes tempus, augot vien par 3.4%.

Bija nozares, kurām veicās labāk, piemēram, kokrūpniecībai, augsto tehnoloģiju nozarēm, un tādas, kurām šis nebija veiksmīgs gads. Viena no apakšnozarēm, kas lika visvairāk vilties, bija pārtikas produktu un dzērienu ražošana. Kādi šķēršļi stājās šīs nozares ceļā?

Šajā rakstā ieskatīsimies detalizētāk, soli pa solim palielinot un pietuvinot skatam dažādu pārtikas produktu grupu ražotāju sekmes un problēmas ilgākā laikā un tieši pēdējos gados.Pārtikas un dzērienu ražošanas pievienotā vērtība veido 21% no apstrādes rūpniecības jeb 2.5% no kopējās pievienotās vērtības. Tātad mēs runājam par gana nozīmīgu tautsaimniecības jomu. Ar šīs nozares produkciju mēs visi saskaramies ik dienu. Nemaz nerunājot par citiem aspektiem – pārtikas kvalitātes nozīmi mūsu veselībā, pārtikas ražošanas lomu valsts ekonomiskās neatkarības kontekstā utt. Tā teikt – var bez daudz kā iztikt, bet bez pārtikas nudien neiztiksim.

Apstrādes rūpniecība pēdējos gados demonstrējusi labu izaugsmi, un viena no nozarēm, kas to sekmējusi, ir automobiļu, piekabju un puspiekabju ražošana. Vēl vairāk - autobūves nozare šogad augusi visstraujāk, un līdzšinējie investīciju plāni liek cerēt uz strauju izaugsmi arī nākotnē, prognozē Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Rutkovska.

Šī ziņa daudzos skeptiķos izraisa vismaz smīnu, ja ne skaļus smieklus, – kopš kura laika Latvija ražo automobiļus? Šķiet, vidējam latvietim pašmāju automobiļu ražošana asociējas tikai ar padomju laikā ražotajiem mikroautobusiem «Latvija» un pastāv uzskats, ka nedz pirms tam, nedz pēc nozare nav eksistējusi un vairs neeksistē. Tomēr tā nebūt nav, viņa uzsver.

Latvijai un latviešiem (dažu interesantu faktu dēļ paplašināšu stāstu arī izcelsmes virzienā) ir saistība ar automobiļu ražošanu teju kopš autobūves pirmsākumiem, tādēļ, pirms aplūkojam nozares sniegumu pēdējās desmitgadēs, nedaudz ielūkosimies vēsturē. To palīdzēs atklāt Rīgas Motormuzeja informācija, Edvīna Liepiņa un Andra Biedriņa grāmata «Rīgas auto» un citi avoti, saka eksperte.

Eksperti aicina valdību rīkoties, lai veicinātu eksporta nozares un lai Latvijā veidotos reāli kvalitatīva rūpniecība.

Jau kādu laiku finansisti vērš uzmanību uz negatīvo tendenci Latvijas maksājumu bilances tekošajā kontā, kura deficīts kopš pagājušā gada pārsniedz par kritisko robežu uzskatītos 10 % no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tomēr pērn 3. ceturksnī tekošā konta deficīts (TKD) sasniedzis ļoti satraucošu un jaunu augstāko rādītāju kopš Latvijas neatkarības atgūšanas - 24.2 % no IKP. Tas tāpēc, ka pērn Latvijas imports jau gandrīz līdz 2 reizēm pārsniedza eksportu. Arī valsts vīri ir pamanījuši lielo TKD. Ekonomikas ministrs Jurijs Strods Db atzina, ka šonedēļ apspriedīsies ar savas ministrijas speciālistiem par izveidojušos situāciju un tad, izvērtējot riskus, lems, vai vajag ko darīt, vai nepieciešams iejaukties. Pagaidām plāna nav, tā viņš.

Laikā, kad daudzas valsts iestādes un kapitālsabiedrības cīnās par funkciju saglabāšanu vai racionālu mazināšanu, Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) veido jaunu biznesa virzienu, ceļ fiziski drošāko datu centru 150 km ārpus Rīgas, īsteno valsts jaunlaiku vēsturē apjomīgāko tehnoloģisko risinājumu valsts robežas apsardzībai, bet šovasar LVRTC vārds plašāk izskanējis saistībā ar potenciālo Telia Company piederošo SIA LMT un SIA Tet daļu izpirkšanu.

Sarunā ar LVRTC valdes priekšsēdētāju Ģirtu Ozolu Dienas Bizness skaidro, kas virza vērienīgās ambīcijas un kā tās plānots sasniegt.

Jau pērn rudenī LVRTC pauda gatavību investēt līdzekļus informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozares attīstībā. Kāpēc LVRTC tas nepieciešams?

Pērn tā bija tikai izpētoša interese, kas nenoliedzami korelēja arī ar jau sen ilgušajām sarunām un pieņēmumiem par Tet un LMT nākotnes attīstību. Kā jau vairākkārt publiski esmu uzsvēris – potenciālā daļu iegāde ir LVRTC vēlme un vienlaikus arī vajadzība paplašināt savus aktīvus. Lai to izprastu, ir būtiski saprast, kas ir LVRTC šodien. LVRTC šodien ir labi kapitalizēts uzņēmums. Vairākus gadus mums ir izdevies palielināt gan uzņēmuma apgrozījumu, gan peļņu. Arī šī gada pirmajos sešos mēnešos apgrozījumu esam palielinājuši par 10%, bet peļņu - par 9%. Tas nepretendē uz rekordu, bet šis ir turpinājums loģiskai izaugsmei, ko piedzīvojam, paplašinot ne vien darbību, bet arī uzlabojot pakalpojumu klāstu, kvalitāti un piegādi klientiem. Lai gan pēdējo desmit gadu laikā esam būtiski paplašinājuši LVRTC darbības jomas, ir izdevies izveidot un noturēt salīdzinoši nelielu, bet ļoti efektīvu speciālistu komandu. Mums ir 300 miljonu eiro liels projektu portfelis, kas ietver ne vien sakaru tīklu paplašināšanu, bet arī valsts mērogā šobrīd lielāko mākslīgā intelekta risinājuma pielietojuma izstrādi valsts austrumu robežas apsardzībai. Tajā pašā laikā, ja skatāmies uz mūsu pozīciju tirgū, tad, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu komisijas regulēto pakalpojumu klāstā pēc mūsu aprēķiniem LVRTC tirgus daļa pērn nesasniedza pat 2,5%. Tas nozīmē, ka pretēji nereti izskanējušiem apgalvojumiem LVRTC faktiski nekonkurē ar komersantiem.

VAS "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs" (LVRTC) pauž gatavību finansiāli iesaistīties Zviedrijas uzņēmumam "Telia" piederošās tehnoloģiju uzņēmuma SIA "Tet" kapitāldaļu izpirkšanā, trešdien diskusijā "Ko gaidīt no izmaiņām interneta sakaru tirgū, potenciāli mainoties "Tet" īpašniekiem?" sacīja LVRTC valdes priekšsēdētājs Ģirts Ozols.

Viņš norādīja, ka LVRTC ir gatavi piedāvāt nozīmīgu proporciju no nepieciešamā finansējuma, kā arī to, ka "uzņēmumam ir brīvie resursi, ko labprāt investētu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē".

Šobrīd nav runa par ļoti padziļināti izstrādātiem scenārijiem, taču sarunas joprojām ir stratēģiskā līmenī, akcentēja Ozols.

Runājot par finansējuma avotu, Ozols diskusijā sacīja, ka LVRTC ilgstoši savā pamatdarbībā strādājuši ar peļņu - pērn 16,314 miljonu eiro apmērā. Uzņēmums 64% novirza valstij, kas pērn bijis virs 10 miljoniem eiro, savukārt pārējā peļņas daļa paliek LVRTC rīcībā investīcijām un dažādiem projektiem.

"Šobrīd LVRTC projektu portfelis pārsniedz 200 miljonus eiro, un mums ir gan ko investēt, gan kur investēt," sacīja Ozols.

Vēja elektroenerģijas ražošana ir strauji attīstījusies visā pasaulē, tomēr Latvijā vēja enerģijas saražotā jauda ir viena no zemākajām Eiropā.

Neskatoties uz to, ka ir pietiekami daudz investoru, kuri ir gatavi Latvijā attīstīt vēja enerģiju ar jaunākajām tehnoloģijām, to būvniecībai tiek likti šķēršļi ne tikai administratīvu iemeslu dēļ, bet arī tādēļ, ka joprojām daudziem liekas, ka, ja Latvijā strauji attīstīsies vēja enerģija, mūsu energosistēma nespēs darboties vienā tīklā ar tās saražoto jaudu. Šāds arguments ir diezgan absurds.

Vēja enerģija, neskatoties uz turbīnu jaudu, spēj sadzīvot ar pārējiem enerģijas ražošanas veidiem vienotā tīklā. To mēs jau redzam Skandināvijā, kur vējš jau šobrīd veido ļoti būtisku daļu no elektroenerģijas uzstādītajām jaudām – dažbrīd vējš no ražošanā esošajām jaudām var aizņemt līdz pat trešajai daļai, kas ir vairāk nekā 30% no kopējās izstrādes apjoma. Līdz ar to, tas, ka vējš pietiekami sekmīgi strādā kopā ar pārējiem enerģijas ražošanas veidiem vienotā tīklā, ir reālā darbībā pierādīts fakts.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Spēcīga, vietējā un Eiropas tirgū konkurētspējīga pārtikas rūpniecība Latvijas tautsaimniecībai ir ārkārtīgi svarīga. Runa nav tikai par iekšzemes kopproduktu, tas ir arī drošības jautājums. Ja valsts spēj apgādāt pati sevi ar tai nepieciešamo pārtiku, tad mūsdienu sarežģītajos ģeopolitiskajos apstākļos tā jau ir pasargātāka no dažādiem apdraudējumiem. Kāda ir situācija Latvijas pārtikas rūpniecībā un kas būtu darāms, lai nozares uzņēmumi spētu uzaudzēt muskuļus un būt konkurētspējīgi ne tikai Latvijā, bet pāri robežām?

Vidējais patēriņa cenu līmenis pagājušā gada laikā palielinājies par 3,3% un lielākā ietekme ar +1,4 procentpunktiem bija pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem. Vienlaikus neviens ne pircējs, ne pats uzņēmējs par cenu kāpumu nepriecājas, tāpēc svarīgi izprast, kas īsti ir produktu gala cenu ietekmējošie faktori? Kādi ir galvenie instrumenti pārtikas ražotāju attīstībai un produktivitātes kāpināšanai? Vai esam pietiekami konkurētspējīgi iekšējā un ārējos tirgos, vai arī citas valstis mums “izgriezīsies pogas”?

Pārtikas cena un tās “trīs vaļi”

Vienkāršoti varētu teikt, ka produkta gala cenu ietekmē trīs lieli vaļi – tie ir valsts nodokļi, tirgotāju uzcenojums un ražotāju izmaksas, saka Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure. “Ja Latvijā būtu zemāki nodokļi, tad loģiski, ka arī produkti būtu lētāki. Labi zinām, ka daudzās Eiropas valstīs pamatnepieciešamību pārtikas produktiem tiek piemērotas samazinātās PVN likmes. Ja Latvijā PVN pārtikai būtu zemāks nekā Vācijā, tad arī mūsu ražotie produkti būtu lētāki.

VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) plāno jau augustā izsludināt pirmo cenu aptauju par izmaiņām būvprojektā un autoruzraudzību posmos gar Latvijas-Krievijas valsts ārējo sauszemes robežu, kur robežas apsardzības infrastruktūra ir izbūvēta, informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

“Jāņem vērā, ka robežapsardzības infrastruktūras izbūve uz Latvijas – Krievijas robežas tika apturēta pirms vairākiem gadiem, tādēļ ir loģiski, ka paši vēlamies nofiksēt faktisko situāciju dabā un veikt jau paveikto darbu auditu. Vienlaikus mūsu pieredze, strādājot uz Latvijas – Baltkrievijas robežas, ļauj savlaicīgi plānot nepieciešamos darbus, lai operatīvi varētu tupināt robežapsardzības infrastruktūras izbūvi uz Krievijas robežas un pabeigt to iespējami īsākā laikā,” uzsver Griškevičs.

Posmiem, kur ir izbūvēta apsardzības infrastruktūra un/vai žogs, bet vēl nav nodota ekspluatācijā, VNĪ jau ir sagatavojusi tehnisko specifikāciju, lai veiktu izmaiņas būvprojektā. Robežas joslas infrastruktūra ir izbūvēta aptuveni 230 km garumā, tostarp patruļtakas (koka laipas vai sasmalcinātas koksnes klājuma segums (šķelda), dabiskās grunts seguma ceļš un caurtekas) un četri iekaramie (trošu) tilti. Savukārt žogs ir izbūvēts aptuveni 99 km garumā.

Viena no svarīgām finanšu tirgus sastāvdaļām ir likvīds un efektīvs kapitāla tirgus. Ieguldījumi akcijās un obligācijās ir ilgtermiņa ieguldījumi.

Attīstīts kapitāla tirgus veicina vietējās un ārvalstu investīcijas, uzkrājumu efektīvāku izmantošanu, dodot iespēju krājējiem vairāk nopelnīt, kas īpaši aktuāli zemo procentu likmju apstākļos. Savukārt uzņēmējiem tas dažādo aizņemšanās iespējas uzņēmuma attīstības finansēšanai.

Turklāt lēmumi par investīcijām vai, tieši pretēji, lēmumi par neinvestēšanu ietekmē ne vien pašreizējo tautsaimniecības stāvokli, bet arī summējas tautsaimniecības turpmākās attīstības perspektīvā.

Kāpēc kapitāla tirgus ir tik nozīmīgs:

Dabasgāzes patēriņš Latvijā un Eiropā turpina samazināties, eksperti uzskata, ka šāda tendence būs novērojama arī turpmāk.

Pakāpeniska atteikšanās no oglekļa intensīvas elektroenerģijas ražošanas, tostarp no dabasgāzes, ir Eiropas Savienības (ES) klimata un enerģētikas politikas mērķis, taču tas nenotiks vienā dienā - tam būs nepieciešami aptuveni desmit gadi, uzskata Mārtiņš Vancāns, energokompānijas Enefit valdes priekšsēdētājs. Viņš norāda, ka Baltijas enerģijas cenu galvenie virzītājspēki, arī Latvijā, vēsturiski vienmēr ir bijuši saistīti ar fosilā kurināmā un CO2 emisiju cenām, kā arī elektroenerģijas pieprasījumu. Pašlaik situācija mainās, un tieši atjaunīgie energoresursi spēlē arvien lielāku lomu, atzīmē M.Vancāns.

Izmaksu jautājums

Lai gan dabasgāze piedāvā elektroenerģijas ražošanu ar zemākām oglekļa emisijām, ilgtermiņā arī tā tiks aizstāta ar jaunām un tīrākām tehnoloģijām, uzskata M.Vancāns. “Mēs sagaidām, ka līdz ar atjaunīgās enerģijas ražošanas uzplaukumu pieprasījums pēc gāzes samazināsies, tomēr, tā kā atjaunīgo energoresursu pieejamība lielākoties nav kontrolējama, mums joprojām būs nepieciešamas arī dabasgāzes spēkstacijas. Tāpat gāzei saglabāsies svarīga loma nākotnes enerģijas bilancē kā rezerves jeb balansējošai jaudai. Teorētiski gāzi varētu pilnībā aizstāt, taču tas ir izmaksu jautājums. CO2 emisiju kvotu cenai būtu būtiski jāpalielinās vai arī alternatīvām enerģijas ražošanas tehnoloģijām jākļūst daudz lētākām, lai gāzes spēkstacijas izspiestu no ražošanas. Izvēršot atjaunīgo enerģijas avotu izmantošanu, kopējais pieprasījums pēc gāzes gan, protams, samazināsies, bet tai joprojām būs būtiska loma kā rezerves ražošanas jaudai. Pašlaik Baltijas valstis ir koncentrējušās uz jaunu atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudu attīstību, tomēr tas rada pieprasījumu pēc liela mēroga enerģijas uzglabāšanas risinājumiem un kontrolējamām ražošanas jaudām, lai padarītu enerģijas tirgu stabilu un prognozējamu,” uzsver M.Vancāns.

Pārtikas un dzērienu ražošanas nozare Vidzemē, orientējoties uz viedo specializāciju, saskata izaugsmes iespējas nišas produktiem ar augstu pievienoto vērtību, ko sekmē arī pieprasījums pēc bioloģiskās pārtikas pasaulē.

Bioresursu ražošana ir galvenā pārtikas industrijas konkurētspējas priekšrocība Vidzemē. Pārtikas ražošanas nozarei reģionā ir ne tikai vēsturiskas tradīcijas, bet arī prasmes un jauni talanti, kuri pārtikas ražošanas specialitāti apgūst reģiona un valsts izglītības iestādēs. Nākotnē pārtikas un dzērienu ražotāji reģionā cer vairāk izmantot viedās tehnoloģijas, lai ražošanu padarītu produktīvāku un videi draudzīgāku, samazinot siltumnīcefekta gāzu emisiju negatīvo ietekmi uz klimatu, kā arī palielinātu noietu ārējos tirgos.

Vidzemē inovatīvi un eksportspējīgi nišas produktu ražotāji

Vidzemi mēdz dēvēt par Latvijas „piena šūpuli”, jo tā var lepoties ar bagātīgu piena produktu ražošanas vēsturi. Šeit strādā vieni no lielākajiem piena pārstrādes uzņēmumiem Latvijā (Smiltenes piens, Valmieras piens, Rūjienas saldējums), darbojas arī valstī nozīmīgi alus ražotāji (Valmiermuižas alus un Somijas koncernā Olvi ietilpstošais Cēsu alus). Reģionā pārstāvēti arī citi pārtikas ražotāji, piemēram, Aloja-Starkelsen, kas ir pasaulē otrais lielākais bioloģiskās kartupeļu cietes ražotājs, un KarLiz, kas izmēģina insektu miltus.

Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas, uzskata uzņēmējs un bijušais politiķis Ainārs Šlesers.

Kad raidījums Nekā personīga jums uzdeva jautājumu par stāvēšanu aiz KPV LV, vai jūs tiešām līdz galam atbildējāt uz šo jautājumu?

Pēdējā laikā ir izskanējušas dažādas baumas par to, vai es esmu stāvējis aiz kādas partijas, vai esmu stāvējis aiz premjera amata kandidāta Alda Gobzema. Jāsaka, ka es esmu ilgstoši bijis politikā. No 1998. līdz 2011.gadam es biju aktīvajā politikā. Esmu piedalījies gan vēlēšanu kampaņās, gan dažādu valdību veidošanā. Kopš 2011. gada neesmu aktīvajā politikā, bet mani kā Latvijas pilsoni, kurš dzīvo un strādā Latvijā, kuram ir ģimene un pieci bērni, interesē, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē. Tāpēc es vēlos skaidri pateikt, ka Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vēlētāji grib, lai Latvijā sākas attīstība. Lai beidzas stagnācija. Un tā dzirksts, kas ir redzama Gobzema acīs un jūtama visā viņa darbībā, ir tā, kas nepieciešama Latvijai.

Enerģētikas krīze Eiropā ir būtisks risks Latvijas rūpniecībai. Daudzi uzņēmumi ir nonākuši pamatīgās "cenu šķērēs" - izejvielu cenas joprojām augstas, elektrības dārdzība ir nomācoša, bet pārdošanas cenas krīt. Tomēr kopumā apstrādes rūpniecībā šogad sagaidāma izaugsme 3 -4% apmērā, prognozē banku analītiķi.

Bankas "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš atzīmē, ka apstrādes rūpniecības kopējie rādītāji pērn novembrī bija "ļoti pelēcīgi". "Taču detalizēta datu aina ir ļoti kontrastaina, gluži kā jebkurā saimnieciskās dzīves jomā pēdējā laikā, vai tās būtu patēriņa cenu pārmaiņas vai pakalpojumu eksports," saka .Strautiņš.

Vairākās nozarēs sniegums ir izcils, līdzīgi kā 2021.gadā kopumā. Tostarp autobūve auga par 33,7%, ķīmijas rūpniecība par 30%, dzērienu ražošana par 24,1%, mēbeļu ražošana par 16,4%, metālapstrāde par 13,8%. "Kā jau pierasts, pārtikas ražošanas frontē bez pārmaiņām, pieaugums par 0,5%, šī nozare ir īsts stabilitātes garants," saka P.Strautiņš.

Krievijas iebrukums Ukrainā pastiprinājis Eiropas Savienības valstu centienus līdz 2030. gadam ievērojami palielināt atjaunojamās enerģijas īpatsvaru transporta nozarē, tostarp diversificēt transporta nozarē izmantotās enerģijas patēriņa struktūru. Latvijā transporta nozarē patērētais enerģijas daudzums ieņem nozīmīgu sadaļu kopējā enerģijas patēriņā, tomēr Valdības rīcība transporta nozares dekarbonizācijā bijusi kontrproduktīva, neskatoties uz to, ka tā pati Valdība paraksta pieaugošos ES mērķus. Eiropas Savienības klimata mērķi pieaug – sniegums Latvijā pasliktinās, kaut vai tādēļ, ka 2022. gada sākumā Latvija atteicās no obligātas biodegvielas komponentes prasības ar mērķi samazināt degvielas mazumtirdzniecības cenu, kas diemžēl mērķi nesasniedza, jo kaimiņvalstīs degviela mazumtirdzniecībā ir lētāka par spīti tam, ka viņi šādu soli nespēra. Tāpēc jaunajai Klimata un enerģētikas ministrijai būs jārīkojas ar divreiz lielāku apņēmību, lai šo situāciju risinātu. Ir būtiski izvērtēt alternatīvas un atdevi uz ieguldīto naudas vienību.

Proti, atbildēt uz jautājumiem – kuriem dekarbonizācijas risinājumiem, kādā laika posmā un apjomā nepieciešamas subsīdijas un / vai investīcijas, lai mēs sasniegtu progresu – atteiktos no Krievijas naftas, vairāk izmantotu vietējos un atjaunojamos resursus, un, ja valsts subsidē, tad cik CO2 tonnu mēs par šīm subsīdijām “nopirktu” jeb cik lielā mērā samazinātu emisijas. Alternatīvas, kā labi zināms, ir vairākas – transporta elektrifikācija, pirmās un otrās paaudzes biodegvielas izmantošana, arī biometāna, ūdeņraža izmantošana transportā.

Lasot jaunās Valdības deklarāciju, var secināt, ka prioritāte būs elektrifikācija, tas attiecas gan uz dzelzceļu, gan autotransportu (100. punkts).(1) Lai arī skaidrs, ka elektroauto īpatsvars transporta nozarē palielināsies, svarīgi apzināties arī elektrotransporta attīstību ierobežojošos faktorus un soļus kā samazināt siltumnīcefekta gāzes, izmantojot esošās iespējas līdz brīdim, kad esam atrisinājuši alternatīvu ierobežojumus.

250 miljonu eiro vērtais kravu pārkraušanas termināla izveides projekts Krievu salā karājas mata galā, un, ja nekas nemainīsies, valstij kopumā var tikt nodarīti simtiem miljonu zaudējumi

To intervijā DB atzīst SIA Riga Coal Terminal (stividorkompānija) valdes priekšsēdētājs Raivis Veckāgans. Viņaprāt, uzņēmums ir nonācis ķīlnieka lomā, jo Krievu salā nevar neko darīt – tur joprojām nav atbilstošas infrastruktūras, kuras izveidei piesaistīts Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējums, turklāt no atbildīgajām Rīgas amatpersonām publiskajā telpā izskan puspatiesības un pat nepatiesības par šo projektu. Lai gan uzņēmumam ir vairāki nākotnes attīstības scenāriji, vislabākais būtu visiem ieinteresētajiem apsēsties pie galda un vienoties, bet sliktākais – gadiem ilgas tiesvedības, zaudētas akmeņogļu kravas Rīgas ostā, mazāki nodokļi valstij, ko pavada investīciju strīda pieteikšanas risks no uzņēmuma Šveices līdzīpašnieka, kā arī jautājumi (un ne tikai) no ES. Pēdējā laikā Rīgas brīvostas (RBO) vadība ir kritizējusi stividorkompāniju, ka tā it kā nevēlas pārcelties uz Krievu salu, un liek dažādus sprunguļus šī projekta sekmīgai īstenošanai. Līdz šim stividorkompānija, kurai ir veltīta kritika, – Riga Coal Terminal ir turējusies ēnā, taču piekrita DB sniegt savu skaidrojumu par sarežģīto situāciju.