Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Operas soliste Inese Galante dzied visā pasaulē, taču par sava festivāla Summertime norises vietu izvēlējusies Latviju – arī šogad no 8. augusta Dubultu baznīcā un Dzintaru koncertzālē Inese kopā ar Innu Davidovu un Hermaņa Brauna fondu aicinājusi dažādu valstu māksliniekus. Šādu personību aicinājumam mūziķi atsaucas.

Inese, ierodoties Latvijā, joprojām saka pie mums, mēs, it kā Diseldorfā nodzīvotie gadi nebūtu mainījuši viņas identitātes sajūtu. Viņa patiešām ir savējā, un viņas sirds gan priecājas, gan sāp par to, kas notiek mūsu valstī ar mūsu tautu.

Latvija viņai par to pateicas ar sirsnību skatienos uz ielas, ar ziediem pēc izpārdotās zālēs dziedātiem koncertiem un operizrādēm. Inese Galante ir vienīgā māksliniece, kura Latvijā patronē apjomīgu mūzikas festivālu, un viņas vārds afišā nozīmē piedāvātās mākslas kvalitātes garantu.

Ērika Stendzenieka runājošo akmeņu stāstus Rīgā droši vien jau daudzi dzirdējuši, bet viņš pats sev atklājis, ka ar gadiem paša izpratne par dzīvi un sabiedrību pilnībā izmainījusies, tā sakot, par 180 grādiem.

Iekšējais apvērsums radis arī simbolisku izpausmi Latvijas vadošās reklāmas aģentūras nosaukumā, kas lasāms kājām gaisā: !MOOZ. Un par mūzu klātbūtni minētās aģentūras boss, šķiet, nevarētu sūdzēties – Ēriks ir krutākais reklāmas un komunikāciju žanra virtuozs.

Tavi akmeņi runā tikai naktīs, vai arī pats esi tāds naktsputns?

Cilvēks vispār ir gaļēdājs un nakts dzīvnieks, par to liecina visi viņa fizioloģiskie dati, ķermenis un zobi. Bet ideja par akmeņu dabiskām formām tapa pirms desmit gadiem, kad Londonā mācījos grafisko dizainu – man ienāca prātā, kā tas būtu, ja jaunākā tehnoloģija, kas toreiz bija digitālais projektors, sastaptos ar vecāko, kas Latvijā dzīvo pēdējos četrus miljardus gadu. Taču dzīvē runājošie akmeņi ienāca pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas, vēršoties pie manis ar jautājumu, kā saistošā un interaktīvā veidā pastāstīt par Latviju daudz pieredzējušajiem, izlutinātajiem un kultūras pārsātinātajiem frančiem. Un tad nāca šī pasākuma grūtākā daļa – uzrakstīt šos deviņus stāstus; mēnesi pavadīju Norvēģijas kalnos, mēģinot saprast, kas tie būs par stāstiem. Manas iekšējās kapacitātes pietika četriem, pārējos stāstus radīja Latvijas spējīgākie literāti. Varu teikt, ka man joprojām šķiet: ir radīts viens no spēcīgākajiem aprakstiem par Latvijas būtību, kāds jebkad bijis.

Pirms tam dzinies pakaļ slepkavām un pedofiliem, Guntis Bojārs aiz muguras atstājis darbu avīzē Diena un atvēris savu interneta portālu. Portālu – sievietēm. Viņa grāmata Zīda čūska pagājušā gada nogalē bija desmit pirktāko vidū – blakus bestselleriem un klasiķiem.

"..zini, Žak, viņš atkal man zvanīja un taujāja, vai es neesot Žoržs ..un zini, man beidzot bija gana, es viņam pateicu to, ko viņš ik reizes tik ļoti no manis gaidīja ..jā, es esmu Žoržs, un es regulāri guļu ar jūsu sievu, un vismaz kādam taču ir ar viņu jāguļ.."

Grāmata ir ļoti personiska... Aizvēru to un domāju – kāpēc tu to darīji – vai tam vajadzīga drosme, izmisums, mazohisms?

Viņu dzīvē virzījuši divi sapņi – kļūt par pasaules klases futbolistu un restorāna īpašnieku. Jaunībā atvadījies no lielā futbola, Elmārs pārcēlās uz tēva zemi. Kamēr daudzi joprojām skatās Īrijas virzienā, viņš pamatīgi, tā sakot, stingri uz abām kājām nostiprinājies Latvijā.

Ēst gatavošanu dažreiz salīdzina ar mūzikas radīšanu – vai tu arī tā domā? Vai tev patīk sarežģīti ēdieni?

Zini, kā tas ir? Kas vienam ir sarežģīti, otram būs vienkārši. Šodien saprast, kas ir sarežģīti, gandrīz nav iespējams. Tas atkarīgs no auditorijas. Bet man patīk gatavot kā mājās, lai cilvēks saprastu, ko viņš bāž mutē, un būtu garšīgi paēdis, nevis ieknābājis kaut ko ļoti smalku – nezinu, vai ikdienā pie galda ir vajadzīga dārga izsmalcinātība. Protams, ir forši dažreiz aiziet uz kādu šiku restorānu, bet es dodu priekšroku vienkāršākām lietām. Ja man, piemēram, būtu jāēd steiks par 90 latiem, man to būtu ļoti grūti sagremot, jo es meklētu, kur tā lielā vērtība. Tiklīdz tev pie galda kaut kas jāmeklē, tā zūd patiesā bauda. Cita lieta, ja cilvēks ir ļoti turīgs un viņam tie deviņdesmit lati ir kā deviņi. Bet man nekad nav paticis no ēdiena gaidīt dārgus brīnumus un, izgaršojot katru kumosiņu, meklēt augstās cenas iemeslus. Nesaskatu šādā procesā ne prieku, ne jēgu. Varbūt tāpēc esmu tāds demokrāts.

Nauma Nadeždina grāmatas domātas brīvām dvēselēm. Šis rakstnieks ļaujas iekšējās pasaules balsij un pasaka skaļi to, ko viņa sirds tāpat jau zina. Dzīves līkloči, kuros kā maldugunis iedegas karjera čekas skolā un katoļu baznīcā, mietpilsoniska idille ar sievu, bērniem, māju un biznesu, izmetuši Naumu patstāvīgu atziņu krastā.

Vai viegli dzīvot apzinātu dzīvi?

Nav viegli, toties interesanti gan. Dzīve vispār nav vienkārša, tiklīdz tajā kaut ko sāc saprast, vienlaikus atskārsti, cik tā patiesībā ir sarežģīta. Nākotne slēpjas mūsu pagātnē, viss sākas ar piedzimšanu – bērns virzās uz priekšu pa nospraustu, izvēlētu ceļu. Bet tikai paaugoties mēs saprotam, kāpēc bija vajadzīga šī pieredze, jo tā veido mūsu dzīvi. Viss, kas ar mums notiek, paliek apziņā. Es pa īstam kļuvu pieaudzis un sāku dzīvot apzinātu dzīvi pirms gadiem pieciem, lai gan apziņas uzplaiksnījumi gadījās arī agrāk.

Daudzi pret viņu izturas ar zināmu aizturi, jo Juris Millers savulaik ir iemetis ne vienu vien akmeni daudzos dārziņos. Jā, iespējams, kādam viņš var nepatikt, taču nevar noliegt, ka Jura aktivitātes vienmēr ir piesaistījušas uzmanību. Turklāt Juris jau līdz sešpadsmit gadu vecumam bija paguvis izgaršot to, ko cits nepiedzīvo visa mūža garumā. Un joprojām viņa dzīvi nevar saukt par gluži parastu.

Desmit gadu vecumā viņš jau intervēja Alfrēdu Rubiku un Edgaru Liepiņu, trakajos deviņdesmitajos Juris kļuva par pasaulē jaunāko uzņēmēju, plikā vietā izveidodams pats savu konkursu. Vēl pienapuika būdams, viņš bīdīja lietas ar nopietniem onkuļiem, vēlāk izvārtījās pedofilijas skandāla dubļos, spēja piecelties un virzīties tālāk, pats sevi nodēvējot par paparaci.

Pēc nepilna mēneša Jurim būs trīsdesmit. Tiekoties ar viņu karstā, saulainā maija pēcpusdienā, rodas sajūta, ka Juris nav spējis izvairīties no trīsdesmitgadnieku krīzes. Lai arī viņš ir tikpat vitāls un atvērts kā līdz šim, kaut kas tomēr ir mainījies. Šobrīd viņš strādā nobriedušo cilvēku radio SWH, ir aizrāvies ar akadēmiskās izglītības turpināšanu, nākotnē ir gatavs pievērsties producēšanai. Pēc radio SWH jubilejas viņam klajā nāks nopietna grāmata: tie vairs nebūs paparaci novērojumi, bet gan pētnieciskais darbs par SWH vēsturi, intervijas ar radio bijušajiem un esošajiem dīdžejiem, ētera personībām, aizkadra stāsti. Lai gan... ar Juri ir kā ar bitēm. Nekad neko nevar zināt.

Pelnījis miljonus, spēlējoties Latvijas nekustamā īpašuma tirgū, viņš tagad ceļ mājas Amerikā, bet to, kas pašlaik notiek Latvijā, sauc par laiku, kad beigušies Ziemassvētki. Tāds ir 29 gadus vecais uzņēmējs, basketbola kluba VEF dibinātājs, Latvijas basketbola savienības padomes loceklis Mārtiņš Lauva.

Sarunas sākumā Mārtiņš atgādina, ka vēl pirms gada teicis, ka vienīgā reālā iespējamā mūsdienu apokalipse ir finanšu krīze, jo pasaules finanšu sistēma uzbūvēta ļoti absurdā un gandrīz nepārvaldāmā veidā. Kā piemēru viņš min Čikāgas preču biržu, kur no dienā noslēgtiem daudzu miljardu darījumiem tikai 1 % ir reālas preces, bet pārējie 99 ir uz to procentu atvasinātie vērtspapīri. Tas pats notika ar nekustamo īpašumu ASV, skaidro Mārtiņš. «Iedomājies, kāds nabaga amerikānis maksā par savu māju kredītu 500 dolārus mēnesī, šo kredītu kāds smuki iepako un pārdod biržā, bet uz šī iepakojuma tiek uzcelta vesela piramīda ar atvasinātajiem vērtspapīriem, tā ka beigu beigās tāds Lehman Brothers, kurš bija piramīdas augšgalā, beigās pat nesaprata, ko īsti pērk. Te nu ir rezultāts. Lielākie cietēji īstenībā nav amerikāņi, jo tie iepakoja nekustamā īpašuma vērtspapīru portfeļus, bet Āzijas, Eiropas, Austrālijas, Japānas investīciju bankas, pensiju fondi, kas ieguldīja šajās investīciju bankās (Lehman Brothers, Chase Manhattan, Bearn Stearns utt.) vai arī aizdeva tām naudu. Tie, kas pārdeva vērtspapīrus, tagad sēž Havajās, dzer kokteili un ņirdz par to visu. Pašreizējās finanšu sistēmas pieredze ir šausmīgi īsa, kādi 30 – 40 gadi, kā reaģēt uz šādām krīzēm, vells viņu zina! Var tikai izteikt pieņēmumus.»

Vai Tev ir apnicis darbs birojā? Varbūt Tu vēlies gūt papildu ienākumus, strādājot no mājām? Tendences liecina, ka, attīstoties tehnoloģijām, aizvien populārāks kļūst attālinātais darbs. Turklāt tas ir piemērots dažādām profesijām, ne tikai radošās sfēras pārstāvjiem. Aizdevējs Ondo.lv aicina – uzzini, kā atrast piemērotāko ārštata vakanci un noformēt darba devējam saistošu CV!

Vai ārštata darbs ir piemērots man?

Plānojot darba vides maiņu, pārdomā, vai attālināts darbs būs piemērots Tavam dzīves ritmam un personībai?

Darbs ārštatā būs Tev kā radīts, ja Tu:

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.

Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?

Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.

Kad Gintu Dandzbergu sāk mocīt ar jautājumiem, kā pasargāt naudas maciņu, viņš parasti atbildot tā: jums ir vairāk par 50 tūkstošiem eiro vienā bankā? Nē? Tad atslābstiet, neuztraucieties un beidziet baidīt paši sevi un cits citu. Sitiens nav tik traks kā sitiena gaidīšana.

Latvijas lielāko nedzīvības apdrošināšanas sabiedrību BTA Gints Dandzbergs vada nu jau divpadsmit gadus. To kopā ar saviem diviem jaunākajiem brāļiem viņš pārņēma uzreiz pēc tēva Andreja Dandzberga nāves 1996. gada oktobrī. Gints ir dzimis Aizputē, jo māte pati agrāk bijusi vecmāte un baidījusies, ka Liepājā bērnu samainīs. Apprecējies 23 gadu vecumā, tagad ģimenē audzina trīs bērnus – dēlu un divas meitas. Tā viņš negribot esot izpildījis Tautas partijas norādījumus, Dandzbergs smejas un neslēpj – jā, esot mēģinājis «noiet BTA no skatuves» un deleģēt vadītāja funkcijas citiem, tomēr pēc notikumiem ASV visā pasaulē uzsāktā cilvēku baidīšana likusi šos nodomus mainīt. Savukārt par pašreizējo situāciju, kad ekonomikai gan Latvijā, gan pasaulē klājas grūti, Dandzbergs joko – kamēr neatver avīzes vai neieslēdz televizoru, viss ir kārtībā.

Foto: GIVEN

Rotaslietas mūs pavada jau tūkstošiem gadu, un ne vienmēr tās bijušas tikai greznība. Senāk rotas pildīja arī praktiskas funkcijas, norādot uz piederību noteiktai ciltij vai sabiedrības slānim. Mūsdienās, protams, rotaslietu galvenā funkcija ir estētika, kalpojot kā mūsu personības un gaumes izpausme.

Populārākie metāli juvelierizstrādājumu pasaulē neapšaubāmi ir sudrabs un zelts. Kā izvēlēties, kurš no tiem piestāvēs tieši tev? Aplūkosim abu metālu īpašības, plusus un mīnusus.

Sudrabs – daudzveidīgs un pieejams

Foto: GIVEN

Sudrabs ir visai mīksts metāls ar vēsi pelēcīgu mirdzumu. No tā iespējams radīt sarežģītus un smalkus dizainus, kas arī ir viens no iemesliem, kāpēc juvelieri tik ļoti iecienījuši sudrabu. Tas lieliski sader arī ar dažādiem akmeņiem – gan dārgakmeņiem, gan pērlēm vai necaurspīdīgiem akmentiņiem.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Lielākā daļa darbinieku sapņo par to, ka pamet savu pašreizējo darbu un atrod citu, bet daudzi to nekad neizdara. CNN piedāvā piecus iemeslus, kādēļ Tev tomēr nevajadzētu atlikt jauna darba meklējumus uz vēlāku laiku.

1. Tev būs mazāk jāstreso.

Mūsdienās darbs un stress ir sinonīmi. Pētījumi ir pierādījuši, ka personiskās problēmas ("people issues") darbā ir galvenais stresa iemesls, piemēram, Tev ir nesaskaņas ar kādu no kolēģiem, kā otrais lielākais stresa cēlonis tiek minēta pārslodze, bet trešais - darba un privātās dzīves savienošana. Ja Tevi nomoka kāda no šīm problēmām, pasaudzē sevi un atrodi citu darbu!

2. Tu pakāpsies pa karjeras kāpnēm.

Tev ir iespēja spert nākamo soli augšup, īpaši ņemot vērā esošo darbaspēka trūkumu.

3. Tu pelnīsi vairāk.

Ar viņu ir pārsteidzoši viegli runāt. Ļoti atvērts un pozitīvi noskaņots Jēkabs Nākums ar smaidu un pat tādu kā bērnišķīgu naivumu runā par lietām un situācijām, kas daudzus citus, visticamāk, būtu iedzinušas izmisumā. Un tikko es esmu nonākusi pie šādas atziņas, Jēkabs, it kā nolasījis manas domas, saka: «Zini, es šobrīd esmu atgriezies pie tā, kā pasauli uztvēru bērnībā. Uz visām lietām skatos vienkārši, bez šaubīšanās un domāju tikai labas domas.»

Domāju, ka 2004. gadā par Jēkaba Nākuma lēmumu doties prom no Latvijas bija pārsteigti ne tikai sporta līdzjutēji. Pēc astoņpadsmit biatlonā pavadītiem gadiem viņš pēkšņi, vienā dienā visu pameta un aizbrauca uz Īriju. Viens no Latvijas labākajiem sportistiem, kurš Nagano olimpiskajās spēlēs izcīnīja 5. vietu, bet Pasaules kausa posmā Oberhofā – 4.vietu, izlēma aiziet no aktīvā sporta, lai mazgātu mašīnas un darītu melno darbu. «Latvijā iztikt nav iespējams. Traki. Un es Īrijā darīšu jebkuru darbu, lai būtu paēdis, izgulējies un nopelnījis,» 2004. gadā īsi pēc aizbraukšanas žurnālam Privātā Dzīve teica Jēkabs.

«Tas, kas internetā gāzās pāri ministrei Žanetai Jaunzemei - Grendei, bija vardarbība. Starp citu, uz Austrāliju kopā ar ministri vajadzēja doties man – kā padomniekam,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis tenors Nauris Puntulis, bijušais grupas Pērkons solists.

«Mēs apspriedām variantu, ka es varētu uz turieni lidot, taču budžeta taupīšanas nolūkos atteicāmies no šā nodoma. Turklāt atšķirībā no Žanetas Jaunzemes - Grendes es savas ģimenes intereses šajā gadījumā biju licis augstāk par valsts interesēm. Pateicu ministrei, ka nevēlos pavadīt Ziemassvētkus lidmašīnā, bet mājās – kopā ar savu ģimeni. Protams, ka viena tik tālā ceļojumā viņa nevarēja doties, tāpēc nācās uzaicināt vīru. Ja turp lidotu es, tad vēl tikpat naudas nāktos paņemt no valsts budžeta, plus vēl dzeltenā prese sāktu interesēties, kā tad viņi abi tur dzīvojuši – vienā numurā vai atsevišķi,» skaidrojis N. Puntulis.

Mēs zinām, ka ziemas saulgrieži ir brīnumu laiks - īstenojas mūsu vēlmes un cerības, piepildās sapņi, notiek dažnedažādi neticami atgadījumi.

To nācās piedzīvot arī man, kad kopā ar pēkšņo aukstumu Latviju beidzot apciemoja pavisam īsta ziema ar spelgoņu, lauska cirtieniem un baltām kupenām. Pūloties iekurināt kamīnu, es pieķēros nodzeltējušu avīžu kaudzei, un manās acīs iekrita brīnumains vēstījums, kuru Ziemassvētku vecītis tālajā 1928. gadā bija sūtījis toreizējiem deputātiem un valdības ierēdņiem. To izlasot, biju satriekts līdz sirds dziļumiem, jo cik aktuāla šī vēsts ir arī mums! It kā laiks Latvijā būtu apstājies, atgādinot Zālamana sakāmos vārdus: «Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.»

Publicēju šo tekstu nedaudz saīsinātu.

«Katrai sabiedrībai piemīt kāda patiesība, kas ir dziļāka par politisko vai ticības uzskatu nesaskaņām. Mūsu kā reklāmas speciālistu uzdevums ir mēģināt tai piekļūt pēc iespējas tuvāk,» pauž turku reklāmas speciālists, aģentūras Leo Burnett Istanbul radošais direktors Oktars Akins

Iespējams, ka pirmajā acu uzmetienā šī atziņa var šķist banāla un vispārīga. Taču, ja ņemam vērā, ka to pauž cilvēks, kurš savulaik radījis veidu, kā savienot svēto mēnesi ramadānu ar Coca-Cola lietošanu, un spējis valstij, kuru apdzīvo 97% islāmticīgo, likt iemīlēt skotu viskiju, tajā kļūst vērts ieklausīties. Ieguvis multiplikācijas filmu veidotāja izglītību, strādājis Tālajos Austrumos, kā žūrijas loceklis pieprasīts Eiropas lielākajos reklāmas festivālos, O. Akins sarunā ar Dienas Bizness pastāstīja par rietumu zīmolu centieniem kļūt uzticamiem, izvairīšanos no asinskāriem futbola faniem un to, kāpēc idejām pārpilnas komandas jākomplektē ar dzelzs tvērienu.

Džudo cīņa, Imantā barotas cūkas un paštaisītie garie kokteiļi restorānā Ščecina – raibs bijis uzņēmēja Gunāra Ķirsona ceļš uz labklājību, ko viņam pavēra plaukstošās firmas Lido izveide.

Spriežot pēc Lido zīmola attīstības, jūs savam biznesam esat ielicis tik stabilus pamatus, ka uz tiem var uzcelt augstceltni, varbūt pat debesskrāpi. Kas kurā šīs būves stāvā atrodas?

Šīs būves pamatos ir gribēšana uztaisīt kaut ko labu, kas būtu paliekoša vērtība, nevis ekonomiskie rādītāji. Šajā ziņā esam dīvaiņi un biznesu veidojam tā, lai gūtu gandarījumu no sava darba. Līdzīgi kā cilvēkam, kurš raksta romānu – literāts taču nesāk ar topošās grāmatas pārdošanas aprēķiniem, bet gan domā par to, lai uzrakstītais būtu tīkams lasītājiem.

Un jūs domājat par to, vai ēdīs Lido?

Mairita Solima par savu biznesu varētu pati uzrakstīt veiksmes stāstu, jo, pirmkārt, viņa ir bijusi žurnāliste ar divdesmit gadu stāžu, otrkārt – miljonāre, kurai, pašas vārdiem runājot, visas biznesa olas nav vienā groziņā saliktas.

Vecumdienas Mairita Solima domā pavadīt, gleznojot un rakstot romānus, taču līdz tam vēl jāpagaida, tāpēc par sevi viņa stāsta intervijā, sēžot savas viesnīcas Gūtenbergs restorāna ērtajā krēslā.

Vasaras sezona beigusies, klāt rudens, tuvojas ziema – kas notiek viesnīcā klusajā periodā? Pavērojiet zirgu, kad tas vasarā mierīgi ganās zaļā pļaviņā – viņa muskuļi ir atslābuši, bet, tiklīdz jāsāk skriet, tie saspringst. Rudens sezona tūrismā ir laiks, kad muskuļiem jāsaspringst. Ir nepieciešams lielāks darbs marketingā, kvalitātes uzlabošanā, elastīgāki piedāvājumi. Mēs cenšamies vairāk piedomāt pie tā, ko celt priekšā viesim, kā viņu «ievilināt» pie sevis: vai tās būs garšīgas, elegantas un ātri pasniegtas biznesa pusdienas restorānā Gutenbergs, vai slavena pianista dzīvā mūzika vakaros, vai piedāvājumi veselības uzlabošanai SPA kūrortā Mārcienas muiža, tai skaitā ar profesora Nazarova biomehānikas stimulācijas metodēm, kas pasaulē vēl saņemamas vienīgi dārgos Šveices, Austrijas un Vācijas kūrortos. Diemžēl iebraucēju Latvijā reāli paliek arvien mazāk, un tas nav tikai tāpēc, ka laukā līst. Pirmām kārtām tā ir Latvijas ekonomikas īsredzība, kas joprojām neredz, ka tūrisms ir nopietna valsts budžeta sastāvdaļa un bez stabila valsts atbalsta diemžēl tas panīks. Jau ir panīcis.

Pirmās Oskara balvai izvirzītās Lietuvas mākslas filmas režisors ir latvietis Māris Martinsons. Savu nākamo filmu viņš cer veidot kopā ar Latvijas producentiem.

Lai gan Māris Martinsons Lietuvā dzīvo jau 18 gadus, medijos viņu joprojām dēvē par latviešu režisoru, un tāds viņš arī gribētu palikt. Sākotnēji ceļš uz Lietuvu Māri aizvedis mīlestības dēļ. «Kad atbraucu uz šejieni, nedomāju, ka palikšu ilgāk par mēnesi. Jau tas toreiz likās mūžība, bet, ja man kāds būtu pateicis, ka lietuviešu valodu es zināšu labāk nekā angļu, es smietos!

Bet tad Lietuvā apprecējos, piedzima dēls. Sākumā braukāju no Lietuvas uz Latviju, kur turpināju veidot videoklipus. Tad man piedāvāja strādāt par režisoru Lietuvas televīzijā, un kopš tā laika ar televīziju biju saistīts gadus 15, arī pēc tam, kad 1994. gadā nodibināju savu producēšanas kompāniju. Tikai pirms diviem gadiem pārtraucu sadarbību ar televīziju.»

Normunds Skauģis maizes cepšanas biznesu aizsāka ģimenes lokā, dzimtajās Lāču mājās, un šovasar viņa ražotajai rupjmaizei būs 15 gadi – spurains vecums, kad vēl nepieciešami tikai daži būtiski soļi, lai stabili nostātos uz kājām un izietu pasaules ceļos.

Šķiet, savai dzīvei tās personiskajos apvāršņos Normunds nav izvirzījis augstas pretenzijas un varbūt tieši tāpēc ir radis sevī iekšēju līdzsvaru, bet viņa panākumi biznesā apliecina latviešu folklorā rodamo patiesību – mazs cinītis gāž lielu vezumu. Ar sīkstumu un apdomīgumu. Un šim uzņēmējam ir savs skatījums uz lietām, kas dara viņa viedokli saprotamu daudziem: «Šobrīd Latvijas biznesam ir ļoti svarīgi pēc iespējas vairāk eksportēt savu produkciju uz ārzemēm, bet šo procesu joprojām bremzē nesakārtotā likumdošana. Mums ir dota iespēja piekļūt lielajam daudzmiljonu Eiropas Savienības tirgum, robežu taču vairs nav! Dzīvojam kārtējā pārmaiņu laikā, un ir svarīgi, lai mūsu cilvēki to veiksmīgi pārdzīvotu, lai valsts augtu uz gudriem pamatiem un garīgām vērtībām. Diemžēl mēs turpinām attīstīties kā patērētāju sabiedrība, jo to uzspiež bizness, un valsts šo procesu atbalsta.»

Latvijā pirmais uzbūvētais luksusa klases O Yachts katamarāns dodas uz Francijas dienvidiem izbraukumam pa Vidusjūru, un septembrī tas tiks prezentēts kompānijas potenciālajiem klientiem Kannās.

Francijas investors un kompānijas O Yachts partneris Daniels Levī izklāsta, kāpēc šim visai internacionālajam biznesa projektam par īstenošanas vietu izraudzīta Latvija. Viņš priecājas, ka Kannās O Yachts tiks pieteikta zem Latvijas karoga.

Cik noprotu, pirms par savas kompānijas mājvietu izvēlējāties Latviju, esat izvērtējis kādas desmit zemes. Tad kāpēc Latvija?

Vispār es izvērtēju 12 valstis. Mums ar partneriem ir biznesa plāns, kas ietver dažādus kritērijus – darbiniekus ar nepieciešamajām prasmēm, mārketinga stratēģiju utt. Protams, bija jāatrod arī valsts, kurā tas viss var tikt īstenots.

Es mūsu kompānijā biju atbildīgs tieši par katamarānu ražotnes vietas izvēli un, vērtējot tās 12 valstis, patiesībā apbraukāju visu pasauli. Tas prasīja trīs gadus. Citās valstīs nereti darbaspēks bija pārāk dārgs. Nākas dzīvot mūsdienu realitātē, visai piesātinātā pasaulē, un tev ir jābūt konkurētspējīgam, tomēr tas nenozīmē, ka lētam. Tā, piemēram, ap Melno jūru ir ļoti lēts darbaspēks, bet diemžēl tas nav izglītots. Šādai ražotnei vajag zināmu sabiedrības izglītotības līmeni, kas nodrošina piedāvājumu.

Vai Tev patīk pilsētas džungļi un Tu tajos labi jūties? Mūzika Tevi pavada gandrīz ik uz soļa un Tu bieži vien pieķer sevi ejam ritmā? Vai tu braukājies ar dēli, bmx vai skritulenēm, vai varbūt vienkārši vienmēr ar apbrīnu vēro streetwear stilu un jūti, ka tas ir Tavai sirdij tuvākais stils?

Ja esi tikko sācis savu piedzīvojumu ar streetwear un vēlies noskaidrot, kādam vajadzētu būt visstilīgāko modes tērpu sastāvam, kas ne tikai piesaistīs visu garāmgājēju uzmanību, bet arī padarīs Tevi par īstu aktuālāko tendenču ekspertu, Tev jāizlasa šis raksts, kas sagatavots sadarbībā ar Sizeer, kurā mēs Tev atklāsim visus ielu modes noslēpumus.

Kā radās leģendārais ielu stils - streetwear?

Lai gan lielākā daļa ielu modes cienītāju to galvenokārt uzskata par 90. gadu fenomenu, patiesībā tā radās nedaudz agrāk. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam, streetwear pirmsākumi meklējami 20. gadsimta 70. un 80. gados, kad jaunieši, kuriem bija apnikuši visur vienāda izskata apģērbi, jaunieši sāka eksperimentēt ar modi un kombinēt neierastus apģērba elementus, kas rezultātā tos izcēla no pūļa.