Droši vien Latvijā bija cilvēki, kurus vakar pārņēma nostalģiskas jūtas - brīdī, kad ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts paziņojis, ka apmēram desmit valsts kapitālsabiedrībās atkal būtu atjaunojamas padomes.
Reiz jau tādas bija, sildot daudzu cilvēku sirdis un makus, taču problēma slēpās apstāklī, ka par praktisko ieguvumu no to darba neviens tā īsti pastāstīt nevarēja. Apmulšanas rekordu droši vien savulaik uzstādīja pašreizējais ekonomists un ekspolitiķis Ojārs Kehris, kad viņam televīzijas tiešraidē tika pajautāts, kā izpaužas viņa kā valsts uzņēmuma padomes locekļa darbadiena - ilgi cilvēks sēdēja un domāja… Attiecībā uz iespējamo padomju atjaunošanu jāteic, ka tā ir runga ar diviem galiem, no kuriem viens ir smagāks.
Redz, vispār jau ir tikai normāli, ka lielam uzņēmumam, kurā tiek apgrozīti būtiski finanšu līdzekļi, ir sava kontroles institūcija, kas uzrauga, cik precīzi valde izpilda īpašnieku uzdevumus. Tas ir nepieciešams kaut vai tāpēc, lai vienā brīdī neizrādītos, ka uzņēmums ir mērķtiecīgi stūrēts dziļā grāvī, bet tā īpašnieks (šajā gadījumā - valsts) to apjauš tikai brīdī, kad jau ir krietni vien par vēlu. Tāpat smieklīgi ir vērot pašreizējo valsts uzraudzību pār savām kapitāldaļām, piemēram, brīžos, kad tiek sasaukta aviokompānijas airBaltic padomes sēde, labi zinot, ka tādējādi Satiksmes ministrijas valsts sekretārs sasauc pats sevi. Tātad normāla kontroles institūcija par ļaunu nenāktu, bet…
Vēl jau ir Latvijas politiskās siles principa ilggadējās tradīcijas. Respektīvi, lielākie speciālisti principā visās jomās parasti izrādās caurkrituši politiķi vai partijām pietuvinātas personas. Un nav nekāda pamata uzskatīt, ka jaunizveidotajās padomēs kaut kas būs citādāks. Pavļuts gan ir norādījis, ka zināms jaunajās padomēs būšot novatorisms - viens cilvēks nevarēs strādāt vairāk kā trīs no tām. Tātad tiek meklēti cilvēki, kuri spēj vienlīdz labi strādāt, piemēram, dzelzceļa, elektroenerģijas un aviācijas jomā, turklāt ar pilnu atdevi - tātad 8 stundas dienā katrā no amatiem. Pasaulē cilvēki ar tādām darbspējām un smadzeņu potenciālu mēdz kļūt, piemēram, par ričardiem brensoniem un voreniem bafetiem, bet Latvijā viņiem ir iespēja vien saņemt amatus trīs dažādu uzņēmumu padomēs. Jāņem arī vērā, ka Pavļuts nebūs ekonomikas ministrs mūžīgi, bet jau nākamais ministrs var aši vien izlemt, ka trīs amatu limits vienam cilvēkam ir pārāk niecīgs.
Nākas atzīt, ka attiecībā uz valsts kapitālsabiedrību uzraudzību perspektīvas ir visai draņķīgas. Vienā gadījumā (pašreizējā) mums uzraugošās struktūras faktiski nav. Turklāt nav tādā mērā, ka vispirms valdība dod mandātu uzņēmumam Pasažieru vilciens jaunu transportlīdzekļu iegādei, bet pēc tam ministri mēģina saprast, ko īsti ir atļāvuši. Otrā gadījumā tiek solīts izveidot uzraugošo struktūru, kuras eksistence attiecīgajiem uzņēmumiem droši vien izmaksās gana daudz, bet par praktisko labumu tās izveidei skaidrības nebūs ne pašām kompānijām, ne uzraudzītājiem, tiem, kas viņus tur iecels..