Valsts ar savu naudu tik vērienīgi un kvalitatīvi ir ienākusi tirgū, ka privātiem producentiem un reģionālajām koncertzālēm ir pamatīgi jāiespringst, lai pat labi profesionālās mākslas notikumi vienmēr būtu apmeklēti

Tā saka aktieris, uzņēmējs un Cēsu koncertzāles direktors Juris Žagars.

Viņaprāt, šobrīd ir jādomā, kā pieregulēt tirgu, lai reģionālās koncertzāles un visi citi kultūras infrastruktūras objekti būtu piepildīti, lai katrs to kvadrātmetrs tiktu maksimāli noslogots. J. Žagars apsver iespēju kandidēt uz Dailes teātra direktora amatu; ja vadības groži nonāks viņa rokās, tiks meklēti risinājumi, kā šis lielākais valsts dramatiskais teātris ar laiku varētu tikt arī pie tādas zāles un skatuves, kādu savulaik bija iecerējis tā dibinātājs Eduards Smiļģis.

Vēl viņš gaida ziemu, kad varēs kāpt uz slēpēm, un vairs tik ļoti nesatraucas par laika apstākļiem, jo Žagarkalnā sniegs būs – slēpotājiem no pērnās ziemas ir saglabāti teju pieci tūkstoši kubikmetru baltās substances.

Kultūras un radošo nozaru daļa Eiropas Savienības kopproduktā ir līdzvērtīga naktsmītņu un ēdināšanas nozares vai informācijas un tehnoloģiju jomu īpatsvaram. Covid ierobežojumu dēļ visā Eiropas Savienībā cieta visas nozares, tomēr atbalsts tieši kultūrai un radošo profesiju pārstāvjiem nāk vēlāk, ir mazāks, un dažkārt tiek apšaubīta tā nepieciešamība vispār.

Paraudzīties uz kultūras nozari gan Eiropas Savienībā kopumā, gan arī Latvijā "Dienas Bizness" aicināja Eiropas Parlamenta deputāti un bijušo Latvijas kultūras ministri Daci Melbārdi.

"Kultūrai bez ekonomiskās vērtības un saskaitāmām lietām ir vērtības, kuras nevar mērīt naudā vai procentos. Kaut vai šī simboliskā vērtība, kas ir saistīta ar katras valsts vai kopienas identitāti. Protams, ka tas ir ieguldījums sabiedrības saliedētībā, integrācijā. Kā var izmērīt to, kādu ietekmi kultūra atstāj uz cilvēka labsajūtu? Kā var izmērīt emocijas, kuras rada dziesmu svētki? Tam ir liela nozīme.

Kultūra spēj veidot izpratni par sabiedrībā nozīmīgiem jautājumiem, veicināt diskusiju. Dažkārt cilvēks vairāk saprot, noskatoties vienu filmu, nekā lasot daudz zinātnisku rakstu. Šī kultūras nemateriālā vērtība patiesībā ir tā, par kuru pirmkārt būtu jāmaksā, jo to mēs nedrīkstam pazaudēt.

Tā intervijā DB 2017.gada 28.jūlijā teica režisors, producents, aktieris, uzņēmējs un nu jau atkal politiķis Andrejs Žagars.

Uzzinot par A.Žagara aiziešanu mūžībā, mākslinieka piemiņai publicējam viņa interviju pilnā apmērā.

Allaž esat bijis saistīts ar ievērības vērtiem notikumiem mākslā un kultūrā. Kas ir jūsu šī brīža prioritāte šajā lauciņā?

Joprojām esmu ierauts trīs gadu festivāla (2017.–2019.) Baltijas muzikālās sezonas mākslas notikumu virknē. Mani uzaicināja kļūt par māksliniecisko vadītāju. Festivāls tika atklāts 3. jūnijā Dzintaru koncertzālē ar pasaulslavenā diriģenta Rikardo Muti un viņa izveidotā Luidži Kerubīni vārdā nosauktā orķestra koncertu. Sākumā bija doma festivālā orientēties uz akadēmisko mūziku, taču es paplašināju robežas. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz notikumu ar ārkārtīgi labiem simfoniskās mūzikas māksliniekiem – pašmāju un ārzemju vijolniekiem, čellistiem, pūšamo instrumentu lietpratējiem u.c. Savukārt nepietiekami ir laikmetīgās dejas, laba kustību teātra un dažādu mākslas žanru apvienojuma. Tālab festivālā vēlos paplašināt žanru loku, akadēmisko mūziku caurvijot ar labu dramatisko teātri un laikmetīgo deju (žanri, ar ko saistās arī vēl pāris manu iecerēto projektu). Un tas ir iespējams, jo festivāls iestiepjas gada garumā atbilstoši savam nosaukumam. Paralēli tam mans lielais projekts ir pašam savs kultūras fonds.

Kultūras ministrija ir apņēmības pilna uzvarēt prāvu pret Nacionālo Būvkompāniju apvienību un nemaksāt papildu deviņus miljonus eiro par Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzcelšanu

«Valsts ir pilnībā norēķinājusies par Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) ēkas būvniecību. Par LNB ēkas būvniecību valsts astoņu gadu laikā samaksājusi vairāk nekā 195 miljonus eiro. Mūsu aprēķini ir pareizi, tādēļ esam pārsūdzējuši Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu, kas paredzēja no valsts par labu būvniekiem piedzīt aptuveni deviņus miljonus eiro,» Dienas Biznesam sacīja Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāre Dace Vilsone.

Lai turpinātu tiesvedību ar Nacionālo Būvkompāniju apvienību, kas uzvarējusi prāvu par papildu finansējuma piedziņu, Kultūras ministrija bija spiesta prasīt valsts budžetā 60 tūkstošus eiro, kā arī ir noslēgusi līgumu ar Romualda Vonsoviča biroju par zvērināta advokāta juridiskajiem pakalpojumiem lietā visās turpmākajās instancēs.

Līdzko sākas sarunas par Nacionālās akustiskās koncertzāles būvniecību Rīgā, tā tiek pārcilāti visi iespējamie iebildumi un strīdi, kas bijuši citu lielo kultūras objektu būvniecības laikā. Nupat beidzies Jaunā Rīgas teātra pārbūves strīds, bet Nacionālās bibliotēkas lieta vēl aizvien atrodas tiesā.

Šajās divās ēkās, tāpat kā vēl vairāk nekā 100 adresēs, valsts īsteno kultūras funkcijas.

"Dienas Bizness" Kultūras ministrijā uzzināja, ka lielākā daļa ēku nodota VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) apsaimniekošanā. Ēkas ir dažādā tehniskajā stāvoklī, un vairumā gadījumu ir nepieciešamas lielas investīcijas, lai tās sakārtotu.

VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs norāda, ka centralizēta valsts īpašumu pārvaldība valstij ilgtermiņā ir izdevīgāka, efektivitāti un finanšu ietaupījumu rada centralizēta apsaimniekošanas un uzkopšanas pakalpojumu iepirkšana. Lai izdarītu secinājumus par kultūras ēku būvniecībā vai rekonstrukcijā ieguldīto, gūto pieredzi un strīdos iegūto mācību, "Dienas Bizness" apskatīja Kultūras ministrijas lielos pabeigtos objektus. Līdztekus skaļām tiesas prāvām bijuši arī labi piemēri.

Radošie kvartāli rada auglīgu vidi un infrastruktūru kopienas attīstībai, no kā iegūst gan vietējie iedzīvotāji, gan tajos iesaistītie uzņēmēji

«Aparaaditehas mērķis ir radīt universālu vidi, kas apvieno biznesu, radošumu un izklaidi. Šādā ceļā tiek attīstīts viss reģions – gan tuvākā apkaime, gan visa Tartu pilsēta, turklāt pilsētas centrs atgūst dzīvīgumu, cilvēkiem atgriežoties no iepirkšanās «mekām» un piepilsētas,» stāsta Erki Prūls (Erki Pruul), Tartu radošā kvartāla Aparaaditehas vadītājs. Tartu aparātu ražotnes Aparaaditehas atdzimšana sākās 2014. gadā, kad nekustamā īpašuma attīstītājs ABC Kinnisvarateenuste OÜ, kas šo īpašumu bija iegādājies jau 2006. gadā, nolēma to pārvērst par «kultūras fabriku». Viņiem bija līdzekļi un arī pieredze, attīstot Telliskivi radošo kvartālu Tallinā, un vietējā vadība tika izvēlēta no bezpeļņas organizācijām un Igaunijas drukas muzeja, kas jau iepriekš Tartu testēja kultūras biznesa iespējas. «Īpašnieki saprata, ka, radot auglīgu vidi un infrastruktūru, ir ieguvums gan vietējiem iedzīvotājiem, gan investoriem,» viņš teic. Kopējās investīcijas projektā ir teju astoņi miljoni eiro.

Mūzikas klubs un bārs Artilērijas pagrabi Daugavpilī klientus apkalpo tikai latviešu un angļu valodā, tādā veidā pirmajā vietā turot savas vērtības.

Atpūtas vieta Daugavpilī izveidota 2013. gada oktobrī, taču ideja par to radusies jau 2010. gadā. Ilgu laiku aizņēmusi telpu atrašana. «Pirmo gadu nogaidījām un apskatījāmies, vai šīs telpas neapplūst, ņemot vērā, ka blakus ir Daugava un bārs atrodas pagrabā,» stāsta Artilērijas pagrabu saimnieks Andrejs Faibuševičs, kuram šis bizness ir kā hobijs. Ikdienā viņš nodarbojas ar zinātniskiem un klīniskiem pētījumiem farmācijā.

Viņam bijuši vairāki iemesli, kāpēc izveidot šādu bāru Daugavpilī. Viens no galvenajiem – ieviest mūzikas klubu kultūru, jo iepriekš pilsētā to klasiskā izpratnē (kā, piemēram, Pulkvedim neviens neraksta un Četri balti krekli Rīgā) nebija. Tāpat nav bijis nevienas latviešu vietas, kur gribētos aiziet. «Bija skaidrs – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Agri vai vēlu tāpat šāda vieta būtu radusies. Man kā jauniešu tēvam tas bija svarīgi, jo zinu, kāda ir provinces, it sevišķi Latgales, bērnu problēma, kad viņi nonāk lielpilsētā. Nevar salīdzināt ar tiem, kuri atbrauc no Valmieras vai Liepājas, no nerusificētiem reģioniem. Es gribēju ieguldīt Daugavpils jaunatnē, lai viņi būtu psiholoģiski konkurētspējīgi ar saviem vienaudžiem Rīgā. Veiksmīga sakritība, un 2013. gadā Latgalē tika atvērti trīs kultūras objekti – Marka Rotko centrs Daugavpilī, Gors Rēzeknē un Artilērijas pagrabi,» stāsta bāra saimnieks. Kopējās investīcijas uzņēmējdarbības sākšanai bija aptuveni 20–25 tūkst. eiro, no tiem 10 tūkst. eiro iegūti, piesaistot Altum Šveices mikrokreditēšanas programmu.

Lai gan līdz šim Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) attīstībā ieguldīti vairāk nekā četri miljoni eiro mecenātu privāto līdzekļu, muzeja nākotne joprojām ir neskaidra, jo reāla būvniecība arvien nav uzsākta.

LLMM projektā ieguldītie līdzekļi uzskatāmi par apjomīgāko mecenātisma piemēru kultūras infrastruktūrā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, atzīmē Elīna Vikmane, muzeja fonda valdes locekle. Viņa norāda, ka faktiski muzejs ir gatavs būvniecībai – ir saņemta būvatļauja un šobrīd būtu nepieciešams izsludināt būvnieku konkursu, taču tas trīs gadus kavējas. Kultūras ministrija (KM), kas 2021.gadā pat izveidojusi darba grupu, lai izstrādātu priekšlikumus par muzeja būvniecības ieceres realizācijas iespējām, gala ziņojumu nav sagatavojusi un nekādus komentārus par LLMM nākotni DB nesniedz, savukārt Rīgas domē (RD) norāda, ka šobrīd šim projektam vienkārši trūkst līdzekļu. Tajā pašā laikā nupat Valsts Kontrole (VK) atklājusi, ka valsts piešķīrusi 41 miljonu eiro Ekonomikas ministrijai (EM) lielo infrastruktūras projektu aizdevumiem, taču līdzekļi stāv kontā neizmantoti jau gadu.

Īstenojot stratēģiskās attīstības plānu, Ekonomikas un kultūras augstskola (EKA) ar bankas "Citadele" atbalstu investēs trīs miljonus eiro, lai ēkā Pērnavas ielā izveidotu modernu un mūsdienu studijām atbilstošu studiju vidi. Tā būs ar specializētām auditorijām un laboratorijām, kuras studentiem būs pieejamas 24 stundas diennaktī.

Ēku Rīgā, Pērnavas ielā EKA pārņēma pērn, un piecu gadu laikā tajā ieguldīs vērienīgus finanšu līdzekļus. Patlaban notiek aktīvs darbs pie ēkas renovācijas projektu izstrādes, lai pēc iespējas ātrāk varētu pārcelties uz jaunajām telpām.

Jaunajās telpās tiks iekārtotas specializētas auditorijas un laboratorijas, kas ir jau esošajā augstskolas ēkā, piemēram, juristiem ir iekārtota mācību tiesas zāle, loģistikas speciālistiem – loģistikas auditorija, interjera dizaineriem - mākslas telpa, datorspēļu izstrādātajiem - digitāla laboratorija, savukārt topošajiem kultūras vadītajiem - radošā telpa ar dažādām multimediju iespējām. Paredzēts veidot arī jaunas laboratorijas, kuras studentiem būtu pieejamas 24 stundas diennaktī. Tā kā ēka atrodas tikpat kā Rīgas centrā, līdz tai būs arī daudz ērtāk nokļūt.

Dažādība nav tikai statistika par to, cik sieviešu vai dažādu tautību cilvēku strādā uzņēmumā – tas ir resurss, kas ļauj palīdzēt labāk saprast savus klientus un biznesam augt

Tā uzskata Indijā dzimusi norvēģu rakstniece, dažādības vadības eksperte un konsultāciju kompānijas Seema dibinātāja Lovelēna Rihela Brenna (Loveleen Rihel Brenna) un pētniece, konsultante un biznesa antropoloģe Agnese Cimdiņa. Viņas norāda – dažādi pētījumi liecina, ka dzimumu un etniskā dažādība uzņēmumos palielina efektivitāti, bet nenoliedz, ka dažādības vadība ir izaicinājums – vadītājam jāsaprot dažādi kultūras aspekti, lai šis process būtu veiksmīgs.

Vairāk par dažādības vadību un nepieciešamību pēc dažādības L. Rihela Brenna un A. Cimdiņa stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Fragments no intervijas, kas publicēta 19. jūlija laikrakstā Dienas Bizness:

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Lai sniegtu iespēju radošiem, inovatīvi domājošiem un uzņēmīgiem cilvēkiem radīt jaunas biznesa idejas, biedrība «WindHackers» sadarbībā ar Liepājas pilsētas pašvaldību rīkos IT ideju konkursu «CultHack Hackathon».

Biedrības dibinātājs Kārlis Skuja līdz šim pieredzi guvis piedaloties un arī organizējot teju 20 šāda veida pasākumus gan Latvijā, gan ārpus tās. Biedrība «WindHackers» ir dibināta šī gada 19.jūlijā, lai gan doma par šāda pasākuma nepieciešamību Liepājā dzima jau pirms gada, jo lai arī Latvijā šādi pasākumi jau ir notikuši, ir jūtams iztrūkums reģionos. Ideju konkurss «CultHack Hackathon», kas norisināsies 20. - 22. septembrī ir biedrības «WindHackers» pirmais organizētais pasākums.

«Liepāja ir lieliska vieta jaunām un inovatīvām idejām, jo pilsēta vienkopus piedāvā tādu vidi, kas pilnīgi dabiski rosina radīt. Liepāja jau līdz šim sevi pierādījusi kā lielisku kultūras, izklaides un tūrisma nozares notikumu norises vietu, tāpēc uzdevums radīt jaunus un sabiedrībai noderīgus IT risinājums kultūras, izklaides un tūrisma nozares stiprināšanai dalībniekiem būs liels izaicinājums,» atzina «CultHack Hackathon» organizators K. Skuja.

Pieaugošais pieprasījums pēc kaņepju produktiem raisa lauksaimnieku interesi par šīs kultūras audzēšanu un arī pārstrādi. Ziemeļu kaimiņi šajā jomā Latviju pēdējo gadu laikā ir būtiski apsteiguši

To rāda Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas (LIKA) dati.

«Kaņepes senči ir audzējuši daudzus gadsimtus, un tās tika izmantotas gan pārtikā, gan apģērbu, virvju izgatavošanai, taču pagājušā gadsimta 30. gados šis augs tika «represēts», jo kaņepes tika pielīdzinātas narkotiskajai vielai – marihuānai, un tikai šajā gadsimtā teju pēc 100 gadiem šis augs lēnām atgriežas Eiropas un arī Latvijas tīrumos,» situāciju skaidro Latvijas Industriālo kaņepju asociācijas valdes priekšsēdētājs Guntis Vilnītis. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka tieši starptautiskais pieprasījums pēc kaņepju produktiem – augļiem (riekstiņiem), eļļu, arī šķiedru – ir bijis pamats, lai Eiropas Savienības līmenī un arī tās dalībvalstī Latvijā normatīvajos aktos radītu iespēju legāli audzēt šo teju 100 gadus represijām pakļauto kultūru.

Pēc apvienošanās ar Latnet Bite spēj piedāvāt ne vien tipiskos mobilā operatora pakalpojumus, bet arī informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) pakalpojumus.

SIA Bite Latvija vadītājs Kaspars Buls gan atzīst, ka divu organizāciju apvienošanās nav vienkāršs process, bet motivācija ir plašākas tirgus iespējas. Cita veida partnerību uzņēmums nesen ir sācis ar konkurentu Tele2, paziņojot par kopīga radiopiekļuves tīkla būvēšanu 5G tīkla ieviešanai. Vairāk par sadarbības nozīmi biznesā, lietotāju mobilo datu patēriņa pieaugumu un to, kāpēc Latvijā, pretēji citām valstīm, turpina strauji augt viedtālruņu pārdošanas apjomi, viņš stāsta intervijā Dienas Biznesam.

Kas bija galvenie iemesli, kāpēc Bite nolēma apvienoties ar Latnet?

Kad definējām, ka gribam augt arī biznesa klientu segmentā, redzējām, ka tiem ir interese par daudz plašāku pakalpojumu loku, nevis tikai par tradicionālo mobilo operatoru produktiem, kas ir īsziņas, balss pakalpojumi un dati. Redzējām, ka apvienošanās dotu iespēju apmierināt lielu daļu klientu vajadzību. Paralēli tajā pašā laikā sākām saņemt jautājumus no klientiem par mūsu iespējām piedāvāt citus pakalpojumus. Apvienošanās process būtu noticis gadu agrāk, taču tobrīd mūsu investors iegādājās MTG Baltijā, un no biznesa viedokļa tika pieņemts lēmums visu darīt secīgi. Līdz ar to apvienošanās procesu var vērtēt kā organiski un pārdomāti veidotu.

Rosīgu, komunikablu un smaidīgu – tādu pašmāju zīmolu veikala M50 īpašnieci Elīnu Berklavu visbiežāk sastop tie, kuri atvēruši nelielā veikaliņa durvis. Viņa sevi dēvē par Miera ielas patrioti un savu veikalu citā Rīgas adresē pat iedomāties nespēj

Par spīti radošās republikas popularitātes kāpumiem un kritumiem, veikals M50 iesakņojies Miera ielā uz palikšanu. Elīna prognozē, ka līdz ar vairākiem nekustamā īpašuma projektiem, kas tiek attīstīti šajā ielā, un rosību Tallinas ielas kvartālā rajons atdzimst jau jaunā kvalitātē un M50 sēž vilciena pirmajā vagonā. Turklāt veikals šajā rudenī piedzīvos lielu transformāciju, paplašinoties uz blakus esošajām telpām, kurās gadu Elīna ar komandu iemēģināja roku bāra biznesā. Elīna teic, ka pieredze bija vērtīga un neaizmirstama, bet skaitļi ir nepielūdzami, un tie rāda, ka jāmaina prioritātes, dodot modei vairāk vietas. Un tā tiks dota, izveidojot Latvijas modes un interjera lietu dižveikalu.

SIA Ķeizarsils iegulda ražošanas iekārtās un novembrī ar zīmolu Ezerkauliņi sāks ražot štovētus kāpostus – tradicionālā garša tiks uzlabota ar burkāniem un tomātiem.

Šogad tiek gaidīta laba atklātā lauka dārzeņu raža. SIA Ķeizarsils plāno novākt 15 tūkstošus tonnu dārzeņu – burkānus, bietes un kartupeļus, bet saistītais uzņēmums SIA Mārupes Siltumnīcas – izaudzēt piecus tūkstošus tonnu tomātu un gurķu. Aptuveni puse no izaudzētajiem lauka dārzeņiem būs burkāni, pieci tūkstoši tonnu – kartupeļi, bet 2,5 tūkstoši tonnu – bietes. Ķeizarsils dārzeņus un kartupeļus audzē 350 ha platībā, bet graudus un kukurūzu – 165 ha platībā. Graudus un kukurūzu audzē arī divi citi saistītie uzņēmumi – SIA Sabiedrība Mārupe un SIA Zaļā dārzniecība.

Samazina roku darbu

«Audzējam dažādas kultūras, lai diversificētu risku, jo lauksaimniecība ir nozare, kuru būtiski ietekmē laika apstākļi. Katru gadu ir kāds produkts, kas pavelk uz augšu pārējos, šogad, piemēram, tie ir lauka dārzeņi. Arī graudaugu ražība šogad bija laba,» saka SIA Ķeizarsils, SIA Mārupes Siltumnīcas un SIA Sabiedrība Mārupe valdes locekle Kristīne Brunovska-Marinaki.

Mārtiņš Ints Rītiņš neuzzinās, vai rīkojās pareizi, aiziedams no restorāna Vincents, bet pavāra profesijai un restorānu biznesam kopumā viņš muguru nepagriezīs nekad.

Ēdiens ir kā glezna, ar ko vēl šodien var pārsteigt cilvēkus, ir pārliecināts pavārs Mārtiņš Rītiņš. Viņam paveicies pagatavotās un pasniegtās maltītes simfoniju ne vien sadzirdēt, bet arī pašam piedalīties tās tapšanā neskaitāmās zemēs ar vislabākajiem aroda brāļiem pasaulē. Un tas tikai tāpēc, ka M. Rītiņš allaž tiecies turēt augstu līmeni un reputāciju, kā arī vienmēr daudz ceļojis un devies meklēt kaut ko jaunu. Arī tas ļāvis vairāk nekā 20 gadu garumā ar glanci no televīzijas ekrāniem vaicāt, vai tad kaut kas var būt labāks par kārtējo neatkārtojamo kulinārijas šedevru? Tādējādi kopumā liela ir pavāra artava ēšanas kultūras attīstībā Latvijā.

Latvijas pašvaldības desmitgades garumā cēlušas peldbaseinus, stadionus, kultūras centrus bez sociāli ekonomiska pamatojuma. Būvēm tagad ir milzīgas uzturēšanas izmaksas.

«Tas vienkārši ir neticami!» ar pārsteiguma saucienu Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas loceklis Atis Lejiņš uz mirkli pārtrauca Valsts kontroles (VK) ziņojumu par Latvijas pašvaldību praksi, aizņemoties finansējumu un plānojot infrastruktūras attīstību.

Bez kopainas

VK, analizējot pašvaldības infrastruktūras projektus, ir gājusi soli tālāk par pašu pašvaldību darba analīzi un mēģinājusi to saistīt ar valsts plānošanas dokumentiem. VK padomes loceklis Edgars Korčagins norāda, ka ne tikai pašvaldības vainojamas pie tā, ka tapuši dārgi peldbaseini, kultūras centri un stadioni, kuru uzturēšana iecērt pamatīgu robu pašvaldību budžetos gadiem uz priekšu. Sava vainas daļa jāuzņemas arī ministrijām par nepietiekamu plānošanu, uzraudzību un kontroli.

Rīgas cirka ēkā pēc rekonstrukcijas iecerēts zem viena jumta apvienot dažādas mākslas formas – no laikmetīgā cirka līdz teātrim, mūzikai, dejai un vizuālajai mākslai

«XXI gadsimta cirks strauji evolucionē, meklē sadarbību ar citām mākslas formām, tehnoloģijām. Protams, tas sakņojas tradicionāla cirka disciplīnās, bet izrādes būtība atšķiras, un tās pamatā ir stāsts, dziļāka doma. Tas nav tikai triks, klauns, triks, klauns, lācis uz motocikla. Izrādei ir pievienota mākslinieciskā vērtība, un tā nav tikai izklaide, kā tradicionālajam cirkam ierasts,» stāsta Rīgas cirka radošais direktors Mārtiņš Ķibers.

Budžets liek laipot

Ieejot cirka ēkā, jau sajūtams, ka nostāšanās uz pārmaiņu sliekšņa ir sākusies – pirmā pārmaiņa ir diezgan ikdienišķa, proti, te nav ne miņas no dzīvniekiem un tos pavadošā aromāta, kuru izskaust no ēkas sienām un grīdas ir bijis sevišķi izaicinoši. Gaitenī aplūkojamas arī skaistās nākotnes ieceres vizualizāciju formātā, kuras ļauj nojaust, ka pēc ēkas renovācijas jaunus vaibstus iegūs ne vien pati māja, bet viss kvartāls, kas ir ap to. Savukārt mākslinieciskajā jomā jaunu dzīvības dzirksti kopš pagājušā gada rada teātra trupa Kvadrifrons, kas vienu no telpām pārveidojusi par teātra zāli. Ieejot stallī, kur savulaik uzturējās ziloņi, acīm paveras Agates Lielpēteres izstāde Līdz kāzām sadzīs. Tāpat aktuāla ir izrāde par cirka vēsturi, kuras laikā ar audio gida pavadību ikvienam ir iespēja izstaigāt 130 gadu seno ēku un apskatīt telpas, kas ierindas apmeklētājam ir slēgtas.

No savas vairāk nekā 30 gadus garās lauksaimnieka pieredzes varu droši teikt, ka rapsis noteikti nav videi kaitīga kultūra, bet, tieši otrādi, ir neatsverams palīgs augu sekas nodrošināšanai un augsnes ielabošanai.

Vēlos saprotamā valodā iepazīstināt ar rapša audzēšanu to sabiedrības daļu, kurai nav tiešas saskares ar lauksaimniecību, bet kuru noteikti uztrauc pēdējā laikā sociālajos tīklos atrodamā informācija par rapša briesmīgo ietekmi uz vidi, iedzīvotājiem un mājdzīvniekiem.

Šogad rapša platības Latvijā aizņem ap 140 tūkstošiem hektāru. Līdz gadsimtu mijai tā izplatība Latvijas laukos bija nenozīmīga, bet, pasaulē attīstoties biodegvielas tirgum, tā cena būtiski pieauga un kļuva ekonomiski nozīmīga visā pasaulē. Latvijā rapša platību pieaugumu arī veicināja cukurbiešu audzēšanas pārtraukšana 2006. gadā.

Šobrīd rapsim Latvijā ir nozīmīga loma sējplatību apritē, sevišķi saimniecībās, kuras specializējušās tikai augkopības produkcijas ražošanā. Bez graudaugiem (kvieši, rudzi, mieži, auzas) un pākšaugiem (zirņi, pupas) klimatisko apstākļu dēļ Latvijā nav iespējams audzēt daudz laukaugu kultūru, kuras būtu ekonomiski un klimatiski pamatotas.

Profesionālās un personīgās dzīves līdzsvars – frāze, ko pēdējos pāris gadus dzird gandrīz ikviens. No talantiem un personālvadības profesionāļiem. No vietējiem darba devējiem līdz starptautiskām organizācijām. Skaistos saukļos un mērķtiecīgās aktivitātēs.

Tiesa, realitātē darbinieku atbalstoša kultūra un vide ir sastopama retāk nekā formāli uzņēmumu apgalvojumi un maldīgas puspatiesības. Vai un kāpēc darba tirgus tomēr piespiedīs visus mainīties?

Bieži vien karjera mūsu dzīvē tiek izvirzīta par prioritāti. Cilvēka tieksme gūt profesionālus panākumus aizēno rūpes par sevi un personīgo labsajūtu, kas tieši iespaido fizisko veselību un mentālo labbūtību. Smagnēja darba kultūra jeb “hustle culture”, klusā aiziešana jeb “quiet quitting” un nespēja apturēt lielo atkāpšanos ir satraucošas darba tirgus tendences, kurām starptautiski ir veltīti jauni apzīmējumi. Šie jēdzieni raksturo problēmas, kas lielākoties radušās Covid-19 izplatības un ierobežojumu laikā. Tās pašlaik cenšas novērst organizācijas visā pasaulē, lai mazinātu darbinieku izdegšanas līmeni un radītu gan labvēlīgāku, gan iekļaujošāku darba vidi.

Pasaulē runā par jauno fenomenu darba tirgū – “mūžīgo darbaspēka trūkumu” (Forever Labor Shortage), kas ir tieši saistīts ar demogrāfiju.

Kopš 2. pasaules kara, kad tika piedzīvots demogrāfiskais sprādziens jeb augsta dzimstība (darbspējīgo iedzīvotāju skaits pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pieauga par 17%, bet nākamajā desmitgadē – vēl par 19%), uzņēmumi ir bijuši priviliģētā stāvoklī, ilgstoši baudot darbaspēka pārpilnību.

Šobrīd šie darbinieki ir devušies vai dodas pensijā, savukārt dzimstība samazinās un darbaspēka trūkums, ar kuru saskaras lielā daļā valstu, visticamāk, tāds saglabāsies un, iespējams, vēl pasliktināsies, veidojot to, ko var saukt par “mūžīgo darbaspēka trūkumu”. Līdzīgas tendences ir novērojamas arī Latvijā, tāpēc aktuāls ir jautājums – kā uzņēmumiem to risināt?

Otro personu TOP pirmo vietu pēc Dienas Biznesa vērtējuma ieņēmis Uzņēmumu reģistra (UR) galvenā valsts notāra vietnieks Sandis Karelis, jo par viņu atrodams vislielākais skaits atklātu norāžu un pārmetumu Latvijas medijos, tostarp Dienas Biznesā.

Pārmetumi tieši skar iestādes darbību, bet aiz nekārtībām un bardaka pēc pašas iestādes reglamenta stāv S. Karelis, kurš ir patiesais UR vadītājs un kontrolē būtiskākos aspektus iestādes darbībā. TOP pirmās vietas ieguvēju nosakot, anonīmos vērtējumus Dienas Bizness vērā neņēma.

Ceļš no knapināšanās līdz pārmetumiem par tēriņiem un politikai

Sandis Karelis, šobrīd UR galvenā valsts notāra vietnieks, iestādē sācis strādāt 2001. gadā, savu pašreizējo stāvokli sasniedzot 10 gadu laikā. 2011. gadā viņš pirmo reizi kļuva par galvenā valsts notāra vietnieku un kopš tā brīža turpina pildīt šo amatu.

Otrās personas – milzu ietekme priekšnieku ēnā 

Dienas Bizness pēc uzņēmēju sniegtās informācijas intervijās, neformālās sarunās, norādēs...

Stājoties amatā, Sandim Karelim piederēja divas BMW automašīnas, nebija deklarētu uzkrājumu bankās vai skaidrā naudā. Pirmajos desmit gados S. Kareļa alga svārstījās no 5 līdz 12 tūkstošiem latu gadā. Šajā laikā amatpersona piepelnījās, gan strādājot SIA Securitas Latvia kā apsargs paralēli vecākā referenta darbam, gan vēlāk vadot pulciņu Iecavas Kultūras namā. Kļūstot par valsts galvenā notāra vietnieku, S. Karelis piestrādāšanu otrajā darba vietā uz laiku atmet. BMW nomaina jaunāks Opel Astra Caravan. Viņam pieder dzīvoklis Iecavā, uzkrājumi deklarācijā tā arī neparādās.

2019. gadā S. Karelis paralēli darbam UR bija Iecavas novada domes pašvaldības deputāts. Valdījumā parādās 2017. gada Citroen C4 Picasso un parādsaistības atbilstoši jaunas mašīnas iegādei. Alga izaugusi līdz 34 tūkstošiem eiro gadā. Vēl aizvien S. Kareļa deklarācijās neparādās uzkrājumi. Tur neizdodas atrast arī darījumus, kas būtu lielāki par 20 minimālajām mēnešalgām, lai arī automašīnas tiek pirktas un pārdotas, tādēļ jāpieņem, ka tie visi bijuši mazāki darījumi.

Mājienus par to, ka S. Karelis tomēr tērē vairāk, nekā iespējams, 2020. gada 22. septembrī izteica žurnāliste Dana Dravniece Vakara Ziņās, publicējot foto no Kareļu ģimenes ceļojuma uz Islandi 2020. gada janvārī un Abū Dabī, tostarp Dubaiju 2019. gadā. Tāpat žurnāliste sociālajā tīklā Facebook bija atklājusi, ka 2019. gadā visi Kareļi vai daļa šīs ģimenes locekļu pabijuši arī Londonā, Maltā, Spānijā, Sāremā, Grieķijā, Kiprā un tepat Pērnavā, apmeklējot spa. Proti, šis bezkaislīgais mājiens Vakara Ziņās patiesībā ir par to, ka nauda rodas kaut kur no malas, un tam par iemeslu ir paša S. Kareļa deklarācijas.

Proti, acīmredzami, ka pēdējā laikā ir pārdota automašīna, visticamāk, ka no 30 tūkstošu eiro gada algas rodas uzkrājumi, bet tie nav uzrādīti deklarācijā, un šo sīko neprecizitāšu dēļ rodas iespaids, ka amatpersonai ir nelegāli ieņēmumi. Pēc Dienas Biznesa aplēsēm, S. Karelis spēja apmaksāt ceļojumus un ģimenes izklaides kā vienīgais ģimenes pelnītājs, tomēr ir bijis nedaudz izklaidīgs finanšu uzskaitē, un 2018. gada deklarācijā vajadzēja parādīties naudas uzkrājumiem no automašīnas pārdošanas, kas vēlāk tiek tērēti ceļojumiem.

Tā mācība, ko Dienas Bizness saskata S. Kareļa karjerā un dokumentu kārtošanā, drīzāk ir ņemama vērā tālākās profesionālās darbības aplūkošanā, nekā mistiskās aizdomās. Proti, ja paša deklarāciju aizpildīšana, kas ir likuma prasība, iespējams, ir mazliet nepilnīga, tad kāda ir attieksme pret kārtību, veidojot dokumentus un uzskaiti Uzņēmumu reģistrā? Tad vēl startēšana politikā! Latvijas Republikas likumdošana neliedza S. Karelim būt Iecavas novada domes deputātam, tomēr tik augsta līmeņa amatpersonai savā dzīvē vajadzētu spēt nošķirt politisko varu no izpildvaras, lai arī pašvaldības ir zemāka līmeņa politiskā vara un tieši neizdod regulējumus UR.

Tas ir ētiskais princips demokrātiskā valstī, kuru vēl aizvien Latvijā ļauj pārkāpt, bet tajā pašā laikā vairums augstāko amatpersonu saprot būtisko robežšķirtni, uzsverot, ka šeit vērā netiek ņemti skolu direktori vai bērnudārzu vadītājas. Runa ir par otrās amatpersonas lietu sapratni pašā varas struktūrā, un tā ir bijusi greiza. Proti, neviens nepārmestu, ja S. Karelis piepelnītos apsardzē vai vadītu pulciņu kultūras namā, bet pašvaldības deputāts ir politiķis, likumdevējs, nevis likumu izpildītājs.

Kurš vada UR, un kāds ir iznākums?

Visnotaļ detalizētu izpēti par to, kurš ir UR patiesais vadītājs, veicis medijs NRA.lv, 2020. gada 15. septembrī publicējot pētījumu, kura galvenais secinājums ir, ka UR juridiskā vadītāja ir galvenā valsts notāre Guna Paidere, tomēr faktiskais vadītājs ir viņas vienīgais vietnieks Sandis Karelis. Secinājumu pamatā ir nevis kaut kādi anonīmi ziņojumi vai attālas norādes, bet gan valdībā apstiprināts UR nolikums, kas arī nosaka S. Kareļa reālās iespējas, proti, viņa pakļautībā ir Juridiskā nodaļa un Kontroles nodaļa – 21 atslēgas darbinieks. Turklāt pēc reglamenta S. Karelis dod priekšlikumus un uzdevumus Funkciju izpildes departamentam, kas lemj par iesniegtajiem dokumentiem. Tāpat ar reglamenta 13.3 punktu noteikts, ka tieši vietnieks “veido un īsteno reģistra politiku juridiskajos jautājumos, kā arī nodrošina iekšējās kontroles sistēmu izveidi un darbību šajā jomā”.

Īsāk, G. Paiderei paliek pavisam vispārīgas lietas – veikt pārvaldes iestādes vadītāja funkcijas, veidot UR iekšējo organizatorisko struktūru un nodrošināt UR darbības tiesiskumu. Kā blakusefekta piemēru šādai vietnieka ietekmei NRA min SIA Venttrans Riga piemēru, par ko sīkāk var lasīt NRA.lv. Tomēr netrūkst arī citu piemēru, par kuriem rakstījuši praktiski visi Latvijas mediji, piemēram, Olainfarm lieta, kur S. Karelis ir lēmis par līdzmantinieču iesniegumu. Visa šī lieta ar uzņēmumu padomju un valžu reģistrācijām, pārreģistrācijām, akciju pārdošanas mēģinājumiem, kas pēdējā brīdī apturēti, tiesāšanos, maldīšanos trīs mantinieku tiesībās, kā dēļ tika sasauktas divas UR Konsultatīvās padomes sēdes, ir īsts mudžeklis, kur kopumā ir grūti atrast konkrētus vaininiekus, neriskējot ar tiesvedību.

Par Konsultatīvās padomes sēdēm Dienas Biznesā rakstīts vairākkārt, tostarp 2019. gada 27. martā. Pat no jurisprudences ļoti tālu stāvošam cilvēkam top skaidrs, ka visa Olainfarm lieta izskatītos vienkāršāk, ja ar UR darbību viss būtu kārtībā. S. Karelis vada Konsultatīvās padomes sēdes, tās protokolē viņa pakļautībā esoši juristi, UR seko padomes norādēm, un seko Augstākās tiesas spriedums ar norādi, ka UR un Konsultatīvā padome likumu piemērojusi nepareizi.

Uzņēmēji sūdzas bieži, pārmetumi atkārtojas

Uzņēmēju piezīmes par UR ir neglaimojošas, proti, ir tik daudz un dažādu veidu, kā UR var sagandēt uzņēmēja ikdienu, ka visus uzskaitīt būtu grūti. Dienas Bizness no gada uz gadu fiksē uzņēmēju pārmetumus, bet izskatās, ka situācija mainās pārāk lēni vai nemainās nemaz. Piemēram, uzņēmējs Viesturs Tamužs 2020. gadā pauž: “Bija pieredze, kura rediģēja manu sapratni par Uzņēmumu reģistru un par manu uzņēmumu drošību krasi negatīvā virzienā!” Proti, UR reģistrēja – izdarīja ierakstu, un tas kļuva redzams SIA Lursoft un SIA Firmas LV sistēmās. “Pēc tam šo ierakstu Uzņēmumu reģistrs dzēsa un izlikās, ka tāda vispār nav bijis,” tā V. Tamužs.

Viņaprāt, šis gadījums parāda, ka šādā veidā var dzēst jebkuru elektronisko ierakstu Uzņēmumu reģistrā. Ir bijuši vēl skarbāki brīdinājumi par to, ka uzņēmumu var vienkārši nozagt, ja vien uzņēmējs nepasūta maksas pakalpojumu Lursoft par ikdienas izmaiņām dalībnieku sastāvā. Par to ir atsevišķs stāsts 2018. gadā. “2018. gada 15. jūnija rītā izrādījās, ka SIA NULE 11, atbilstoši Lursoft datiem, vairs nav SIA AM Birojs vairākuma daļu īpašnieks, izrādījās, ka tas vispār nav šīs sabiedrības dalībnieks. Tikai pateicoties tam, ka pasūtām Lursoft pakalpojumu un tiekam brīdināti par jebkādām izmaiņām uzņēmuma dalībnieku sarakstā, mēs pamanījām UR pieļauto kļūdu un spējām to laikā novērst,” Dienas Biznesam 2018. gada 19. decembrī atklāja SIA AM Birojs jurists Māris Krūze.

Neieslīgstot Olainfarm sāgas dalībnieku izteikumos par UR, jo to ir daudz, var secināt, ka daļa vainas par šī uzņēmuma maldīšanos trīs mantiniecēs būtu jāuzņemas institūcijai un, iespējams, konkrēti S. Karelim.

Visbeidzot seko stāsts par izmaiņām UR likumā, kas paredzēja, no vienas puses, bezmaksas pieeju UR vairākiem atlasītiem datiem, no otras puses, padarīja neiespējamu to iegūšanu. 2020. gadā diskusijas bija par daudziem publiski izskanējušajiem strīdīgiem UR lēmumiem. Proti, bija gan atteikumi apturēt uzņēmuma dalībnieku vai akcionāru sapulču lēmumu reģistrāciju, bija lēmumi, kas noteica informācijas izsniegšanu vai arī otrādi – neizsniegšanu. 2020. gads noslēdzās ar kārtējo vilšanos, kad vairāki juristu kantori Rīgā klientu – uzņēmēju – vārdā turpināja kritizēt reģistra darba efektivitāti, patiesā labuma guvēju reģistrācijas kārtību un citas lietas. Visbeidzot pērnajā gadā ievērības cienīgs ir fakts, ko apraksta medijs Pietiek 23. augustā, kur stāsta sāls ir S. Kareļa lēmums “bēdīgi slavenās Vecrīgas viesnīcas lietā”.

Rakstā norādīts uz anonīma eksperta no Ukrainas izmantošanu. Runa ir par 12 miljonu vērtu komercķīlu, un sabiedrībai pat nav zināms, kas ir šis eksperts ar iniciāļiem G. M. Vēl vairāk, 30. augustā Pietiek ir saņēmis atbildi, kurā teikts, ka informācija par ekspertu ir ar ierobežotu pieejamību, ko noteicis UR. Jau 2021. gada sākumā Dienas Bizness publicēja Sorainen Latvijas biroja vadošās partneres, zvērinātas advokātes Evas Berlaus viedokli par PLG reģistrāciju, kura ievadā viņa saka: “Runāju par šo tēmu ik gadu, un tā nenoveco. Ja banku sektorā ir sākusies nopietna diskusija par to, ka AML prasības un izmeklējošo dienestu darbības ir jāapspriež un, iespējams, ir nepieciešama kāda konstruktīvāka pieeja, tad Uzņēmumu reģistra gadījumā, kur jāreģistrē patiesā labuma guvēji (PLG), pilnīgi nekas nav mainījies trīs gadus.”

Līdztekus E. Berlaus viedoklim publicējām arī UR vadītājas G. Paideres atbildi uz pārmetumiem, tomēr zemteksts visā stāstā ir, ka UR patiesībā vada S. Karelis un juridiskā vadītāja vien publiski atbild par vietnieka neizdarībām.

Mentors un politiskā ietekme

Lai arī ir norādes par neizdarībām, par kurām tieši ir atbildīgs S. Karelis, un šāda prakse turpinās gadiem, viņš turpina pildīt tieši UR galvenā notāra vietnieka amatu, un līdz šim nav bijušas pat diskusijas par to, ka šim ierēdnim būtu vajadzīga rotācija uz kādu citu iestādi, proti, ka viņš ir aizsēdējies vienā vietā, lai arī ieņemamais amats ir pietiekami augsts, lai par šādu lietu runātu. Kādēļ tā? Iespējams, saknes ir meklējamas laikā, kad S. Karelis piedzīvoja paaugstinājumu, un tas sakrīt ar brīdi, kad Gaidis Bērziņš atkārtoti kļuva par tieslietu ministru.

Uzņēmumu reģistrs ir Tieslietu ministrijas pakļautības iestāde, un, ja vien ministrs būtu bijis ar pietiekamu ietekmi, tad būtu varējis iespaidot procesu. Par iespēju, ka tieši G. Bērziņš ir S. Kareļa mentors vai aizstāvis politiskajā vidē, liecina kāds cits fakts, ko pētījis TV3 raidījums Nekā personīga. Proti, 2020. gada 8. martā raidījums sākas: “Ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu saistīts uzņēmums saņēmis maksājumu it kā par sniegtām konsultācijām Olainfarm mantinieču lietā. Bērziņš, būdams Uzņēmumu reģistra Konsultatīvajā padomē, palīdzēja panākt vajadzīgo rezultātu.”

Starp citu, rakstot par Konsultatīvās padomes lēmumiem, Dienas Bizness lūdza arī G. Bērziņa skaidrojumus, kuros viņš krasi norobežojās no konkrētības, lai lēmumi netiktu saistīti ar Olainfarm lietu, tomēr visiem aptaujātajiem juristiem bija skaidrs viedoklis, ka padomes sēdes tiek sasauktas tieši šī iemesla dēļ. Jau izklāstījām, ka S. Karelis stāv aiz neskaitāmiem reģistrācijas lēmumiem tieši Olainfarm lietā un Konsultatīvās padomes lēmumu izmantošanas iznākuma Augstākajā tiesā.

Viss kopumā norāda uz to, ka S. Kareļa politiskā aizmugure ir Latvijas stabilākās un vecākās varas partijas Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, turklāt, iespējams, tieši šis jurists ar ilggadējo pieredzi ir viens no labākajiem S. Kareļa padomdevējiem. Vismaz oficiāli viņš ir UR konsultatīvajā padomē, un abi tā vai citādi ir saistīti ar lēmumiem pēdējo gadu skandalozākajā lietā. Vai var pārmest, ka kāds jurists ar lielu ietekmi politikā ik pa laikam pamāca Uzņēmuma reģistra ietekmīgāko vīru? Ja Olainfarm gadījumā būtu jārunā ar juristiem, vai viņi šeit saskata riskus un kādus, tad, raugoties politiskās skatuves virzienā, riski ir acīmredzami, jo UR nodarbojas arī ar politisko partiju reģistrāciju, biedrību un kustību reģistrāciju.

Savukārt no savlaicīgas reģistrācijas ir atkarīgs tas, vai partija varēs piedalīties vēlēšanās, vai saņems valsts atbalstu politiskai partijai korektas pārreģistrācijas gadījumā un kuras personas būs atbalsta saņēmēji. Par piemēru var ņemt savulaik nevēlamo un šobrīd jau izjukušo Artusa Kaimiņa partiju Kam pieder valsts, kur ir pietiekami daudz piemēru paraugiem, lai spriestu, vai viss šajā jomā ir labi. 2022. gada 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas, kas nozīmē, ka jaunu partiju reģistrācija, lai piedalītos šajās vēlēšanās, vairs nav iespējama. Visticamāk, par to, vai visi ir paspējuši laikā reģistrēties, uzzināsim tuvākajā laikā, kā arī par to, vai S. Karelis vai viņa padotie mēģinājuši ietekmēt politisko procesu, kādu no reģistrācijām atsakot vai kavējot.

Epilogs

Šīs ietekmīgās otrās personas stāsts neapšaubāmi liecina par to, ka S. Karelis ir ieguvis pietiekamu profesionalitāti, pieredzi un rūdījumu, lai būtu kas vairāk nekā vietnieks iestādē. Iespējams, ka ir laiks dodies lielajā politikā un pēc gada startēt vēlēšanās, jo politiķa pieredze Iecavā jau ir. Iespējams, ka jāpiesakās pašam vadīt kādu valsts iestādi, uzņemoties pilnu atbildību par sekām, kas iestājas pēc iestādes lēmuma, vienlaikus dodot iespēju kādam citam mainīt kārtību UR, kas jau 10 gadus šķiet pierasta un nemainīga.

Tēma par ierēdņu rotāciju īpaši kļuva aktuāla 2016. gadā, kad arī notika rotācijas atsevišķās valsts iestādēs. Civildienesta likums nosaka ierēdņa tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz pastāvīgu amatu vienā un tajā pašā iestādē neierobežoti ilgu laiku, un to likumdevējs ne velti ir paredzējis, jo valsts interese kopumā ir ne tikai tiesiskuma un kārtības saglabāšana, bet arī tēla un reputācijas jautājums. Pēc noklusējuma, tieši labas reputācijas vārdā iestāžu vadītāji ik četrus gadus iet uz konkursiem, daudzām pirmajām personām ir noteikts kalpošanas ilguma limits, un tieši tādēļ ir jautājums, kādēļ rotāciju nepiedzīvo amatpersona, kas pēc iestādes reglamenta ir apveltīta ar lielāku varu nekā tās vadītājs, kas ienācis konkursa kārtībā.

Viss, kas ir mums apkārt, ir dizains. Tas ir kļuvis starpdisciplinārs, jomas saplūst, un viss mainās, mēs varam no tā baidīties, bet mums nāksies to pieņemt

Tā DB pauž Una Rozenbauma, kuras veidotā kampaņa #esesmuintroverts saņēma Dizaina Gada balvu 2019. Unu Rozenbaumu kaitina tas, ka Rīgai trūkst vides dizaina vīzijas, un galva viņai ir pilna ar trakām idejām. Viņai pietika drosmes latviešu autorus Londonas grāmatu tirgū pieteikt kā introvertus, bet, ja viņa uz vienu dienu kļūtu par Rīgas pilsētas radošo direktori, strūklakās lītu šampanietis.

Fragments no intervijas, kas publicēta 26. aprīļa laikrakstā Dienas Bizness:

Kādas ir tavas profesionālās attiecības ar dizainu?

Esmu hard core freelancer, kas nozīmē, ka ar melnu muti raujos gabaldarbos, taču man ir daudz vairāk projektu nekā tad, kad strādāju reklāmas aģentūrā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc kopā ar vēl pāris potenciālajām partnerēm jau sāku plānot uzņēmuma izveidošanu šī gada rudenī. Uzņēmuma Wannabe Intelligent darbības profils būs kultūras komunikācija, ar ko es nodarbojos pēdējos piecus sešus gadus. To redzu kā brīvu nišu Latvijā. Iepriekš šķita, ka šādām aktivitātēm nav naudas, bet kopš valsts simtgades, kad lielākajai daļai projektu tāda bija nepieciešama, daudzi ir aptvēruši, ko kultūras komunikācija spēj dot, ka tā strādā gan filmām, gan literatūrai. Ja par to runā pietiekami interesantā veidā, tas palīdz, nevis traucē. Agrāk Latvijā bija priekšstats, ka mākslu nevajag pārdot, proti, ja ir labs produkts, tas sevi var pārdot pats. Tas ir mīts jeb «bleķis», jo mēs dzīvojam tādā vidē, kur notiek sīva konkurence nevis tikai starp Latvijas, bet visas pasaules produktiem, kas nozīmē, ka mums ir jāspēj pateikt, par ko būs konkrētā filma vai grāmata.

Pirms vairākiem gadiem raidījumu vadītājs un dabas pētnieks Māris Olte par 6000 eiro iegādājās bijušo Ērgļu dzelzceļa staciju, lai to izveidotu par vietu, ko var apmeklēt tūristi. Šodien M. Olte savu īpašumu – Ērgļu dzelzceļa staciju – sauc par savu piekto bērnu

«Dzelzceļa stacijai ir bijušas izsistas rūtis, izlauztas durvis, bet tagad viss ir salikts atpakaļ, uzlabots mūsu saprašanā. Skatāmies, kas notiks tālāk,» stāsta M. Olte, kurš kopā ar sievu Inesi un četriem bērniem saimnieko bijušajā Ērgļu dzelzceļa stacijā. Viņš Ērgļu staciju savā īpašumā par 6000 eiro iegādājās 2016. gadā. «Droši vien, ka tā ir pilnīgākā pašnāvība un tas nav nekas tāds, no kā vajadzētu mācīties vai ņemt vērā. Ir veci ticējumi, sajūtas un ticība, ka šeit būs citādi nekā pēdējos 25 līdz 30 gadus. Ar šo ticību mēs būvējam šo dīvaino vietu, kuru sauc par staciju. Dīvaina, jo tā ir pa pusei pabeigta, bet varbūt, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigta,» pastāsta M.Olte.